No vēstures lappusēm par baznīcas tapšanu gadsimtu garumā...
Kad 1577. gadā, Livonijas kara laikā, pili ieņēmis Ivana Bargā karaspēks, tā tikusi uzspridzināta.
Trīs gadsimtus šī vieta stāvējusi tukša un drūma. Drupas ieaugušas velēnās. Līdz 19. gadsimta sākumā lemts šajā vietā celt Dievnamu. Divdesmit gadus tam krāti draudzes ziedojumi un 1838. gadā uzsākts celt baznīcu, kura 1843. gada 11. jūlijā svinīgi iesvētīta.
Vidzeme ar 1629.gadu nonāca protestantiskās Zviedrijas īpašumā. Zviedrijas karalim feldmaršalam Gustavam Hornam piešķirtajā Švanenburgas (Vecgulbenes) muižā jau 1641.gadā tika uzcelta baznīca (koka ēka) luterāņu draudzei. 17.gadsimta beigu Vecgulbenes muižas zemju plāns liecina par baznīcas atrašanos pašā muižas centrā. Tā atradusies apmēram tur, kur vēlāk uzbūvēta garā muižas kūts ēka. Ap baznīcu, kā tas bija ierasts tajā laikā, izveidoja draudzes kapsētu.
Baznīcas ēka 18.gadsimta sākumā jau bija pietiekami nolietota, tādēļ to arvien biežāk nācās remontēt. Draudze domāja par jaunas baznīcas būvniecību, bet līdz tās celtniecībai tomēr tik ātri vēl nenonāca. Acīmredzot vēl varēja iztikt ar veco, jo 1733.gadā Vecgulbenes muiža ieguva jaunu draudzes skolas ēku.
1748.gadā Vecgulbenes draudzes vizitācijas protokolā atzīmēts, ka “pati baznīca tik tuvu sabrukšanai, ka viņa viegli varētu sagāzties un visa draudze atrastu tur kapu”. Gulbenieši ļoti augstu vērtēja 1741.gadā darbu uzsākušo mācītāju Kristiānu Cimermani. Cerības uzbūvēt jaunu baznīcas ēku izrādījās ļoti pamatotas. 1750.gadā vecās baznīcas vietā draudzes vajadzībām uzbūvēja jaunu, bet tomēr tā atkal bija tikai koka ēka.
Kopējiem spēkiem paveica.
19.gadsimta sākumā Vecgulbenes muižā sāka saimniekot Volfu dzimta. Jaunā muižas īpašnieka ģimene apmetās uz dzīvi Vecgulbenē, tādēļ ļoti nopietni pievērsās dzīves telpas labiekārtošanai. No jauna tika būvēta dzīvojamā māja, notika arī ražošanas un saimniecības ēku izbūve, protams, rindas kārtībā vajadzēja arī padomāt par garīgā tempļa modernizāciju. Jau 1816.gadā draudze sāka vākt ziedojumus jaunas baznīcas celtniecībai.
Draudzes mācītāja Georga Ernesta Girgensona vadībā tika nodibināta arī Bībeļu biedrība (1824.), kuras galvenais mērķis bija apgādāt draudzes locekļus ar Bībelēm un Jauno derību. Lielāko biedrības iemaksu - 8 sudraba rubļus - iemaksājis Vecgulbenes muižas īpašnieks un baznīcas patrons barons Johans Gotlībs fon Volfs, mazāko - 2 kapeikas- kāds Sīmanis no Vecgulbenes.
Nodoms veikt jaunas modernas baznīcas celtniecību bija ļoti nopietns, tādēļ 1830.gados sākās tagadējās mūra baznīcas celtniecības sagatavošanas darbi. Diezgan likumsakarīga šķiet jaunās baznīcas vietas izvēle. To nolēma būvēt turpat muižas centrā esošajā senā latgaļu pilskalna un vācu mūra pils vietā. Kopš pils izpostīšanas Livonijas kara laikā 1577.gadā, tās vieta stāvēja tukša un pamesta, ar drūmām pilsdrupām.
Jaunās baznīcas būvniecību vajadzēja sākt ar būvlaukuma attīrīšanu no sagrautās pils drupām. Katram darbaspējīgam draudzes loceklim bija pienākums nostrādāt noteiktu dienu skaitu drupu attīrīšanā. Šis smagais darbs prasīja vairākus gadus, bet gulbenieši kopējiem spēkiem to paveica. Starp citu, tieši šajā laikā tapis pirmais sagrautās viduslaiku pils plānojuma uzmērījums, kas fiksēts, plānojot būvlaukumu.
Tornī laiku skaitīja pulkstenis.
Pirmās akmens un ķieģeļu mūra baznīcas būvniecības projekta realizācija kopumā ilga gandrīz dekādi. Jaunās baznīcas iesvētīšana notika 1843.gada 11.jūlijā.
Ēkas galveno ieeju rotāja sešu kolonnu portiks ar trīsstūrveida frontonu, bet četrstūra baznīcas zvanu tornī laiku skaitīja pulkstenis. No vecās baznīcas jaunajā tika pārnesta 1791.gadā gleznotā altārglezna “Kristus pie krusta”, tā saglabājusies līdz mūsdienām un pēc restaurācijas 1992./1993.gadā joprojām atrodas baznīcā.
Šīs baznīcas celtniecības laikā par mācītāju Vecgulbenes draudzē bija Georgs Gustavs Šillings. Viņš šajā draudzē nokalpoja gandrīz visu savu darba mūžu, no 1827. līdz 1873.gadam. Mācītājs Šillings miris 1880.gadā un apglabāts Gulbenes Vecajos kapos, kur viņa kaps atrodams arī tagad.
Vecgulbenes muižas saimnieks Heinrihs fon Volfs 1880.gados savas pāragri mirušās sievas piemiņai dāvājis baznīcai altāri. Trīsdaļīgais altāra rentabls, kas darināts no ozolkoka, ar daudziem dekora elementiem, saglabājies vēl šodien.
Atzīmējot luteriskās konfesijas dibinātāja Mārtiņa Lutera 400 gadu jubileju, 1883.gadā pie baznīcas ēkas iestādīja ozolu un uzstādīja M.Luteram veltītu pieminekli. Līdz mūsdienām saglabājušies abi elementi - liels izaudzis pret baznīcas sānu durvīm iestādītais ozols, kura priekšā uz postamenta izvietota Mārtiņa Lutera skulptūra. Rūpnīcas “Ernst March Söhne Thonwaaren-Fabrik” atzīme un skulptūras pamatnes malas liecina, ka tā izgatavota Vācijā.
Vēsturiski paaugstinājuma kolona, uz kuras atrodas skulptūra, nebija redzama, jo to aizsedza ceriņu apstādījums. Regulāru ģeometrisku formu šim apstādījumam piešķīra sēta, kas veidota no aptuveni 60cm augstos akmens lējuma stabiņos iekārtas ķēdes.
1905.gada revolūcijas laikā, kad visā Latvijā notika tā sauktās baznīcu demonstrācijas, arī Gulbenes baznīcā vairākkārt ar revolucionārām dziesmām un lozungiem tika izjaukti dievkalpojumi.
Tribunāla sēdes – baznīcas zālē.
Sarežģītajos Pirmā pasaules kara gados (1914.-1918.) un Latvijas neatkarības kara laikā (1918.-1920.) Gulbenes evaņģēliski luteriskā baznīcā par mācītāju kalpoja Ādolfs Kundziņš. Tomēr viens no vissarežģītākajiem posmiem gulbeniešiem un mācītājam Ā.Kundziņam bija laiks no 1918.gada decembra līdz 1919.gada maijam. Šajā laikā Vecgulbenē darbojās Malienas revolucionārais kara tribunāls. Tribunāla sēdes notika Vecgulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas zālē, kur daļēji izpostītā altāra priekšā pie sarkani klāta galda sēdēja „tiesneši” un piesprieda nāvessodus.
Pāris gadus pēc iepriekšminētajiem kariem pastāvīga mācītāja draudzē nebija, tādēļ dievkalpojumus, kā tādos gadījumos ierasts, noturēja kaimiņu draudžu mācītāji. 1922.gadā par Vecgulbenes draudzes mācītāju kļuva Juliuss Roberts Egle. Jau pirms jaunā mācītāja ierašanās mācītāja mājā (mācītajmuižā) veica kapitālo remontu.
1928.gada 22.jūnijā, pēc Varoņu piemiņas dienai veltītā dievkalpojuma, garnizona zālē organizētajā sapulcē draudzes vecākais E.Ābeltiņš atgādināja, ka “kritušie tēvzemes pārstāvji neraudzījās uz lietu un sniegu, salu un badu un neatlaidīgi, droši gāja nāvē, tādēļ mums pienākums nest upurus viņu svētai piemiņai”. Draudzes vecākais atgādināja par neoficiālu pienākumu celt pieminekli par Latvijas brīvību kritušajiem gulbeniešiem.
1936.gadā Vecgulbenes evaņģēliski luterisko draudzi sadalīja, izveidojot Jaungulbenes un Vecgulbenes draudzi. Ādolfs Čops kļuva par Jaungulbenes draudzes mācītāju, bet Alfrēds Cimdiņš par Vecgulbenes draudzes mācītāju.
Baznīcu sagrauj.
Otrā pasaules kara gadi par liktenīgiem kļuva arī draudzes dievnamam Gulbenē. 1944.gada pavasarī, veicot augstā baznīcas zvana torņa spridzināšanu, ēka gandrīz pilnībā tika sagrauta. Tornis uzgāzās visai baznīcas ēkai, kā rezultātā stipri cieta pat ēkas otrā galā izvietotais altāris – daudzas koka detaļas bija salūzušas, bet altārglezna iznīcināta pilnībā. Protams, arī tiešā torņa tuvumā izvietotās ērģeles un koka solus telpā iznīcināja smagās torņa drupas. Brīnumainā kārtā neskarta palika pults un kancele. Diemžēl baznīcas zvana turpmākais liktenis pagaidām nav zināms.
1945.gadā par Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju kļuva Edgars Jundzis. Viņa vadībā sākās sagrautās baznīcas atjaunošanas darbi. Tomēr pilnībā darbus pabeigt neizdevās, jo 1951.gadā mācītājs represēts (izsūtījums uz Vorkutu). Cietušā baznīcas altāra atjaunošanas darbus uzņēmās Cepītis Oskars.
Baznīcas ēkas remonti tika turpināti tikai 1960-jos gados, kad par draudzes mācītāju sāka kalpot Žanis Dambis. Šajā laikā notika arī mācītāja mājas celtniecība pie baznīcas. Ilgu laiku baznīcai bija jāiztiek bez soliem. Drustu draudzes likvidēšanas laikā izdevās iegūt solus Gulbenes baznīcai. Pakāpeniski pabeidza arī baznīca altāra atjaunošanu. Salīdzinot ar 1843.gadā iesvētīto ēku, atjaunotajai būvei joprojām trūkst redzamākā un baznīcām raksturīgākā – zvana torņa. Šī paša iemesla dēļ nav atjaunota arī galvenā ieeja baznīcā, kas atradās torņa daļā.
Mācītāja Oto Baltiņa kalpošana Gulbenes draudzē sākās 1969.gadā, kad viņam atjaunoja komunistu atņemtās mācītāja tiesības. Lai gan sākotnēji draudze nebija apmierināta ar jaunā mācītāja izvēli, O.Baltiņš tajā pavadīja visu savu atlikušo dzīvi.
