Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis 3.novembrī

Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: "Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav kā Viņš vien, 33un: To mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu - tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri." 34Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: "Tu neesi tālu no Dieva valstības." (Mk. 12:32-34)
Labrīt, mīļā draudze! Kāds Rakstu mācītājs uzdod Jēzum patiešām labu jautājumu – kurš ir augstākais bauslis par visiem? Šis bija viens no retajiem Rakstu mācītājiem, kurš Jaunajā Derībā ir minēts kā tāds, kuru Jēzus pat uzteic. Viņa jautājumā, atšķirībā no daudziem citiem, nebija ieslēpta nekāda viltība, tas nebija mēģinājums Jēzu kaut kur pieķert, lai pēc tam apvainotu. Šis Rakstu mācītājs uzdeva jautājumu Jēzum, jo patiešām vēlējās zināt. Kādēļ? Viņš noteikti redzēja, ka cilvēki baušļus neievēro, un tādēļ jautāja Jēzum par to, kurš ir visaugstākais bauslis bauslībā. Citu iemeslu es nevaru iedomāties. Ja cilvēki nespēj ievērot visus, tad vismaz par kuru ir jādomā visvairāk, kuram ir jāpievērš īpaši cilvēku uzmanība? Kā atbildi Jēzus sniedz visu baušļu kopsavilkumu. Jāsaprot, ka no baušļiem Jēzus neko neizņem un neko nepieliek, bet sniedz apkopojumu un atgādina secību. Mīlēt Dievu ar sirdi, dvēseli, prātu un spēku un tuvāku kā sevi pašu. Tad ja tu vēl caur cauri neproti mīlēt savu tuvāko un tu redzi, kā šai mīlestībai ir vēl ļoti daudz trūkumu, nozīmē, ka tu Dievu nemīli vēl ar visu sirdi, dvēseli, spēku un prātu, jo viens iziet no otra. Lai spētu patiesi mīlēt tuvāko, ne ar egoistisku ,,mīlestību’, ne ar pašlabuma meklēšanu, bet spēju uzupurēties, ir vispirms jāmīl Dievu. Tad ja tu patiesi mīlēsi Dievu, tad spēsi mīlēt arī tuvāko. Tikai tā var izšķirt, kas ir patiesa mīlestība un kas nav. Daudzi cilvēki saka, ka mīlēt savu tuvāko var tāpat, arī bez mīlestības uz Dieva, taču, patiesībā nevar. Jo mīlestības avots ir Dievs. Dievs ir mīlestība. Un lai zinātu, kāda ir pilnīga mīlestība, tev ir jāmīl Dievu. Mīlot tuvāko bez Dieva, tu arvien sastapsies ar savu egoistisko dabu un iegribām. Mīlēt tuvāko, bet nerunāt ar viņu par Dievu, tā vēl nav pilnīga mīlestība. Runāt ar tuvāko tikai par zemes lietām, bet aizmirst par Debesu lietām – tā vēl nav pilnīga mīlestība. Paust jūtas, bet nelūgt par otru cilvēku, tā vēl nav pilnīga mīlestība. Un tā varētu vēl ilgi turpināt. Tātad nevar teikt, ka tas ir nekas - šīs ģimenes saites vai kaimiņu cienīšana, tomēr to, kas ir pilnīga mīlestība, var atklāt tikai tas, kas mīl Dievu.
Esmu jau runājis citās, ko nozīmē mīlēt Dievu ar dvēseli, prātu, sirdi un no visa sava spēka, bet šoreiz vēlos mazliet pievērst jūsu uzmanību uz to, ko nozīmē mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Tas nozīmē pašam pievērst uzmanību arī tam, vai palīdzēdams citiem, tu pats arī esi garīgi pabarots un aprūpēts. Ne jau velti, pastāv depresija, izdegšanas sindroms un citas smagas sekas cilvēkiem, kuri pat no sirds mīl Dievu un savu tuvāko. Palīdzēdami citiem, viņi aizmirst pilnībā par sevi. Nesen manai meitai bija izlādējies telefons un viņa izmantoja gudru veidu, kā to uzlādēt – savienoja savu telefonu ar manējo, un tas tiešām darbojās, viens telefons varēja uzlādēt otru. Līdzīgi arī ir, ka cilvēks, kurš pats ir izdedzis vai depresijā nespēj sevišķi palīdzēt citiem, bet tāds, kurš pats ir saņēmis garīgo aprūpi un ir uzlādēts, citiem var būt liels atbalsts. Mūsdienās ļoti daudzi cilvēki sevi nemīl. Paskatieties sociālajos tīklos, tie nemitīgi meklē kādu uzmanības apliecinājumu, pozē un ķēmojas, lai tikai citiem patiktu, tomēr problēma lielākoties ir tā, ka tie paši sev nepatīk un tieši tāpēc tik ļoti meklē pēc citu uzmanības. Līdz ar to, viņiem pašiem ir ļoti grūti citus mīlēt, jo viņi jūtas nepilnīgi un neievērojami, nenozīmīgi savu tuvāko acīs. Sociālo tīklu tiekšanās pēc nemitīgas sevis izrādīšanas un privātās dzīves publiskošanas, ir pilnīgi nevajadzīgs. Dzīšanās pēc popularitātes un sevis salīdzināšanas ar citiem, jauniešus mēdz novest līdz depresijai un pa pašnāvības domām, iegalvojot, ka viņam ir par lielu ausis, vai par lētu drēbes vai arī par mazu augums.
Paskatieties uz mani – es neesmu neīpaši garš, ne arī muskuļots, arī mati nav tie skaistākie, tomēr es esmu es pats - tāds, kādu Dievs mani ir radījis un es ar to esmu mierā!
Padomā: Vai tu esi apmierināts ar to, kādu tevi Dievs ir radījis vai arī tu nemitīgi sevi salīdzini ar kādu citu? Pravieša Jesajas grāmatā ir sacīts: ,,Tu esi dārgs un vērtīgs manās acīs’’ (Jes. 53:4). Tas nozīmē, ka Dievs tevi redz kā īpašu būtni un acis apzīmē arī skaistumu. Mēs varam salīdzināt sevi ar uzkrāsotām modelēm vai aktieriem, kuriem veiktas desmitiem plastiskās operācijas, domājot, es arī vēlētos būt tāds, bet kāds gan no tā labums? Tas tiešām var iedzīt mazvērtīgumā un pašam sevis necienīšanā. Bet kristietim pietiek ar to, ka viņš ir vērtīgs Dieva acīs. Ja tu to apzināsies, ka esi vērtīgs Dieva acīs, tad citu cilvēku standarti un mērauklas tev nebūs vairs tik būtiski.
Apskaties kādreiz uz sevi spogulī un pasaki: Dievs tevi mīl! Jā, tieši šo cilvēku Viņš pats ir radījis, tieši šo cilvēku, kuru tu redzi spogulī, Viņš ir atpircis no nāves un elles, tādēļ nav tev iemesla par to šaubīties vēl un sevi noniecināt. Vienmēr ar kameru var citus cilvēkus uzņemt tā, ka var redzēt viņus bez mazākās grumbiņas un ievainojuma, bet, savukārt, sevi tu vienmēr novērtēsi ar kritisku skatienu un vienmēr ievērosi sev kādas vecuma vai nepilnības pazīmes. Nevajag kļūt par uz sevi vērstu narcisu - to nemāca Dievs. Taču veselīgi priecāties par to, ka Dievs radījis tevi tieši tādu un pateikties par to, tas ir labi un pareizi.
Es lasīju par kādu sievieti, kuras dzemdību laikā bija sakropļota viņas auss. Kā viņa aprakstīja to, tad bērnībā tika veiktas vairākas operācijas, bet vienīgais ko varēja izdarīt, bija piešķirt pikucim ausij līdzīgu formu, pat izmantojot medicīnas sasniegumus, ar to nebija iespējams dzirdēt. Ja cilvēkam ir kāds defekts, viņš to instinktīvi cenšas noslēpt. Viņai meitenes vecumā, tie bija mati, kas palīdzēja to noslēpt. Bet ar laiku šai sievietei pašai sāka likties, ka viņa ir pretīga. Un kāds gājiens pie friziera beidzās pavisam slikti. Frizieris bija tā ielicis viņai matos ilgviļņus, ka visi mati stāvēja gaisā un šīs sievietes domas bija par to, kaut viņa nekad nebūtu dzimusi. Viņa pat sev spogulī sacīja ,,Tu esi tik neglīta! Es tevi ienīstu!’’. Tad pēkšņi, kā viņa to aprakstīja, viņa izdzirdēja kādu balsi nočukstam viņas vārdu un sakām: , Ieskaties spogulī un saki ,,es tevi mīlu’’. To piedzīvojot, viņa baidījās nepaklausīt un tā arī izdarīja. Un viņai bija sajūta, ka tam pievienojas visas debesis. Viņa atskārta, cik dziļa ir Dieva mīlestība. Ar šiem vārdiem Viņš uzrunāja viņas dvēseli un piepildīja to ar spēku. Pēc laika Dievs viņai sūtīja otru pusīti. Attiecību sākumā viņa jau pastāstīja par savu defektu, taču pastāstīt ir viens. Mīlestībai kļūstot stiprākai viņa to nolēma arī parādīt, lai viņš pirms laulībām zina, ko viņš saņems. Pēc kāda dievkalpojuma viņa aizgāja uz viņa māju un paņēma matus nost to parādīja. Tas bija kā izšķirošs mirklis, vai viņa tiks pieņemta. Tad viņa sajuta, ka Gerijs noskūpsta viņas ausi un kad atvēra acis, viņš bija nometies ceļos un izteica viņai visskaistāko lūgumu, lai viņa kļūst par viņa sievu. Tas ir no grāmatas ,,Atbildētas lūgšanas’’, kur cilvēki iesūtījuši patiesus stāstus no savas dzīves.
Lai spētu mīlēt citus cilvēku, ir jāpieņem arī sevi tādu, kādu Dievs tevi ir radījis. Jo Svētie Raksti taču saka mīlēt tuvāko kā sevi pašu. Nevajag arī to pārprast tā: es darīšu, kas ir nepareizi, jo tāds esmu. Nē, Dievs ir radījis tevi ar visiem taviem talantiem, interesēm, inteliģenci u.t.t., lai tu Viņu pagodinātu.
Grāmatā ,,365 Iespējas’’ (daudzu autorukopdarbs), viens no autoriem rakstīja: ,,Viena no lietām, par ko cilvēki bieži nav skaidrībā, ir - kas es esmu un kam es esmu radīts, vai kas ir mans dzīves uzdevums?
Par šo tēmu varam gari un plaši runāt, un tā arī pie atbildēm nenonākt. Kāpēc? Tāpēc, ka ļoti bieži atbildes meklējam nevis tajā ko Dievs par mums saka, bet salīdzinot sevi ar citiem pieņemot par patiesību to, kā ir citiem cilvēkiem.
Pati gadiem, desmitiem esmu staigājusi par tādu salīdzināšanas labirintu, esot nelaimīga un domājot- kāpēc man nav tā, vai nenotiek tā, vai ir pavisam citādāk kā citiem….vai ar mani viss ir kārtībā?
Esam ar vīru laulībā jau vairāk kā 30 gadus.
Mēs apprecējāmies ļoti jauni, nebijām ticīgi un esam piedzīvojuši viszemākos kritienus un augstākos dzīves kāpumus. … Bet viena no lietām,kura mums abiem vienmēr bijusi kopīga- esam bijuši atvērti pieņemt tos, no kura kāds cits ir atteicies! Mums ir bijuši kaķi un suns no patversmes, esam vienmēr uzņēmuši savu bērnu draugus kā savējos… tas, uz ko citi ir teikuši “ nē”, mums ir bijis “jā”.
Dievs atklāja mūsu uzdevumu tad, kad mūsu bērnu dzīvēs ienāca otrās pusītes, un tās nebija vienas. Līdzi nāca bērniņi, un caur to mēs ieraudzījām savu uzdevumu. Dieva noliktu uzdevumu- pieņemt, mīlēt, rūpēties… būt priekš viņiem!
Par to esam bezgala pateicīgi Debesu Tēvam! Ar to esam unikāli un vienreizēji, mums nav tā kā citiem, bet mēs zinām- tas ir mūsu!
Tā ir mūsu dzīve, tas ir viens no mūsu uzdevumiem un mēs to darām un baudām ar lielu prieku!
“Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju… Ebr.12:1-2
Vai tu apzinies cik esi unikāls un cik īpašs ir tas, kas patiesībā ir tavā dzīvē? Nesalīdzini sevi ar citiem un nemeklē līdzības savai dzīvei, jo tā var pazaudēt to, kas ir tavs! Skaties uz Kristu- Viņš zināja kas Viņš ir un kāds ir Viņa uzdevums! Dievs to bija atklājis un Viņš piepildīja! Dievs arī mums atklāj to, kas un kāpēc esam, un palīdz piepildīt!’’
Rakstu mācītājs, ar ko Jēzus runāja, no savas puses sacīja – jā, mīlēt Dievu un tuvāko, ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri. Un ko Jēzus viņam atbild: ,,Tu neesi tālu no Dieva valstības.’’ Mīlēt – tas ir vissarežģītākais uzdevums. Sarežģītāks, kā nopelnīt naudu, uzcelt māju vai iestādīt dārzu. Mīlēt tuvāko ar tādu mīlestību, kas izriet no Dieva, nevis no mums pašiem. Jo vairāk atkāpsimies no mīlestības uz Dievu, jo vairāk arī samazināsim mīlestības standartus. Tādēļ pirmkārt ir jāmīl Dievu, lai saprastu, kas nāk par labu mums pašiem un tuvākajam. ĀMEN

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis Reformācijas dienā 31.oktobrī

Reformācijas 507. gadadienā!
,,Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: "Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!" (Jņ. 2:13-16)
Labdien, brāļi un māsas Kristū!
Iedomājieties situāciju, ka jums ir kāds skaists mantojums, kāds īpašs dzimtas nams, taču jums nav iespējas to paturēt. Jūs esat to gatavi nodot vienīgi tādu cilvēku rokās, kuri par to ar mīlestību rūpētos. Cilvēki, kuriem to dāvināt vai kuri to iegādājas, to svēti apsola tiešām arī darīt. Taču atbraucot pēc vairākiem gadiem uz šo dzimtas īpašumu, jūs ar dusmām, sirdssāpēm un lielu vilšanos secināt, ka ir noticis gluži pretējais: nams ir izpostīts, nekopts un pats galvenais – tas nu kalpo pavisam sliktiem mērķiem – tur notiek azartspēles, dzeršana, ārlaulības dzīve u.t.t.
Tieši ar šādām izjūtām Kristus ienāk Templī, kad lūgšanu nams ir padarīts par tirgus namu. Viņa svētās dusmas ir vislielākās sāpes. Un tieši tādā stāvoklī arī dr. Mārtiņš Luters pirms vairāk, kā pirms 500 gadiem bija baznīcā. Tā bija pilnībā izpostīta. Ārēji ārkārtīgi spoža, bagāta, darbīga, taču tās būtība, sludināt Dieva žēlastību, kas ir Kristus ciešanu nopelnīta, bija pilnībā aizmirsta. Kristīgās baznīcas dvēsele ir Kristus, bet baznīca to bija ja ne pilnībā pazaudējusi, tad nolikusi tālu nost no indulgencēm, gandarīšanas darbiem un svēto relikvijām.
Tas ir Dieva brīnums, ka doktors Luters to redzēja no iekšienes. Viņš bija īpašs vīrs, kura teoloģiskais mantojums joprojām nav pilnībā iztulkots latviski. Ārkārtīgi liels prieks, ka tieši šodien ir izdota latviešu valodā M. Lutera ,,Priekšlasījumi par vēstuli Romiešiem’’!
Ir tik grūti palūkoties mums reizēm, kā baznīcai uz savām nepilnībām, tāpat katram garīdzniekam, draudzes loceklim. Taču, kad patiesi mūsu sirdī ir ienācis Kristus, mēs to spējam, jo Viņš tās izgaismo, piedod un izmaina. Nekas nav dārgāks par Kristus žēlastību. Pat ja mēs zaudētu visas baznīcas ēkas un mūrus, mēs tik un tā būtu ļoti bagāti, jo mums būtu palicis pats galvenais – Kristus žēlastība!
Dr. Mārtiņš Luters par šo Rakstu vietu kādā savā sprediķī reiz rakstīja šādi: ,, Te Kristus parāda, kas Viņam visvairāk rūp un kādēļ Viņš ir raudājis. Tas ir neparasts notikums – tikko mūsu Kungs sirsnīgā līdzcietībā un žēlsirdībā ir raudājis, bet jau pēc brīža Viņš izturas pavisam citādi un iedegas lielās dusmās; (jo mūsu mīļais Kungs šādi rīkojas, dievbijības pilnas dedzības vadīts), un iebrāžas Templī gluži kā vējš, satverdams un padzīdams pārdevējus pats ar savām rokām. Viņš izturas kā šī Tempļa Kungs, un Viņu noteikti vada Gara dedzība – Viņš ir iededzies dusmās, ieraudzīdams visa tā posta un samaitāšanas cēloni, par ko Viņš iepriekš ir raudājis, proti, ka visaugstākās valdības vidū un svētajā vietā, kam būtu vajadzējis palikt tikai Dieva īpašumam un kas tiek saukta par Dieva Templi, viss ir izpostīts un sagriezts otrādi – Dieva Vārds un īstais dievkalpojums ir pilnīgi nomākts un izpostīts, turklāt to ir darījuši tieši tie ļaudis, kuriem vajadzētu būt tautas vadītājiem un mācītājiem. Viņi ir atteikušies no Dieva Vārda savas apkaunojošās alkatības un paši sava goda dēļ. Kristus rīkojas tā, it kā gribētu sacīt: jā, te ir nelaimes cēlonis – šo ļaužu dēļ tautu piemeklēs posts, un tai pienāks gals.
Tādēļ – cik žēlsirdīgi un līdzcietīgi Kristus izturas pret nabaga vienkāršo tautu, kas nožēlojamā veidā tiek maldināta un pazudināta, tik lielās dusmās mūsu Kungs vēršas pret tiem, kuri šo postu ir izraisījuši. Citādi viņš nebūtu aizskāris šos cilvēkus pats ar savu roku, nedz sacēlis tādu troksni, kā Viņš to šoreiz dara, pārsteigdams ikvienu, jo nu Viņš, šis krietnais, labestīgais un mīlestības pilnais Vīrs, ir iededzies bargās dusmās. To dara lielā, spēkpilnā Gara dedzība – jo Kristus redz, no kurienes nāk viss tautas posts un sirdssāpes, proti – tas tādēļ, ka patiesais dievkalpojums ir izpostīts un Dieva Vārds tiek apkaunots, izmantojot to liekulīgi, tikai ārējā izskata dēļ.
Visas Tempļa priesterības uzdevums bija tikai mācīt Dieva Vārdu, slavēt Viņa žēlastību un žēlsirdību utt., ar ārējas kalpošanas – upurēšanas palīdzību, apliecināt saņemto žēlastību un pateikties pat to Dievam. Tā vietā priesteri mācīja nevis slavēt Dievu un pateikties Viņam, bet pievērsties izdomātām darbu mācībām, kādas arī tagad sludina mūki – itin kā ar šādiem upuriem būtu iespējams nopelnīt Dieva žēlastību un, ja vien viņi daudz upurētu, tad Dievs viņus par to atalgotu, dāvādams Debesis un visu labo arī šeit, uz zemes. Tā viņi saistīja savus darbus un nopelnus ar visu to, kas būtu jāgaida no Dieva – no Viņa tīrās žēlastības un labestības. Turklāt šie jūdi, sekodami velna padomam, bija nonākuši tik tālu, ka, savas alkatības vadīti, bija novietojuši Templī maiņas galdus un solus, lai pārdotu baložus un dažādus dzīvniekus, kuri tika izmantoti upurēšanai, tā, ka arī ļaudīm, kuri bija nākuši no tālām zemēm un pilsētām, bija iespējams nopirkt visas šīs lietas, vai arī, ja viņiem nebūtu naudas, upurdzīvniekus varētu iegūt maiņas ceļā vai uz parāda, un upuris būtu pietiekami liels. Tā, rotājoties ar dievkalpojuma vārdu, patiesā kalpošana tika sagrozīta un iznīcināta – Dieva žēlastības un laipnības vietā tika likti mūsu nopelni, Dieva dāvana pārvērsta par mūsu darbu, kas Dievam būtu jāpieņem ar pateicību, ļaujot, lai uzskatām Viņu par nožēlojamu elku, kurš būtu gatavs darīt visu, kas patīk mums un dusmoties vai smieties tad, kad mēs to gribam. Turklāt ar šādu elku kalpošanu tika apmierināta viņu apkaunojošā alkatība – viņi nekautrēdamies tirgojās pašā Dieva namā. Gluži tāpat ir rīkojies mūsu pāvesta piekritēju pulks, priesteri un mūki, kuri nav mācījuši neko citu, kā vien – paļauties uz mūsu pašu darbiem. Uz tiem bija vērsta visa viņu baznīcas pārvalde – ļaudīm bija jāpērk no viņiem nopelni, un viņi bija izvērsuši savu tirgošanos pa visu pasauli, nododamies tai dienu no dienas.
Sv. Pēteris (2. Pēt. 2: 3) par šādiem ļaudīm saka: “Mantkārībā viņi izmantos jūs ar izdomātiem vārdiem.”
Taču pasaulē notiek tā, ka tie, kuri nicina un vajā Dieva Vārdu, tiek tā apstulboti un nocietināti, ka savā pazušanā spēj vainot tikai un vienīgi Evaņģēliju. Tomēr vienīgi Evaņģēlijs – paldies Dievam! – ir uzturējis visu to, kas joprojām tiek uzturēts; citādi viss jau sen būtu pārvērties drupu kaudzē. Postu mums atnes tas, ko dara velns ar savu sekotāju baru.
Gluži tāpat Kristus jūdiem ir parādījis piemēru, padzīdams pārdevējus un pircējus no Tempļa, un vēlāk pats ieiedams Templī, lai sniegtu pēdējo mācību un novēlējumu pirms savas ciešanu dienas, tomēr vēl kādu laiku pats un ar apustuļu starpniecību – cik tas bijis iespējams – aizkavējis Tempļa nopostīšanu. Tā arī mēs, kas turamies pie Kristus, kamēr vēl dzīvojam, aizkavējam gaidāmo sodu;’’
Apustuļu ticības apliecībā mēs sakām: ,,Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva, labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvus un mirušus.’’ Mārtiņš Luters to skaidro šādi: Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs, kas mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas, ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar savām svētajām, dārgajām asinīm un ar savu nepelnīto ciešanu un miršanu, lai es Viņam piederu, Viņa valstībā ar Viņu dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, kā arī Viņš pats, augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžīgi. Tas ir tiešām tiesa.’’
Te neko piebilst neko atņemt! Jo arī Svētie Raksti saka: ,,Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.’’ (Rm. 5:1)
ĀMEN

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis 27.oktobrī.

''Un tie nāk uz Jēriku; un, Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, kāds akls nabags, sēdēja ceļmalā. Un izdzirdis, ka tas esot Jēzus no Nacaretes, viņš sāka saukt un sacīt: "Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: "Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Un Jēzus apstājies sacīja: "Ataiciniet viņu." Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: "Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina." Un, savu apmetni nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus griezās pie tā un sacīja: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Bet aklais Viņam sacīja: "Rabuni, ka es varētu redzēt." Un Jēzus tam sacīja: "Ej, tava ticība tev palīdzējusi." Un tūdaļ tas kļuva redzīgs un pa ceļu Viņam sekoja. (Mk. 10:46-52)

Žēlastība jums un miers! Šis aklais Bartimejs, lūdza, pēc žēlastības. Ir ceļš, pa kuru dodas Jēzus ar mācekļiem un tad ir ceļmala, kur viss paliek it kā uz vietas. Vai arī tev kādreiz nav sajūta, ka tu esi ceļmalā? Ka viss notiek tur citur, nevis tur kur esi tu? Tu sēdi un gaidi, kamēr citi ātriem soļiem dodas uz priekšu. Tu vari vien noteikt: ,,Viņiem gan veicas…’’ – bet tu paliec turpat. Bartimejs arī vēlējās būt starp tiem, kuri ir ceļā, viņš vēlējas būt tur, kur ir kustība un virziens. Viņš nebija no tiem, kuri ir samierinājušies ar savu stāvokli tā, ka vairs neko negrib, nekas neinteresē, kuriem viss ir slikti. Taču lai kaut kas mainītos, viņam vajadzēja Jēzus palīdzību. Atceros, ka vasarā bijām Pastorālā vadības institūta kursos, tad tajos bija arī kāds akls, jauns cilvēks no Rīgas Doma draudzes, kurš mācījās, kuram ir arī aicinājums kļūt par evaņģēlistu. Protams, kopā ar viņu bija palīgs, taču mācījās viņš pats un vēlējās būt tur viņš pats. Gluži kā nu jau mums daudziem pazīstamajai Līgai no Dubultu draudzes. Viņa ir invalīdu ratiņos, taču viņai uz kursiem vienmēr ir līdzi kāds palīgs. Un šogad bija tā, ka tā sieviete, kura bija līdzi kā palīgs, sacīja, ka nākošajā gadā pati noteikti vēlas braukt uz šiem kursiem, kad Līga jau tos būs pabeigusi mācīties. Sanāk tā, ka viņa bija palīgs Līgai, bet arī Līga bija palīgs viņai atvest uz kaut ko vērtīgu. Iespējams, ka citādi viņa pat nebūtu uzzinājusi par šādu iespēju un cik tas ir vērtīgi.

Šis Jēzus jautājums it kā ir ļoti savāds raugoties no cilvēciskā viedokļa ,,Ko tu gribi, lai es tev daru?’’ Un protams, ka tas liek noformulēt pašam aklajam, ko tad Viņš no Jēzus vēlas visvairāk. Taču runa nav tikai par to. Te vēl ir ieslēptais jautājums ,,Bet ko tu darīsi ar to, ko es tev došu?’’ Mēs redzam to, ka daudziem cilvēkiem tad, kad mēs viņiem palīdzam to, ko viņi vēlas un to, ko viņi no mums jautā, tas neko tālāk nedod. Nu, piemēram, ja es nabagam iedošu 500 eiro, tas viņam var palīdzēt, bet var arī nepalīdzēt. Viņš var to iztērēt, lai paēstu un nopirktu tādas drēbes, lai varētu pieklājīgi pieteikties darbā vai arī iziet kādus kursus, bet var arī visu nodzert. Dažkārt mūsu palīdzība otram kaut ko dos, citas reizes nē, bet tas nedrīkst apturēt mūs citu citam palīdzēt. Jo Jēzus arī mums ir daudzas reizes palīdzējis, kad neesam to pat ieraudzījuši, nedz arī novērtējuši.

Daudzi cilvēki vēlas būt bagāti. Labi, tu būsi bagāts, bet ko tu darīsi ar savu bagātību. Daudzi vēlētos būt talantīgi. Labi, bet ko tu darīsi ar savu talantu, kā tu to lietosi? Vai talants ir, lai kļūtu bagāts? Tad jau varbūt vienkārši pietiek ar bagātību un nemaz talantu nevajag? Šādi jautājumi mums pašiem liek pārdomāt, ko mēs patiesībā vēlamies un kādēļ?

Mēs katrs esam radīts kā īpašs cilvēks - tāds, kāds nav neviens cits un tas ir ar Dieva nodomu. Pirms mēs lūdzam kaut ko, kas mums ir nepieciešams, padomāsim, vai to, kas mums ir, mēs lietojam, lai sekotu Jēzum.

Varētu teikt, ka aklais Bartimejs bija ļoti Garā nabags. Kā Jēzus arī māca - ,, Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.’’ (Mt. 5:3-4) Nu kādā ziņā viņš bija garā nabags? Tādā, ka viņā nebija lieku prātojumu, viņš bija garā nabags tik daudz, lai varētu pieņemt visu, ko Dievs viņam dod. Lai varētu doties līdzi tam, kurš viņam palīdzēja. Tik vienkārši! Mēs te varam visu ko filozofēt, bet patiesība šeit ir vienkārša – Jēzus viņam palīdz un Bartimejs dodas viņam līdzi pēc Jēzus aicinājuma Viņam sekot. Jēzus vēlas šeit arī paša cilvēka darbošanos un izvēli. Tādēļ Jēzus saka mācekļiem: ,,Ataiciniet viņu’’. Un tie aicināja aklo tam sacīdami: ,,Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.’’. Tas bija Jēzus, kurš sadzirdēja aklā saucienus un kurš Viņu dziedināja no šī akluma.

Šis Bartimejs bija akls, taču viņš nebija klibs, tādēļ pie Jēzus bija jāpieiet viņam pašam. Kādreiz mēs vēlamies palīdzēt cilvēkam par daudz, tādā nozīmē, ka vēlamies izdarīt visu viņa paša vietā. Taču arvien ir jāatstāj šo atstarpi tik lielu, lai viņam būtu kur doties, lai viņš darītu to, kas ir viņa spēkos, lai viņš celtos un ietu. Līdz viņš var ne tikai pats jau kaut ko darīt, bet pie tam pats palīdzēt citiem. Kad tev ir grūti, palīdzi citiem un tu redzēsi, ka paliks labāk arī tev! Kad palīdzi citiem, neatliek tik daudz laika vairs, lai koncentrētos uz sevi, līdz ar to pēc brītiņa arī jau uz savām bēdām varēsi paraudzīties pavisam no citāda skatupunkta.

Vai jūs atcerieties, kā mācekļi no sākuma nemaz nebija tik jauki? Viņus kaitināja šis aklais, mēģināja viņu klusināt. Viņi nebija pārliecināti, ka Jēzus gribēs viņam palīdzēt. Ka tikai tas nav atkal kāds kārtējais lūdzējs, kurš tikai vēlas izmantot Jēzus labo sirdi. Un, protams, vienmēr būs tādi cilvēki, kuri nelietīgi izmantos tavu labsirdību, taču ja starp visiem tomēr ir arī kāds, kuram nav šādi nodomi, vai nav tā, ka tu, atraidīdams visus, palaidīsi garām to vienu, kuram patiesi var palīdzēt no ceļmalas nokļūt uz ceļa? Jēzus atgādina, ka šim aklajam viņa ticība palīdzēja. Bartimeja dzīve izmainījās, viņš kļuva par vienu no divpadsmit mācekļiem. Tur kur mēs nedomājam, ka kaut kas izdosies, Dievs dara brīnumu un izmaina cilvēka dzīvi līdz nepazīšanai. No akla ubaga līdz Jēzus māceklim, kuru mēs pieminam un atceramies vēl tūkstošiem gadu pēc šiem notikumiem. Kurš gan tajā mirklī to varēja padomāt? Bet Jēzus atpazina Viņa balsi un garām nepagāja. Tad arī mēs nedrīkstam iet garām cilvēkiem, kuri sauc pēc palīdzības. Mēs tik labi neatpazīstam cilvēku nodomus, kā Jēzus, taču arī to Dievs zina.

Ja mums ir redze un tomēr mēs otru neredzam, tad priekš kam mums tā redze? Lai sēdētu visu dienu ekrānos? Cik gan daudz laika mēs tajos pavadām un ci daudz redzam īstus cilvēkus?

Visas maņas mums ir no Dieva, tādēļ ar tām esam aicināti Viņam arī kalpot. Kā rakstījis apustulis Pēteris: ,,Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi. … ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu; Viņam pieder gods un vara mūžu mūžos.’’ (1Pēt. 4:10-11) Āmen!

Dievkalpojums 13.10.2024.

Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: "Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?" Bet Jēzus uz to sacīja: "Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Tu baušļus zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; nelaupi; godā savu tēvu un māti." Bet tas Viņam teica: "Mācītāj, šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības." Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst - ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man." Bet tas, par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts. Un Jēzus skatījās apkārt un saka uz Saviem mācekļiem: "Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!" Un mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: "Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā." Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: "Kas tad var tapt glābts?" Jēzus, tos uzlūkodams, saka: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas." Mk. 10:17-27

Labdien, mīļā draudze! Jēzus jauneklim sacīja: ,,vienas lietas tev trūkst.’’ Kas tev nāk prātā par sevi pirmkārt, ja tev tā Jēzus pasacītu: ka vienas lietas tev trūkst? Cilvēks, kurš domāja, ka viņam ir viss, kuram bija lieli īpašumi, daudz bagātības, izdzirdēja no Jēzus tādus vārdu., ka viņam kas trūkstot -mantas debesīs. Jēzus liek viņam dzīvē mainīt absolūti visu, lai iegūtu to vienu (gluži kā Jēzus līdzībā par tirgotāju un dārgo pērli (Mt. 13:45-46). Vai pēc šāda piemēra no Svētajiem Rakstiem tev nebūtu bailīgi uzdot Jēzum šādu jautājumu: pasaki, Jēzu, kā man trūkst? Iespējams, ka tu baidītos no atbildes, jo Jēzus liktu tev izmainīt visu, lai iegūtu to vienu. Tev būtu jāizmaina visa dzīve, lai varētu pilnībā savu dzīvi nodot Jēzus rokās. Taču dažkārt šī viena lieta, kas var šķist tikai viena starp daudzām citām, un kas, iespējams, pati par sevi nav slikta, taču priekš tava dvēseles -izšķiroša. Iedomājieties, ka jūsu datoram, kurš ir ārkārtīgi moderns un jaudīgs un dārgs, ir kaut kāds defekts, tas regulāri izslēdzas laukā un pazūd viss, ko jūs esat iesācis darīt. Izrādās, ka vaina ir kāda mikroshēmā. Taču šo mikroshēmu nav iespējams atsevišķi nomainīt, tev jāmaina visa pamatplate datoram, kas nozīmē praktiski jaunu datoru, no vecā beigās paliek tikai korpuss, ekrāns un atsevišķas detaļas. Vai arī kādam varbūt vieglāk būtu saprast līdzību par ēku. Kura ir jauna, skaista un moderna, uzcelta no ļoti labiem un energoefektīviem materiāliem. Taču ir viena problēma, kaut kur pamatos ir problēma un regulāri nāk iekšā mitrums. It kā sīkums, viss pārējais taču ir labs, taču ar laiku ikviens kurš šajā ēkā dzīvos, šo lietu izjutīs, iespējams cietīs pat veselība. Taču lai to novērstu, ir jānojauc gandrīz visa ēka, lai tiktu klāt pie pamatu izlabošanas.

Tā arī Jēzus vēlas mums palīdzēt kaut ko izlabot, kam mērķis būtu mainīt visu mūsu dzīvi. Jēzus šim bagātajam jauneklim neko sliktu nevēl. Viņš nenorāda uz to, ka jauneklis to būtu negodīgi nopelnījis vai ka šī bagātība būtu pati par sevi kas slikts. Citiem bagātiem Jēzus neko tādu nesacīja. Jēzus ir kā ārsts, kurš ierauga, kur ir tā vaina un vēlas to dziedināt. Jēzus to sacīja aiz mīlestības: kā rakstīts ,,Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu’’. Dažkārt mēs otru cilvēku vēlamies pamācīt, lai izjustu kādu varu. Lai nodomātu pie sevis, ka mēs šajā lietā esam gudri, esam labāki un cik labi, ka otram varam pateikt priekšā, kā vajag, lai nu viņš saprot un redz. Bet Jēzus to darīja aiz mīlestības uz šo cilvēku.

Lai Jēzus paņemtu no mums mūsu klupšanas akmeni, iespējams mums būtu no daudz kā jāatsakās. Šim jauneklim viņa klupšanas akmens bija viņa bagātība. Tas nebija tā vienkārši, ka Jēzus teiktu viņam: aizej pie priestera, izsūdzi grēku un būsi brīvs. Nē, Jēzus viņam teica izmainīt visu savu dzīvi. Pārdot visu, kas viņam ir, izdalīt nabagiem, ņemt krustu un sekot Jēzum. Šis jauneklis būtu varējis kļūt par Jēzus māceklis. Jūs iedomājieties tikai: mēs lasītu evaņģēliju par vēl vienu mācekli, kurš būtu bijis ļoti bagāts, taču Jēzus sacītā dēļ no visa tā atteicies, visu pārdevis un viņam sekojis. Viņa vārds vēsturē būtu ierakstīts citādi, taču šeit mēs pat viņa vārdu neuzzinām, vien varam sacīt – tas bija tas bagātais jauneklis, kurš Jēzum jautāja: ,,ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?’’

Jēzus sacīja: ,,Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Un mācekļi bija satraukti par viņa vārdiem. Tad Jēzus vēlreiz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” – Citā tulkojumā sacīts, ka mācekļi bija satraukušies, citā izbijušies, vēl citā pat – pārbijušies… Kādēļ mācekļi bija tā pārbijušies? Noteikti katram no viņiem bija kāds labi pazīstams bagāts cilvēks, kuru viņi nepavisam neuzskatīja par sliktu Debesu valstībai un te pēkšņi Jēzus pasaka ko tādu, ka vieglāk kamielim tikt caur adatas aci, kā bagātam ieiet Debesu Valstībā. Šī ,,adatas acs’’ bija ieeja (vārti) Jeruzālemē, pa kuru kamielis varēja tikt tikai rāpus. Iedomājieties, ko kamielim, šim milzīgajam un majestātiskajam dzīvniekam nozīmē ieiet rāpus jeb uz ceļiem. Jēzum nekas nebija pret bagātiem, Viņš labprāt vēlējas un arī šodien vēlas viņus pestīt, tikai atgādina, cik tas ir grūti. Viņš ar mīlestību saka: ,,Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas’’.

Un kas ir tas krusts, par ko runā Jēzus? Jēzus sacīja, lai ņem krustu un seko Viņam. Pavisam vienkārši – tā ir nabadzība. Šim jauneklim, ja viņš patiešām būtu darījis tā, kā Jēzus viņam sacīja, būtu jāpaliek nabagam. Jēzus nesacīja, pārdod daļu, atstāj sev tomēr lielāko tiesu, nē - ,,pārdod visu’’. Kļūt no bagāta par nabadzīgu nav nekas patīkams vai vienkāršs, kļūt no vesela par slimu nav nekāda laime vai no augsta amata palikt par sētnieku. Taču ja Jēzus tev dod tādu krustu, kas palīdz iemantot mantu debesīs, tad ņem to ciet!

Šodienas lasījumā no vēstules ebrejiem ir sacīts: ,,Nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atsegts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu.’’. Taču Jēzum nav mērķis cilvēku tiesāt, bet gan izglābt, tādēļ tālāk ir rakstīts: ,,Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam, viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts, bet viņš ir bez grēka. Tad nu ar drošu prātu tuvosimies žēlastības tronim, lai tiktu apžēloti un saņemtu žēlastību, kas nāk kā palīdzība īstā brīdī.’’ (Ebr. 4:15)

Nav viegli atteikties no kaut kā redzama vai jūtama, kad Jēzus vēlas dot kaut ko neredzamu. Jēzus saka jauneklim, ka viņam būs manta Debesīs. Tas, kas jauneklim šķita, kā dzīves pamats, kā drošības un stabilitātes garantija, tagad bija jāatdod citiem un jāatstāj, lai sekotu Jēzum un turpmāk pārtiktu no nezinu kā – no žēlastības dāvanām, gadījuma darbiem, no brīnuma un Jēzus mācības. Apmierināties vien ar Jēzus apsolījumu, ka būs manta Debesīs? Tātad - iemainīt redzamo pret neredzamo. (Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs’’. (2.Kor 4:18)) Taču pats galvenais no Jēzus pavēles: ,, ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man’’, ir ,,seko man’’, jo sekojot Jēzum, visi mācekļi piedzīvoja lielu Debesu bagātību, tūkstošiem cilvēku paēdināšanu pat no gandrīz nekās (5 maizes un divas zivis), svētību, brīnumus un augšāmcelšanos

Katram no viņiem bija jānes savs krusts, taču Jēzus krusts izglāba viņus visus. Tādēļ vienmēr, kad Jēzus mūs aicina pacelt krustu, atcerēsimies, ka Jēzus nokāpa no Debesu troņa un atteicās no visa un paņēma krustu dēl tevis manis. Mēs varam saņemt grēku piedošanu tikai tādēļ, ka Jēzus spēja atteikties uz laiku no visa goda un bagātības, kas Viņam pieder, lai glābtu mūs visus.

ĀMEN.

Fotoattēlā varētu būt ceļš, daba un teksts

Mācītāja ILGVARA MATĪSA uzruna UKRAINAS AIZSTĀVJU DIENĀ

Un viņi pārcēlās uz geraziešu apgabalu, kas iepretim Galilejai. Un, kad Viņš izkāpa krastā, Viņu sastapa kāds vīrs, kas jau ilgāku laiku bija ļaunā gara apsēsts. Drēbes viņš nevalkāja un arī mājās nedzīvoja, bet kapenēs.

Viņš, ieraudzījis Jēzu, krita Viņa priekšā, un, skaļā balsī kliegdams, sacīja: Kas man ar Tevi, Jēzu, visaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoci mani!

Un Viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka, jo jau ilgu laiku viņš mocīja to. Un viņu saistīja važās un dzelžos, lai sargātu viņu. Bet viņš sarāva važas, un ļaunais gars to dzina tuksnesī.

Bet Jēzus viņam jautāja, sacīdams: Kāds ir tavs vārds? Un viņš atbildēja: Leģions, jo daudzi ļaunie gari bija viņā iegājuši.

Un tie lūdza Viņu, lai Viņš nepavēl tiem iet bezdibenī.

Bet tur bija liels cūku bars, kas ganījās kalnā; un tie lūdza Viņu, lai atļauj ieiet tanīs. Un Viņš tiem atļāva.

Tad ļaunie gari, izgājuši no cilvēka, iegāja cūkās; un ganāmais pulks no kraujas strauji metās ezerā un noslīka.

Kad gani redzēja notikušo, viņi aizskrēja un izstāstīja par to pilsētā un ciemos. Un viņi izgāja skatīt notikušo, un, atnākuši pie Jēzus, atrada cilvēku, no kura bija izgājuši ļaunie gari, apģērbtu un pilnā prātā sēžam pie Viņa kājām, un tie izbijās.

Bet tie, kas redzēja, stāstīja viņiem, kā tas no leģiona izdziedināts.

Un viss geraziešu apgabala iedzīvotāju vairākums lūdza Viņu aiziet no tiem, jo viņus bija pārņēmušas lielas bailes. Bet Viņš, iekāpis laivā, atgriezās atpakaļ.

Un vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza Viņu, lai atļauj palikt pie Viņa; bet Jēzus atlaida to, sacīdams:

Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev lielu darījis! Un viņš gāja, sludinādams visā pilsētā, ko lielu Jēzus viņam darījis. (Lk. 8:26-39)

Kāds savāds notikums. Ikreiz, kad es lasu šo notikumu no evaņģēlija, tās nav nekādas labās sajūtas, taču, kad esmu nonācis pie šī notikuma noslēguma, tad atviegloti varu nopūsties un pateikties Dievam, ka Viņš to atrisināja.

Vai gan nav arī mūsu dzīves situācijās līdzīgi, kad aizturam elpu un domājam, vai tam vispār ir kāds iznākums, vai tas pie kā var novest, kas šobrīd notiek?

Šodien Ukrainā tiek atzīmēta Ukrainas aizstāvju diena. Pirms 10 gadiem notika kāds briesmīgs notikums – kauja pie Ilovaijskas. Ukraiņu spēkiem stājās pretī ar daudzreiz lielāku pārsvaru prokrieviskie spēki un faktiski to aplenca. Ukraiņi lūdza iespēju iziet no šīs situācijas. Vl. Putins apsolīja viņiem divus drošus ,,koridorus’’, pa kuriem tikt laukā no aplenkuma. Tad, kad viņi grasījās sāka doties laukā, tika atklāta artilērijas uguns. Arī ukraiņi atbildēja ar uguni. Tajā dienā bojā ļoti daudz cilvēku, tik daudz dzīvību tika atdotas un tik daudz tika melots. Kaujas Ilovaijskā un tās apkārtnē notika no 2014. 7. augusta līdz 2. septembrim un tajā laikā gāja bojā vairāki tūkstoši cilvēki gan no vienas, gan otras puses. Jāņem vērā, ka pavisam no Krievijas puses bija ienākuši ap 15 tūkstošiem regulārās armijas karavīru. Taču atzīmēts tiek tieši 29. augusts sakarā ar šo uguns atklāšanu pa tā saucamo ,,zaļo koridoru’’. Plašāk var noteikti lasīt par to dažādos vēstures aprakstos.

Jēzus lika iziet no cilvēka, kuru bija apsēdis ļauns gars. Tie, kuri netic gariem, paskatieties, ko cilvēks spēj sastrādāt un izskaidrojiet to bez garīgās pasaules! Tas nav iespējams. Savukārt tie, kuri nodarbojas ar šarlatānismu un neīstu kristietību, gāžot cilvēkus zemē ar hipnozi un apgalvojot, ka tā ir kristietība, lai padomā, ko viņi īstenībā dara. Mēs varam lasīt, kāds tad ir cilvēks, no kura ļaunums ir izgājis. ,, Un viņi izgāja skatīt notikušo, un, atnākuši pie Jēzus, atrada cilvēku, no kura bija izgājuši ļaunie gari, apģērbtu un pilnā prātā sēžam pie Viņa kājām’’. Šeit ir aprakstīts gan fiziskais stāvoklis, gan prāta stāvoklis, gan dvēseles stāvoklis. Jēzus spēja vienu cilvēku, kurš klaigāja, kratīja, bija izģērbies, staigāja pa kapenēm un tuksnesi, padarīt par saprātīgu, apģērbtu un gatavu klausīties mācekli. Ļaudis, kas to visu bija redzējuši, un gribēdami viņš otru pasargāt, šo trako bija slēguši važās un dzelžos, taču arī tas nepalīdzēja.

Bet uztrauca pēc tam ļaudis kas pavisam cits - noslīkušās cūkas.

Kā ir ar tevi? Kas uztrauc tevi? Vai tas, kas tevi uztrauc ir lielāks par to, ko Dievs tev palīdz? Palūkojies uz Jēzus attēlojumu savā mājā vai arī aizver acis un iedomājies Viņu tādu, kādu Evaņģēlijs tev Viņu ir atklājis – pilnu mīlestības un piedošanas. Vai Viņš ir lielāks vai ļaunums pasaulē. Palūkojies uz augšu – kas tev šķiet lielāks: Debesis vai zeme?

Kungs, es Tevi, lūdzu, palīdzi aizstāvēt Ukrainu! Lūdzu Tevi aizdzīt arī visu grēka tumsu, kas ir manī! Lai ļaunums mūs neuzvar, bet gan Tava Dēla Jēzus Kristus ciešanas un mīlestība! Lai tās uzvar šīs pasaules tumsu, neticību, neprātu un naidu! ĀMEN

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis 25.augustā

...vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. (Jāņa Ev. 6:63)

Labdien, mīļā draudze!

Cik reizēm mēs piešķiram par maz nozīmes vārdiem. Pateiktais vārds šķiet mums tik bieži nozīmē tik maz, daudz par maz. Mums šķiet, ka nepieciešams par to parakstīties, to apliecināt ar protokolu un tamlīdzīgi, klāt pievienot foto un video, lai būtu nepieciešamie pierādījumi vēl tam, kas ir runāts. Un tādēļ jo īpaši grūti šodien cilvēkiem ir pieņemt Dieva Vārdu. Tad, kad tu piemēram kaut ko atrodi internetā, tu nevari būt drošs par to, vai rakstītais ir patiesība un tev tas ir jāpārbauda daudzos avotos, lai par to pārliecinātos. Līdzīgi arī mēs ar laiku pierodam pie tā, ka sacītajam nepievēršam uzmanību, tie paliek tikai vārdi. Līdz ar saviem vārdiem mēs daudziem cilvēkiem savā dzīvē dodam viltus solījumus un viltus cerības. Savukārt citreiz vārdi, kas man šķiet, varbūt, būtu, kā rupji vai ne[piedienīgi, citam šķiet pavisam normāli. Piemēram, reiz vedu meitu ar vienu no viņas draudzenēm. Un viņas tur kaut ko runājās. Un tā viņas draudzene pēkšņi saka ,,tu, dura, ko tu runā’’. Man šķita, ka esmu pārklausījies, taču pārprasot izrādījās, ka nē. Izrādās, ka jaunieši pat esot draugi var lietot rupjus vārdus, taču iemāca viens otram tos tā neuztvert. Vai kā vienā reizē veikalā redzēju, kā viena vecmāmiņa pērk saviem mazdēliem pulksteņus un vienam no viņiem bija uzrakstīti pavisam rupji vārdi uz krekliņa, sākas ar burtu f, bet latviski tas būtu tulkojams apmēram kā ,,atkasies’’. Es tajā brīdī, atceros, vēl nodomāju – tādam pirkt vēl pulksteni pāri par 200 eiro? Es viņam pateiktu, lai iemācās vispirms muti izmazgāt no rupjiem vārdiem.

Pavisam nesen viena ukraiņu ģimene to sacīja kā komplimentu, cik jauki, ka pie mums nelamājas un nelieto rupjības. Un es viņiem, protams, sacīju, ka lieto diemžēl gan, tikai viņiem vēl nav sanācis to dzirdēt. Ja tu noskaties 9 no 10 video, kuros tiek lietoti dažādi vārdi ar burtu f un vēl citi līdzīgi, iespējams, tu ar laiku pierodi, ka tā ir normalitāte. Gluži tāpat kā cilvēki pierod nelietīgi valkāt Dieva vārdu un sacīt ,,Ak, Dievs’’ vai ,,Jēziņ’’’ . Tas ir tāpat, kā vēl ar citiem grēkiem – pierast var ātri, bet atradināties ļoti ilgi.

Tā ir viena no velna viltībām, kas ļoti labi strādā – cilvēkus pieradināt pie rupjībām, lai viņiem tās pielīp. Pierast pie viņām tā, lai nejustu tā nozīmi. Tā lai vārds paliek tas pats rupjais vārds, bet lai it kā tu to nebūtu nemaz tik slikti domājis. Tas ir tas veids, kā velns vēlas mainīt mūsu sirdis, viņš apmāna pašu cilvēku tā, ka viņš to pat nemana un iekrīt velna izliktajos tīklos. Līdzīgi jau var teikt, protams, ka var ēst smirdīgu sieru un sacīt, cik tas ir garšīgs vai pūdētu zivi, bet tas tomēr ir tikai ēdiens, tas cilvēkam nedara tādu postu, kā slikts vārds. Dieva Vārds mūs brīdina: ,,No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.’’ Ef. 4:29

Jēzus saka: ,,Vai tad jūs nesaprotat, ka viss, kas ieiet mutē, noiet vēderā un tiek izmests laukā. Bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku.’’ (Mt. 15:17-18)

Tātad pirmkārt rupjš vārds sagāna jeb apgrēcina pašu runātāju, kurš tajā brīdī to izsaka, jo velns priecājas par viņu, ka cilvēks iekritis viņa lamatās, bet protams arī klausītāju. Tad, kad Jēzus sacīja ,,Kas manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek viņā’’, mācekļi sacīja ,,šiem vārdi ir smagi, kas var viņos klausīties’’. Redziet, tas ir šīs pasaules apgrēcības absurds, ka to ko saka Jēzus, tas kas ir labs un patiess, to ir grūti klausīties un ļaudīm tie liekas smagi. Savukārt rupjības vai piedauzības, vai tukšas runas tiem škiet viegli panesamas. Bet tieši par vārdiem Jēzus saka ,,Vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība.’’ Jēzus Vārds ir dzīvs un darbojas mūsu sirdīs, un to paveic Dieva Svētais Gars.

Uz šodienu tik mazu cilvēku uzmanību mēs varam pievērst ar vārdiem. Daudz vairāk ar foto vai video, bet tieši Jēzus Vārdi ir Gars un dzīvība. Arī Jāņa evaņģēlijs taču iesākas ar Vārdu, kur rakstīts par Vārdu ,,Iesākumā bija ‘Vārds un Vārds bija pie Dieva un Vārds bija Dievs’’.

Tātad uz šodienu tik maz novērtētais, izrādās visvērtīgākais. Latviski vārds un vārds skan vienādi. Cilvēka vārds jeb personvārds un izsacītais vārds Jeb angliski name un word. Vai krievu valodā ,,imja’’ un ,,slovo’’’. Bet Jāņa evaņģēlija sākums, kur rakstīts ,,Iesākumā bija vārds’’, ir lietots tieši šis izsacītais vārds’’, līdzīgi kā Bībeles sākumā, ka Dievs izsacīja vārdus un tapa pasaule, tā tika radīta ar Viņa izsacītajiem vārdiem. Tātad arī ar mūsu ļaunajiem un rupjajiem vārdiem kaut kas šajā pasaulē top. Tikai pavisam nelabs. Tie top par augsni, kura sagatavo cilvēkus vēl citiem grēkiem.

Pāvils arī brīdina, rakstot vēstulē Efeziešiem ,,dusmās neapgrēkojieties’’, jo cilvēki dusmās mēdz pateikt šausmīgas lietas. Bet dusmas neattaisno. Tās ir tās pašas lūpas, tas taču ir tas pats cilvēks, kurš tikko sacīja laipnu vārdu. ,,Nedodiet vietu velnam’’ (Ef. 4:27) – ar to Pāvils vēlējās pateikt, ka tiek gluži kā atvērta jauna telpa, jauns laukums, kur tad ienākt vēl citiem spēlētājiem.

Tādēļ Viņš tālāk brīdina: ,,katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.’’ (Ef. 4:31-32)

Cik jauki būtu, ja tā būtu kā draudzes pazīme. Ka tad, kad mēs dzirdam laipnu cilvēku, kurš lieto tīru valodu, nelieto lamu vārdus, nedz arī veltīgi valkā Dieva vārdu, tad mēs teiktu – nu tie taču cilvēki, laikam, ir no kādas draudzes! Un otrādi, ja dzirdam rupjības, lamuvārdus un Dieva vārda nelietīgu valkāšanu, tad nodomājam ,,nu tie nu gan laika nekad nav dzirdējuši, ko Jēzus vai Pāvils ir rakstījis par vārdu. Jēzus saka ,,Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība’’. Vārdus, ko runā Jēzus, ir jācitē, jālasa, jāmācās no galvas, jāliek pie sirds prāta un dvēseles, jāmīl ar visu savu spēku. Kristiešiem nav jāpielāgojas pasaules runai, bet gan otrādi – arvien jāliek pasaulei raudzīties uz Kristus vārdiem. Jo Kristus vārdi un mācībai ir visaugstākie standarti, nevis pasaules rupjībai.

Tas var izklausīties tā mistiski, taču tur ir vajadzīga ticība, un ticībā pieņemot to, ko Jēzus saka, tu vairs nemeklē tur tik daudz saprašanas, bet daudz vairāk paļaušanos un uzticēšanos Jēzus sacītajam. Jēzus redzēja, ka ne visos ir ticība, tādēļ Viņš sacīja: ,, ir kādi jūsu starpā, kas netic.’’ Un ,, Neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots’’. Jēzus zināja, ka ne visi Viņam sekos, tāpat arī šodien. Tādēļ Viņš sacīja tiem divpadsmit: ,,Vai arī jūs gribat aiziet?’’. Ar to pasakot, ka nevienu jau Viņš nespiež Sev sekot. Bet Tā ka Viņa Vārdi ir Gars un dzīvība, tad secinājumus var katrs izdarīt pats – vai ir labāk sekot pasaulei, kas ved uz iznīcību vai Kristum, kura vārdi ir Gars un dzīvība. Uz to ,, Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: "Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais." Tad nu arī ja mēs esam to atzinuši un tam ticam, ka visbūtiskākie vārdi šajā pasaulē ir Jēzus vārdi, tad arī dzīvosim pēc Viņa Vārdiem, mīlēsim Viņa vārdus un piedomāsim pie tā, ko mēs runājam, un atcerēsimies, ka ar šo pašu muti saņemam Svēto Vakarēdienu, tādēļ to neapgānīsim ar netīriem vārdiem.

ĀMEN

Sprediķis 2024. gada Kristus Augšāmcelšanās svētkos

Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās. Bet viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.” Mk. 16:1-7
Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies! Dievs līdzi mums jūt un uztraucas kā par saviem bērniem. Ja mans bērns kaut ko nevar izdarīt, es uzreiz to uztveru personīgi. Ja mans bērns ir kaut ko sagrēkojies un sadarījis citiem zināmas blēņas, es uzreiz to uztveru personīgi, jo saprotu, ka atbildība ir uz mani. Kad kāds draudzes būtu izdarījis kaut ko tiešām nepatīkamu, to izjustu es personīgi, jo saprotu, ka nesu atbildību par savu draudzi. Ja garīdznieks izdara kādas aplamības un sāpina apkārtējos, tad to sāpīgi izjūt visa draudze. Ja katrs, kurš sauc sevi par kristieti un saka, ka tic uz Jēzu, bet izdara tiešām sliktas lietas, tad Jēzum tas tiešām personīgi ļoti sāp. Dieva Vārds saka, ka mēs nesam cits cita nastas. Un ne tikai tādā nozīmē, ka mēs esam priecīgi, ka ieraudzījām ko sliktu, pie cita, viņam norādīt uz to izsaukties ar sajūsmu – aha, es tevi pieķēru, bet tādā sāpju nozīmē, ka man arī sāptavs nodarījums. Un, tad, kad otram ir grūti, tad nevis tikai tā nejūtīgi nosakām ,,man ir žēl’’ (bet pie sevis nodomājam ,,pats vainīgs’’), bet patiešām jūtam līdzi un izjūtam šīs sāpes sevī pašā. Vai visas sāpes drīkst uztvert personīgi? Šķiet, ka nē, tad mēs zem tādas sāpju nastas vienkārši sabruktu, pat ja paši fiziski un mentāli būtu veseli, būtiskākais personīgi uztvert tuvāko sāpes un savu draudzes locekļu un draugu sāpes. Bet iedomājieties - Dievs uzklausa miljoniem sāpju, asaru un nopūtu ik minūti un mirkli. Viņš tik personīgi uztvēra mūsu grēku, ka nāca Pats par to maksāt. Kā Viņš nesagurst un nesabrūk no šīs sāpju nastas? Tas man arvien vēl ir brīnums. Pie tam Viņš vēl Pats arī mudina ,,aizlūdziet cits par citu’’, ,,izsūdziet savus grēkus’’, Viņš saka ,,Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams, tā saka Tas Kungs’’ (Jer. 29:12-14).
Dievs arvien vēl ir mums atrodams. Kad mācekļi ieraudzīja tukšo kapu, Viņiem šķita, ka Jēzus nekad vairs nebūs atrodams, ka viss būs pagalam. Tā arī mums dzīvē var šķist, ka ja esam pievīlušies un sāpināti, tad mums nav izejas. Un bieži vien cilvēkiem, kuri ir sāpināti vai zaudējuši vīru, sievu, bērnus vai vecākus, ir ļoti grūti, kad citiem ir blakus tieši otrādi – viņi ir tikko laulājušies vai viņiem tikko ir piedzimis bērns vai viņiem ir kaut kas tikko iegūts, par ko tu jau sen sapņoji, bet tā arī neieguvi. Tu raudi, bet viņi priecājas. Atceros, ka reiz kāds man cilvēks stāstīja to, cik ļoti viņam gribējās iezvelt pa galvu savam kādreizējam skolasbiedram, kurš stāstīja, cik viņam labi iet pa biznesu, kādus starptautiskos pasākumos piedalās savā jomā, cik daudz interesantās vietās pabijis. Viņš tikko bija zaudējis visus savus sapņus, kas viņam bija, kā sportistam, sakarā ar smagu kājas traumu un te blakus viņam draugs stāsta, cik viss šobrīd notiek uz labu. Vai kad kāds pāris tikko bija zaudējis jau trešo bērnu pirms tā piedzimšanas, cik grūti tiem bija dzirdēt citu priecīgās ziņas par jaunajām atvasēm. Vai kāds vientuļš cilvēks klausās, cik laulātajiem ir grūti sadzīvot ar nevietā noliktām zeķēm vai par daudz pielikto sāli pie ēdiena, viņš pie sevis nodomā: ak, mīļie, ja jūs zinātu, kā ir būt vienam, kad ar neviena, ar ko pat padalīties par to, kā tu jūties un nav neviena, ar ko no rīta kopā pabrokastot. Nesen brīvprātīgie jaunieši bija veikuši kādu aptauju par to, ko visvairāk vēlētos sociālo aprūpes centru iemītnieki. Viņus pārsteidza tas, vairāki cilvēki bija teikuši, ka vēlētos ieturēt kopā maltīti kopā ar kādu citu cilvēku (ārpus tā cilvēku loka, kas redzami katru dienu). Vientulība ir viena no šīs pasaules lielākajām sāpēm, par to aizdomāsimies!
Mūsu dusmas, neapmierinātība sāpes un bēdas ir daļa no šīs dzīves, mēs bieži vien nepratīsim to izskaidrot. Ir grūti to pieņemt, ja iedomājies idealizētu dzīvi. Bieži vien skaistas filmas rāda ideāli skaistus cilvēkus, kuriem nevienas pašas grumbiņas, kuri spēj būt supervaroņi, un kuriem vienīgās problēmas ir izvēlēties labāko savrupnamu vai ātrāko jahtu. Ja tu šādu iedomājies savu dzīvi, tev nāksies pievilties, jo varbūt tikai 0,001 procentam cilvēku būs šāda dzīve. Bet ja tu jau agrāk sapratīsi, ka dzīvē ir jārēķinās arī ar ļoti smagām dienām, ņemot vērā, ka šeit nav paradīze, tad arī vairāk arī iemācīsies just līdzi tiem, kuriem sāp. Mūsu Pestītājs, Kungs Kristus tieši man ir iemācījis pieņemt ļoti daudz ko caur Viņa ciešanām. Atliek vien acu priekšā iedomāties pie krusta asiņojošo un apsmieto Dieva Dēlu, lai saprastu – ja šajā pasaulē cieta pats Dieva Dēls, tad ir daudz vairāk saprotams, ka ciešu arī es - nepilnīgais grēcinieks.
Savukārt Augšāmcelšanās liek aizdomāties man šogad īpaši par to, cik būtiski ir neieslīgt bezcerībā, bet palikt ticībā, ka viss var vērsties uz labu, ka viss var mainīties, ka tās grūtības, kuras šobrīd šķiet nebeidzamas un nepārvaramas, nebūs mūžīgas. Paliec ticībā un uzticībā līdz galam un tu to redzēsi un piedzīvosi! Lai cik grūti ir priecāties par otru, kad pašam ir gŗūti, tomēr atrodi Pestītājā spēku novēlēt otram labu, pasmaidīt par otru, nedzīvot ar skaudību vai nenovīdību, ar otra virzienā vērstiem sarkasmiem un nicinājumu.
Tieši tad, kad priecāsies par otra izdošanos, Dievs tev dos lielāku spēku izturēt arī paša uzliktās bēdas, līdzi just tiem, kuriem vēl grūtāk, kā tev, un dzīvot tālāk, turpinot lūgt Dievu.
Mēs ļoti bieži uzsveram tās situācijas, kuras izvērtušās daudz sliktākas, kā mēs iedomājāmies, bet kā ar tām, kurās bija pilnīgi pretējais? Sestdien draudžu pasākumā ģimenēm atnāca daudz vairāk cilvēku, kā jebkurš varēja iedomāties. Vai kā reiz ziemā piedzīvojām arī draudzē to, ka gatavojāmies tīrīt sniegu ap baznīcu, bet par pārsteigumu nobraucies jau greideris. Un tā ne vienu reizi vien, kad viss ir izvērties daudz labāk. Sievas gāja uz kapa vietu un domāja, kas viņām to akmeni novels no kapa ieejas. Un atnākot redz, ka tas jau novelts. Un vēl vairāk, viņas izdzird un vēlāk arī to piedzīvo, ka pats Kristus ir augšāmcēlies! Tā arī mēs domājam, kā mēs paši izdarīsim vienu vai otru lietu un piedzīvojam, ka tas mums nemaz nav jādara, ka Dievs jau ir to izdarījis priekš tevis vienā vai citā veidā.
Mūsu domas un stereotipi atšķiras no īstenības, ko Dievs mums ir paredzējis. Nereti mēs domājam, ka dievkalpojums būs tā kā tāda liela, meditatīva relaksācijas atpūta, bet izrādās, ka tur ir tik daudz jādara – jādzied, jādomā līdzi, pat jākustas līdzi. Izrādās, ka lai dievkalpojumi notiktu, ikvienam ir jāieliek sava kalpošanas artava. Izrādās, ka ticība dod ne tikai veiksmi un laimi, bet nes līdzi arī pacietību, savaldību, iekšēju mieru, paļaušanos un cerību. Tas, kuram šķiet, ka ticība atbrīvos viņu no visām problēmām, izrādās jāsāk ar atvainošanos savam brālim. Un tas, kurš domā, ka ticības dēļ viņam būs kādas priekšrocības, piedzīvo, ka ticības dēļ var nākties arī ciest un tikt pat izsmietam. Taču tas, kurš domā, ka ticība ir tikai virspusēja un ētiska mācība, piedzīvo, ka ir kas vairāk par to - paša Kunga klātbūtne katru dienu! Gluži kā kādas mūsu draudzes māsas liecība - atnācu, lai bērns tiktu nokristīts, bet paliku, jo iemīlēju Jēzu.
Kunga Kristus tukšais kaps ir liecība visai pasaulei par to, ka galu galā Dievs uzvar sāpes, bēdas un pat nāvi.
ar Lieldienām jeb Augšāmcelšanās svētkiem, Dievs mums atklāj kaut ko fantastisku – ka Viņam neko no mums nevajag! Tieši tā – neko. Taču tas, ko varam paklausībā darīt, nāk par labu mums pašiem, pieaugot dziļāk ticībā. Viņam viss ir un viss, kas pasaulē vien, Viņam jau pieder! Augšāmcelšanās svētki atklāj to, ka Viņš vēlas paņemt projām grēku un dot piedošanu. Paņemt nāvi un dot dzīvību. Paņemt skumjas un dot –
prieku. Atņemt elli un dot pestīšanu, paņemt šaubas un dāvināt patiesu ticību. Viss, ko mēs darām ir tādēļ, ka Jēzus mums ir tik daudz dāvinājis. Ar Lieldienām un Augšāmcelšanos Jēzus iedod dzīvei jēgu. Dzīves jēga nav tikai pirkt un pārdot, pelnīt, lai tērētu. Un cilvēks Dievam ir kas tik mīļš un dārgs, ka Viņš ir bijis gatavs atdot pilnīgi visu, lai cilvēks ar Viņu būtu Debesīs, nevis ellē. Jēzus Augšāmcelšanās ir kaut kas absolūti neloģisks, raugoties no cilvēka saprāta viedokļa. Taču no dievišķā skatījuma tieši bez augšāmcelšanās cilvēka dzīve ir pilnīgi bezjēdzīga un neloģiska. Cilvēks šajā pasaulē visu laiku ar kaut ko cīnās – par iztiku, par ģimeni, par veselību par stāvokli sabiedrībā, par varu, par ietekmi un vēl daudz ko citu. Taču viens
ir skaidrs, tam visam ir robeža, ko sauc par nāvi, tur mūsu ietekme beidzas. Ar Augšāmcelšanos Jēzus parāda, ka Viņa vara aizsniedzas tālāk, kā mēs spētu iedomāties. Lieldienas arī vienmēr atgādina – grēku
piedošana kaut ko maksā. Mēs to varam iegūt par brīvu, bet Kristus ir maksājis augstu cenu – ar ciešanām un nāvi. Kristus saka: ,,Es biju miris, un redzi – Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man pieder nāves un elles atslēgas.’’ Atkl 1:18 Visas pasaules reliģijas cilvēkam kaut ko piedāvā, kādas mācības, kādu it kā garīgu ceļu. Cik reižu gan man ar savu aizmāršību nav gadījies pazaudēt savas mājas vai auto atslēgas, taču daudz daudz būtiskākā ir Kristus atslēga. Ja Kristum pieder nāves un elles atslēgas, tad tikai Viņš var izlaist no tumsas, lai ievestu patiesajā gaismā un neviens cits. Ja es pēc daudzām pasaules mantām tiecos, bet man nav šīs atslēgas, tad laukā es netikšu. Kristus bija kapā, bet viņam bija šī atslēga, lai tiktu laukā no nāves. Tas ir labs iemesls būt ar Kristu – ko nāve, grēks un velns man aizslēdz, to Kristus man atslēdz! Priecīgus visiem Kristus Augšāmcelšanās svētkus!
Mac. Ilgvars Matīss 2024. gadā

PIEMINOT 1949. GADA 25. MARTA DEPORTĀCIJAS
Mācītāja I.Matīsa uzruna.

Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. Mt. 5:16
Ir pagājuši 75 gadi. No vēsturiskā aspekta ir savāktas ļoti daudz liecību un cilvēkstāstu par izsūtīšanām, bet pat tad tos visus ir grūti pārstāstīt bez asarām un sirdēstiem. Taču kā tas ir no garīgā viedokļa? No garīgā viedokļa arvien tā ir pāridarīšana mazākam, neaizsargātākam. Mazākam no skaitliskās puses. Tad, kad tu pret mazāku tautu izmanto savu pārspēku, lai pazemotu, iznīcinātu, kolonizētu, iebaidītu un visu atņemtu. Daudziem pēctečiem ilgus gadus bija jautājums, kāpēc un par ko? Un tika meklēti arī kādi loģiski skaidrojumi pat, kādēļ Padomju varai tik necilvēcīgi būtu vajadzējis tā rīkoties. Tomēr secinājums palika tas pats – tas nav no saprātīga cilvēka viedokļa izskaidrojums, kādēļ izsūtīt mazus bērnus, vecus cilvēkus, cilvēkus spēka gados, cilvēkus ar invaliditāti, turīgos un nabagos, ikvienu kā beztiesīgu būtni, kurai nav tiesību dzīvot savā zemē un kurai it nekas nedrīkst būt savs. Viss nebeidzās tikai ar īpašumu, bet tika atņemta arī cieņa. Daudziem it kā bija jākaunās, ka tie bijuši izsūtīti vai ka viņi ir izsūtīto bērni, tā vietā lai kaunētos tie, kuri lēma, kuri nodeva, kuri gatavoja sarakstus un kuri aizveda.
Jāņa evaņģēlijā rakstīts, kā Jēzus sacījis šādus vārdus: ,, Tiesas spriedums ir tāds, ka gaisma ir nākusi pasaulē. Bet cilvēki bija iemīlējuši tumsu vairāk nekā gaismu, tādēļ ka viņu darbi bija ļauni. Ikviens, kurš dara ļaunu, nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti. Bet, kas patiesību dara, tas nāk pie gaismas, lai viņa darbi kļūtu atklāti, ka tie darīti Dievā.” Jņ. 3:19-21
Ja šie darbi būtu bijuši labi, tad kādēļ par tiem nerunāja? Kādēļ vēsturē skolās par to nekā nebija? Tādēļ ka grūti bija atzīt, ka padomju vara ne ar ko nebija labāka par nacistisko varu. Mērķis bija kolonizētās tautas sajaukt, iznīcināt, pazemot, likt saprast, ka to valodas un kultūras ir mazāk vērtīgas. Taču tas neizdevās - te mēs esam. Diemžēl šodien Krievijā darbojas šīs pašas varas turpinājums. Karot pret ukraiņiem pirmkārt tiek sūtīti ne jau Maskavas un Pēterburgas iedzīvotāji, bet visvairāk no Tuvas, Burjatijas, Dagestānas, Ziemeļosetijas un citiem apgabaliem, kuri atrodas pat 10 tūkstošu kilometru attālumā no Ukrainas, bet kuri gan propogandas, gan naudas dēļ brauc it kā aizstāvēt ,,dzimteni’, nereti arī piespiesti. Te var tikai pabrīnīties, kā gan 10tk kilometru attālumā no Ukrainas esošas teritorijas ir apdraudētas? Taču procentuāli visvairāk tieši no šīm tautām ir aizbraukuši karot. Lūk, ko dara cilvēku nedomāšana līdzi, dzīšanās pēc naudas un propogandas mašinērija.
Diemžēl, bet joprojām pagātne nāk līdzi. Kā būtu kristīgi pat raugoties uz pagātnes vardarbību? Ka notiktu izlīdzināšanās, atvainošanās un grēku nožēla. Taču tas nav noticis. Tieši otrādi, tieši šobrīd vairāk, kā jebkad kaimiņvalstī šie genocīdi tiek attaisnoti bez vismazākās nožēlas. Dieva vārds saka: ,,piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis’’ (Ef. 4:32), to arī būtu jādara, taču nav, kas nožēlotu.
Diemžēl šobrīd katru dienu tiek gatavoti jauni ļauni darbi, kas tiek pat attaisnoti ar Dieva vārdu, kaut gan Dievs nav pavēlējis karot, bet turēt miru starp tautām. Ir aprēķināts, ka no putina puses vērstu represiju skaits, ir pārspējis visu iepriekšējo Krievijas un Padomju Savienības vadītāju veidoto represiju skaitu, izņemot Staļinu. Taču ja pieskaita kara noziegumus, tad pārspēj arī pat Staļinu.
Ja mēs vēlamies būt citādi, tad mums arvien jāceļ gaismā, nevis jāslēpj ļauna darījumi, arī no mūsu pašu tautiešu vidus. Ja mēs vēlamies būt citādi, tad nekad nedrīkstam domāt, ka esam labāki, īpašāki vai svētāki par citām tautām. Mūsu lepnums nedrīkst būt nekad tāds, kas pazemo un ievaino citus. Tas sakas jau ģimenē, skolā, vēlāk starp kaimiņiem un kolēģiem. Nekoncentrēsimies arī tikai un vienīgi paši uz savām bēdām, bet jutīsim līdzi arī citām tautām, kuras cietušas un vēl šodien izjūt sekas. Minēšu kaut vai tikai vienu piemēru: 1944. gada 18.maijā gadā tika deportēti ap 190 tk etnisko tatāru no Krimas. Diemžēl okupētajā Krimā to ir aizliegts pieminēt jau kopš 2014. gada. Gadu gadiem Padomju un mūsdienu Krievijas varas veiktie noziegumi varēja turpināties, jo daudzejādā ziņā tika noklusēti un piesegti. Arī atriebība nemaina cilvēku. Cilvēku maina nožēla un atgriešanās no grēkiem, kā saviem personīgajiem, tā savas tautas.
Naids pret mazajām tautām nav pazudis, to redzējām ar notikumiem, kad Okupācijas muzejā tika iemests spridzeklis. Un tik ilga Putina noturēšanās pie varas ir prasījusi arī daudz represiju pret savu paša tautu. Taču diemžēl daudziem cilvēkiem joprojām ir aizmālētas acis, tas parādījās pat Latvijā tā saucamo Krievijas vēlēšanu laikā. Neaizmirsīsim, ka nodevēji var būt blakus jebkur. To pieredz šodien īpaši smagi arī Ukraina. Bet Kristus mums pašiem māca būt patiesiem.
Jēzus saka: ,,Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. 17Bet sargaities no cilvēkiem, jo tie jūs nodos’’ Mt.: 10:16-17
Neaizmirsīsim deportācijas šodien: tūkstošiem ukraiņu bērnu ir deportēti no savas dzimtenes uz Krieviju un Baltkrieviju, šķirti no tuviniekiem un pārkrievoti. Citādi, bet tomēr tāpat.
Kristus tika nonāvēts, bet cēlās augšām. Kristus tikai zaimots, apsmiets, bet nenāca atriebties. Lai pagātnes pāri darīšana mūsu tautai nekad nenes sirdī naidu vai ļaunumu, jo tieši tad mēs būsim uzvarēti, ja gaisma mūsos apdzisīs, un ienāks tumsa, naids un atriebība. Neaizmirsīsim pagātni, atceroties, ka tā seko arī šodien līdzi. Aizstāvēsim savu zemi, mīlēsim to un lūgsim par to un par citām tautām, nebūsim vienaldzīgi! Garā spēcīgs kristietis iemācās lūgt arī par tiem, kas dara pāri – lai tie attopas, jo Kristus ir sacījis: ,,lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā’’ (Mt.5:44)
ĀMEN.

Šodien mēs pieminam 10 kara gadus un 2 pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā gadus. Ir kādas lietas, kas notiek tā, mēs nespējam palikt malā. Vai vairāk vai mazāk, taču, ja izliekamies, ka mūs tas neskar, tad melojam paši sev. Dievnamā mēs nākam lūgt spēku, izturēt, pastāvēt un uzvarēt. Bez Dieva palīdzības, tikai ar pašu gribu vien nepietiek. Es esmu ticis pāri šim jautājumam, cik šodien cilvēku atnāks, vai kādam tas būs tikpat nozīmīgi kā man. Man ir būtiski šodien būt šeit, dievnamā, neatkarīgi no tā, vai atnāk 2 vai 3, vai 300 cilvēki. Kad vēlamies iegūt kaut ko bez Dieva palīdzības, tad drīzāk zaudēsim vēl daudz vairāk, nekā mums bija. Mēs patiesībā visi kaut kam sekojam līdzi, un es te nedomāju kādus sociālos tīklus, bet gan savas dzīves autoritātes un principus. Taču pirmajā vietā mums vienmēr jāpatur acu priekšā, ka visi, itin visi cilvēki zemes virsū ir maldīgi, bet tikai Dievs ir svēts un nemaldīgs. Tādēļ, ja cilvēks vēlas dzīvi bez Dieva, tad viņš nostājas uz maldu ceļa. Jēzus saka: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.’’ Vadonis vai tauta, kas apspiež citas tautas, dara to, ko Dievs Debesīs nav pavēlējis, un dodas taisnā ceļā uz elli, lai aiz kādiem Dieva vārdiem tad slēptos. Iebrukt ir teicis kāds elku dievs, kas diemžēl sēž Kremlī. Kā lai mēs zinātu, ka mēs paši neejam maldu ceļos? Tikai ar turēšanos pie Kristus – pie Viņa vārdiem un personas. Nevis Viņa vārda izteikšana skaļāk un vairāk, bet tieši dzīva saskarsme ar Dievu ikdienas lūgšanās.

Nav neviena cilvēka darba, kas Dievam nebūtu zināms, viss tiks izgaismots. Kā rakstīts daudziem zināmajā 139. psalmā: “Tu zini – vai es sēdu, vai ceļos, Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.” Cilvēks, kurš domā, ka viņa vardarbība un ļaunie nodomi, ir Dievam apslēpti, ir ļoti naivs cilvēks. Un pat ja viņš būtu šajā pasaulē ar vislielāko varu un ietekmi, viņš tik un tā ir naivs un neapzinās savu galu un stāšanos Dieva priekšā. Tāds cilvēks arī aizmirst, ka Bībele pirmām kārtām māca to, ka katram būs jāatbild par sevi un par to, ka viņš darījis pāri citiem. Mēs katrs kaut kādā ziņā šajā karā piedalāmies. Ar to, ko mēs darām, un arī ar to, ka nekā nedarām. Katrs mēs esam atbildīgi Dieva priekšā par savu dzīves laiku arī tieši šobrīd ar to, ko un kā atbalstām, vai ar to, ka esam vienaldzīgi. Ir cilvēki, kas saka apmēram tā – viņi paši pārāk labi dzīvo, lai mēs viņiem palīdzētu, vai arī viņi paši pietiekami nepalīdz savai tautai. Atcerēsimies vienu lietu – tas ir tikai attaisnojums tavai vienaldzībai un nedarīšanai. Vai visi neatbalsta, vai visi nedara, vai visi neaizstāv? Tad jau sanāk, ka tu vēlies līdzināties tieši negodprātīgai tautas daļai. Bet kā tad ar tiem, kuri tiešām cieš, kuri aizstāv un aizsargā? Kā ar tiem, kuri sagūstīti un spīdzināti? Mazākais un reizē lielākais ir lūgties. Mazākais – jo tas neprasa daudz, bet lielākais – jo kopīgai lūgšanai ir patiesi liels Dieva spēks, un tas pauž patiesu ticību un gribu. Cilvēku bieži paralizē tieši bailes, tādēļ viņš nerīkojas, jo netic nekam labam. Bet Dieva vārds saka: “Dievs mums nav devis bailības garu.” Kristus arī saka, ka bailes rodas no mazas ticības. Un tieši tas ienaidniekam ir nepieciešams – maza ticība un bailes. Vai atdosim to, ko vēlas ienaidnieks, vai arī ticēsim, lūgsim, palīdzēsim, atbalstīsim? Tad, kad šaubāmies, vai un cik daudz palīdzēt, atcerēsimies nodedzināto Harkivas ielu, kur kādā mājā gāja ģimene ar trīs bērniem, sadegot dzīvi, jaunākajam bērnam bija 10 mēnešu, atcerēsimies nogalinātos gūstekņus, nevis korupciju vai nodevējus, kuru netrūkst nevienā tautā (arī mūsu)! Kā sacīja Krievijas opozicionārs A.Navaļnijs: “Nepadodieties! Ļaunuma triumfam ir vajadzīga tikai viena lieta – labo ļaužu bezdarbība.” Kas ir grūtāk – palīdzēt ar naudu, ar higiēnas lietām, silto veļu, ierakumu svecēm, maskēšanās tīkliem, dāvinātiem džipiem? Nolieciet to visu iepretim – savas dzīvības atdošanai par saviem mīļajiem, un viss iepriekšminētais šķitīs, kā pilnīgs sīkums. Taču, ja šis sīkums kaut mazlietiņ var dot atbalstu, tad vismaz tas ir jādara. Citu nedarīšana neattaisno tieši tevi, jo Dievs jautās: “Kur biji tu, kurā pusē un kādēļ?’’ Cilvēka vērtība karā tiek pazemināta līdz tik degradējošam stāvoklim, ka tas bieži vien tiek uzskatīts par tik vērtīgu, cik tas nes labumu citiem cilvēkam vai vienam konkrētam cilvēkam – vadonim. Ir vieglāk nedomāt, kā domāt, un ir vieglāk domāt, kā rīkoties un palīdzēt – katram viņa iespējās. Ja cilvēks zinātu visu, kas varētu notikt, iespējams, ka viņš ātri zaudētu ticību. Ja viņš zinātu, cik vajadzēs daudz, lai nonāktu pie mērķa, iespējams viņš nemaz neko nesāktu, tādēļ labi, ka mēs visu nezinām. Mēs esam pieraduši pie ļoti daudzām šausmīgām ainām ekrānos, tā vienam ziņu skatītājam, tāpat kā spriedzes filmu un šausmu filmu skatītājam ir palikusi par normalitāti, tādēļ cilvēku domāšana līdzi mēdz būt diezgan notrulināta, un viņam, bieži vien, nav ne jausmas, ka piedzīvot un redzēt šausmas un karu dzīvē ir pavisam kas cits. Vieni no lielākajiem meliem, ko ļaunums cilvēkam cenšas iestāstīt, ir, ka viņš vēlas cilvēkam kaut ko dot un ka viņš vispār kaut ko var iedot. Viņš piedāvā to, kā viņam nemaz nav, un to, ko viņš nevar dot. Krievijā karš tiek dēvēts par “speciālo militāro operāciju’’ ar nosaukumu “spaseņija’’ jeb “izglābšana’’. Ko izglāba 16 tūkstoši KF pārstāvji, mirstot par 32 tūkstošu iedzīvotāju pilsētu Avdijivku? Palika vien posts, drupas, krāsmatas, līķu un ievainoto kaudzes – lūk, šāda “izglābšana’’. Taču mēs nedrīkstam neko nedarīt un būt vienaldzīgi! Dievs māca mūs būt aktīviem! Kā rakstīja apustulis Pāvils: “Priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās.” (Rm. 12:12), un pats Kristus mācīja ļaudis ar vārdiem: “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts! Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.’’ Novērtēsim brīvību un pateiksimies par katru dienu, kas mums dota! Vēlaties izjust daudz vairāk brīvības? Aizejiet ar ģimeni uz Okupācijas muzeju, izstaigājiet, izdzīvojiet domās līdzi izsūtīto stāstus un iemācīsieties vairāk pateikties par šodienu!

Ilgvars Matīss, Gulbenes luterāņu mācītājs

"Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Lūkas 2:10‭-‬14

Labvakar, brāļi un māsas! Vēl nesen Adventes vainagā iededzām cerības svecīti. Daudzas lietas mūsu dzīvē sākas ar ilgošanos jeb klusu cerību. Tad, kad par kaut sapņojam, tad vēl īsti nevar teikt, ka mēs ticam. Kad pirmo reizi bijām dievkalpojumā, kāda uzaicināti, arī tad nevar teikt, uzreiz ticējām, taču mūsos bija kāda klusa cerība, ka tas būs tomēr ieguvums, ne zaudējums. Kad pirmo reizi sapratu, ka esmu pieļāvis daudz kļūdu, kuras vēlētos izlabot, bet nevaru, tad nevar teikt, ka uz to bija ticība - drīzāk tā bija cerība, ka, ja kādam kaut ko labu būtu iespējams ar to darīt, tad tikai un vienīgi Dievam.

22. psalmā sacīts "Uz Tevi cerēja mūsu tēvi". Jā patiešām cerēja uz Pestītāju visas paaudzes, jo Glābējs bija apsolīts. Tomēr mēs zinām, ka daudziem pietrūka ticības, ka Kristus ir šeit, kad Viņš nāca cilvēka miesā.

Dažkārt cilvēki ir apmierināti ar cerību, ka kaut kas labs mūs visus sagaida Debesīs, bet viņiem pietrūkst patiesas ticības, ka tas ir pa īstam.

Vai gan mēs katrs varam apgalvot, ka ir lietas kurām mēs uzreiz noticējām, kad mums tās pastāstīja? Kaut arī tā bija patiesība, drīzāk jau cerējām.

Cerība nav veltīga, jo cerības devējs ir Dievs. Un cerība palīdz iedegt ticību.

Pateiksimies par cerību! Ja nebūtu cerības, mēs nespētu dzīvot pilnvērtīgi.

Otrā svece, kuru iededzām, bija ticība. Bībelē ir sacīts, ka ticība ir pārliecība par neredzamām lietām, un tā nav no mums pašiem, bet tā ir Dieva dāvana.’’. Daudzu cilvēku sirdis ticībā ir dalītas, tās vēlas ticēt Kristum, bet vēl nespēj. Tās domā par Jēzu, bet vēl Jēzu nepielūdz, tās vēlas svinēt ar Jēzu, bet nespēj atteikties no māņticības un horoskopiem, ticības uz naudu, varu, ticības tikai uz saviem spēkiem. Patiesa ticība nekad neliek sevi pirmajā vietā, bet gan Pestītāju Jēzu Kristu. Patiesa ticība pateicas par visu, kas ir, ka tas ir no Dieva, nevis no sevis paša.

Trešā svecīte, kuru iededzām, bija prieka svecīte. Cerība un ticība cilvēkā iededz prieku. Būšana kopā ar Kristu ir priecīga. Viss šajā pasaulē pāriet, pazūd un izplēn, bet Kristus tavā dzīvē var būt un vēlas būt vienmēr. Kristus ir tā dāvana, no Dieva dota visam mūžam, par ko tu vai nu būsi priecīgs, vai vienaldzīgs vai arī noliegsi. Kā jau vienmēr ar dāvanām – tā var būt viena un tā pati dāvana daudziem, bet atšķirsies, kā mēs uz to lūkojamies un vai novērtējam. Te varam katrs sev uzdot jautājumu – kur šī Dieva dotā dāvana ir manā ikdienā, vai es uz Viņu paraugos, kā uz savas dzīves pamatu un Pestītāju katru dienu?

Ceturtā svece, ko iededzām, ir mīlestība. Pateikšu kādu piemēru no savas dzīves. 2008. rudenī dzīvoju kādā īrētā dzivoklī Rīgā, pie pašas Daugavas. Kādā vakarā no Daugavas puses nāca man pretī kaimiņu tante ar kādu rudu kaķēnu, kas bija mēģināts noslīcināt Daugavā. Man uzreiz šis kaķēns iepatikās un pieteicos to paņemt sev. Vēlāk, apprecoties, sanāca tā, ka mēs dzīvojām daudzdzīvokļu mājas ceturtajā stāvā un šim kaķēnam tur nebija laba vieta, kur dzīvot, jo viņa patika lēkt, ko viņš pat reiz mēģināja no balkona. Tā nu viņš pārvācās uz sievas vecāku privātmāju. Ir pagājuši 15 gadi un mazas, rudais kaķēns divas dienas atpakaļ devās no šīs pasaules projām. Visi mazi kaķēni un sunīši patīk bērniem, tie ir tik mīļi un jauki, bet zinot šādas pieredzes, katru reizi, kad bērni jautā vēl pēc jauna mājdzīvnieka, es viņiem atvaicāju, bet vai tu viņu mīlēsi arī tad, kad viņš izaugs, vai tu par viņu rūpēsies arī tad? Vai tad tu viņu ņemsi līdzi, kad dzīvosi kopmītnēs un studēsi? Bieži vien mēs neapzināmies, ko nozīmē atbildība savā dzīvē attiecībā uz ilgāku laika posmu un arī uz visu mūžu. Šodien uzzināju, ka miris viens cienījams laulāts pāris vīrs un sieva, Juris un Andra, Gulbenes draudzē ar divu dienu atšķirību, pēc 55 gadiem laulībā, devās mūžībā. Tas ir tāds piemērs, no kā katram mācīties, jo mēs vēl esam tik vāji un nepilnīgi. Tāpat arī attiecības ar Pestītāju Jēzu Kristu ir uz visu mūžu. Ja Viņš ir Tavs Pestītājs, tad ir katru dienu. Ja nav, tad tu arī dzīvo tā, ka nav, vidus ceļa šeit neatrast. Jēzum Kristum, Dieva Dēlam interesē attiecības ar cilvēku uz visu mūžu un arī vēl pēc tam. Mazais puisēns, kas toreiz piedzima Betlēmes silītē, izauga. Viņš bija mācekļiem jāuzklausa, Viņa mācība bija jāņem vērā, jāpieredz Viņa ciešanas, nāve un Augšāmcelšanās. Tomēr tad, kad Jēzus cieta pie krusta, nezin kur gandrīz visi bija pazuduši. Vislielākā mīlestība atklājas visgrūtākajā brīdī. Nav grūti kaut ko savā iesākt, bet ir grūti palikt, pabeigt un būt kopā līdz galam. Mācekļi, aptvēruši savu kļūdu un bailīgumu, par šo ticību, atdeva savu dzīvību, jo saprata, ka Kristus to ir atdevis vispirms par viņiem. Tādēļ ir rakstīts ,,Šī ir mīlestība, nevis ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš ir mīlējis mūs’’. Dievs māca būt uzticīgiem līdz galam. Mēs klūpam, krītam, kļūdāmies, iedegamies, atdziestam, atskārstam, bet Dievs paliek un gaida, vai pie Viņa atgriezīsimies. Ticība uz Kristu nav tikai viegla pastaiga, tā prasa izturību, tā prasa uzticēšanos, nesavtību un uzupurēšanos, bet pretī mēs saņemam daudz vairāk – piedotus grēkus un Debesu Valstību. Kā Jēzus ir sacījis, tad Viņš ir nācis meklēt un glābt pazudušos. Katru reizi, kad es to lasu, man gribas sirdī saukt uz Dievu – tas ir par mani, es tas esmu, lūdzu, Dievs sameklē mani un izglāb! Jo ja Dievs mani neatradīs, tad šajā pasaulē es bez Viņa pazudīšu pavisam, bet, savukārt, ar Viņu – būšu laimīgs gan šeit, gan Augšā Debesīs.

,, Nāciet, redziet Bētlemē, Kūtī, lopu silītē Bērniņš dus visskaistākais, visu ļaužu Pestītājs. Ceļos krītot pielūgsim, Viņu sirdīs ieslēgsim; Debess Tēva dāvana zemei nu ir nodota’’ – tā skan vārdi kādā pazīstamā Ziemassvētku korālī (,,Eņģeļus mēs dzirdējām’’) Priecājieties, jo Kristus ir dzimis! Ir rakstīts: ,,Tā ir atklājusies Dieva mīlestība mūsu vidū: Dievs savu vienpiedzimušo Dēlu ir sūtījis pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu..’’ (I Jņ. 4:9) Šonedēļ, apciemojot draudzes locekļus sociālās aprūpes centros, piedzīvoju šos vārdus visā pilnībā, ko nozīmē, ka Dieva mīlestība atklājusies mūsu vidū. Tad, kad tu redzi otra cilvēka acīs mīlestību uz dzirdēto Dieva Vārdu un saņemto sakramentu (Svēto Vakarēdienu). Tad, kad tu redzi, ka cilvēks, vairs nespēdams salasīt tekstu no lapiņas, tik un tā ar mirdzošām acīm līdzi dzied ,,Jūs, bērniņi nāciet’’ un ,,Klusa nakts, svēta nakts’’, tu saproti, kas tad ir tā Dieva mīlestība, kas ir atklājusies mūsu vidū. Varbūt kādas reklāmas liek justies it kā svētki nebūtu īpaši vērtīgi, ja tu nepērc daudz dāvanu (lielākas, vairāk, dārgākas), bet tu piedzīvo kaut ko tik īpašu pie patiesi ticīga cilvēka, tajā vienkāršībā, dziļi un īsti. Tā atslēga, manuprāt, ir tajā, kas Jēzus ir tev. Vai vārds, kurš dzirdēts garāmejot, ko piemin katrs pēc sava saprašanas, šis novalkātais Jēzus vārds? Vai arī Viņš – Jēzus, kurš ir mans Pestītājs, kurš nācis pasaulē cilvēka miesā - dēļ tā, ka mani ļoti mīl? Tieši atkarībā no tā, kas Viņš ir TEV, atšķiras tas, vai Viņa vārdu pieminot, par Viņu dzirdot Svētvakara sprediķī un Ziemassvētku korāļus dziedot, tev acis mirdzēs un sirdī kurēsies ticības ugunskurs, vai arī tu klausīsies, bet tajā brīdī domāsi par to, vai nopirki rosolam pareizās sastāvdaļas.

Gluži tāpat kā šodien, arī Jēzus zemes dzīves laikā, par Viņu sprieda ļoti atšķirīgi - kas ir šis varenais cilvēks, kura vārdiem ir tāds spēks, kuram ir īpaša vara mācīt, dziedināt, darīt brīnumus? Jēzus ar nolūku jautāja ļaudīm, kas viņam bija tuvumā: ,,Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Jautājums nav mainījies arī šodien. Apustulis Pēteris toreiz Jēzum atbildēja: ,,Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Šis vārds Kristus nozīmē – Mesija, Pestītājs, izredzētais, tas Viņš bija tieši Pēterim. Ar to viņš atbildot pateica: ,,Tu esi tas, no kura atkarīgs ir arī tas, kas esmu es un kas būšu, jo tikai caur tevi varu tikt glābts, lai būtu Debesīs, ne ellē.’’.

Te varam uzdot arī sev šo jautājumu: vai es pret Jēzu izturos tā, ka es parādītu, kas Viņš man ir un ko nozīmē? Līdzīgi kā mēs to varam domāt arī attiecībās ar cilvēkiem. Ja es saku, ka tie ir mani bērni, vai es izturos, kā labs tēvs, māte? Ja es saku, ka viņa ir mana sieva, vīrs, viņi ir mani vecāki, vai attiecīgi labi es izturos, pārādot to arī caur savu rīcību? Vai dodu pienākošos cieņu, neskatoties uz to, ka ir iespējamas kādas viedokļu atšķirības? Ja es saku, ka tas ir mans vadītājs vai skolotājs vai mācītājs, vai attiecīgi ņemu vērā viņa aizrādījumus?

Jēzus piedzimšana šajā pasaulē ir arvien vēl liels brīnums man: kādēļ gan Dievam no Debesīm vajadzētu nākt uz šo pasauli, kurā ir tik daudz ļaunuma, un zinot, ko tas maksās? Atbilde ir: tikai mīlestības dēļ. Kādreiz cilvēki tā spriež: kur doties, uz kādu jauku skaistu vietu aizbraukt atpūsties, bet kur būtu arī tomēr droši un komfortabli? Jēzus darīja pavisam otrādi – Viņš devās tur, kur Viņam bija jāpiedzimst kūtiņā pie lopiņiem, tā nebija tikai idealizētā, uz kartiņām zīmētā, Betlēmes ainiņa. Viņš nāca tur, kur bija daudz sāpju, asaru, nodevības un nāves draudu jau no pašām pirmajām dzīves dienām. Lūk, tāds ir mans Pestītājs, tāds ir mans Jēzus Kristus, kurš piedzima toreiz Betlēmē, cilvēka miesā! Tāds ir man dotais brīnums, ka Viņš ir nācis manā grēcīgajā sirdī, lai paliktu tur uz visiem laikiem un sagaidītu mani Debesīs. Un šo brīnuma atspīdumu ieraugu tajās mirdzošajās ļaužu acīs, kuri saprot: Jēzus ir kas vairāk, kā tikai vēsture! To es ieraugu tajos draudzes kalpotājos, kas bez materiālas atlīdzības nāk un kopj dievnamu, to izpušķo, darbojas svētdienas skolā, veic diakonijas darbu, kurina, atved cilvēkus bez atlīdzības uz dievnamu, atbrauc līdzi uz pansionātu, sagatavo dāvanas senioriem un bērniem, un vēl citas kalpošanas. Jēzus apustulim Pēterim uz viņa atziņu, sacīja: ,,Laimīgs tu esi’’. Laimīgs, ja tu to saproti, ka Viņš ir nācis pie tevis! Ja tu to jūti, piedzīvo, uz Viņu tici un ar Viņu dzīvo, tad zini, kas ir patiesi Ziemassvētki! Priecīgus visiem Kristus Piedzimšanas svētkus!

Māc. I. Matīss, 2023. gadā

3.Decembris - 1.Advente

“Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā.” (Rm. 15:13

Šodien iededzām cerības svecīti. Daudzas lietas mūsu dzīvē sākas ar ilgošanos jeb klusu cerību. Tad, kad par kaut sapņojam, tad vēl īsti nevar teikt, ka mēs ticam. Kad pirmo reizi bijām dievkalpojumā, kāda uzaicināti, arī tad nevar teikt, uzreiz ticējām, taču mūsos bija kāda klusa cerība, ka tas būs tomēr ieguvums, ne zaudējums. Kad pirmo reizi sapratu, ka esmu pieļāvis daudz kļūdu, kuras vēlētos izlabot, bet nevaru, tad nevar teikt, ka uz to bija ticība - drīzāk tā bija cerība, ka, ja kādam kaut ko labu būtu iespējams ar to darīt, tad tikai un vienīgi Dievam.

Dažkārt cilvēki ir apmierināti ar cerību, ka kaut kas labs mūs visus sagaida Debesīs, bet viņiem pietrūkst patiesas ticības, ka tas ir pa īstam.

Pavisam ikdienišķs piemērs: ļoti vēlējos un cerēju, ka sniega tīrīšanas traktors iebrauks aizvakar, kaut arī sapratu, ka, iespējams, tik sniegainā laikā nebūs viņam laika iebraukt pie itin visiem, kur paredzēts. Nevar teikt, ka es ticēju, ka viņš iebrauks, bet vienkārši klusi cerēju. Vairākas reizes uzmetu acis, vai neatspīd logā traktora gaismas. Pienāca gandrīz pusnakts, kad pēkšņi izdzirdēju nu jau pazīstamo rūkoņu un gaismas. cerības piepildījās!

Vai gan mēs katrs varam apgalvot, ka ir lietas kurām mēs uzreiz noticējām, kad mums tās pastāstīja? Kaut arī tā bija patiesība, drīzāk jau cerējām.

Cerība nav veltīga, jo cerības devējs ir Dievs. Un cerība palīdz iedegt ticību.

Pateiksimies par cerību! Ja nebūtu cerības, mēs nespētu dzīvot. Un lūgsim par tiem, uri to Jēzū vēl neierauga un dzīvo izmisumā vai maldos, prom no Kristus!

Svētīgu visiem šo Adventa laiku!

Māc. I. Matīss

18.novembris- mūsu valsts 105.dzimšanas diena.

Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klauvējiet, un jums tiks atvērts! (Mt. 7:7)

Labdien visiem Latvijas dibināšanas svētku dienā! Šodien ir daudzi tādi jautājumi, ko mēs agrāk neiedomājāmies, ka atkal būs jāuzdod. Un viens no tādiem jautājumiem ir: kas es esmu vai arī vēl plašāk ņemot – kas mēs esam? Tad, kad Jēzus satika mācekļus, Viņš sacīja viņiem, kā tas evaņģēlijā aprakstīts: ,, pie Galilejas jūras staigādams, Viņš (Jēzus) redzēja Sīmani un Sīmaņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; jo tie bija zvejnieki. Un Jēzus tiem sacīja: "Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." Un tūdaļ tie, savus tīklus atstājuši, Viņam sekoja. Jēzus viņiem iedeva jaunu dzīves uzdevumu un identitāti. Latvija un arī Eiropa piedzīvo identitātes krīzi. Katrs mēs cenšamies saprast, kas mēs Latvijai esam un kas Latvija ir mums. Es esmu pārliecināts, ka cilvēka identitāti veido Dievs. Bībeles sākumā Dievs rada visu pasauli un tad, kad Viņš visu ir sagatavojis, tad Viņš rada cilvēkus. Kā ir rakstīts: ,,Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.’’ (IMoz. 1:27) Tātad cilvēks neradās pats, viņš arī neizdomāja, kas viņš būs, bet Dievs viņu par kaut ko radīja. Mēs neesam izdomājuši nedz savus talantus, nedz spējas, nedz gudrību, mēs varam vien pielikt pūles, bet arī tās mums ir devis mūsu Dievs. Mūsu izdomāta identitāte nekad nebūs labāka par to, ko mūsos ir ielicis Dievs un par to, par kādiem Dievs mūs vēlas veidot.

Es ticu, ka Dievam ir arī kāds sapnis par Latviju, kādu Viņš to vēlētos redzēt. Dievs cilvēkam, viņu radot, ir devis kādu nodomu. Līdzīgi, kā baznīcai mūsu pilsētā, ir uzdevums – tai ir jāsludina evaņģēlijs. Ja tā nesludina Evaņģēliju un nerunā par Dievu, un nelūdzas par savu Valsti, tā ir tad veltīga šajā vietā, zaudējusi savu jēgu un sūtību. Vai esam sapratuši, kāds ir katra mūsu uzdevums un sūtība, mūsu identitāte lielajā pasaules valstu saimē? Uz to, protams, ir ļoti grūti atbildēt. Ja vēl par mūsu individuālo sūtību, mēs varētu zināt un to Dievs mums ir atklājis, tad par visu tautu kopumā spriest, ir daudz, daudz grūtāk. Esot starp lielām tautām, vienmēr ir liels izaicinājums, liekties to priekšā, lai tiktu pasaudzēti no to puses, kuru ir vairāk. Taču mūsu, kā tautas identitāti, daudz vairāk, kā lielās tautas, kuras apkārt, veido pats Dievs. Ja mēs tā paraugāmies uz sevi no malas, tad redzam, ka mēs nebūt neesam kāda ideāla, perfekta tauta, mēs katrs, atsevišķais grēcinieks, ar savām kaislībām, atkarībām, grēkiem tomēr šajā pasaulē varam paveikt ko labu. Kā tas iespējams? Tas iespējams tādēļ, ka viss nav atkarīgs tikai no mums pašiem, bet no Dieva. Viss nav atkarīgs no cilvēka grēcīgās dabas, skaudības, iekāres vai laupīšanas. Mēs neesam tikai traģiskais notikums Rēzeknē vai tikai cilvēki, kas lielajā talkā un labdarības akcijās dodas atdara savus makus slimajiem un cietušajiem. Taču jāatšķir būtība jeb identitāte, tas ideāls, pēc kā vēlamies tikties no tā, kas ir diemžēl klātesošs un reāls, bet ko pēc būtības nekādā ziņā nevēlamies. Dievs dara cilvēku par kaut ko vairāk, kā Viņš pats ir, un pat bieži vien, vairāk, kā cilvēks vēlas būt. Tādēļ Kristus saka ,,Lūdziet, un jums taps dots, meklējiet un jums taps atvērts’’ Kristus mūs neaicina būt pasīviem saņēmējiem, bet gan Dieva lūdzējiem, kuri dod. Baznīca nepastāv, lai no laicīgās sabiedrības ko saņemtu, bet lai dotu. Baznīca saņem no Dieva, bet dod cilvēkiem. Tā ir pilsētā, novadā un valstī, tā ir redzama un neredzama. Dievnams, kā redzama ēka, bet dzīvā baznīca, draudzes ļaudis, kā Dieva dots spēks šajā pasaulē, darbojas arī laicīgā sabiedrībā. No vienas puses ir ļaudis ik pa laikam cenšas argumentēt, ka baznīca ne ar ko neatšķiras no tiem ļaudīm, kuri nav pasaulē. Un, savā ziņā, varbūt tie pat vēlas, lai tā neatšķiras. Bet es ticu, ka daudz vairāk, ir tādi ļaudis, kuri redz, ka baznīcai ir nozīme. Ka tā ir Dieva garīga ēka, kura nevis kaut ko ņem, bet daudz vairāk dod, iegulda un veido. Ja baznīca kaut ko pati pārkāpj, izraisa kādus skandālus un parāda cilvēciski grēcīgu seju, tad būs ļaudis, kas sacīs – lūk, kā tad jūs tā – mācāt vienu, bet paši izdarāt pretējo? Un pareizi saka, jo baznīca tiešām tā nedrīkstētu, bet tātad tur ir arī vēl dziļāka doma -pat tie, kuri nav baznīcā, vēlas lai baznīca tomēr pilda savu uzdevumu un ir tā sirdsapziņas balss, lai tā nepazaudē savu identitāti un likto pamatu, kas ir Jēzus Kristus. Lai tā nekļūst pati sev kā mēraukla un noteicēja, bet gan lai tas ir mūžīgais un nemainīgais Dieva Vārds.

Smags un grūts ir bijis ceļš, pa kuru mūsu tautai un valstij ir bijis jāiet, lai tā tiktu veidota. Un tik viegli ir pazaudēt to, kas grūti ir nācis. Līdzīgi, kā cilvēks, kurš veidojies mātes miesās sarežģītā ceļā, pēc tam dzimis, barots, mācīts, skolots, bet tomēr tā dzīvība tajā pašā laikā ir trausla, ka var tikt paņemta vienā mirkli kara šausmās vai kādā citā traģiskā veidā. Mēs redzam, ka tik daudz ko šajā pasaulē mēs nevaram ietekmēt, bet viena lieta, ko mēs pilnīgi katrs varam, ir lūgt. Katru dienu mēs 12.00 zvanām dievnama zvanu, aizlūdzot par Ukrainu. Tomēr tas ir atgādinājums arī mums pašiem par Latviju, kam mūsu zeme ir izgājusi cauri un cik smags ir bijis ceļš, lai būtu mums tomēr joprojām mūsu valoda, mūsu tauta un mūsu himna, lūgšana par Latviju. Ja var uzbrukt tik lielai tautai un zemei, kā Ukraina, tad tas liek aizdomāties, cik ļoti Dievam esam mēs dārgi un mīļi, cik ļoti Viņš mums ir parādījis savu žēlastību un aizsardzību, ka mēs šeit esam un par to runājam.

Viena no šobrīd visdrūmākajām cīņām norisinās Ukrainas pilsētas Avdejevkas virzienā, kur katru dienu mirst 500 – 1000 iebrucēju un ne mazums aizstāvju, bet tur skaitļi ir pavisam nezināmi. Cik cilvēkam Dievs ir devis daudz spēka. Taču viņš šo spēku var izmantot, lai uzbruktu vai aizstāvētu, postītu vai celtu. Dievs dod cilvēkam daudz spēka un prāta, taču, ja cilvēkam nav garīgā kompasa, tad ar visu savu prātu un spēku, viņš ir tikai kā resurss priekš citiem. Dieva acīs cilvēks ir daudz dārgāks un daudz kas vairāk, kā cilvēks priekš cilvēka. Mēs redzam, ka cilvēks Dievam ir tik dārgs, ka Viņš caur Jēzu Kristu atdeva savu dzīvību, lai tikai varētu piedot grēkus, vest cilvēku uz atgriešanos pie Viņa tuvuma un glābt Debesu Valstībai.

Jēzus uzdod ļaudīm šo jautājumu: ,,Vai starp jums ir cilvēks, kas pasniegtu savam dēlam akmeni, ja tas lūgtu maizi? Vai arī kas dotu čūsku, ja viņš lūgtu zivi?’’ Jeb pārfrāzējot Jēzus teikto, varētu sacīt – vai tad jūs tiešām domājam, ka Dievs jums vēl ko sliktu? Kādēļ gan lai Viņš vēlētu ko sliktu cilvēkam, kuru Viņš ir radījis, cilvēkam, kuram Viņš ir radījis šo pasauli, cilvēkam, priekš kura grēku piedošanas Viņš ir sūtījis pat Savu Dēlu uz nāvi? Es domāju, ka daudz kur Dievs mūs ir žēlojis, tieši lūgšanas dēļ. Dēļ tā, ka joprojām, mēs ar savu himnu lūdzam, dēļ tā ka baznīcās joprojām un kristiešu mājās tiek lūgts par savu valsti. M. Luters ir sacījis ,,Kristietis bez lūgšanas ir tikpat neiespējams, kā dzīvs cilvēks bez pulsa.’’ Tajā brīdī, kad cilvēkiem vairs Dievu nevajadzēs, tad arī veltīga būs tāda valsts. Šie ir patiesi svētki, jo Latvija ir skaista zeme, ar gardu rupjmaizi, talantīgiem, nesavtīgiem, gudriem cilvēkiem, brīnišķīgām dziesmām, bet, manuprāt, pats galvenais, kas mums ir, un tur arī ir tas jautājums, ko esmu atradis priekš sevis, kur tad slēpjas mūsu identitāte, ir mūsu lūgšana - Dievs, svētī Latviju!

Priecīgus svētkus!

māc. I. Matīss

5.novembris

Jēzus Kristus saka: ,,Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.’’ (Mt. 25:40

Paldies visiem audžuvecākiem, adoptētājiem un aizbildņiem, kuri ar atbildību un mīlestību dara audzināšanas darbu un tādejādi pilda šo Kristus pavēli rūpēties par sabiedrības ,,mazākajiem’’ – tiešā un pārnestā nozīmē!)Šodien aizdomāsimies, kā ir bāreņiem, kad vecāki paši no viņiem ir atteikušies un pat negrib viņus satikt vairāk, kā dažas reizes satikt, citus – vispār nekad. Vai ir iespējams iedomāties vispār, cik ļoti tas sāp, kad tevi nevēlas redzēt tavi miesīgie vecāki, kad tu viņiem neesi vajadzīgs. Kad neesi nekad dzīvē, varbūt, paņemts klēpī un samīļots, kad vecāki nekad tev nav pateikuši vārdus ,,Es tevi mīlu’’. Jā, kad izaugs, būs kāds cits, kas tos pateiks, bet no vecāku puses tas ir pavisam savādāk.

Ir vēl kāds iemesls, kādēļ ir daudz bāreņu – tad kad vecāki nolemj doties katrs uz savu pusi, veidojot pavisam jaunas attiecības, nereti bērns no iepriekšējām attiecībām kļūst par traucēkli un tiek kaut kur nogrūsts – labākajā gadījumā pie vecvecākiem, sliktākajā – bērnunamā. Jo neviens no vecākiem savu jauno mīlestību nevēlas apgrūtināt. Tā vietā viņš audzina bērnu no jaunajām attiecībām un pret iepriekšējo izliekas, ka tas būtu kā kaut kas ne īpaši svarīgs. Tad, kad bērnu audzina tikai viens no vecākiem, jau tad ir sajūta, ka ir kaut kas nepilnīgs, ka kaut kā pietrūkst, bet vai varam iedomāties, kā ir tad, kad nav neviena?

Narkotikas, alkohols, azartspēles, pornogrāfija, pedofīlija, vardabība… iemeslu bērnu pamešanai ir daudz, tāpat arī izņemšani no ģimenes. Un karš… tik daudz bērnu paliek bez vecākiem kara apstākļos… Tik daudzi tiek aizvesti projām no vecākiem un nolaupīti…arī Ukrainas gadījums - tūkstošiem bērnu ir aizvesti uz Krieviju un Baltkrieviju, vardarbīgi nolaupīti. Diezin vai esam par to aizdomājušies.

M. Luters ieviesa krustvecāku amatu, jo redzēja, cik daudz bērnu palikuši bez vecākiem. Pirms dodiet krustvecāku solījumu, lūdzu, apzinieties, ka tas nozīmē uzņemties atbildību par bērnu arī, ja viņa vecāki iet bojā, tas ir atbildīgi un svētīgi.

,,Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības. Jēkaba 1, 27’’ Bāreņi – ar to varam saprast cilvēkus, kam ir pietrūcis vecāku mīlestības un rūpju. Jēzus saviem mācekļiem sacīja: ,,Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.’’ – Ar to pasakot, ka ja tev šajā dzīvē pietrūkst vecāku mīlestības, tev ir jāgaida Kristus otrā nākšana. Pats Kristus arī rūpējās par kādu mācekli Jāni, kuru, kā rakstīts, viņš ļoti mīlēja. Un pie krusta arī atklājās, kādēļ tā rakstīts – tādēļ, ka šis māceklis bija bārenis. Kā rakstīs: ,,Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: "Sieva, redzi, tavs dēls!" Pēc tam Viņš saka māceklim: "Redzi, tava māte!" No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis. – tā bija pēdējā Jēzus mācība pirms krusta nāves – rūpēties par bāreņiem un atraitnēm.

Pieskāriens cilvēku var ievainot un pieskāriens var dziedināt. Tie cilvēki, kuriem ir traģiska pieredze un kuriem kāda pieskāriens ir nodarījis smagi pāri, centīsies kategoriski izvairīties no pieskāriena. Savukārt tie, kuriem pieskāriena visu dzīvi akūti ir pietrūcis, centīsies pārspīlēt ar tā saņemšanas daudzumu. Tādēļ vienmēr ar šīm lietām ir ļoti jāuzmanās, lai neievainotu vienā vai citā veidā.

Mazliet statistikas: 5798 bērnu Latvijā šobrīd atrodas ārpusģimenes aprūpē, 2980 zēnu un 2818 meiteņu.

No tiem, 2022. gadā: 627 bērnu ievietoti aizbildņa ģimenē, (308 zēni un 319 meitenes)

1476 bērnu kopumā atrodas audžuģimenēs (777 zēni un 699 meitenes). 2022. gadā 400 (213 meitenes un 187 zēni), ievietoti audžuģimenēs, Savukārt 527 bērni atrodas ilgstošās aprūpes un rehabilitācijas institūcijās, 2022. gadā ievietoti šādās iestādēs 175 bērni (102 zēni un 73 meitenes)

Dievam deg sirds par bāreņu sāpēm un Viņš uztic savai draudzei uzņemties rūpes par Viņa bērniem. Novembra pirmajā svētdienā tūkstošiem baznīcas un organizācijas visā pasaulē atzīmē Bāreņu svētdienu – tās mērķis ir radīt sabiedrībā izpratni par bāreņiem, viņu grūtībām un vajadzībām.

Bāreņu svētdiena palīdz draudzēm izdzīvot savu aicinājumu – rūpējoties par bāreņiem un atraitnēm, tuvoties pašam Jēzum.

Vēlos, lai jūs zinātu kādas audžumammas, Rutes Kārkles stāstu no dzīves: ,,Tajos brīžos, kad Tavs bērns ir ierausies klēpī un lūkojas uz Tevi, ko Tu saskati viņa acīs? Savos bērnos es redzu milzīgu uzticību. Un maigumu. Dažkārt pat nelielu apbrīnu. Tie ir skatieni, kas tik ļoti silda manu sirdi.

Kad savās rokās turu mūsu audžumetiņu, viņas skaistajās brūnajās acīs, kas slēpjas zem biezajām skropstām, es redzu skumjas un klusa izmisuma pilnu jautājumu. Dažkārt šis jautājums maskējas smaidos, dažkārt raudās. Taču tas allaž ir tur. “Vai es varu Tev uzticēties? Vai Tu mani mīlēsi?” Nezinu, iespējams, ka tās ir tikai manas domas, kas audžumeitas acīs saskata šīs skumjas. Taču tās graužas manā dvēselē. Desmitiem reižu klusībā esmu kliegusi: ,,Cik gan ļoti Tu esi pelnījusi, ka Tevi mīl! Ka par Tevi cīnās!” Kā tādu mantru es katru dienu čukstu viņai ausī: “Tu esi skaista. Tu esi mīlēta. Dievs Tevi mīl. Es tevi mīlu. Tu pasaulē nesīsi daudz laba. Tu esi skaista. Tu esi mīlēta…” Es ļoti ceru, ka šie vārdi iegulsies viņas sirdī un būs ceļamaize tad, kad audžumeitiņa pati pie mums vairs nebūs.

Esmu daudzkārt dzirdējusi līdzīgus komentārus, kā “Es nevarētu būt audžumamma, jo nekad nespētu audžubērnu mīlēt tāpat, kā savus bērnus.” Tās ir reālas bažas, kas attur cilvēkus pieņemt šo nozīmīgo lēmumu un uzņemties gādību par kādu bērnu. Mīļie, bet protams! Deviņus mēnešus divas sirdis ir pukstējušas kā viena. Tā ir saikne, kuru grūti pārraut! Bet mīlestība ir pārāk liels noslēpums, lai ierobežotu to mūsu prāta rāmjos. Ir viena mīlestība, ar kuru es mīlu savu mammu, savu tēti es mīlu citādāk. Citāda veida mīlestību izjūtu pret savu vīru. Un pat Jēkabu un Katrīnu, kurus esmu iznēsājusi zem sirds, es mīlu atšķirīgi. Kā tad ir labāk – turpināt baidīties nodarīt netaisnību potenciālajam audžubērnam, viņu mīlot “mazāk”, kā savus bērnus un tādējādi atstāt viņu bērnunamā? Absolūtā mīlestības vakuumā, bez piesaistes, bez drošības. Bez neviena, kas iečukst ausī “Tu esi skaists. Tu esi vērtīgs!” Vai tomēr pieņemt, ka mīlestība var būt dažāda. Un dot iespēju gan sev, gan šim bērnam.

Kad braucām pakaļ audžumeitai uz bērnunamu, manās rokās ielika mazu, pufīgā kombītī ietītu skaistulīti. Un melnu miskastes maisu, uz kura uzrakstīts viņas vārds (maisā bija dažas novalkātas drēbītes – viss meitenītes pūriņš). Tas bija viens no skumjākajiem skatiem, ko savā dzīvē esmu redzējusi.

Jā, tā ir netaisnība! Nevienam bērnam nebūtu jāklaiņo pa pasauli ar miskastes maisu pie sāniem. Ikkatrs bērns ir pelnījis, ka par viņu cīnās. Un varbūt tieši mēs un jūs esam tie, kuriem šī cīņa ir jāuzsāk?’’

Kungs, mēs lūdzamies par bērniem, kam jāuzaug bijis bez vecākiem, lai viņi varētu audzināt mīlestībā savus bērnus, neskatoties uz to, ka paši nav to saņēmuši! Mēs lūdzamies par audžuģimenēm, aizbildņiem, adoptētājiem, vecvecākiem, krustvecākiem, visiem, kuri audzina ne savus bioloģiskos bērnus! Par spēku viņiem un izturību, par pāri plūstošu mīlestību un pacietību! Par neizsīkstošu ticību katru dienu, ka tam, ko viņi dara, ir liela nozīme, par ticību uz Dievu! Lūdzam par deportētajiem bērniem no Ukrainas, par viņu atgriešanos dzimtenē, par visiem, kurus skar kara šausmas, kas tiek ievainoti, kurus nolaupa, tur gūstā un pāri dara! Lūdzam par bērniem, lai viņi mācītos mīlētu savus aizbildņus un audžuvecākus! Un pateicamies par visiem, kuri nesavtīgi rūpējas par sabiedrībā neaizsargātākajiem. Āmen

Māc. I. Matīss

29.oktobris

Divdesmit otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis:

,,Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: "Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?" Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: "Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu." Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: "Kā attēls šis un uzraksts?" Tie sacīja: "Ķeizara." Tad Viņš tiem teica: "Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder." Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja.’’ (Mt. 22:15-22)

Labdien, brāļi un māsas Kristū! Bieži vien jau būtiskais, ko cilvēks vēlas jautāt, ir ietverts jau jautājumā, nevis atbildē. Atceros, kad pie mums viesojās kāds garīdznieks no Rīgas un kāda vietējā žurnāliste viņam vaicāja kādus jautājumus. Un esot sanākusi tā, kā saruna, kurā jautājumi izvērtušies pašam žurnālistam, daļēji, arī kā stāstījumi par sevi. Bet tajā gadījumā tas pat nebija slikti. Citreiz es klausos vienu ukraiņu interviju raidījumu, kurā ukraiņu žurnālists uzdod jautājumu, kādam ekspertam, taču interesanti tas, ka šie jautājumi ir faktiski vairākas minūtes gari, jo tie būtībā ietver jau atbildi. Arī šeit ne jau būtiskākais bija tas, ko farizeji un Hēroda ļaudis vēlējās uzzināt. Kādēļ gan lai citreiz pretēji spēki apvienotos, tik sarežģītā jautājumā pie Jēzus? Būtiskākais bija tas, kādēļ viņi šo jautājumu Jēzum uzdeva, un to mums arī Evaņģēlija teksts pasaka - ,,Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā’’. Šiem ļaudīm neinteresēja, ko Jēzus atbildētu, viņiem interesēja, kā pieķert.

Vai neesam kādreiz izjutuši ko tādu arī savā dzīvē, kad kāds cilvēks cenšas ar saviem jautājumiem, mūs izšaubīt no ticības uz Jēzu. Un jautā, piemēram, ,,kādēļ tad Jēzus nenāk un nepierāda, ka Viņš ir dzīvs’’? Vai arī: ,,Kādēļ tad kristieši grēko, ja jau ir atpestīti?’’ vai ,,Kādēļ pasaulē ir ļaunums, ja jau Dievs velnu ir uzvarējis?’’ Un tā tālāk. Protams, ka uz visiem šiem jautājumiem ir atbildes, taču ļoti bieži tās nav vienkārši atbildēt un ļoti bieži atbildes jautātāju nemaz neinteresē, viņa iemesli jautāt, ir pavisam citi.

Ja esam ko tādu piedzīvojuši, tad ieskatīsimies arī savā sirdī, vai neesam tā kādreiz darījuši - kad mūsu jautājumi drīzāk ir bijusi tāda ,,piekasīšanās’’, kā vēlēšanās kaut ko uzzināt. Un padomāsim, kā mēs paši tad justos, ja otra cilvēka nolūks būtu mūs kaut kur pieķert.

Bija reiz tāda situācija, kad es pirku kādu lietu velosipēdam, un tā man likās pārlieku dārga, neadekvāti dārga, un es jautāju, vai tad nevar kaut ko atlaist, (ir zemes, kurās nekaulēties, ir pat neiedomājama lieta). Un pārdevējs sacīja, ka jā varētu atlaist vairākus eiro. Taču tad, kad es šo aprīkojumu velosipēdam biju nopircis, es sapratu, ka pārdevējs nebija izsitis čeku. Es jautāju, vai varētu iedot čeku, un pārdevējs sacīja, ka tad jau gan atlaidi viņš nevar dot. Es tajā brīdī sapratu, ka viņš jau atlaidi nedod uz sava rēķina, bet uz nodokļu rēķina. Taču uz sava rēķina viņš riskē pārkāpt noteikumus. Tādejādi, sanāk, ka es tīšām viņu uz to spiestu, lai arī tā bija, protams, viņa izvēle.

Vai tad cilvēks dabiski vēlas maksāt valstij vai ziedot Dievam? Dabiskais, grēcīgais cilvēks nevēlas ne vienu, ne otru, daudz dabiskāk cilvēkam ir vēlēties visu paturēt sev un nedalīties. Taču, kādēļ viņš parasti dalās ar valsti, tādēļ, ka ir tāds likums un tādēļ, ka viņš tiek uzmanīts, un gala beigās - tiek jau arī kāds no tā labums cilvēkam. Taču attiecībā uz draudzi un Dievu, tas labums, ne arī sods nav tik acīmredzams, tādēļ daudz vairāk izpildām visu pret valsti, kā pret baznīcu. Dievs ir labs un visu piedod, un ar to cilvēks rēķinās, taču, dažkārt, rēķinās par daudz. Šodienas evaņģēlija teksts parāda, cik ļoti cilvēki jau toreiz centās sāpināt Jēzu, neredzēdami, ka Jēzus nāca vienīgi, lai palīdzētu, dotu, dziedinātu, mācītu un pestītu Mūžīgai Dzīvībai.

Viduslaikos cilvēki saņēma kvīti par atlaistiem grēkiem un samaksāto naudu , un savā ziņā tas viņiem palīdzēja. Viņiem bija kāds papīrs, kurš bija kā pierādījums tam, līdz ar to viņi varēja mierīgi gulēt. Tas, it kā nekas, ka šis papīrs, ko sauca par indulgenci, nebija patiess, jo grēku piedošanu nevar nopirkt par naudu. Bet bija papīrs ar visu zīmogu. Ja šodien piedāvātu tādu iespēju, cilvēki tādu pat nepirktu, jo viņi drīzāk tad sacītu: ,,Grēks? Kas tas tāds? Mēs paši izspriežam, kas labs un kas nē. Kam mums tāds Jēzus, kas mums ko noteiktu?’’

Bet mēs esam tie, kuri tic, ka ir grēks, ka ir Jēzus, kas to var piedot, un ka tas ir nepieciešams, tādēļ arī mēs nākam. Mūsu pierādījums nav kvīts par atlaistiem grēkiem, bet mūsu pierādījums ir Kristus miesā un asinīs, ko saņemam, tas ir Viņa dzīvais apsolījuma, dzīvais evaņģēlija Vārds, kas mums to pasaka un kam mēs uzticamies vairāk, kā jeburai kvītij un dokumentam, kaut arī tam būtu zīmogs un desmit parakstu.

Jēzus sacīja ,,dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas pieder’’. Jēzus par to runāja vienu reizi, un arī tad tikai atbildot uz jautājumu, jo Viņš zina, ka lai arī cilvēks ir aizmāršīgs, un tam ik pa laikam ir lietas, ko nepieciešams atgādināt, tomēr patiesi ticīgai sirdij, sirdsapziņa šajā jautājumā jau darbojas, un viņš dos Dievam ar prieku tam, lai palīdzētu evaņģēlija sludināšanai. Savukārt tam, kurš ticībā vēl vājš, tam pārlieku liela atgādināšana par to nevairos ticību, bet tur drīzāk tad jādomā, kā palīdzēt stiprināt ticību.

Vienmēr būs kādi cilvēki, kas centīsies jūs pieķert kādos vārdos, izaicināt, strīdēties par sīkumiem un nebūtiskām lietām, bet būtiskākais, lai mēs paši tā nedarītu, tādējādi kļūdami līdzīgi pasaulīgajiem cilvēkiem. Lai mūsu jautājumi ir nevainīgi, nevis viltības un ļaunuma pilni. Lai tad, kad jautājam, patiešām vēlamies uzzināt, nevis pieķert un meklēt otrā tīšām ko nepareizu, it kā paši būtu stipri labāki. Kristieša pienākums nav otru pieķert nodokļu nemaksāšanā, it kā pats būtu visās lietās pilnīgi pareizs un tīrs, bet gan pašam tad ar savu piemēru rādīt labu un pareizu priekšzīmi. To cenšoties darīt, viņš ieraudzīs, kur pats ir nepilnīgs, kur viņam jālabojas.

Kā rakstīts: lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā, ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami. Tikai dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evaņģēlija cienīgi, lai, vai nu nākdams un jūs redzēdams, vai prom būdams, par jums dzirdētu, ka jūs stāvat vienā Garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem.

Tā ir viņu pazušanas, bet mūsu pestīšanas zīme, un tas ir no Dieva; jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest’’ (Flp. 1:9 ,27-29)

Kristietis ir gan Debesu valstības pilsonis, gan arī šīs pasaules pilsonis. Ticības un principa jautājumos viņš ir atbildīgs Dieva priekšā, bet laicīgo likumu ievērošanā šīs pasaules varu priekšā. Pilnīgi iespējams, ka šo divu atbildību starpā neradīsies konflikti un nesaskaņas, taču var notikt arī citādi, ka šo principu un likumu starpā ir pilnīga pretruna. Ja kristietis ir pārliecināts, ka kaut kas nesakrīt ar Dieva gribu, viņam ir jāatsakās un nav tur jāpiedalās. Bet īstens kristietis, - un šī ir tā nemainīgā patiesība, ko izsaka Jēzus – ir vienlaikus gan labs savas zemes pilsonis, gan labs Dieva valstības pilsonis. Viņš pilda savus pienākumus gan attiecībā pret Dievu, gan cilvēkiem. Viņam ir jāpilda tas, ko teicis arī apustulis Pēteris: ,,Bīstieties Dievu, godājiet valdnieku’’ (1. Pēt. 2:17) ĀMEN.

Māc. I. Matīss

31.oktobris REFORMĀCIJAS DIENA

"Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs." Rm. 12:2

Reformācijas jeb Ticības atjaunošanas diena nav tikai par to, kas notika pirms 506 gadiem, bet par šodienu. Pārskatīt, ko šodien nepieciešams baznīcā reformēt, un kā atjaunot ticību - baznīcā kopumā un katrā personīgi. Svētīgu visiem šo Ticības atjaunošanas dienu! Paldies Mārtiņam Luteram un viņa laikabiedriem par lielo veikumu, bet darbs nav galā un viss nav vēl padarīts. Paldies par to, ko Dievs caur dr. Luteru mācīja un pārveidoja toreiz, un kas šo mācību un ticību turējuši līdz šai dienai, kad mēs tik daudz ko uztveram pašu par sevi saprotamu!

Paļaujoties uz Bībelē rakstīto vārdu, Luters formulēja piecas pamatatziņas jeb solas:

Sola Scriptura – vienīgi raksti! Mūsu ticības pamatā jābūt vienīgi Svētajiem rakstiem;

Sola Fide – vienīgi ticība! Mūs glābj sirds ticība Dieva vārdam;

Sola Gratia – vienīgi žēlastība! Ne mūsu nopelnu, bet vienīgi Dieva žēlastības dēļ mēs tiekam glābti;

Solus Christus – vienīgi Kristus! Tikai Kristus upura dēļ pie krusta Golgātā mēs saņemam šo nepelnīto žēlastību;

Soli Deo Gloria – vienīgi Dievam gods! Lai mūsu dzīve un darbi pagodina mūsu Tēvu debesīs, visa Radītāju.

Māc. I. Matīss

8.oktobris
Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis.

,,Un Jēzus atbildēja un atkal runāja viņiem līdzībās, sacīdams: Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš atkal sūtīja citus kalpus un teica: Sakiet ielūgtajiem: lūk, es esmu savu mielastu sagatavojis, mani vērši un barotie lopi ir nokauti, un viss sagatavots, nāciet kāzās!’’ Bet viņi, neievērodami to, aizgāja cits uz savu saimniecību, bet cits savā tirdzniecībā. (Mt. 22)
Daudzi cilvēki nepievērš uzmanību Dievam, jo viņi domā, ka tas nav nekas traks. Vai pat vēl sliktāk – viņi saka: ,,Dievam būs vairāk brīva laika, kad es Viņu lieki netraucēšu. Un, ja tiešām būs kaut kas ļoti nopietns, tā, ka citādi nemaz nevarēs, tad es Viņu sameklēšu. Šie cilvēki jau būtībā nedomā neko sliktu, viņi nesaprot, ka viņi nepareizi rīkotos. Viņi vienkārši neuzskata, ka Dievam tas būtu vajadzīgs. Viņiem vienmēr ir savas darīšanas, par kurām viņi saka – pienāks drīz arī tas laiks, kad varēšu pievērsties Dievam. UN tā tas atkārtojas gadu pēc gada. Taču sanāk tā, ka Dievs tiek ignorēts. Iedomāsimies, ka mums vēlētos jautāt mūsu tēvs vai māte ko būtisku, bet mēs teiktu: ,,mazliet uzgaidi, es skatos savu iemīļoto pārraidi, pienāc pēc dažām stundām. Bet tas, ko viņš vēlējies pasacīt, būtu bijis dzīvības un nāves jautājums. Tā arī Dievs: ja Viņš runā, tad Viņš runā dzīvības un nāves jautājumu. Viss, kas skar mūsu pestīšanu, ir dzīvības un nāves jautājumu.
Viens no lielākajiem sodiem pret mājdzīvnieku, pret bērnu, pret sievu, vīru, brāli, māsu, draugu, ir ignorēšana. Kad mēs izliekamies, ka otra mājoklī nav. Tas būtu, it kā mēs ieslēgtu viņu istabā, un sacītu, man nav tev laika, un es nevēlos tevi dzirdēt. Tieši tā rīkojas aicināties viesi šajā Jēzus stāstītajā līdzībā. Viņi vienkārši ignorē šī nama kunga nodomu sapulcēties kopā. Viņi saka: mums ir citi plāni, tie ir pietiekami labi iemesli, lai Kungs saprastu mūs. Un aicināto ir daudz, tādēļ, gan jau arī neviens nepamanīs, ja tieši viņi nebūs.
Vēlreiz vēlos atkārtot: pēc būtības šie cilvēki nedomā, ka viņi ar to ļoti sāpinātu šo nama kungu. Tieši tāpat arī lielākā daļa, kuri neveido attiecības ar Dievu, viņi nedomā, ka Dievam tas ir būtiski, un ka tas priekš viņiem pašiem ir dzīvības un nāves jautājums.
Jēzus šajā līdzībā pasaka, ka šādi ļaudis ir necienīgi, ka tie ir tik daudz Dievu ignorējuši, tik daudz Viņu necienījuši, ka sagaidījuši Dieva sodu un tiem vairs nav nekādas glābšanas.
Un tad ir šie ļaudis, pie kuriem attēlotajā līdzībā ķēniņš sūta savus kalpus visur, kur vien cilvēki ir atrodami – visas pagānu tautas, pilnīgi visi, ļauni un labi. Un pirmajā mirklī šķiet pārsteidzoši, ka tiek aicināti arī ļauni cilvēki. Bet tik tiešām tā ir patiesība, ka Jēzus aicina pie sevis arī ļaunus cilvēkus. Viņš neaicina tikai perfektus cilvēkus, tādus, pie kuriem grūti būtu atrast kādu vainu. Tad var rasties jautājums – vai tad Debesu Valstība nav tikai labiem cilvēkiem? Pravieša Ecehiēla grāmatā rakstīts: ,,tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo.,, (33:11). Dievs aicina atgriezties no grēkiem pat ļoti, ļoti ļaunus cilvēkus. Cilvēks nevar patiesi atgriezties no saviem grēkiem, pirms viņš ir ieraudzījis, ka viņā ir ļauns.
Kamēr vien cilvēks dzīvo ilūzijās par sevi par to, ka viņš ir labs, tikmēr viņa atgriešanās ceļš ir nav iespējams, jo nav vispār ceļa - viņam Jēzus nav vajadzīgs, viņš to neredz, kādēļ viņam būtu vajadzīgs Jēzus. Un tikai tad, kad cilvēks atzīst, ka viņā ir ļaunums, tad sākas atgriešanās ceļš caur Jēzu.
Lai cik tas varbūt nepareizi izklausītos, mana pārliecība ir, ka ir labāk, ja cilvēkam pagātnē ir kādas ļoti ļaunas lietas viņa biogrāfijā, bet kuras viņš atzīst un nožēlo, nekā tad, ja cilvēks tās ierauga tikai pie citiem. Jo tad viņš spēj pasacīt arī pats par sevi – jā, manī ir ļaunums, es esmu izdarījis ļoti daudz nepareizu lietu savā dzīvē, tādēļ man ir vajadzīgs Jēzus.
Šī Jēzus līdzība attēlo arī Debesu Valstības mielastu, kurā ir ielūgti visi – gan labi, gan ļauni. Tomēr līdzība arī saka par kādu cilvēku, kurš nav apģērbies kāzu drēbēs – tas attēlo šo tā saucamo labo cilvēku, kurš vēlas iekļūt Debesu Valstībā bez Kristus dāvātās grēku piedošanas, jo Viņš uzskata, ka viņš ir labs cilvēks. Dieva mielastam sākoties, bija jāuzvelk šīs drēbes, lai būtu skaists mielasts, taču ne visi to bija gatavi darīt. Tie, kuri atnāca, bija pieņemti tādi, kādi ir, taču neko vairāk nevēlējās. Tas raksturo cilvēku, kurš vēlas tikt Debesīs, taču nevēlas, lai Dievs kaut ko viņa dzīvē mainītu, un nav gatavs pie sevis piestrādāt.
Ikreiz, kad sākas dievkalpojums, cilvēki sanāk pamazām, pamazām piepildās telpa, tā arī Debesu Valstība piepildās pamazām! Un tāpat kā mēs priecājamies, kad uz dievkalpojumu cilvēku ir vairāk, tieši tāpat lūgsim Dievu, lai arī lielajā Debesu mielastā ir daudz, daudz atpestītu ļaužu. Un zini – ja Dievs tevi ar Savu Svēto Garu ir aicinājis uz šo Debesu mielastu, tad priecājies, no sirds priecājies, ka varēsi būt ar Jēzu pie viena galda, tērpts Viņa piedošanā un žēlastībā, lai būtu Viņa Valstībā mūžīgi! Tā ir Dieva lielā dāvana cilvēcei caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu!
Šodienas lasījumā no vēstules Efeziešiem 4. nodaļas bija sacīts: ,,Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, Un jāatjaunojas savā sirdsprātā un garā Un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.’’
,,Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko’’, ,,Dusmās neapgrēkojieties’’, ,,Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu’’, ,,No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas’’, Un neapbēdinait Dieva Svēto Garu’’ – tas viss raksturo pārmaiņas, kam jāienāk līdz ar patiesām attiecībām ar Dievu. Tas raksturo šīs svētku drēbes. Ka nevar vēlēties ieiet Dieva Valstībā, bet savā dzīvē neko nemainīt. Dievs vēlas kaut ko mainīt tavā dzīvē, ne tāpēc, ka vēlētos tev ko atņemt, ber tādēļ, lai dotu tev ko daudz labāku, un tādēļ, ka ļoti, ļoti mīl. Ja bieži vien, kad nāk kādas jaunas lietas un tehnoloģijas, mēs secinām, ka ne vienmēr tās mums der, dažkārt pat apgrūtina mūsu dzīvi vēl daudz vairāk – līdzīgi, kā vakardien, kad draudzes ekskursijā Gdaņskā centāmies nopirkt autobusa biļeti, lai tiktu uz lidost. Taču skārienjūtīgais modernais biļešu automāts nedarbojās, aplikācija bija derīga, bet tikai savienojoties ar kādu no Polijas bankām. Un nekur citur biļetes nebija iespējams nopirkt. Līdz ar to vienkāršā, bet pārlieku digitalizētā sistēma, padarīja lietas pārlieku sarežģītas. Ne vienmēr mēs vēlamies arī uzreiz pieņemt visu, kas ir jauns, citkārt atkal ilgi pretojamies tam jaunajam, kas ir daudz labāks, kā vecais, un te vienmēr grūti izšķirt, kas mums tiešām der un kas nē. Taču jaunais, ko dod Dievs mūsu sirdīs, tas vienmēr ir labāks, kā vecais, jo tas vienmēr būs mums palīdzēs.
ĀMEN

1.oktobris

PĻAUJAS SVĒTKOS 2023. GADĀ

,,Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū, Jo ar viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā, Tāpēc ka Kristus liecībai ir likti stipri pamati jūsu vidū,’’ (1kor. 1:4-6)
Labdien, brāļu un māsas Kristū! Visupirms es vēlos pateikties Dievam par katru no jums! Jūs katrs esat Dieva raža Viņa celtajā Debesu Valstībā. Tad, kad kādreiz draudzes ciemojas cita pie citas, tad parasti izskan jautājumi: cik jums cilvēku nāk uz dievkalpojumiem? Cik no iesvētītajiem paliek nopietni draudzē? Kā jūs tiekat galā ar apkuri, remontiem un citiem saimnieciskajiem jautājumiem? Dabiskā vēlēšanās ir kaut ko izmērīt skaitļos un ciparos. Taču tajos ne visu var izmērīt. Vai gan mēs varam uzskaitīt tās svētības, ko esam saņēmuši un to Dieva mīlestību, ko esam piedzīvojuši! Mēs esam tik, cik mēs esam un mums ir tik, cik mums ir, bet Pļaujas svētkos mēs pateicamies, un taču daudz vairāk izsaka tas, cik mēs ar to spējam dalīties no tā, kas mums ir!
Pagājušajā nedēļā bija viens raksts par kādu loterijas laimētāju Kalifornijā, ASV. Viņš bija laimējis lielāko laimestu loteriju vēsturē - 2.04 miljardus ASV dolāru. Neiedomājami liela summa lielākajai daļai planētas iedzīvotāju. Taču daudz vairāk izteica tas, kā viņš to iztērēja. Viņš nopirka 3 ārkārtīgi dārgus namus, dārgāko no tiem par 47 miljoniem dolāru, viņam par šiem namiem būs jāmaksā vairāki miljoni nodokļu gadā, tāpat arī dārzniekiem, uzkopējiem, apsardzei u.t.t. Tur nebija neviena teikuma par to, ka šis cilvēks būtu kādam palīdzējis, būtu kādam ziedojis. Tas vēlreiz raksturo to, kā mēs vispār ļoti bieži neprotam rīkoties ar to, kas mums ir, un arī pateikties par to.
Dievs mums ir uzticējis Savu Vārdu, un arī ar to ne vienmēr mēs spējam labi dalīties un to prasmīgi sēt, un tomēr Dievs pats ar Savu Svēto Garu mums nāk talkā un palīdz. Un viena no atslēgām ir pastāvība un neapstāšanās – ka redzot dažādas grūtības, cilvēku neticību, apātiju, aizraušanos daudz vairāk ar dažādām izklaidējošām lietām, baznīcas vecajiem varētu būt kārdinājums nolaist rokas un sacīt: ,,Te mēs vairs neko nespējam.‘’
Taču man patika vakardien dzirdētā doma Rīgas Doma baznīcā un es tai pilnīgi pievienojos: kamēr mēs ilgi domājam, ka mēs esam tie, kas dodam, mēs esam ļoti daudz saņēmuši. Cenšoties citiem pastāstīt to, ko mēs zinām, kā baznīca un kā Dieva bērni, daloties ar visu atziņas bagātības dziļumu, mēs paši esam jo vairāk to vēl saņēmuši.
Gluži kā šodienas lasījumā, Apustuļa Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem rakstīts: ,,Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū, Jo ar viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā.’’
Apustuli Pāvils uzsver vārdus ,,Ar VIŅU jūs esat kļuvuši bagāti’’. Cilvēks nevar būt bagāts bez Dieva, bagāts vārdos un atziņā. Ir īsta un neīsta bagātība. Pāvils šeit runā par īstu bagātību – vārdos un atziņā. Un mums ir šī īstā bagātība.
Reiz Jēzus stāstīja par kādu cilvēku, kuram bija ārkārtīgi daudz naudas un cēla sev lielākus un lielākus šķūņus, kur glabāt savas mantas. Šis cilvēks vēlējās sev uzkrāt lietas, kuras viņam, patiesībā, nevajadzēja, viņš bija padomājis gandrīz par visu. Viņš bija sakārtojis savu dzīvi tā, lai varētu uz priekšu un arī vecumdienās dzīvot bez bēdu. Taču tikai gandrīz. Dievs uz viņus sacīja ,,Tu bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli’’. Neprātīgs viņš bija ne jau ar to, ka viņš bija materiāli turīgs, bet gan ar to, ka viņš neprātīgi krāja, un ar to, ka viņš nebija bagāts Dievā. (,,Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.“ Lk. 12:21)
Kad jūs ar kādu cilvēku kādreiz runājat, un viņš uzsver kādu cilvēku materiālo bagātību, nenonieciniet pašu bagātību vai cilvēka gudrību un talantu, ar kādu viņš šo bagātību ieguvis, bet pajautājies, vai viņš ir bagāts Dievā, pastāstiet šo Jēzus līdzību!
Ja materiālajā ziņā, nav labi, ka cilvēks ir mantkārīgs, tad pēc Dieva bagātības ir labi, ja cilvēks nekad nenogurst tiekties. Taču lai tā būtu, ir arī visu laiku tā jādod un jādala ar citiem.
Lai mums būtu, Dievs aicina ieguldīt. Ne velti arī dievkalpojumā izskan vārdi ,,no tā, kas ir Tavs, mēs tev pienesam!’’. Tādēļ, skatoties uz ražu, mēs katrs varam uzdot sev šo jautājumu, vai es esmu ieguldījis Debesu Valstības celšanai – savus līdzekļus, savu kalpošanu, savu laiku, daloties ar tām atziņām un tām Dieva dotajām bagātībām, ko Dievs ir piešķīris tieši man?
Visi vēlas draudzē, lai viss būtu skaisti, lai viss notiktu, lai arvien vairāk cilvēku nāktu pie Dieva, taču tad katram ir jāiegulda kaut kas no tā, ko Dievs katram ir devis, un jādalās ar tavas dzīves Dieva liecībām un Viņa Vārdu, kas katram ir kā labs rieciens garīgā izsalkumā.
Šodienas evaņģēlija notikumā (Mt. 9:1-8) mēs redzam, ka pie Jēzus atnesa kādu paralizētu cilvēku. Draugi viņu ielaida pat caur jumtu, lai tikai Viņa klātbūtni šis cilvēks piedzīvotu. Šis cilvēks un viņa draugi, kuri to paveica, cerēja visupirms saņemt dziedināšanu, taču saņēma kaut ko vēl daudz vairāk – grēku piedošanu. Tā arī mēs, atnākam bieži vien uz draudzi saņemt ko vienu, bet saņemam daudz vairāk. Kamēr domājam, ka mēs kalpojam Dievam, tikmēr piedzīvojam un slavējam Dievu, ka Viņš ir daudz vairāk kalpojis katru dienu mums, ne mēs tik daudz Viņam.
5. Mozus grāmatā ir sacīts: Tad nesaki vis savā sirdī: mans spēks un manu roku stiprums ir man šo bagātību devis! Bet piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku iemantot bagātību, lai apstiprinātu Savu derību
Apustulis Pāvils uzsver to, cik būtiski ir, ka ir ielikti stipri ticības pamati, tad arī mēs saprotam, ka tā ir visa Dieva žēlastība. Un viss kas mums ir, nav mūsu nopelns. Šāda atziņa arvien vairos pateicību un vēlmi katram ieguldīt. Dievs mūsos ir ieguldījis visu, kas Viņam ir, un turpina to darīt. Viņš nav paturējis Sev neko, bet dalās ar to, kas Viņam ir. Visvairāk to mēs izjūtam draudzē un visvairāk mēs par to iemācāmies pateikties draudzē!
Doktors M. Luters reiz Pļaujas svētkos rakstīja šādi:
Visnedzīvākās un nepateicīgākās sirdis ir tikušas piepildītas ar Dieva teikšanu un slavēšanu, kad tās atvērušās un ieraudzījušas Dievu un labās lietas, ko Viņš darījis un ik dienas mums dara.
Tomēr īstā pateicība Dievam nesatver sirdi, iekams tā nav pieredzējusi Viņa lielo žēlastību, kas kausē un atdzīvina cilvēka sirdi. Tādēļ mēs nevaram nevienam nopietni likt slavēt Dievu, kā vien tiem, kas piedzīvojuši Dieva lielo žēlastību un tikuši izglābti no nāves un velna varas, un atdzimuši no Dieva Gara.’’
Gluži kā ir veltīgi pašam censties iesildīt sirdi un darīt to pateicīgu, iekams esam piedzīvojuši Dieva labestību, tāpat arī kļūst ļoti viegli un vienkārši būt pateicīgam, ja esam baudījuši un redzējuši, ka Tas Kungs ir labs, jo tad sirds pati pateicas un slavē Viņu.
Tās lai ir šodienas iegūtā bagātība un atziņa! ĀMEN
Māc. I. Matīss, Gulbenē, 2023. gada 1. oktobrī

“ … ar uzticību tu visu esi darījis”

(3.Jāņa 1:5)

Atskatoties uz vakar svinēto Pateicības dievkalpojumu, pateicoties par arhibīskapa Jāņa Vanaga 30 gadu kalpošanu, par šogad emeritūrā ejošo mācītāju Māra Ludvika, Ata Vaickovska un Jura Zariņa kalpošanu un par LELB Uzticības vairoga saņēmēju kalpošanu -
Palīgbīskapa Rinalda Granta sprediķis LELB Pateicības dienā Rīgas Domā, ko nolasīja Rīgas prāvests Jānis Cepurītis:
Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!”
Bet Viņš tiem sacīja: “Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat.” Tad mācekļi sacīja cits citam: “Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?” Jēzus viņiem saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu. Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? – Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs. Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.” Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: Viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi. Šie samarieši nāca pie Viņa un lūdza Viņu palikt pie viņiem. Un Viņš palika tur divi dienas. Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ un sacīja sievai: “Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš tiešām ir pasaules Pestītājs.”
Jņ 4:31–42
Mūsu Evaņģēlija notikumā sastopam mācekļus, kas vēl nesen Jēzu bija atstājuši pie akas nogurušu, izsalkušu un izslāpušu. Viņi devās uz tuvējo pilsētu Ziharu pēc pārtikas. Tagad viņi ir atgriezušies un grib parūpēties par savu Skolotāju, bet Jēzus viņiem saka: man ir ēdiens – pie tam tāds, ko jūs nepazīstat. Mācekļos ir pārsteigums, neizpratne! Lomas mainās! Viņi, kas domāja, ka ir devēji, pakāpeniski atklāj, ka ir saņēmēji.
Vai esat piedzīvojuši ko līdzīgu? Manuprāt, šāda lomu maiņa ir autentiska Kristus mācekļa pazīme. Sekojot Kristum, šo pārmaiņu mums parasti nākas piedzīvot vairākkārt. Varbūt kādam no mums Dievs dod šādu iespēju arī šodien.
Tālāk Jēzus paskaidro: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt viņa darbu.” Jēzus mērķis ir piepildīt, īstenot līdz galam, iemiesot, darīt redzamu to, ko Viņš redz Tēvu darām. Misija un kalpošana Viņam nav pašmērķis. Svarīgākais ir Tēvs un Viņa griba. Vienu nodaļu tālāk lasām, Tēvs mīl Dēlu un rāda viņam visu, ko pats dara (Jņ 5:19–20). Tas nozīmē, ka kalpošana un misija nav jāizgudro ne Jēzum toreiz, ne mums šodien. To saņemam no Tēva. Ne vienmēr tā ir viegla. Jēzum tā prasīja kļūt par vidutāju starp Dievu un cilvēkiem un sevi nodot par izpirkumu visu labā (1Tim 2:6).
Vispārējs dabas likums paredz, ka, lai strādātu jeb kalpotu, ir vajadzīga enerģija. Tai savukārt ir vajadzīgs uzturs. Šeit atklājas skaistākais! Jēzus kalpošana Viņu neiztukšo, bet paēdina. Jo Viņa ēdiens ir piepildīt Tēva gribu. Novest līdz pilnībai, pabeigt to, ko Tēvs ir iesācis. Tāds ir Jēzus dzīvības un enerģijas avots.
Kāda ir Tēva griba? To Jēzus ir atklājis pirms dažiem pantiem, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība (Jņ 3:16). Kad Jēzus sastop cilvēkus, kas šo dāvanu ir gatavi saņemt, Viņa slāpes un izsalkums ir remdēts. Piekritīsiet, tas ir neparasti. Tas ir kaut kas ne no šīs, bet Dieva Valstības.
Kad Jēzus pārsteigtajiem mācekļiem saka: Man ir ēdiens, Viņš pār tiem nepaaugstinās un neatraida viņu rūpes. Bet atklāj un aicina nobaudīt Viņa barību, kas vēlāk mācekļiem dos iespēju piepildīt viņu dzīves aicinājumu. Tā dos jēgu un izturību ne tikai tad, kad viņi būs stipri un viņu kalpošana sekmēsies, bet arī tad, kad viņi būs vāji, nesaprasti, atraidīti un pat vajāti. Tāpat kā Jēzus paēda, piepildot Tēva darbus, tā arī Viņa mācekļi taps paēdināti līdz sātam, darot to, ko redz darām Jēzu. Tā minētais neparastums turpinās: Dieva valstība aizvien ir mūsu vidū.
Paaudzei pēc paaudzes Dieva Gars dod iespēju baudīt Jēzus barību – nedzīvot sev, bet Dievam un cilvēkiem. Tādēļ šodien ir Baznīca un tajā esam mēs. Rīt, Pļaujas svētkos, mēs pateiksimies par ražu un dienišķo iztiku, bet šodien par cilvēkiem, kurus Viņš reiz aicināja ēst Jēzus barību un kuri atbildēja ar “JĀ”. Kuru “JĀ” ļāva Dieva Garam viņus veidot kristībās, iesvētībās, laulībās, ordinācijā un mūsu arhibīskapa gadījumā arī konsekrācijā. Kuri līdzīgi mūsu Kungam un Viņa mācekļiem savu “JĀ” aizvien turpināja atkārtot. Cilvēcīgi viņu “JĀ” nav likumsakarīgs un pašsaprotams. Tas ir Dieva darbs viņos, pārsteidzot, savaldzinot un mielojot ar Jēzus barību – mīlestību, gudrību, spēku dzīvot Dievam un cilvēkiem.
Kristus mīļotie, mūs visus vieno viens virsaicinājums līdzīgi sievai Ziharas pilsētā: ar savu dzīvi stāstīt par Jēzu. Par to, ko Viņš mūsu dēļ ir darījis un dara. Ka Viņā cilvēkam ir iespēja izlīgt ar Dievu, iemantot mieru un mūžīgo dzīvību. Reiz bijušais Kenterberijas arhibīskaps Viljams Templs rakstīja komentāru Rakstu vietai, kurā ar vārdiem – mēs esam atraduši Mesiju – Andrejs aizveda nākamo apustuli Pēteri pie Jēzus. Viljams Templs komentārā pierakstīja: tā ir lielākā kalpošana, ko viens cilvēks var sniegt otram.
Šajā aicinājumā esam vienoti – arhibīskaps, mācītāji un visi, kas esam piedzimuši kristībā. Arhibīskaps Jānis Vanags 30 gadu garumā to ir darījis, rūpējoties par mūsu Baznīcas vienotību un mācības skaidrību, pārstāvot to dažādu auditoriju un kameru priekšā šeit Latvijā un starptautiski. Varētu teikt – kā viņš bija uz to aicināts, un tikai tā, kā viņš viens to varēja paveikt.
Arī svētais mācītāja amats ir dots, lai Dievs mūsu vidū veiktu īpašu kalpošanu ar Vārdu un Sakramentu. Starp daudziem citiem uzticamiem amata brāļiem Dievam īpaši šodien pateicamies par trim, kas šajā gadā pievienojas cienījamajai emeritēto garīdznieku saimei – Mārim Ludvikam, Atim Vaickovskim un Jurim Zariņam.
Tomēr, ja šeit beigtos iemesls mūsu pateicībai, tad daudzi no mums šodien nebūtu baznīcā. Piedzimām ticībai caur dažādu draudzes cilvēku kalpošanām: pie kādiem tas notika dievkalpojumā, bet pie citiem, pateicoties atvērtām dievnama durvīm, sakoptai baznīcai, izpušķotam altārim, mūzikas skaņām, aizlūgšanām, notīrītiem celiņiem vai baltiem galdautiem. Pateicoties gatavībai uzklausīt un gatavībai liecināt par savas ticības cerību ar pavisam vienkāršiem vārdiem. Kad lasīju Uzticības vairoga pieteikumus, tik viegli varēja atpazīt Svētā Gara rokrakstu. Tas ir redzams radošumā, cik dažādi Gars apdāvina un iedvesmo cilvēkus vienam mērķim – ar savu dzīvi pastāstīt par Jēzu.
Nebiju klāt tad, kad mūsu baznīca iedibināja praksi draudžu cilvēkiem pasniegt Uzticības vairogu. Pieņemu, ka viens no mērķiem bija atklāt ikviena cilvēka kalpošanas skaistumu un vērtību. Apustulis Pēteris mūs visus sauc par svētu priesteru saimi (1Pēt 2:5), par cilvēkiem, kuru dzīves aicinājums ir visdažādākos veidos celt tiltu starp Dievu un cilvēkiem.
Kaut pēc iespējas biežāk mēs dzirdētu tādus vārdus, kādus Ziharas iedzīvotāji teica savai kaimiņienei: “Es vairs neticu tavas runāšanas dēļ, jo pats esmu dzirdējis un zinu, ka patiešām Viņš ir pasaules Pestītājs!” Nezinu, vai toreiz sieva to apzinājās, bet pie viņas bija piepildījušies Jēzus vārdi, kuri vēl pavisam nesen viņu pārsteidza: no tevis plūdīs dzīvā ūdens straumes.
Šī stāsta beigās visi sastopas. Jēzus, samariešu sieva, mācekļi un Ziharas iedzīvotāji. Līdzīgi arī mēs esam sapulcējušies, lai satiktos, redzētu viens otru, kopīgi pateiktos Dievam un svētītu tos, kas ir svētījuši mūs. Vismaz publiski redzamajai arhibīskapa kalpošanas daļai esam varējuši seko līdzi. Varbūt mazāk un tomēr gandrīz visi būsim ko dzirdējuši par mācītāja Māra Ludviga, Ata Vaickovska un Jura Zariņa uzticīgo un svētīgo kalpošanu. Savukārt Uzticības vairogi pārsvarā ir pasniegti tur, kur uzticība bija apliecināta – konkrētajās draudzēs, starp savējiem. Šodien mums ir iespēja citam citu satikt un stiprināties otra ticības piemērā.
Kad izredzētā tauta svinēja svētkus, tad centrā nebija cilvēki, bet Dievs un Viņa darbi. Tā svinot, ļaudis atjaunojās cerībā un paļāvībā uz Dievu. Arī mēs šodien svinam svētkus. Lasām par Dieva darbu pie Jēzus mācekļiem, samariešu sievas un Ziharas iedzīvotājiem, bet ne tikai. Mūsu vidū ir cilvēki, kuru piemērā varam redzēt, ka Dievs aizvien pārvērš dzīvi un piešķir tai jēgu, dod savu aicinājumu un tajā aizvien uztur ar savu barību.
Āmen.

22.septembris - Kam mēs lokām savus ceļus?

Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā, no kā ikviena cilts Debesīs un virs zemes iegūst savu vārdu.

Ef 3:14–15

Kam mēs lokām savus ceļus? Tos mēs drīkstam locīt tikai sava Radītāja priekšā. Mūsu Kungs un Pestītājs noliecās ar Savu pazemības pilnu sirdi, lai uzņemtu mūsu netīros grēkus. Šodien Dubaijā sāka pārdot jaunos iPhone 15. Daudzi cilvēki palika lielveikalā pa nakti, lai tikai pirmie varētu tos nopirkt. Vai tā nav kāda elku pielūgsme. Uzupurēt savu miegu, kad varētu gulēt mājās, savā gultā, lai tikai tiktu pie kārotās mantas.

Šī ir acīmredzama aina tam, kas katram no mums, iespējams, ir neredzams un bieži pašiem nenojaušams. Padomāsim katrs pie sevis, kas ir tas, pēc kā mēs tik ļoti tiecamies, ka esam gatavi neklausīt šo lietu dēļ Dievu un Viņu sāpināt.

Paskatīsimies arī otru foto, kur cilvēki nevis ir tik daudz sapulcējušies, gaidot,kad varēs iegādāties jaunāko iPhone, bet gan ir devušies no savām mājām Kalnu Karabahā - armēņi, pirmā no tautām, kura pieņēma kristīgo ticību (jau ceturtajā gadsimtā).

Viņi labprāt būtu mājās, savās guļvietās, bet nu viņiem ir priekšā daudz neziņas par nākotni, un tikai ticība uz Kungu Kristu var palīdzēt ieraudzīt gaismu.

Tikai Kungs Kristus var palīdzēt to ieraudzīt tur, kur pasaule redzēs vien tumsu, bet jaunākais iPhone tur nepalīdzēs, pat labākajā komplektācijā.

Tādēļ pulcēsimies pie Kristus, ne pie pasaulēs mantām. Lai mantas mums noder un kalpo, bet nekalposim tām paši!

Svētīgu visiem dienu! Paliksim lūgšanās par Ukrainu, par Kalnu Karabahu, par visiem, kuri neziņā par to, kur dzīvos, par visiem, kuri nonicināti un beztiesīgi, kuru dzīvības apdraudētas!

Māc. I. Matīss

Mācītāja Ilgvara Matīsa uzruna 3.septembra dievkalpojumā.

,Jo miesas tieksmes ir pret garu, bet gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat. Bet ja gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai. Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, burvība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību. Bet Gara augli ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām. Ja dzīvojam garā, tad arī staigāsim garā. Nedzīsimies pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami.’’ (Gal 5:17-24)

Kad mēs domājam par to, kāds ir kristietis jeb ko no viņa sagaidīt, tad viena no definīcijām varētu būt, ka mēs pie viņa ieraugām šādas lietas jeb īpašības, kā tās min svētais Pāvils: Bet Gara augli ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība’’ un , savukārt, kad mēs domājam par tām lietām, kas kristietim riebj jeb nepatīk, ir šīs pretējās, ko min svētais Pāvils - netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, burvība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, Skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas’’.
Tomēr tā ir , gan nav taisnība. Tā ir taisnība tajā ziņā, ka pēc šādām gara lietām kristietim būtu jātiecas un tās jāvēlas un šīs miesas tieksmes jeb visas šīs negatīvās lietas jāatraida, tomēr nav tā, ka šīs visas jaukās īpašības mums visiem būtu un visas šīs negatīvās īpašības mums nebūtu, jo kā mēs visi zinām – neviens mūsu vidū nav pilnīgs jeb perfekts, izņemot Jēzu.
Tādēļ Pāvils sauc tās par tieksmēm – ka ir gan gara tieksmes un miesas tieksmes. Tas jautājums ir, vai tu patiesi tiecies pēc šiem gara augļiem. Kādā veidā tu vari tiekties pēc tiem? Jo tu vairāk mīlēsi Jēzu, jo vairāk tevī būs gara augļi. Jo tu vairāk mīlēsi tukšu godu, citu izaicināšanu, tiem būs šie miesas augļi. Tāpēc jau tos sauc par augļiem, ka tie kaut kā rezultāts. Nav tā, ka tu vienmēr apzināti dzenies pēc miera, pacietības, laipnības, kaut gan dažreiz arī tu dzenies tieši pēc tā, taču pats galvenais, ka tu dzenies kopumā pēc tā, kas Dievam ir patīkams un tad izaug pie tevis šie augļi, jo esot kopā ar Jēzu , Viņš pamazām tevi maina. Kad cilvēks kaut ko stāda, viņš nestāda augļus, bet gan stādus un sēklas un tad tiem izaug augļi. Tieši tāpat arī ar šiem gara augļiem, Dievs dod Savu Garu, Svēto Garu, lai mūsos būdams un dzīvodams, Viņš pie mums raisītu šos Gara augļus. Piemēram, cilvēks, kurš pats par sevi jau ļoti ilgi ir nelaipns, viņš nevar tā vienkārši sākt kļūt laipns, nerunājot par pieglaimību, kas ir nepatiesa laipnība, un visbiežāk viņš to pat nevēlas atzīt, ka ir nelaipns, viņam šķiet, ka vienkārši visi pārējie viņu pārprot, un slikti uztver. Vai arī kā vēl kāds cilvēks reiz man aizrādīja, kad es norādīju, ka viņš runā ar mani nelaipni. Es sacīju, ka šis nelaipnais tonis un veids, kādā viņš ar mani runā, mani aizvaino. Tad viņš man atbildēja – ,,tu vienkārši visu uztver pārāk personīgi, es tikai tiešā veidā pasaku, kā ir’’. Šis cilvēks bija tik ļoti pārliecināts par savu taisnību, ka itin nemaz neredzēja sevi no malas, cik paceltā balsī un cik aizvainojošiem vārdiem bija izvērtusies saruna. Un Svētā Gara darbošanās mūsos ļauj ieraudzīt sevi mazliet vairāk arī no malas, un vairs sevi neidealizēt un neattaisnot. Man domājot par šo, šodien ienāca prātā šāda atziņa: Lielākā daļa cilvēku domā, ka viņiem ir taisnība un ka viņi zina lietas pareizi. Lielākā daļa cilvēku nav kristieši. Lielākā daļa cilvēku nebūs Debesu Valstībā.
Kādreiz mēs tā brīnāmies par to, ko valdība pieņem vai par to, par ko cilvēki nobalso vai ierosina, vai par to, ko māca vai nemāca skolās. Bet jāatceras – lielāka daļa cilvēku nav kristieši.
Par Gara augļiem var runāt ļoti daudz, taču vēlos izcelt divas lietas.
UZTICAMĪBA. Uzticamības kredītu mums piešķir Dievs. Dievs mums pamazām uztic kādas lietas, arī tad, kad Viņš zina, ka mums nevar līdz galam uzticēties. Viņš mums uztic vairāk, kā mēs esam pelnījuši, jo patiesībā, mēs kā grēcinieki, neko neesam pelnījuši. Taču Dievs mums uztic vēl neesot mums uzticamiem – Viņš mūs caur to gan māca, gan arī pārbauda. Bieži vien, būsim godīgi, mēs šīs Dieva pārbaudes neizturam, mēs tajās krītam. Tādēļ mēs lūdzam ,,Mūsu Tēvs’’ lūgšanā - ,,Kungs, neieved mūs kārdināšanā’’. Un dr. M. Luters to Mazajā Katehismā skaidro šādi: ,,Dievs gan nevienu nekārdina, bet mēs lūdzam šinī lūgšanā, lai Dievs mūs sargā un uztur, ka velns, pasaule un mūsu miesa mūs nepievil, nedz ieved neticībā, izmisumā vai citā lielā kaunā un grēkā, un, kaut arī tie mums uzmācas, mēs tomēr beidzot uzvaram un virsroku paturam.’’. Man reiz stāstīja vecākais brālis, kurš dzīvo Helsinkos kādu pārsteidzošu lietu – pie viņiem esot tā, ka dzīvokļa atslēga ir ne tikai īpašniekiem un īrniekiem, bet arī komunālo pakalpojumu uzturētājiem. Tas nozīmē, ka saskaņotā laikā, arī saimnieku prombūtnes laikā komunālo pakalpojumu uzturēšanas darbinieki var ienākt dzīvokļos, nolasīt skaitītājus un veikt apkalpošanas darbus. Un nu jau tā esot pavisam ierasta lieta. Protams, ka šis laiks tiek saskaņots, kad tas notiks, un īpašnieki ir informēti par darbiem, kas tiks veikti, un tomēr – lai netraucētu saimniekus, viņi parasti nāk tieši tad, kad saimnieku nav uz vietas. Līdz ar to, pamazām tiek ieaudzināta savstarpēja uzticēšanās. Tā arī Dievs mums sāk uzticēt darīt pamazām kādas lietas, pirms esam to pelnījuši un pirms mēs būsim tā cienīgi. Tādēļ neiedomāsimies, ka mums kaut ko uztic tādēļ, ka esam tik labi un uzticami cilvēki. Nē – tādēļ, ka Dievs, tieši tāpat, kā dod daudzas lietas šajā dzīvē, pirms tās esam pat vēl lūguši, tāpat arī dod zināmu uzticēšanās iespēju.
ATTURĪBA. Šis gara auglis ir tāds, pēc kura nav, iespējams, tāda kā izteikta tiekšanās, bet drīzāk rezultāts, drīzāk tas, kas izaudzis no Svētā Gara darbības mūsos un ticības uz Dievu. Man divas dienas atpakaļ zvanīja kāds bijušais klasesbiedrs, ka būs mūsu pilsētā un vēlas satikties, un lūdza, vai es varēšu aizvest viņu uz mājām. Viņš nebija ar mani ticies kopš skolas pabeigšanas, un jau daudzas reizes sacīja, ka vēlas satikties un parunāties, bet tā arī līdz mani nekad nenonāca… Es priecājos, ka beidzot tad viņš tomēr būs.. Pienāca vakardiena un viņš man apstiprina vēlreiz, ka viņš būs un mēs varēsim parunāties un viņš gribētu ar mani aprunāties kā ar mācītāju. Tad, kad pienāca norunātais laiks, tad viņu sazvanīt vairs nevarēja, bet tikai viņa dzīvesbiedrene jautāja, vai var aizvest viņu uz mājām, jo šis mans klasesbiedrs ir pamatīgi piedzēries un nemaz nav atbraucis uz šo pasākumu, kur viņi bija plānojuši būt. Tad es sapratu, ka šie telefona zvani, jau bija patiesībā kā tāda rūdīta alkoholiķa ierasti meli un izlikšanās. Vai viņš man vēl kādas reizes melos? Ļoti liela iespējamība, ka jā. Vai viņš centīsies izmantot kādā veidā to, ka esmu kristieties, ka esmu mācītājs, ka man būs grūti atteikt izpalīdzēt? Pavisam liela iespēja, ka jā. Vai tādēļ es šos cilvēku necentīšos nākošo reizi satikt? Noteikti centīšos satikt, noteikti centīšos runāt par to, ka Dievs viņam var palīdzēt, jo Dievam visas lietas ir iespējamas, cerību neatmetīšu arī šo klasesbiedru, taču jā – vakardien es jutos izmantots un apmānīts.
Atturība alkoholiķim, iespējams, ir kā tāls sapnis, pēc kura kādos apziņas brīžos viņš tiecas, taču daudz biežāk tas ir rezultāts tam, ka cilvēks ir patiesi kopā ar Jēzu un ka Viņš vēlas dzīvot Dievam patīkamu dzīvi. Ir arī tādi cilvēki, kuriem atturība ir kā pašmērķis un augstākais tikums, kā tāds līdzeklis ar ko Dieva priekšā nopelnīt ko īpašu, pazīstu arī šādus cilvēkus. Šādi cilvēki parasti mēdz būt ļoti skarbi un nelaipni, un neiejūtīgi pret citiem, jo Svētais Gars viņos vēlas darboties, bet šim cilvēkam ir vienkārši uzstādīts pašmērķis, nevis dzīvas attiecības ar Dievu, viņš atsakās dzirdēt visu pārējo, ko māca Dievs. Pāvils atturību min kopā ar pārējiem Gara augļiem: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Nav tā, ka mums kaut kas no šī saraksta ir jāizvēlas un tad pēc tā jātiecas, bet gan mums ir jātiecas pēc Kristus, kurā ir visu šo augļu pilnība, un tad, esot Viņam blakus, Viņš arī pamazām, šādiem augļiem pie mums dos izaugt, ne pēc mūsu nopelniem, bet pēc Savas lielās žēlastības.
Šodienas evaņģēlija tekstā rakstīts: ,,Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. 33Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.’’ Kristus runā šeit par apģērbu un ēdienu kā par tādām lietām, kas tiek ,,piemestas’’ klāt tad, kad tu dzenies pēc Dieva valstības un Viņa taisnības. Šeit var ieraudzīt šo ārkārtīgi lielo nozīmi tam, ka cilvēks cenšas izprast Dieva prātu, cik ļoti tas ir būtiski, kaut kas tik daudz reižu pārāks par visām šīm, mūsuprāt, šķietami pašām svarīgākajām lietām.
Dr. M. Luters ir sacījis tā: ,,Tīra ūdens malks – ja nekā labāka nav – ir pietiekami labas zāles pret slāpēm. Gabals maizes remdē izsalkumu un, kad cilvēks ir izsalcis, viņš to meklē. Kristus ir labākās, drošākās, vienīgās zāles pret briesmīgo cilvēku dzimuma ienaidnieku, proti, pret mūžīgo nāvi. Tomēr cilvēka sirdij ir grūti šīs zāles pieņemt. Ja cilvēks pazītu kādu ārstu simts jūdžu attālumā, kurš spētu aizdzīt vai vismaz uz laiku aizkavēt miesīgo nāvi, tad noteikti liktu viņu atvest un nežēlotu naudu.’’
Un tā ir: cilvēks ir gatavs izdot milzum daudz naudas un pārvarēt lielus attālumus un šķēršļus, lai saglābtu savu veselību un arī iegūtu kādas šodienai nepieciešamas lietas, taču doties pie Kristus altāra un saņemt Viņa vārdu un sakramentu, kas stiprina ceļā uz mūžīgo dzīvi, Viņam šodien nešķiet tik būtiski.
Dr. M. Luters teicis arī tā: ,,Kristum nav nedz naudas, nedz maka, nedz arī laicīgas valsts – to visu Viņš ir atdevis ķēniņiem un valdniekiem. Sev Viņš ir paturējis tikai to, kas nav ne cilvēku, ne eņģeļu darbs, proti, Viņš ir Uzvarētājs pār grēku, nāvi, velnu un elli, kurš ar Savu vārdu spēj izglābt un uzturēt visus, kas Viņam tic.’’

24.augusts - Ukrainas Neatkarības diena.

Mācītāja ILGVARA MATĪSA uzruna svētbrīdī:
''Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis." (Atkl. 21:4)
Šodien, atzīmējot Ukrainas Neatkarības dienu, vēlos novēlēt sapņot un cīnīties par šo sapni, ticēt un nepadoties! Kurš gan varēja 50 gadus atpakaļ iedomāties, ka Latvija būs brīva? Un tomēr tas piepildījās! Cik daudzi tic Jēzus apsolītajai brīvībai? Un tomēr - tie, kas to piedzīvojuši, zina tās piepildījumu. Cik daudzi tic Debesu Valstībai? Un tomēr, kad pienāks tā diena, kad Dievs mūsu visus ņems pie sevis, kas tā būs par skaistu tikšanās dienu! Šodien lūdzam par Ukrainu, par ukrainas tautas sapni, par deokupāciju, par šīs asinsizliešanas un kara šausmu izbeigšanu. Uz kāda ukraiņu bērna zīmējuma, kuru man atveda no frontes, un ko var apskatīties arī mūsu dievnamā, ir rakstīt: ,,es ticu, ka pienāks diena, kad kritīs zvaigznes, nevis raķetes…’’. Es ticu, ka pienāks tā diena, kad ļaudis smiesies un priecāsies nevis tikai tajās Ukrainas teritorijās, kur krīt raķetes, bet itin visā teritorijā. Jā, kritīs zvaigznes, jeb pārnestā nozīmē – svētības. Cilvēki no okupētās teritorijās satiksies ar brīvajiem, piederīgie atradīs, karā zaudētos un svinēs, tad šos svētkus plaši arī visā Ukrainā. Šodien Ukrainā tos svin klusi un mierīgi, lielā skaitā kopā nepulcējoties. Bet ir arī cilvēki, kuri kara laikā uzdzīvo un arī tādi, kuriem ir vienalga par citiem, ja tikai viņu pašu mājas nav sagrautas. Karā var redzēt itin visu. Ne visi, kuri vēlās brīvību, par to cīnās un gatavi dzīvot pieticīgāk un ko no sevis atdot, tādēļ tas nebūs nedz vienkārši, ne ātri. Vakardien agresorvalstī Krievijā nokrita kāda okupantu ,,zvaigzne’’ – J. Prigožins. 2 mēneši pēc dumpji viņam bija atļauts vēl dzīvot. Lai cik tev būtu ieroču, naudas un ambīciju, tik un tā pienāks diena, kad tu kritīsi. Un kritīs arī tas, kurš viņu nogāza. Visi, kuri dodas augšā bez Dieva, vienmēr kritīs. Bet kuri ir patiesi kopā ar Dievu, nekas viņus nevarēs nogāzt zemē, jo viņi tic tai dienai, ko Dievs ir apsolījis. Un tieši uz šādu, patiesi ticīgu cilvēku pleciem, tiek iznesta brīvība. Ne uz vienaldzīgo, ne tiem, kuri kara laikā savā zemē labi uzdzīvo, bet uz tiem, kuri tic sapnim. Runājot ar jauniepazīto draugu Ukrainā, kapelānu Sergiju, redzēju, viņa acīs un degsmē, cik ļoti viņš mīl savus frontes biedus, cik ļoti pārdzīvo par tiem, kuri mira par šo brīvības sapni, lai citi to saņemtu. Ja visi Ukrainā būtu kā Sergijs, domāju, ka kara vispār nebūtu, neviens neuzbruktu tik vienotai tautai, kur nebūtu nodevēju.
Kad prezidentam V. Zeļenskim, vienā no pēdējām ārzemju konferencēm jautāja, vai viņš tomēr neizskata iespēju atdot kādu apgabalu apmaiņā pret uzņemšanu NATO, viņš atbildēja, ka vienu teritoriju varētu – Belgorodas apgabalu. Kurš seko līdzi kara gaitai, zina, kādēļ viņš minēja Belgorodu, un zina arī, ka tā nemaz nav Ukrainas teritorija un tādēļ tā Ukrainai nav vajadzīga. Tas ir arī garīgs jautājums – cik tu esi gatavs nodot savu sirdi un principus, lai kaut ko iegūtu? Un vai tas ieguvums kaut ko atdot ienaidniekam, tad vispār ir ieguvums? Vai tad tava zeme un cilvēki ir tirgus preces, ko pārdot? Kad mēs vēlāk atskatīsimies uz būtiskiem vēstures notikumiem, un pārrunāsim tos ar bērniem, viņi jautās – bet kur biji tu šajā laikā, kāda tajā visā bija tava loma? Mums jāpadomā, ko mēs atbildēsim – noskatījāmies, palīdzējām, atbalstījām, mums bija vienalga vai kā? Tieši tāpat arī ticības nozīmē? Dievs Debesīs jautās – es tevi meklēju, kur tu biji?
Neatkarība no ienaidniekiem, no apspiešanas, no vardarbības… tā nav ne vienkārša, ne pati par sevi saprotama lieta. Būtiskākais, lai nebūtu neatkarība no Dieva. Jo, kā daudzi ticīgi ukraiņi, ar kuriem esmu runājis, paši saka: ,,mums nevajag uzvaru bez Dieva.’’. Jo mums ir jāizcīna šis karš pret iebrucējiem, bet vēl priekšā būs arī ļoti ilgs karš pret netaisnību un korupciju, un tur ir vajadzīgi patiesi labi cīnītāji vēl ilgi un vēl daudz. Es novēlu Ukrainai ātrāk izcīnīt uzvaru - uzvaru kopā ar Dievu. Ticēsim tai dienai! Ak, kas tā būs par skaistu dienu! Jā tā būs arī pilna asaru un pārdzīvojumu pilna par visu zaudēto, bet tā būs patiesi skaista un svētīga diena!

4.jūnijs
Trīsvienības svētki
Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis.

,,Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.’’ (Mt. 28:16-20)

Viens no ticības stūrakmeņiem ir noticēt tam, ka Dievam ir vara. Tad, kad tu redzi, ka apkārt dažādā veidā plosās ļaunums un šķiet, ka tas jau ir guvis uzvaru pār daudziem cilvēkiem, tikai Dieva bērniem ir dota ticība, ka Dievam pieder uzvara. Tad, kad notiek kristības, tad mācītājs to nedara pie sevis. Lai vai kāds būtu mācītājs, kristību spēks ir no Dieva, tāpat arī Vakarēdiena sakraments un pasludināta grēku piedošana. Pats Jēzus uzsver ,MAN ir dota visa debesīs un virs zemes.’’ Bet mēs ļoti bieži velti iedomājamies, ka vara pār pasauli ir mums, cilvēkiem. Tādēļ arī cilvēki dara dažādas ļaunas lietas un kalpo velnam, jo nespēj noticēt, ka par to visu būs jāatbild.

,,Jums, Saviem draugiem, Es saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt. Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām Es saku: to bīstieties.’’ Lk. 12:4-5

Jēzus arī uzsver, ka par mācekļiem vajag darīt visas tautas, lai varētu cilvēkus, kas vēlas būt par Dieva bērniem, tādus arī darīt. Priekš manis brāļi un māsas Kristū ir tie, kuri pieder ne tikai pie manas vēsturiskās tautas, bet itin jebkuras tautības un krāsas cilvēks, kurš tic un paļaujas uz Jēzu Kristu un dara Dieva prātu, neatkarīgi no tā, kādā valodā viņš runātu.

Otra lieta, ko Kristus māca ir, ka cilvēki nevar dzīvot bez mācības. Daudzi cilvēki, būdami kristīti dzīvo bez mācības, tie nevēlas dzirdēt ne vienu pašu sprediķi par Dieva Valstību, ne arī lasa Bībeli. Cilvēki daudz vairāk izglītojas laicīgās lietās – tādās, ar kurām var nopelnīt naudu, taču mācīties Dieva Vārdu un Dieva gribu, ir daudz personīgāk, jo te vienmēr ir runa nevis par kaut ko abstraktu, bet par tevi un mani. Dieva vārds ir personīgs un tikai Dievs var darīt, ka tas aiziet līdz sirds dziļumiem. Mācība, kas saslēdzas ar tavu prātu un sirdi – to var darīt tikai Dievs.

Jēzus saka: ‘’tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis’’. Nekad nevajag uzskatīt, ka tu jau pietiekami zini par Dievu, esi Viņu izpratis, sapratis un tavas mācības ir pabeigtas. Arī tas attiecas uz iesvētes mācībām. Tas, ka ir pabeigtas iesvētes mācības, tas ir tikai tamdēļ, lai motivētu mācīties vēl un vēl Dieva vārdu, atklājot, cik tas ir interesanti, vajadzīgi un vērtīgi.

Tomēr Dievs mūs nemāca tikai caur kopīgu mācīšanos, bet arī katru personīgi. Viņš māca mūs caur nelaimēm, pārdzīvojumiem, caur nepelnītu žēlastību, caur ģimeni, caur draudzi, caur dabu. Tomēr, savukārt, mācoties no šī visa, ko es nosaucu un nelasot Dieva vārdu, tu nevari šo mācību uzņemt un atzīt, kāda Dievam pieder vara Debesīs un virs zemes. Jo bieži vien ārējās lietas šķiet, ka Dievam nepieder vara un klausoties ļaudīs cilvēks ļoti bieži tiek apmānīts ar to, ko redz un dzird, tādēļ Dieva Vārds un ticība un Svētais Gars palīdz atšķirt maldus no patiesības.

Šodien pēc sprediķa mēs kopīgi apliecināsim ticību ar Atanāzija ticības apliecību. Un jāsaka tā, ka nav labāka sprediķa par to, kas ir Trīsvienību, kā šī apliecība.

Pats termins Trīsvienība izsaka to, ka ir trīs personas un tomēr tā ir vienība, nevis trīs vienības. Cik labi un svētīgi būtu, ja kristieši par savām ģimenēm varētu teikt ,,mēs esam viena vienība’’. Piecvienība, sešvienība un tā tālāk. Ne Svētā Trīsvienība – šādu vārdu salikumu lieto tikai attiecībā uz Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Cik labi būtu, ja ik katra draudze varētu teikt, ka tā ir viena vienība, viens vesels, kas vienmēr cenšas atrast vienprātību un nestrīdēties par dažādām lietām, ieraudzīdami, kādu tas nes postu, ļaunumu un kā par to velns tikai berzē rokas un priecājas, ja kristiešu starpā rodas kādas ķildas. ,,Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savu tuvāku nepatiesi neapmelojam, nenododam, neaprunājam, nedz tam ļaunu slavu ceļam, bet mums būs to aizbildināt, visu labu par to runāt un visas lietas par labu griezt’’ – tā Mārtiņš Luters māca mazajā ticības ābecē Mazajā Katehismā, jo tas izriet no Dieva Vārda. Vai mēs cenšamies ieraudzīt vispirmām kārtām to, kas tev caur savu tuvāko un savu draudzi nāk par svētību? Vai arī meklējam iemeslu, lai savu tuvāko vai savu draudzi aprunātu, izplatītu nepatiesas baumas un vēl tajās no citiem klausītos? Līdz ko sākas šādas lietas, tā pazūd vienība un kristīga mīlestība.

Bībelē mēs redzam, ka Svētajā Trīsvienībā iztrūkst šo cilvēcisko šķelšanos un strīdu. Tā gan darbojas dažādi, izpaužas dažādi. Piemēram Dievs Tēvs nekad nav nācis uz zemi kā cilvēks, bet tikai Dēls Jēzus Kristus. Un tomēr Jēzus saka ,,Es un Tēvs esam viens’’. Jēzus nekad nav parādījies tā kā Svētais Gars – kā balodis Jēzus kristībās vai kā uguns mēles Vasarsvētkos un tomēr Viņi ir viena vienība. Un, kā Pāvils saka, tad ,,neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, - kā vien Svētajā Garā’’ Ne Jēzus, ne Svētā Gara balss nekad nav atskanējusi visiem dzirdamā veidā no Debesīm, bet tikai Tēva., tomēr balss liecināja ne par sevi, bet par Jēzu, kad tā Jēzus kristību laikā sacīja ,,Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.’’. (Mt. 3:17)

Jo draudze vairāk ir pie Kristus, jo tā vairāk nāk kopā pie Kristus, jo tā ir vienotāka. Tādēļ, ka visam ir garīgs pamats, ne laicīgs. Lai arī strīdi cilvēku starpā mēdz būt par mantiskām lietā, tomēr pamats ir garīgās lietas, kuras nav sakārtotas un no tā tad arī iziet strīdi, kas ir par iznīkstošām lietām.

Skaidrs ir tas, ka šī pasaule kaut kad beigsies, bet līdz tam vēl plosās grēks. Skaidrs, ka šī pasaule kaut kad beigsies, bet līdz tam vēl ir iespēja atgriezties no grēkiem. Kamēr vien vēl ir ticība, ir arī cerība, jo tā mirst pēdējā. Un Dieva mīlestība savā pacietībā iztur ļoooti daudz.

Daudzi cilvēki man jautā, ko es domāju par situāciju ar jaunievēlēto prezidentu. Vieni ir, kuri jautā saistībā ar to, vai vispār baznīcai var būt sadarbība ar prezidentu, kurš pirms 9 gadiem īsi, bet publiski pauda savu pretdabisko seksuālu orientāciju. Citi, savukārt jautā to ar ironisku jautājumu, vai tad baznīca ir ,,homofobiska’. Par sadarbību grūti komentēt, jo tā man, ierindas mācītājam, nav īsti aktuāla, vairāk tā ir aktuāla bīskapu kalpošanā, un te var noderīgi izlasīt mūsu viedā arhibīskapa ierakstu par šo jautājumu. Taču man, kā mācītājam, ir, protams, uzdevums aizlūgt par visiem valstsvīriem, neatkarīgi no tā, kādi grēki ir viņiem vai nav. Jēzus ir aicinājis aizlūgt pat par ienaidniekiem, tad kādēļ gan neaizlūgt par viņu? Tāpat varam aizlūgt arī par praida dalībniekiem, jo arī viņu dzīves Dievs var mainīt. Neuzliksim viņiem zīmogu, ka viņi paliks šādā identitātes krīzē un publiskā grēkā uz mūžīgiem laikiem. Nereti Dievs maina cilvēku tieši caur amatu. Līdzīgi, kā cilvēki, kas pārkāpj laulību vai arī kuri nelaulājas, vai kuri slīkst kādās atkarībās, bet, piemēram, piesakās bērniņš, un viņš vecāku dzīvē ienes labas izmaiņas. Tas, ko apkārtējie domāja, ka nekad nemainīsies, tomēr mainās. Jebkura grēcinieka dzīvē var notikt tādi apstākļi, caur kuriem viņš no iepriekšējiem grēkiem atkāpjas. Ne vienmēr tā notiek, taču Dievs dod iespēju, un, dažkārt tieši caur amatu.

Vai mūsu, nosacīti konservatīvā, baznīca, ir ,,homofobiska’’? Fobija raksturo bailes. Ir bailes no augstuma, tumsas, slēgtām telpām u.tml. , tagad Krievijā gatavojas pieņemt jaunu likumu par rusofobiju. Taču šeit nav runas par to, jo te ir nevis bailes, bet gan ir žēl cilvēku, ja viņi neatgriezīsies pie tā, kas ir labs Dieva acīm. Atcerēsimies, ka nevienam no mums pašiem nav ne ar ko citu lepoties, kā vien ar krustā sisto un augšāmcelto Jēzu Kristu.

Visi šie pārbaudījumi, un tumsa, kas šķiet, ir visapkārt, un uzbrūk arī cilvēkiem, kuri vēlas nākt pie Dieva, bieži vien var šķist, kā pasaules gals, taču tas vēl nav.

Tad, kad notikušas draudzē kristības, mēs priecājamies par katru kristīto cilvēku, bet vai aizdomājamies, kādi viņam ir priekšā pārbaudījumi? Mums ir ļoti vienmēr jālūdz par tikko kristītajiem un iesvētītajiem. Noteikti būs kādi apkārt, kas centīsies novērst viņu no ticības un vairāk pievērsties laicīgām lietām. Būs, kuri centīsies izšaubīt un ievest grūtsirdībā un pierunāt nenākt uz baznīcu. Šādiem uzbrukumiem un kārdinājumiem jāiet cauri katram kristītajam. Tomēr arī šajā visā mums jāatceras Jēzus vārdi no evaņģēlija: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes… Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.’’

Gods lai ir Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Kā bija sākumā, tā tagad ir būs, no mūžības un mūžību! Āmen.

Debesbraukšanas dienā (18.maijs 2023)

Debesbraukšanas dienas Dieva vārds atrodams Apustuļu darbu grāmatā 1,1-11.

Jēzus neaiziet prom no mums debesīs, kādā mums tālā “garīgā” īstenībā. Viņš aiziet tur, kur Viņš būs tuvu ikvienam līdz laiku beigām, kur Viņa klātbūtni un nākšanu nepārprotami varēs piedzīvot. Augšāmceltais Kungs ir tuvu jums, un arī jums vajadzētu būt tuvu Viņam.

Un Jāņa evaņģēlijā 7,37-39 ir rakstīts:

“Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā Rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes."

To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.”

Mīļie draugi,

jau Kristus Debesbraukšanas stāsts iesākās ar noslēpumainiem, bet tik zīmīgiem vārdiem:

“Un, mācekļus sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām.

Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šajā laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?" Un Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai robežas, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam” (Acta 1,4-8).

Un Evaņģēlija teksts turpina Debesbraukšanas dienas tematiku: “Bet jūs dabūsit spēku”.

Mēs daudzi tagad jūtamies piekusuši, izdeguši, mums vairs nav spēka, un nav arī tās labās gribas. Viss ir apnicis, daudz kam ir pazudusi jēga.

Kur lai es atrodu spēku, kur lai smeļos enerģiju – ne tikai strādāt, bet arī dzīvot? Kas ir mani spēka, dzīvesprieka, enerģijas avoti, kas ļauj paveikt arī ko jēgpilnu mūsu tik īsajā, ierobežotajā laikā, situācijā un iespējās?

Doties dabā, pastaigā, sportot, klausīties labu mūziku, sarunāties ar draugiem, nodoties hobijiem, iet iekšējā pieredzē – risinājumu ir ļoti, ļoti daudz, tie ir katram savi.

Tomēr aiz visa slēpjas dziļāks un grūtāks jautājums, un tas ir par mums dāvāto laiku, par lietām, kas to padara jēgpilnu, par dzīves jēgu, saturu un virzību. Tas ir jautājums par Dievu, par mani, un par mūžību. Tur nepalīdzēs sportošana, atpūta, izziņa un hobiji. Vienmēr kaut kas pietrūks, paliks nepiepildīts.

Tiem, kas ir nopietni aizdomājušies par Lielajiem jēgas un būtības jautājumiem, īpaši uzrunājošs būs Jēzus sacītais: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”

Mēs vienmēr ilgojamies pēc kaut Kā Tāda – kas mūs saprot, pieņem, samīļo, piepilda, kas atbild visus mūsu “kāpēc”.

Bet tikai Dievs var remdēt būtnes slāpes, kaut vai pēc mīlestības. Mums jau laika ir tik, cik nu tā ir. Mums tajā vajadzētu ielikt jēgu.

Interesanti, ka šeit sacītais veido tādu kā paralēlismu ar 6. nodaļas vārdiem: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam vairs nesalks, un kas Man tic, tam neslāps nemūžam” (JohEv 6,35).

Arī 4. nodaļas sarunā samariešu sievietei Jēzus saka: “Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas izverd mūžīgai dzīvībai” (JohEv 4,14).

Visus šos vārdus Jēzus saka “Sukkot” jeb Būdiņu svētku kontekstā, Jūdaismā tie ir vieni no lielajiem svētceļojuma svētkiem, lai pateiktos Dievam par Viņa doto.

Ūdens metafora tiek lietota apzināti, jo svētku rītā pēc Likuma prasības tur notiek speciāls ūdens rituāls Ziloas dīķī pie Tempļa. Tad nu tas “dzīvais ūdens” apzīmē svaigu, tīru avota ūdeni, kā pretstatu stāvošam dīķa vai kāda rezervuāra ūdenim.

Šo vārdu vēstījums ir skaidrs: Ja jūs meklējat ko dzīvu, tīru un svaigu, ko tādu, kas remdēs jūsu slāpes karstā un sausā laikā, tad nāciet pie Jēzus! Tas stāvošais, sasmakušais dīķa ūdens ir visa reliģiozā ņemšanās un rituāli, kas ir tikai tāds surogāts, kaut kāds aizstājējs tam, kas neierobežoti plūst no paša Dieva. Paradoksālā kārtā cilvēki savā aklumā izrok sev paši visādus dīķus un bedres, bet negrib smelt no tā tīrā avota, kur tas tīrais un veldzējošais ūdens nekad nebeidzas! Reliģiskais pieprasījums arī mūsdienu sabiedrībā nav tīrais avota ūdens, bet gan tas sasmirdušais dīķa ūdens, kur sagāzts iekšā viss kaut kas. Un, ja kaut kur ir pieejams avota ūdens, tad veikli reliģiskie darboņi mēģina izdomāt tam visādus krānus un dozatorus, lai neviens nevarētu brīvi dabūt tik, cik katram vajadzīgs viņa slāpju remdēšanai. Jeb – runa ir par cilvēkam tik raksturīgajām, ļaunajām varas spēlēm, kurās nekautrējas izmantot pat to, kas ir par brīvu, un neierobežotā daudzumā ikvienam!

Bet ir vēl kāds nepārprotams vēstījums: Jēzus šeit runā par saņemšanu un tālāk došanu. Avotam parasti neliek vāku. Avotam ir jāizverd un ir jātek. Šie svētki aktualizē vēsturisko tautas ceļu cauri tuksnesim, kad pats Dievs tos veda uz Apsolīto zemi. Exodus jeb Iziešanas stāstā mēs redzam abus šos elementus: Maizi no debesīm (Exodus 16) un avotu, kas izplūst no klints (Exodus 17), kas palīdz tautai izdzīvot to ilgo un grūto ceļu cauri tuksnesim (Ps 78,20).

Dievs pats kopš paša iesākuma ir dzīvā ūdens avots (Jer 2,13, Jes 12,3 u.c.), un tāds ir Viņa sūtītais, Viņa mīļais Dēls.

Tad nu šīs svētdienas jautājums mums ikvienam ir sekojošs: Kurp es dodos, un kas mani šajā ceļā sauc un vada? Kas ir jēgpilns un dod gandarījumu šajā ceļā? Vai man ir zināms tas tīrais un veldzējošais avots, kas remdē visas slāpes? Tas avots, kas izverd mūžīgai dzīvībai?

Jēzus vārdi no Jāņa evaņģēlija ir tik biedējoši aktuāli sevišķi šodienas pasaulē! Pasaulē jau tagad pietrūkst nepiesārņotu vietu un tīra dzeramā ūdens, tuvākajā nākotnē šis resurss būs dārgāks par degvielu. Mēs Latvijā vispār to neesam vēl sapratuši, jo uz nebēdu lietojam herbicīdus un pesticīdus, izcērtam pēdējos mežus un visādi piemēslojam vidi. Kāpēc? Jo esam mazi un alkatīgi.

Un ne tikai tas vien - bagātie arī šodienas pasaulē dara, ko grib (jo uzskata, ka ir labāki par citiem, ka viņiem bagātības dēļ ir lielākas tiesības), un kapitāla koncentrēšana, brutāla cīņa par resursu savākšanu sev, lai cilvēki maksātu par to, kam principā būtu jābūt par velti un visiem, ir jau sākusies. Nākotne nav brīnišķīga, tā ir katastrofāla, ja radikāli nemainīsim savu attieksmi, dzīvesveidu, attiecības.

"Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes", tā arī šajā laikā, šajā laikmetā sauc Jēzus. Viņš apsola dot savu Garu, lai mēs visi varētu dzīvot – tā vietā, lai tikai bagātie un varenie arvien vairāk nopelnītu un arvien labāk dzīvotu.

Darīsim visu, lai vairāk cilvēku sastaptu dzīvo Glābēju, un smeltu no šī dzīvības avota, lai cilvēce mainītos, un nākotne būtu brīnišķīga! Āmen!

Ralfs Kokins - Jelgavas Sv. Vienības draudzes mācītājs

‍Foto - R. Kokins

Slavēts Dievs, kurš nav atmetis manu lūgšanu, nedz atrāvis man Savu žēlastību! Ps 66:20

14.maijs

Rogate – Lieldienu sestā svētdiena/ Mātes diena

.........................

Sveicu visus Mātes un ģimenes dienā - kā mātes, tā bērnus ar šiem svētkiem, kā šeit, tā arī Mūžībā! Paldies Dievam par šo iespēju audzināt bērnus un par viņiem rūpēties! Paldies visām mātēm,kuras to dara ar patiesu mīlestību un atbildīgām rūpēm!- mācītājs Ilgvars Matīss

.................

Kungs, šinī dienā mēs gribam godināt un atcerēties mātes,

mēs tev pateicamies par mūsu mātēm.

Mēs pateicamies, ka tu darīji mūs dzīvus caur viņām,

viņas saņēma dzīvības dāvanu no tevis un deva to mums.

Pateicamies par upuriem, ko viņas ir nesušas

mūs iznēsājot un dzemdējot.

Mēs pateicamies par sievietēm, kuras mūs izaudzināja,

kuras bija mūsu mātes bērnībā.

Par māti dzemdētāju, par māti adoptētāju, par vecāko māsu, par tanti,

par vecmāmiņu, par pamāti vai kādu citu,

mēs tev pateicamies par sievietēm, kas mūs turēja un baroja,

kas rūpējās par mums un ar saiem skūpstiem lika atkāpties mūsu sāpēm.

Mēs lūdzam, lai mūsu dzīvē varētu redzēt to mīlestību, ko viņas mums parādīja,

un ka viņas būtu priecīgas saukties par mūsu māmiņām.

Mēs lūdzam par māmiņām, kuru bērni ir izauguši.

Dod viņām prieku un gandarījumu par labo darbu.

Mēs lūdzam par māmiņām, kuras piemeklē neprognozējamas pārmaiņas.

Dod viņām mieru, lai viņas tev uzticas par nākotni.

Mēs lūdzam par grūtniecēm, kas drīz būs māmiņas.

Dod viņām pacietību un padomu nākamajos mēnešos.

Mēs lūdzam par vientuļajām māmiņām.

Dod viņām spēku un gudrību.

Mēs lūdzam par māmiņām, kuras ir materiālā pārpilnībā.

Dod viņām laiku, ko pavadīt ar savām ģimenēm.

Mēs lūdzam par māmiņām, kas audzina savus bērnus nabadzībā.

Dod viņām palīdzību un taisnīgumu.

Mēs lūdzam par pamātēm.

Dod viņām pacietību, sapratni un mīlestību.

Mēs lūdzam par māmiņām, kas ir šķirtas no saviem bērniem.

Dod viņām ticību un cerību.

Mēs lūdzam par māmiņām laulības krīzē.

Dod viņām atbalstu un izpratni.

Mēs lūdzam par māmiņām, kuras atdod savus bērnus adopcijai.

Dod viņām mieru un pārliecību, ka viņas paļaujas uz tavu providenci.

Mēs lūdzam par mātēm, kas adoptē bērnus.

Dod viņām prieku un pateicību par tevis sniegto dāvanu.

Mēs lūdzam par sievietēm, kas domā kļūt par mātēm.

Dod viņām gudrību un izpratni.

Mēs lūdzam par sievietēm, kas izmisīgi grib vai ir gribējušas būt par mātēm.

Dod viņām žēlastību pieņemt tavu laiku.

Mēs lūdzam par sievietēm, kas ir uzņēmušās mātes lomu bērna dzīvē.

Dod viņām prieku un cieņu no citiem.

Mēs lūdzam par tiem, kuri skumst, savu māti zaudējot.

Dod viņām mieru un cerību Kristus augšāmcelšanā.

Kungs, mēs tev pateicamies par mātes dāvanu.

Mēs pateicamies par daudzajiem ticīgo māmiņu piemēriem Svētajos Rakstos,

kā Sāra, Lea, Rāhele, Anna, Elizabete, Priskilla, Lidija, Eunika un Loida.

Mēs pieminam šodien visas šīs sievietes,

un jo īpaši Mariju, mūsu Kunga Jēzus Kristus māti,

kurai bija drosme ticēt, lai pateiktu „jā” tavam aicinājumam.

Lai šodien šeit sapulcētās sievietes atdarinātu šos ticības piemērus.

Un būtu par paraugu visiem pārējiem, ko nozīmē būt par tavu mācekli.

Svētī viņas šajā īpašajā dienā, Jēzus Kristus vārdā. Āmen.

Mācītāja Ilgvara Matīsa pārdomas - Kristus Augšāmcelšanās svētkus sagaidot.

Pirms dažām dienām skolēniem vaicāju, vai viņi zina, kādēļ piektdiena šonedēļ viņiem būs brīva. Atbildes bija - tādēļ, ka Lieldienas. Es vaicāju – vai tad Lieldienas nav svētdien un pirmdien? Jā, laikam taču tā, bet piektdiena, sestdiena…

Piektdien mēs pārdomājam vairākas lietas – pirmkārt jau Jūdas nodevību pret Jēzu, kas notika naktī uz piektdienu. Šoreiz nedomājot par tiem citiem, TIEM SLIKTAJIEM, esam aicināti aizdomāties, vai mēs kādreiz paši neesam kādu nodevuši - varbūt pat negribot, tomēr neesam bijuši uzticami, runājuši aiz muguras, darījuši kaut ko otram par skādi, ar to ievainojot Kristus sirdi. Vieglāk ir domāt par citiem, kā par sevi, bet šoreiz par sevi. Vai paši neesam nodevuši kādreiz tās vērtības, ko mums māca Kristus, lai panāktu savu labumu, savas intereses un ērti pievienotos vairākumam pārstāvot kādu populāru viedokli. Vai neesam kādu nodevuši, lai iekarotu to vietu, kur esam vai lai to saglabātu. Tik daudz ko varam pārdomāt.

Otrkārt - vai neizdevīgā brīdī, mēs nenoliedzam to, kas mēs esam un kam mēs piederam? Līdzīgi, kā Pēteris noliedza, ka būtu pazinis Jēzu, jo baidījās. No kā mums ir bailes? Vai baiļu priekšā esam gatavi noliegt savu ticību uz Pestītāju Jēzu Kristu, baidoties no ciešanām? Cilvēks pēc savas dabas ir tāds, kas pieķeras skaistajam, taču ievainotajā, nodotajā, apsmietajā Jēzū nekāda ārēja skaistuma un diženuma nebija, tur bija sāpes cilvēku grēcīguma dēļ. Kā ar mums? Vai paliekam mīlestībā uz cilvēku, kad tas grumbains? Kad tas cieš un ir uz slimības gultas, kad tas sagrauts fiziski vai mentāli? Vieglāk ir atstāt un teikt – man ir citas lietas, mūsu kopīgais laiks ir pagājis… lai ar viņu paliek un rūpējas tie citi…

Kad Kristus mira pie krusta, tur bija vien dažas sievietes un viens māceklis - tie cilvēki, kas palika mīlēt Jēzu arī Viņa ciešanās, palika blakus līdz pat nāves brīdim. Pārdomāsim, vai mēs neesam kādam cilvēkam likuši justies atstātam un pamestam.

Visnetaisnīgākā tiesa…Jēzus notiesāšanai uz nāvessodu nebija īstu argumentu, vien tukšas frāzes…ne laupītājs, ne slepkava un tomēr pūlis brēca ,,sit Viņu krustā’’. Bieži dzirdu, ka daudz dažādas apsūdzības cilvēku starpā salīdzina ar vēlmi piesist krustā, tomēr no tā būtu jāizvairās. Pirmkārt, tādēļ, ka krustā sišana ir kas ārkārtīgi pazemojošs garīgi un fiziski, asiņains līdz nāvei. Nedrīkst katru konfliktu, kas nav saistīts ar nāvessodu salīdzināt ar krustā sišanu. Otrkārt, Jēzus cieta krusta nāvi, būdams bez grēka – līdz ar to nevar salīdzināt katra cilvēka ciešanas ar Kristu, jo mēs tomēr esam grēcinieki, atšķirībā no Viņa. Šī tiesa atklāj cilvēka patieso dabu. Un bieži vien, tikai tad, kad cilvēks ir izdarījis ļaunāko, viņam atnāk atklāsme pašam par sevi. Kristus nenāca cilvēkus tiesāt, bet gan tos izglābt Mūžīgai dzīvei. Savukārt, cilvēki sagaidīja Jēzu, lai Viņu tiesātu, notiesātu par Viņa mīlestību uz cilvēkiem. Skarbs paradokss.

Nav iespējams ar patiesu prieku sagaidīt Kristus Augšāmcelšanās dienu, ja neesi pirms tam iedziļinājies Kristus dzīvē un ciešanās. Neviens no mums nevar pārmainīt pasauli un pat ne pats sevi, tomēr Kristus ikvienā cilvēkā var izdarīt kādas izmaiņas. Un ar Savu augšāmcelšanos parāda, ka šī dzīve vēl nav viss, kas mums paredzēts. Jēzus šodien ir dzīvs un to apliecina miljoniem kristiešu visā pasaulē. Var jau teikt, ka ir daudz dažādu ceļu, tomēr es ticu Kristus vārdiem, ka Viņš ir ,,ceļš, patiesība un dzīvība’’ (Jņ. 14:6) un cita ceļa man pie Debesu Tēva nav.

Cilvēki šodien saka, ka iespēju ir daudz un dažādas patiesības, tomēr es redzu, ka iespēja man nokļūt Debesīs ir tikai viena – caur ticību uz Jēzu Kristu. Ne velti Viņš ir teicis ,, Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod’’(Mt. 7:14). Viegli ir būt lielā pūlī, kas svin Lieldienas, tomēr esi arī tajā mazajā pulciņā, kas ir kopā ar Viņu arī ciešanās Lielajā piektdienā un katrā dievkalpojumā saņemot Svēto Vakarēdienu (Viņa miesu un asinis). Un arī tu savās ciešanās tad nebūsi viens, bet arvien Viņa stiprināts ceļā uz Mūžīgo dzīvošanu.

Aicinu visus arī kopā nākt piektdien plkst.17.00 uz filmu ,,Klusums’’! Dievnamā redzēt filmu ir pavisam citādi kā mājās. Filma liek aizdomāties – kā rīkojamies, kad ar ciešanām tiek pārbaudīta mūsu ticība un cik daudz varam izturēt, kad šķiet, ka Dievs klusē.

Kristus ir Augšāmcelšanās un dzīvība! Novēlu katram to sajust un piedzīvot!

LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos.

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti,
skatīties uz to un domāt – lūk brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir ielicis
gudrību, kura spēj no zemes trūdiem izveidot kaut ko tik filigrānu, smaržīgu
un galvenais – dzīvu! Dievs ir brīnumaini pūlējies, eglīti radot.
Tad saliekam zaros gaismiņas un mirdzošas bumbas, un nu ir vēl skaistāk.
Varam skatīties un teikt – vēl lielāks brīnums! Dievs manī ir ielicis spēju
un pat aicinājumu izdaiļot viņa lielisko darbu! Tas ir tik brīnumaini! Kā
man ir veicies sekot Dieva aicinājumam? Vai man ir izdevies izgreznot Dieva
izcilo darbu – sevi? Vai ir veicies atklāt savus talantus un izkopt Dieva
dotās spējas? Vai ir izdevies veidot sevi pilnīgāku, pievilcīgāku,
mirdzošāku?
Kad aplūkojam gaismiņas un mirdzošās bumbas, ko esam sakarinājuši savos
zaros, vajadzētu pārliecināties, vai neesam izdarījuši to pašu, ko ar eglīti
– izpušķojuši, bet nocirtuši. Vai neesam sevi nošķīruši no sēklas no kuras
uzdīgām, un no saknēm, kas mūs baroja? Mēdz notikt, ka, cenšoties kaut ko
bagātināt un izdaiļot, mēs to nocērtam. Tiecoties dzīvot krāšņāk, bagātāk un
interesantāk, mums gadās sadarīt ko tādu, kas nocērt vienību ar Dievu un
pārtrauc viņa sapni par mums. Tā ir liela nelaime, jo savu identitāti
cilvēks iegūst attiecībās. Nocērtot attiecības ar Dievu, mēs zaudējam pašu
identitātes kodolu un vairs nezinām, kas esam.
Ziemsvētki ir glābšanas pasākums. Kad ir gadījies sevi sacirst, neko negaida
vairāk kā glābēju ierašanos. Dievs sūta Glābēju. Kristus ir dzimis Bētlemē.
Dievs viņu iedēstīja pasaulē kā sēkliņu, kurā ielikta visa Dieva mīlestība
un gudrība. Vēlāk Jēzus teica: “Es esmu vīnakoks, jūs esat zari”! Apustulis
Pāvils par izglābtajiem runā kā par zariem, kas nolauzti no savvaļas koka,
bet uzpotēti dārza kokā, lai saņemtu dzīvības sulu no tā saknēm. Jēzus ir
Dieva dāvana visiem nocirstajiem. Tā ir iespēja atkal būt dzīviem zariem,
kuri ne tikai izskatās spoži uz brīdi, bet nes augļus uz mūžību.
Vēsts par Kristus dzimšanu ir visapkārt. Adventa un Ziemsvētku laikā tā
meklē cilvēkus pat ļoti intensīvi. Taču ne vienmēr Ziemsvētki ir veiksmes
stāsts ar laimīgām beigām. Bieži ir tā, ka svētki paiet, bet savienojums nav
noticis. Ziemsvētku neveiksmes simbols ir sakaltušās eglītes ar brūnām
skujām, kuras pēc svētkiem mētājas visās malās. Tādēļ vajag ļaut sevi
atrastu un meklēt arī pašiem. Intensīvi meklēt saslēgumu ar Kristu. Pat
kristiešiem, kuri par viņu daudz zina, vajadzētu meklēt, jo galvenais ir
savienojums, pa kuru plūst dzīvības sula.
Runāsim ar viņu! Runāsim ar Bētlemē dzimušo! Runāsim ar viņu par savu dzīvi
un par viņa dzīvi. Piemēram, jautāsim viņam, kā viņš spēja būt laimīgs?
Atceroties trūkumu, kādā viņš piedzima, pārbaudījumus, kurus panesa un
uzbrukumus, kurus piedzīvoja – kā viņš spēja nodzīvot laimīgu mūžu? Jautāsim
nevis dīkas intereses pēc, bet tādēļ, ka arī paši esam piedzimuši reālā
pasaulē. Izzināsim Jēzus dzīvi, jo, atrodot viņa laimes atslēgu, mēs varam
būt atraduši savējo. Ja meklēsim dziļi, atklājumu pietiks garam un jēgpilnam
mūžam.
Vēlu visiem svētītus Ziemsvētkus un atjaunotu dzīvību no Bētlemē dzimušā
Kristus!
Sirsnībā,
+ Jānis
Rīgas arhibīskaps

Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis 3.novembrī

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis Reformācijas dienā 31.oktobrī

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis 27.oktobrī.

Dievkalpojums 13.10.2024.

Sprediķis 2024. gada Kristus Augšāmcelšanās svētkos

PIEMINOT 1949. GADA 25. MARTA DEPORTĀCIJASMācītāja I.Matīsa uzruna.

3.Decembris - 1.Advente

5.novembris

29.oktobris

31.oktobris REFORMĀCIJAS DIENA

8.oktobrisMācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis.

1.oktobris

PĻAUJAS SVĒTKOS 2023. GADĀ

“ … ar uzticību tu visu esi darījis”

(3.Jāņa 1:5)

22.septembris - Kam mēs lokām savus ceļus?

Mācītāja Ilgvara Matīsa uzruna 3.septembra dievkalpojumā.

24.augusts - Ukrainas Neatkarības diena.

4.jūnijsTrīsvienības svētkiMācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis.

Mācītāja Ilgvara Matīsa pārdomas - Kristus Augšāmcelšanās svētkus sagaidot.

LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos.

PIEMINOT 1949. GADA 25. MARTA DEPORTĀCIJAS
Mācītāja I.Matīsa uzruna.

8.oktobris
Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis.

4.jūnijs
Trīsvienības svētki
Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis.