Vārds “Evaņģēlijs” grieķu valodā nozīmē “priecīgā vēsts”, tādēļ ka tajā tiek sludināta svētīgā dzīvības mācība par Dieva apsolījumu, tiek sniegta Dieva žēlastības apsolījums un piedāvājums. Kas tam tic, tas saņem žēlastību un Svēto Garu. Tā sirds kļūst priecīga Dievā un sāk pēc brīvas gribas pildīt bauslības prasības, nebaidoties no soda un nemeklējot atalgojumu; jo tai pārpārēm pietiek ar Dieva žēlastību, tā ka arī bauslība ir piepildīta.
(Mārtiņš Luters)
Attēlā Dīna Kornvela (1892-1960) glezna "Jaunas lasošas sievietes portrets"
Kaut arī tavs necienīgums tevi apbēdina tā, ka nākas lūgt un domāt: ak, manu grēku ir pārāk daudz, un es raizējos, ka nevarēšu būt Kristus brālis; tomēr savaldi pats sevi un aizstāvies, kā vien spēj, lai nedotu vietu šādām domām – jo tās rada draudus, ka vari krist grēkā pret Svēto Garu. Tev tikai droši un spītīgi jāstājas pretī velna iedvestajām domām un jāsaka tā: es labi zinu, kas esmu – tev nav man tas jāsaka un jāmāca; tev arī neklājas par to spriest un mani tiesāt; tādēļ atkāpies, tu, negantais melu gars – es negribu tevī klausīties, un man tas nav jādara. Bet te ir mans Kungs Kristus, Dieva vienīgais Dēls, kas par mani miris un augšāmcēlies no mirušajiem; Viņš man saka, ka ir aizmirsis visus manus grēkus un grib būt mans Brālis, savukārt man jābūt Viņa brālim. Turklāt Viņš grib, lai es tam ticētu nešaubīgi un no visas sirds.
(Mārtiņš Luters)
Fransa Vilhelma Odelmarka glezna "Klostera pavārs" (1895)
Evaņģēlijam vajadzētu radīt mūsos tādu pārsteigumu, ka mēs kļūtu priecīgi un lepni, un lepotos, sacīdami: es esmu kristietis – esmu kristīts, tādēļ nešaubos, ka caur Kungu Jēzu Kristu būšu un palikšu kungs pār grēku un nāvi, tā ka Debesis un visa radība man kalpos un darīs tikai labu. Ja arī man būtu turku ķeizara kronis, tas tomēr nav gluži nekas salīdzinājumā ar man piešķirto Kristus mantojumu un iespēju dzīvot kopā ar Viņu mūžībā. Bet kur gan tu atradīsi cilvēkus, kuri tam no sirds tic? Mēs gan visi zinām un atkārtojam šādus vārdus, tomēr itin viegli varam pārliecināties, ka īsti tam neticam. Citādi mēs šo lietu dēļ kļūtu nevien priecīgi, bet arī lepni. Jo kristietis ir lepns un atpestīts cilvēks, kam nav jābīstas ne velna, nedz kādas nelaimes; jo viņš zina, ka caur Kristu ir kļuvis visu šo lietu kungs.
(Mārtiņš Luters)
G.P. Nerlī glezna "Veca sieviete" (1880)
Reiz kāda jauka meitene autoostā gaidīja savu autobusu – tas kavējās, tāpēc meitene, atradusi kur apsēsties, izvilka no somas cepumu paciņu un telefonu un sāka sērfot internetā. Pēc mirkļa, atcerējusies par cepumiem, pastiepa roku, paņēma cepumu, tad vēl vienu, - un tad pēkšņi pamanīja, ka cepumu no paciņas paņem arī blakus sēdošais puisis. «Tas nu gan ir nekauņa» - padomāja meitene, bet izlikās neko nemanām. Pēc brīža viņa pamanīja, ka pazūd vēl viens cepums.. tad vēl viens.. un vēl - nu gluži kā kanēļmaizītes no Bokas jaunkundzes palodzes. Nu, ja es nebūtu tik jauka, tad gan es viņam pateiktu, ko par to domāju - nodomāja meitene.
Paciņā bija palicis vēl viens cepums - un pēkšņi puisis pasniedzās, smaidīdams pārlauza to uz pusēm, savu pusi iebāza mutē, bet otru sniedza meitenei. Nē, nu tas jau ir par daudz - nodomāja meitene, un uzmetusi puisim iznīcinošu skatienu, devās uz autobusu. Būtu vismaz pateicis paldies, viņa pie sevis nodomāja.. bet tādiem nekauņām jau ne kauna ne goda..
Jau iekāpjot autobusā, meitenes skatiens somā pēkšņi pamanīja ko neparastu.. Kā tas iespējams, domāja meitene, mēs taču apēdām tos manus cepumus? Manus cepumus?? Kā cepumus tad mēs ēdām? Tikai tagad viņa saprata, ka visu laiku cienājusies ar smaidīgā puiša cepumiem.. Nu kurš tagad izrādījās nekauņa?!
Dīvaini, bet vairumam cilvēku aizvien šķiet, ka viņiem vienmēr kāds dara pāri. Tam, protams, var būt daudz skaidrojumu, taču psiholoģijas pētījumi liecina, ka vairums cilvēku par sevi ir vienkārši pārāk augstās domās! Un ja tā godīgi ielūkojamies savā sirdī, tad jāatzīst, ka tā tiešām var būt – mums ikvienam reizēm šķiet, ka esam mazlietiņ attapīgāki, vai gudrāki, vai labāk kā citi izprotam situāciju. Mums itin labi patīk kādu aprunāt un pakritizēt, jo tas reizē netieši apliecina mūsu pašu, kaut nelielu, bet tomēr – pārākumu.
Ne par velti Svētajos rakstos ir atrodama līdzība par skabargu, ko pamanām brāļa acī un baļķi, ko nepamanām savā. Mums gan patīk iedomāties, ka šī līdzība ir par tiem citiem, par tiem liekuļiem – bet tā domājot, paši tādi kļūstam. Jo katram savs baļķis acī atrodams un ārā ņemams.
Svētais Jānis Pakāpnieks ir teicis ka pazemība ir debešķīgs virpulis, kas dvēseli spēj pacelt no grēku dziļumiem līdz debesu augstumiem. Pazemība Dieva priekšā, tā, kas ļauj savu baļķi atrast un atdot Dievam, pretim saņemot Viņa mieru un mīlestības pilno piedošanu.
Vai gribi to mācīties?
Patiesi, mans mīļais kristieti – lai cik daudz tu lasītu Rakstus, par daudz nebūs nekad; ja arī jau labi proti lasīt, tu tomēr nevari tos labi saprast; ko pats jau labi saproti, to tomēr vēl neproti labi iemācīt citiem, un, ko labi proti mācīt, to vēl neproti īstenot savā dzīvē. Tādēļ, mīļie kungi un brāļi, mācītāji un sludinātāji, lūdziet, lasiet, studējiet – esiet uzcītīgi! Patiesi, šajos ļaunajos laikos nav īstais brīdis slinkošanai, snaušanai un gulēšanai. Izmantojiet dāvanu, kas jums uzticēta, un atklājiet Kristus noslēpumu arī citiem; kas to negrib zināt, lai paliek neziņā.
(Mārtiņš Luters)
Gerita Doija glezna “Zinātnieks asina spalvaskātu" (1633)
Reiz divi draugi ceļoja caur Jordāniju – bija vēla pēcpusdiena, un viņi apsēdās ceļmalā atpūsties, pie reizes vērojot kā 3 gani pie ciema akas dzirdina savus ganāmpulkus. Visu trīs ganāmpulku aitas bija sajaukušās kopā un ceļiniekiem, šķita itin interesanti noskaidrot, kā tad tās tiks atkal atšķirtas.
Kā jūs tagad atšķirsiet, kuram ir kura aita – jautāja viens no draugiem. Pavisam vienkārši – atbildēja gans. Aitas taču pazīst savu ganu! Mēs tās pasauksim, un viņas mums sekos. Un viens no ganiem, nostājies mazliet attālu no dzirdināmiem traukiem sāka sasaukt savas aitas. Neticami, bet 30 no aitām nekavējoties sāka skriet viņa virzienā un sekoja savam ganam prom pa kalna nogāzi. Tad otrs gans darīja tāpat – un atkal – puse no atlikušajām aitām atšķīrās no bara un devas viņam līdz. Pārējās uz saucieniem nereaģēja un turpināja mierīgi dzert.
Ceļiniekiem redzētais šķita pārsteidzošs un viņi pie avota palikušajam ganam palūdza atļauju nelielam eksperimentam – viens no draugiem nostājās aitu ganāmpulka priekšgalā un sauca – sekojiet man! Neviena aita pat neizkustējās no vietas un lūkojās uz svešinieku tā, it kā viņš nebūtu pie pilna prāta. Viņas vienmēr seko tikai tev un nekad nenomaldās – jautāja pārsteigtais vīrs. Jā, atbildēja gans. Tās nomaldās tikai tad, ja ir slimas.
Cilvēki gan bieži vien jūtas apmaldījušies. Domās, darbos, politikas līkločos, dažādos šīs pasaules piedāvājumos.. nejauc man galvu ar savām idejām – tā taču mēs mēdzam teikt, vai ne? Nemāci mani, pats zinu!
Bet vai tiešām zinu?
Mēs katrs savā veidā esam slimi – gluži kā šīs aitiņas, kas nedzird Labā Gana balsi. Katram sava kaite – citam sāp miesa, bet citam – dvēsele. Pasaule ir pilna ciešanu, kur tad ir tas Labais gans, mēs bieži vien vaicājam, kā Viņš to pieļauj?
Dievs nav atbildīgs par ļaunumu, ko nodarām viens otram. Bet Viņš ik brīdi ir gatavs mūs aicināt, piedot un mierināt, būt mums blakus gan priekos, gan bēdās un nelaimē. Viņš spēj mūs aizvest tādos ceļos, kas ļauj ieradzīt ne tikai šīs pasaules horizontus, bet ari daudz tālāk aiz tiem. Un varbūt tad mūsu acis kļūs redzīgas un sirdis dzīvas. Tas ir ceļš, kurā mūs ved Labais Gans.
Tad nu arī neraugies ne atpakaļ, ne augšup, kā gribēdams jau iepriekš kaut ko uzzināt par Tēvu; tāpat nekas neiznāks. Bet dari tā – aizver acis un saki: es nezinu par Dievu un Tēvu neko citu, kā vien to, ka dzirdu par Viņu Kristus vārdos. Jo viss, kas tiek sludināts vai izdomāts un atšķiras no šā vīra vārdiem, lai cik cēli un brīnišķīgi būtu tādi izdomājumi, nav pasludinājums par Tēvu, bet ir un paliek tik aklums, maldi un pats velns. Bet Kristus saka: “Kurš pazīst Mani, pazīst Manu Tēvu.” Jo Tēvs ir sacījis, ka Viņš atklāsies caur Dēlu. Tā Viņš ved mūs ārā no visām augstajām skolām, no visu gudro ļaužu likumiem, no visu svēto ļaužu dzīves, no visām reliģijām un mācībām, sacīdams: “Kurš grib zināt, kas esmu Es, Dieva dēls, tam jāklausa Kristus, Mans Dēls.”
(Mārtiņš Luters)
Jana Vermēra glezna “Ieliņa" (1567)
Es negribu ne redzēt, ne zināt ko citu – kā vien Kristu; Viņš ir mans dārgums, Viņa dēl negribu pieķerties citām lietām, jā, visasa šīs lietas es uzskatu par dubļiem un mēsliem. Viņš ir mana gaisma, mana rīta zvaigzne; kad caur ticību esmu Viņu ieguvis un satvēris, nemaz vairs nevaru ne zināt, ne jautāt, vai pasaulē atrodams kāds likums, grēks, taisnība vai netaisnība. Pat ja varētu savākt vienkopus visu, kas vien ir debesīs un virs zemes, – kas gan tas ir salīdzinājumā ar Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, manu mīļo Kungu, kas mani tā mīlējis un pats sevi par mani nodevis!
(Mārtiņš Luters)
Vincenta van Goga glezna "Zvaigžņotā nakts" (1889)
Reiz kāds nejauši satikts paziņa Sokrātam teica: – Vai Tu zini, ko es tikko dzirdēju par Tavu draugu? – Pagaidi, mirkli, – atbildēja Sokrāts. – Pirms man ko stāsti, es gribētu, lai Tu veic nelielu testu. To sauc par trīskāršā filtra testu. – Labi, piekrita paziņa. - Pirmais filtrs ir patiesība. Vai Tu esi pilnībā pārliecināts, ka tavs stāsts ir patiess? – Nē, vīrs atbildēja, patiesībā es tikai dzirdēju par to. – Labi, teica Sokrāts, tātad tu īsti nezini, tā ir taisnība vai nē.
Tagad lietosim otro labuma filtru. Vai tas, ko Tu grasies stāstīt par manu draugu, ir kaut kas labs? – Nē, gluži otrādi, skanēja atbilde. – Tātad, – turpināja Sokrāts, – tu gribi man stāstīt kaut ko sliktu par manu draugu, bet Tu neesi pārliecināts, vai tā ir taisnība.
Vēl atlicis pēdējais testa filtrs. Proti, noderība. Vai tas, ko Tu man gribi stāstīt par draugu, varētu būt man noderīgs? – Laikam nē, atbildēja samulsušais paziņa. – Labi, secināja Sokrāts. – Ja tu gribi man stāstīt par manu draugu kaut ko, kas nav ne labs, ne patiess un pat ne noderīgs, tad kamdēļ to vispār teikt?
Tiešām – kāpēc ? Kāpēc mēs visi ik pa brīdim sev neuzdodam šādu jautājumu? Kāpēc visur pasaulē vispirktākie ir tieši dzeltenās preses izdevumi, kāpēc internets nav pārpludināts ar pozitīvo ziņu portāliem, kāpēc mēs stundām varam šausmināties par citu nodarījumiem, labprāt pieverot acis paši uz savējiem. Kādam mērķim gan mēs lietojam savu mēli – šo asāko no iespējamiem ieročiem? Gudrais Sālamans saka, ka lēnīga mēle ir dzīvības koks, bet melīga ievaino sirdi. Kāda ir tava mēle, klausītāj?
Visa pasaules gudrība ir viena vienīga bērnišķība, jā, tikai muļķība, salīdzinot ar Kristus atziņu. Jo kas gan ir vēl brīnumaināks nekā – zināt un atzīt lielo, neticamo noslēpumu, ka Dieva Dēls, mūžīgā Tēva attēls, ir pieņēmis cilvēka dabu un dzīvojis tajā, kļūdams līdzīgs ikvienam cilvēkam? Bet vissvarīgāk ir, lai mēs, kristieši, ar vislielāko uzcītību mācītos un zinātu, ka mūžīgā Dieva Dēls ir pazemojies tik dziļi, piedzimis tik nabadzīgs un necils, un darījis to visu mūsu grēku dēļ, mūsu labā tik ilgi apslēpdams savu godību. Tādēļ, kas grib patiesi uzņemt šo Bērnu, tam jāatceras, ka nav augstākas gudrības kā – atzīt Kristu un neapgrēcināties, kaut arī pasaulei šis pasludinājums ir Dieva gudrība un spēks, kas mūs atpestī un par ko priecājas arī mīļie eņģeļi.
(Mārtiņš Luters)
Federiko Baroči glezna “Jēzus dzimšana” (1597)
Ja tāpat kā Hērods piepildām savu dzīvi ar lietām un vēlreiz ar lietām, ja mēs uzskatām sevi par tik nenozīmīgiem, ka mums katrs savas dzīves mirklis jāpiepilda ar darbību, kad tad mums atliks laiks doties garajā, nesteidzīgajā ceļojumā pāri tuksnesim, kā to darīja gudrie? Vai arī sēdēt un nesteidzīgi nolūkoties zvaigznēs, kā to darīja aitu gani? Vai prātot par bērna dzimšanu, kā to darīja Marija?
Katram no mums ir savs tuksnesis, pa kuru ceļot un zvaigzne, ko atklāt un kāda būtne mūsos pašos, ko atdzīvināt.
SVĒTĪGUS, MIERPILNUS un NESTEIDZĪGUS ZIEMASSVĒTKUS!
LAI KRISTUS GAISMAS IENĀK KATRĀ NAMĀ UN SIRDĪ!
Kurš grib mācīties Rakstus, tam tie jāsaprot. Mēs mēdzam runāt līdzīgi: uzmani, ko tu lasi! Jeb, ja tu lasi, tad lasi uzmanīgi! Jo tu lasi nevis cilvēka, bet Visaugstā Dieva vārdu. Viņš grib, lai mācekļi uzticīgi ievērotu visu, ko Viņš saka. Ir pareizi sacīts: valdnieku vēstules jālasa trīs reiz tādēļ, ka tajās runāts prātīgi un apdomīgi; un valdnieks nedrīkst tikt uzskatīts par ģeķi. Vēl jo vairāk tas attiecināms uz Dieva vēstulēm – Svētajiem Rakstiem. Tās mums pienāktos lasīt nevien trīs vai četras reizes, bet pat desmit, simt un tūkstošiem reižu. Dievs runā gudrus un apdomīgus vārdus, jā, Viņš ir pati mūžīgā gudrība.
(Mārtiņš Luters)
Alberta Bartolomeja glezna “Lasītāja” (1883)
CEĻOJUMS
Reiz kāds rabīns devās ceļā, līdzi paņemot ēzeli un gaili. Gaili viņam vajadzēja, lai tas viņu ar savu dziedāšanu saullēktā modinātu lūgšanām, bet ēzelis nāca līdzi lai nestu nastas un savu saimnieku. Tā viņi ceļoja vairākas dienas, nakšņodami tuksnesī, līdz ceļā gadījās kāds ciemats. Nu gan beidzot varēs palūgt pieklājīgas naktsmājas, padomāja rabīns, un devās lūgt pajumti. Bet notika tā, ka visi viņu atraidīja, jo baidījās no dīvainā svešinieka. Nekas cits neatlika, kā atkal nakšņot alā, turpat aiz ciemata robežas. Lai alā būtu mājīgāk, viņš iededza līdzpaņemto gaismekli, bet pēkšņi sacēlās vējš un gaisma izdzisa. Naktī gar alu klaiņoja vilks un – ak tavu nelaimi – nokoda nabaga gaili. Lai bēdu kauss būtu pavisam pilns, ēzelis, sabijies no vilka, metās tuksnesī, kur satikās ar lauvu. Kā šī tikšanās beidzās, jūs droši vien variet iedomāties..
Pamodies no rīta, vīrs devās uz pilsētu, lai atrastu ko ēdamu, bet - ak vai, visi nelielās pilsētiņas iedzīvotāji bija nogalināti laupītāju uzbrukumā. Neviens pats vairs nebija palicis dzīvs..Nu es saprotu visu savu nelaimju iemeslu – teica gudrais. Ja pilsētas ļaudis būtu mani pieņēmuši, arī es gulētu bez dzīvības. Ja manu gaili nebūtu nokodis vilks, tad viņa dziedāšana būtu laupītājus atvedusi arī pie manis. Ja mūli nebūtu saplosījis lauva, tad to pie alas būtu pamanījuši laupītāji, un atraduši ari mani. Un ja lampu nebūtu nopūtis vējš, arī tad viņi būtu nākuši skatīties, kam spīd šī gaisma. Ak, paldies Dievam, viņš ir bijis tik labs pret mani.
Daniels Defo ir teicis, ka visa mūsu gaušanās par to, kas mums trūkst, rodas no pateicības trūkuma par to, kas mums ir. Viedi vārdi, bet bieži vien cilvēki pat neapzinās, kas viņiem ir dots, līdz brīdim, kad viņiem tas tiek atņemts. Ai, nu kāpēc es biju tāds muļķis, mēs reizēm sakām. Kāpēc neredzēju, nenovērtēju, nesaskatīju.. kāpēc?
Tiešām, kāpēc. Svētie raksti mums saka – par visu esiet pateicīgi. Par visu. Jo ar savu zūdīšanos neviens savam mūžam patiesi nevar pielikt ne olekti. Paskatīsimies apkārt, novērtēsim šo brīnišķīgi skaisto pasauli, cilvēkus sev apkārt, iespējas. Kurnot un bēdājoties, mūsu sirdis kļūst aizvien cietākas un acis - neredzīgākas, bet pateicīgai sirdij piemīt kāda dīvaina spēja svētīt ne tikai tās saimnieku, bet arī visus apkārtējos. Kāds gaišs cilvēks, mēs mēdzam teikt. Un nav jau tā, ka viņam viss dzīvē tik gludi..
Arī ticīgo vidū neizbēgami atrodas kādi trūkumi un domstarpības; mums nav jādusmojas, ja kādreiz zobi iekožas mēlē, kāja aizķeras vai gadās ar pieri ieskriet sienā. Ir jādomā tā: labi, tas ir mans brālis, mans tuvākais – mēs esam vienas miesas locekļi; kas tad ir noticis? Viņš taču nav kļūdījies un nav to darījis tīšām, nav gribējis neko ļaunu, bet rīkojies nepareizi sava vājuma vai nezināšanas dēļ. Ir notikusi sadursme, tev ir sāpīgi, bet vai tādēļ tu metīsi projām savas miesas locekli? Apdzēs šo nesaticības dzirksti, lai velns nevar nākt un ar ļaunu aprunāšanu uzpūst to postošā liesmā, kas vairs nav apdzēšama, lai viņš nevar radīt tādu naidu un ķildas, kas vairs nepieļauj nekādu samierināšanos un nodara lielu ļaunumu visiem ļaudīm. Jo velns ir tāds gars, kas nerimstas un neapstājas, ja mēs viņu neatvairām.
(Mārtiņš Luters)
Pītera Brēgela Vecākā glezna "Nīderlandiešu sakāmvārdi" (1551)
Tava sirds nevar rast prieku Dievā, pirms nav sākusi ticēt. Kur nav ticības, tur atrodamas vienīgi bailes, bēgšana, kauns un bēdas, tiklīdz tiek pieminēts un atgādināts Dieva vārds. Jā, neticīgā sirdī mīt tikai pretestība un naids pret Dievu. Tas tādēļ, ka sirds sajūt vainu un nespēj paļauties uz Dieva žēlastību un labvēlību, zinādama, ka Viņš ienīst grēku un savā bardzībā piespriež tam briesmīgu sodu. Grēciniekiem vispirms ir jādzird, kā kļūt brīviem no grēka un iemantot Dieva žēlastību; tad arī prieks rodas pats no sevis - tiklīdz cilvēks ir atraisījies no sirdsapziņas mokām.
(Mārtiņš Luters)
Aleksandra Romana glezna “Iesvētīšanas diena” (1904)
Kas domā Dievu slavēt ar daudziem daiļrunīgiem vārdiem, saucieniem un nemitīgu skandināšanu, tas rīkojas, itin kā Dievs būtu kurls vai arī nekā nezinātu, itin kā būtu nepieciešams Viņu pamodināt un pamācīt. Šadi neprātīgi maldi gan drīzāk dara Dievam kaunu un negodu, nevis slavē un godā Viņu. Turpretī tas, kas dziļi sirdī labi pārdomā Viņa dievišķos darbus, uzlūkodams tos ar apbrīnu un pateicību, pāri plūstošā dedzībā, vairāk ar sirds gavilēm, nevis runāšanu, tā ka vārdi plūst paši no sevis, nesacerēti un neizdomāti, kad vārdi izlaužas pār lūpām un paceļas augšup līdz ar garu, kad tie iegūst dzīvību, rokas un kājas, jā, kad visa miesa, visi tās locekļi reizē vēlētos runāt - tā ir īsta Dieva slavēšana Garā un patiesībā; šādi vārdi ir - uguns, gaisma un dzīvība.
(Mārtiņš Luters)
Rūdolfa Pērles glezna “Saule” (1916)
Cilvēkiem vispār patīk bēguļot. Reizēm bēgam no pienākumiem, jo bail, ka netiksim galā, reizēm bēgam no atbildības, jo bail to uzņemties. Reizēm bēgam no mīlestības - vienkārši tāpēc, ka bail. Bail, ka pieķersimies, bail, ka kļūsim atkarīgi, bail, ka tiks pazaudēta mūsu iedomātā brīvība. Un protams, mēs bēgam no Dieva, jo viņš mums šķiet dusmīgs, prasīgs un neizprotams. Šķiet, ka Viņš grib mums ko atņemt, mūs ierobežot un kontrolēt – bet mēs nepamanām, ka patiesībā mūs ierobežo un kontrolē mūsu bailes – īstais laika, prieka un mīlestības zaglis. Un Dievs ir gatavs mūs izsekot un vajāt, Viņš patiešām grib mums ko atņemt – viņš grib mums atņemt bailes!
Lai dienas sākumā mēs esam klusi Dieva priekšā, jo Dievam pieder pirmais vārds. Un lai esam klusi Viņa priekšā arī pirms dodamies gulēt, jo arī pēdējais vārds pieder Dievam.
Es savās rokās esmu turējis daudzas lietas un esmu pazaudējis tās visas. Taču viss, ko esmu ielicis Dieva rokās, tas viss man pieder joprojām.
(Mārtiņš Luters)
Attēlā Jaņa Rozentāla glezna “Rīta lūgšana” (1896)
BAGĀTĪBA
Klausies audio: https://soundcloud.com/stunda-1/bagatiba
Kāds bagāts vīrs reiz aizveda savu dēlu ceļojumā, lai parādītu, kā dzīvo parasti cilvēki. Viņi devas uz kādu fermu un pavadīja tur vairākas dienas. Pēc atgriešanās mājās tēvs jautāja dēlam – „nu, kā patika ceļojums?”
„Paldies, lieliski” – atbildēja dēls.
„Vai nu tu redzēji, cik vienkāršu dzīvi cilvēkiem jādzīvo?” ar zināmu pārākumu jautāja tēvs.
„Jā, protams.”
„Un ko tu no tā esi iemācījies?”, ieinteresēts jautāja tēvs.
Es redzēju, ka viņiem bija četri suņi – bet mums mājās ir tikai viens. Mums pie mājas ir baseins, kurš sniedzas līdz dārza vidum – viņiem caur dārzu tek skaidra ūdens upe, kurai nav saskatāmas ne beigas ne sākums. Mums dārzā izvietotas lustras – viņu dārzu apspīd zvaigžņotais debess jums. Mūsu zālājs sniedzas līdz žogam – viņu apvārsnis sniedzas līdz horizontam. Es esmu Tavs vienīgais dēls un tev bieži vien nav laika ar mani pat aprunāties, bet viņiem ir 5 bērni un tie augas dienas pavada kopā gan darbos, gan mācoties, gan rotaļājoties.”
Kad zēns bija beidzis, tēvs brīdi klusēja, līdz dēls ierunājās vēlreiz – „paldies tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi patiesībā esam.”
Ko gan mēs patiesībā sagaidām no dzīves? Kādas ir tavas labākās bērnības atmiņas – vai tu atceries, cik lielā istabā dzīvoji un cik skaistu mantu tev piederēja, un uz kādām ārzemēm ceļojumos tu tiki braucis, vai arī dārgākās atmiņas ir par to, kā mamma ar tēti tev lasīja pasakas, kā jūs kopā devāties ekskursijā, līdzi ņemot telti, kur brālis tev mācīja peldēt un vecmāmiņa - pazīt sēnes mežā?
Ir tāds dīvains laiks – ir tik daudz iespēju un standartu, kuriem jāseko un kuri diktē mūsu dzīvi, ka viss beidzas ar to, ka darām to, ko negribam un vēl dārgi par to maksājam, bet lietas, kas nemaksā neko, mums kļūst neizsakāmi dārgas, jo tām vienkārši vairs nav laika.
Ne par velti Dievs ir nolicis cilvēkiem 6 dienas strādāt, bet 7. – atpūsties. Atpūsties no visa, arī no mājas darbiem, no mūžīgās skriešanas un plānošanas, iepirkšanās un organizēšanas. Atpūsties un uzkrāt tās bagātības, kuras nav nopērkamas par naudu, bet ir Dieva dotas.
Kunga ceļi ir Viņa darbi, īpaši tie darbi, ko Viņš dara mūsos, proti, Viņš sagrauj velna, grēka, nāves, skumju, baiļu, satraukuma un visa ļaunuma darbus, kā arī mūsu ikdienas kļūmes; un mūsos Viņš rada visu tam pretējo — cerību, taisnību, pacietību, prieku, mieru utt. Tādi ir Kunga ceļi, kurus mūsos ienes Viņa vārds, kad tas tiek uzklausīts un tam tiek ticēts.
(Mārtiņš Luters)
Attēlā Ādolfa fon Mencela glezna “Emīlija pie istabas durvīm” (1847)
Ko gan tas nozīmē – kalpot Dievam un darīt Viņa gribu? Neko citu kā parādīt žēlastību savam kaimiņam. Jo tieši mūsu apkārtējie cilvēki ir tie, kam vajadzīga mūsu kalpošana. Dievs debesīs bez mūsu labajiem darbiem pavisam labi varētu iztikt.
(Mārtiņš Luters)
Attēlā Džemmas Skulmes glezna “Kariatīdes” (1995)
Ir tādi ļaudis, kuri grib norādīt Dievam ceļu un mērķi, noteikt Viņam laiku un robežas, paši izteikt priekšlikumus, kā Dievam vajadzētu viņiem palīdzēt. Un ja nu tā nenotiek, tad viņi krīt izmisumā vai meklē palīdzību citur. Viņi negaida uz To Kungu, – jo viņiem liekas, ka Dievam vajadzētu gaidīt uz viņiem, būt gatavam palīdzēt tieši tā, kā viņi to iztēlojušies. Turpretī tie, kuri gaida uz To Kungu, lūdz pēc Viņa žēlastības, atstādami Dieva ziņā to, kad, kur un kādā veidā Viņš tiem palīdzēs. Šādi ļaudis neapšauba Dieva palīdzību, nesauc to kādā pašizdomātā vārdā, bet ļauj Dievam to saukt vārdā un arī vilcināties, cik ilgi vien Viņam labpatiks. Bet, kas Dieva palīdzībai dod savu vārdu, tas to nesaņems; jo tāds nepieņem Dieva prātu un padomu un nespēj paciest Viņa vilcināšanos.
(Mārtiņš Luters)
Attēlā Džordža Klausena glezna "Pļavas puķītes" (1893)
Tā ir īsta kristieša gudrība – ļaut Dievam valdīt un pārvaldīt, kā arī visu, kas notiek netaisni vai rada ciešanas dievbijīgiem ļaudīm, atstāt Dieva ziņā. Viņš ir tas, kas galu galā spriedīs taisnu tiesu. Kristietis var nosodīt grēku caur Dieva vārdu, taču viņš nedrīkst pacelt savu dūri sitienam vai uzdrīkstēties darīt ko tādu, ko Dievs viņam nav pavēlējis. Ja arī esi pavisam svēts, gudrs un dievbijīgs, tev nāksies pieredzēt, ka daudzās lietās notiek netaisnības un aplamības. Tu nevari un nespēj visu, kas greizs, darīt taisnu; tad nu dari to darbu, kas tev uzticēts, pildi savu amatu ar vislielāko uzcītību. Pārējo – visu, kas nerit tik gludi, kā tu vēlētos, nodod Tā rokās, kas ir gudrāks un stiprāks par tevi – uztici to savam mīļajam Tēvam Debesīs. Viņš labāk par tevi prot valdīt pār baznīcu, valsti, ļaudīm, namu, saimi, sievu un bērniem.
(Mārtiņš Luters)
Attēlā Edvarda Munka glezna “Pļāvējs” (1917)
Tas Kungs mēdz izjaukt pašus gudrākos padomus, turpretī uzcelt un stiprināt tādus, kuri šķiet tik vāji un nicināmi, ka ikvienu tie ievestu izmisumā. Un Viņš no mums gaida to, ko 50. psalmā ir pavēlējis: “Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi!” Jo, kad viss ir zudis un gājis bojā, kad cilvēki nezina vairs nekāda padoma, kad viss ir samaitāts tā, ka jākliedz – mums jāiznīkst un jāiet bojā – tad Dievs ir klāt un saka: Es gribu, lai tu nepazustu. (..) Viņš var izpostīt, pārvērst par elli visskaistākos padomus un no visvārgākā padoma radīt Debesis. Jo Viņš ir visspēcīgais Radītājs; es nevaru krist tik dziļi, kam Viņš mani nespētu izcelt; es nevaru sēdēt tik augstu, ka Viņš nespētu mani nogāzt zemē.
(Mārtiņš Luters)
Žila Bretona glezna "Draudzenes" (1873)
Dievs mēdz dusmoties vienīgi tad, ja nav vairs nekādas cerības uz labošanos. Tādēļ, kad esi nonācis postā un bailēs, – jautā savai sirdij, vai esi tāds Dieva ienaidnieks, ka nepavisam vairs negribi pie Viņa atgriezties. Ja tava sirds skaidri saka, ka labprāt atgrieztos un nāktu pie Dieva, ja vien Viņš gribētu tevi atkal pieņemt, un ja tavi grēki, kurus esi nodarījis pret Dievu, tev dara sirds ciešanas, ja no sirds vēlies kļūt brīvs no šiem grēkiem, tad tev nepavisam nav jāšaubās: Dievs nedusmojas. Jā, Viņš pat vēl nav sācis dusmoties, jo tu neesi zaudējis cerības uz Viņa žēlastību un žēlsirdību.
(Mārtiņš Luters)
Jaņa Rozentāla glezna "No baznīcas" (1894)
