Trīsvienības svētki

“Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (Pāvila 2. vēstule korintiešiem)

Klaivs Steipls Lūiss savā slavenākajā grāmatā Vienkārši Kristietība Svēto Trīsvienību raksturo ar praktisku piemēru kristieša ikdienā: “Ar to es domāju sekojošo: vienkāršs kristietis nometas ceļos, lai sacītu lūgšanu. Viņš mēģina nonākt saskarē ar Dievu. Taču, ja viņš ir kristietis, viņš zina, kas tas, kas mudina lūgt, arī ir Dievs – Dievs, tā sakot, ir viņā. Viņš arī zina, ka visas īstās zināšanas par Dievu tiek dotas caur Kristu – Cilvēku, kurš ir Dievs; viņš zina, ka Kristus stāv viņam blakus, palīdzēdams lūgt un lūgdams par viņu. Jūs pamanījāt, kas notiek? Dievs ir tas, kuru viņš lūdz – mērķis, ko cenšas sasniegt. Dievs ir arī motivējošais spēks viņā pašā, kas skubina lūgt. Un Dievs ir arī ceļš vai tilts, pa kuru viņš tiek vadīts pretī šim mērķim. Tādējādi visa triju Personu trejādā dzīve patiesībā notiek vienkāršā nelielā guļamistabā, kurā parasts cilvēks saka savu lūgšanu.”

Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Dievs ir Svētā Trīsvienība, un attiecīgi cilvēks ir miesa, dvēsele un gars. Dievs ir mīlestība (1Jņ 4:8, 16). Un tas nozīmē, ka Dievs savā būtībā ir attiecības – no mūžības uz mūžību. Ja Dievs būtu viena persona, tad pirms pasaules radīšanas viņš nebūtu mīlestība. Taču Dievs ir mīlestība, nevis par tādu tapa kādā brīdī. Un šeit grieķu vārds agápē nozīmē īpašu mīlestības formu – beznosacījumu mīlestību, kas sevī ietver spēju iejusties otra ādā un spēju upurēties otra labā, neko neprasot pretī. Tā nav diktatora “mīlestība” no tribīnes pret saviem padotajiem “tur lejā”, bet Skolotāja un Brāļa mīlestība, Dievam pašam Kristus personā ienākot pasaules pārbaudījumos, kārdinājumos un ciešanās, Kristum mirstot par taviem un maniem grēkiem.

Vasarsvētkos Kristus Baznīcai dotais Svētais Gars veido kristiešu kopību kā vienotu ķermeni no dažādiem audiem un orgāniem. Par Jēzu Kristu Jaunā Derība māca, ka viņš ir galva jeb vienojošais, vadošais, kopā saturošais posms šajā ķermenī (citiem vārdiem sakot, viņš ir mūsu smadzenes). Tikai tāpēc tā ir Kristus Baznīca, kur cilvēks par Dieva bērnu top Kristībā Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.

Redzi, kristietībā Trīsvienība ir ļoti praktiska lieta. Piemēram, jau pieminētajā lūgšanā, kur tu vari visas Dieva personas pielūgt kopā vai atsevišķi, jo tās ir viens Dievs. Tas, kā trīs Dieva personas var būt viens Dievs, nav cilvēka prātam aptverami, tāpēc var pilnīgi droši apgalvot, ka kristietību kā reliģiju neviens nevarētu izdomāt, jo mācība par Trīsvienību tādējādi būtu nepārvarams klupšanas akmens. Proti, mūsu smadzenes savā saprašanā nestāv pat tuvu Dieva saprašanai. Svētā Trīsvienība spilgti izpaužas arī Kristībā, kur visa Dieva pilnība uzliek savu roku uz tavas sirds un iedveš tajā jaunu dzīvību un ticību, lai tu vairs nekad nebūtu viens. Tas, ka Trīsvienība īpaši darbojas caur Baznīcas kopību, nozīmē, ka tev arvien jāmācās pieaugt savstarpējā mīlestībā pret brāļiem un māsām. Dieva līdzībai tevī – mīlestībai – allaž jātiek uzturētai un spodrinātai. Jo šīm attiecībām Dievs Kristus Baznīcā ir devis lielus apsolījumus, piemēram, Jēzus sacītajā: “Un vēl es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū” (Mt 18:19-20).

Āmen.

Evaņģēlists - Jānis Tolpežņikovs

Apsveicu visus ar Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu! Kad mums kaut ko nolaupa, atņem vai arī mēs to pazaudējam paši, atgūt to ir daudzreiz grūtāk, nekā iegūt pirmajā reizē. Tomēr Dievs mums to atkal palīdzēja atgūt - mūsu Latviju. Vai mēs to vienmēr novērtējam un par to pateicamies? Vai apzināmies, cik tas bija liels brīnums un Dieva žēlastība? Ko reiz zaglis un varmāka sagrābis, to ar labu prātu nelaidīs tas vaļā. Tā arī Dievs vēlas, lai mēs nebūtu pasaulei brīvi, bet Kristus patiesībā brīvi, bez Kristus nav brīvības. Novēlu, lai mūsu atgūtā dzīve brīvībā, būtu arvien šīs brīvības vērta - ar ticību un pateicību, ar lūgšanu un svētību! Dievs, lūdzam - svētī, Kungs, šo mūsu zemi!

Lūgsim un neaizmirsīsm ne dienas par

Ukrainu!

- mācītājs ILGVARS MATĪSS

Mātes diena

Pārdomas Mātes dienā (no māc. I.Matīsa uzrunas dievk.)
Kad pēc vienpadsmit kopdzīves gadiem mans vīrs paziņoja, ka ir iesniedzis šķiršanās prasību un pārvācas dzīvot citur, mana pirmā doma bija par bērniem. Vai es spēšu iemācīt bērniem visu, kas viņiem nepieciešams. Katru svētdienu mēs gājām trijatā uz baznīcu, bieži runājām par labo un ļauno, pareizo un nepareizo, bet es skaidri redzēju, ka neizdodas izveidot pietiekami ciešu saikni ar bērniem. Kādā mātes dienā mēs aizgājām uz baznīcu. Altāra abās pusēs bija novietoti rati ar skaistiem ziediem podiņos. Dievkalpojuma laikā mācītājs teica, ka būt mātei ir viens no grūtākajiem uzdevumiem dzīvē, ka šis darbs ir pelnījis atzinību un pateicību. Tad viņš aicināja visus bērnus panākt uz priekšu un izvēlēties skaistu ziedu, ko uzdāvināt kā mīlestības un atzinības simbolu.
Mans dēls un meita, sadevušies rokās, kopā ar pārējiem bērniem devās uz altāra pusi, lai izvēlētos. Mēs bijām pieredzējuši grūtus brīžus un tieši tāda uzmanība bija tas, kas bija vajadzīgs. Es lūkojos uz skaistajām begonijām, zeltainajām kliņģerītēm un violetajām atraitnītēm un iztēlē jau meklēju vietu dārzā, kur iestādīšu bērnu izraudzīto puķi. Biju pārliecināta, ka viņi, apliecinot savu mīlestību noteikti atnesīs man kādu skaistu augu. Manējie bērni šo uzdevumu uztvēra ļoti nopietni. Citi jau sen bija izvēlējušies, bet manējie arvien vēl domāja. Tad platiem smaidiem bērni lepni nāca pa baznīcas eju pie manis un pasniedza šo pateicības dāvanu Mātes dienā.
Tad kādu mirkli es pārsteigta blenzu uz salauzīto un novārgušo dīgstu, ko dēls turēja rokās, līdz beidzot, gluži vai pamirusi, pieņemu no viņa šo dāvanu.
Mani bērni acīm redzami bija izvēlējušies mazāko un slimāko augu – tam pat nebija ziedu. Lūkodamies savu atvašu smaidīgajās sejās, es redzēju, cik ļoti viņi lepojas ar savu izvēli. Viņi ar nodomu bija paņēmuši tieši šo augu. Un man bija jājautā, kāpēc no visiem skaistajiem ziediem viņi izvēlējušies tieši šo.
Mans dēls ar milzīgu lepnumu atbildēja: ''Izskatījās, ka šim augam ļoti vajag tevi, mammu! ''
Man pār vaigiem ritēja asaras, un es cieši apskāvu savus bērnus. Viņi tikko bija uzdāvinājuši man labāko Mātes dienas dāvanu, kādu vien varēju iedomāties. Mans smagais darbs un upuri nebija velti – ar maniem bērniem viss būs kārtībā.''
(Patrīcija A. Rinaldi)

18.novembris - zem sarkanbaltsarkanā karoga Latvija rit...

Ps 33:12-13
Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu!
Tas Kungs raugās no debesīm, Viņš redz visus cilvēku bērnus.
..........
Mācītāja Ilgvara Matīsa uzruna Valsts svētku ekumēniskajā dievkalpojumā Gulbenes Romas katoļu draudzē.

,,Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.’’ (Kol. 3:8)
Mēs bieži dzirdam tēzi – ,,Mūsu valsts lielākā vērtība ir cilvēks’’. Bet kāda ir šī vērtība un priekš kura tā ir vērtība? Kā varētu raksturot šo Latvijas vērtību? Latvijas cilvēki nav tikai latvieši, mūsu valstī dzīvo dažādu tautību cilvēki, kuri ir lojāli mūsu valstī un tāpat dažādi tautību cilvēki, kur pie pirmās izdevības brauktu prom, ieskaitot vairākus latviešus. Viens ir tas, ko mēs domājam par sevi un pavisam kas cits, kādi tiešām esam. Divas nedēļas atpakaļ pie mums bija atbraucis Taize kopienas brālis no Francijas un viņš kopā ar vēl ar pieciem brāļiem dzīvo kopš septembra Rīgā un gatavojas decembra beigās uzņemt 60 šīs kopienas brāļus un padsmit tūkstošus jauniešu no visas Eiropas. Un viens no viņa uzdevumiem bija meklēt naktsmājas šiem jauniešiem, kuri atbrauks. Tad, kad viņš sāka to darīt, tad daži latvieši teica tā - ,,tas būs ļoti grūti, jo mēs latvieši esam neatsaucīgi un nevēlamies, ka mūsu mājās nakšņo kāds svešs cilvēks. Bet viņam nebija īpaši izvēles un viņš vienalga sāka meklēt šīs naktsmājas. Un par lielu pārsteigumu viņam veicās diezgan labi un viņš jau ir atradis diezgan daudz atsaucīgu cilvēku. Tas nozīmē, ka mums pašiem par savas valsts iedzīvotājiem bieži vien ir sliktākas domas, kā ir patiesībā. Protams, gadās arī otrādi – kad mūsu domas ir daudz labākas, bet realitāte daudz skarbāka… bet ne par to šoreiz. Pāvils rakstīja ,,Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.’’ Ļaunprātība, nekaunīgas runas… cik bieži ir bijis tā, ka mums citam par citu ir kāds priekšstats, ko veidojuši citi, jo līdz mums ir nonākušas nekaunīgas runas… mums pastāsta par kādu cilvēku, pirms esam viņu vēl vispār satikuši un iepazinuši… mūsu kaimiņš vai kolēģis mūsu vietā uzliek mūsu sirdī ieliek zīmogu par citu cilvēku. Un tā mēs ejam pa ielu un ko mēs redzam – pilnu ielu ar apzīmogotiem cilvēkiem. Kas uz šiem uzspiestajiem zīmogiem rakstīts – dzērājs, mantrausis, laulības pārkāpējs, zaglis, sliņķis, vienkārši dīvains cilvēks, neticīgais… un tā joprojām… un daudz reižu tā ir bijis, ka iepazīstot citu apzīmogotu cilvēku, tev rodas savs, pavisam atšķirīgs viedoklis no tā ko esi dzirdējis. Viegli ir izplatīt runas, viegli ir nokritizēt, viegli ir uzspiest otram savu zīmogu, daudz grūtāk – to salauzt. Un ļoti bieži – neiespējami. Vērtība ir vērtība, ja kāds noteicis lietai savu vērtību. Ja Latvijas lielākā vērtība ir Latvijas iedzīvotāji, tad kurš ir vērtētājs, lai pateiktu, ka tā ir vai nav vērtība. Būtiskākais vērtētājs ir Dievs – Viņš redz ikkatra cilvēka sirdi, zina viņa ceļus un domas, zina viņa sāpes un ievainojumus, zina viņa vājības, kļūdas un grēkus. Būtisks vērtētājs ir dažādi mediji, kuru virsrakstos bieži vien mēs varam izlasīt jau gatavus vērtējumums par to vai to, kad tie iesākas ar vārdiem ,,aizdomu ēna par…’’ un arī tad tiek uzlikti mums dažādi zīmogi un priekšstati… Un tad esam mēs katrs pats, kura viedoklis parasti ir visbūtiskākais. Ticīga cilvēka prioritātei ,protams , būtu jābūt pirmajā vietā Dieva domas un tad manējās. Bet ir būtiski ka mēs ik pa laikam palūkotos uz mūsu pašu apzīmogotajiem cilvēkiem un mēģinātu pārvērtēt savus pagātnes spriedumus. Un mēģinātu šos zīmogus salauzt priekš sevis un citiem. Lai tā sakot pārstartētu attiecības ar kādiem cilvēkiem, pārstartētu savu domāšanu un priekšstatus. Mēs varam svinēt mūsu valsts jubileju gadu pēc gada. Tagad 98 gadi, tad 99, tad 100…. Un priecāties ar katru reizi, ka ir vairāk vai kad ir apaļa jubileja… taču ir būtiski, ka mēs nesvinam tikai skaitli, bet arī cilvēkus. Ja mūsu dzīvē ir vairāk cilvēku, kurus mēs vēlētos labprātāk nesatikt, kā satikt, tad mums īsti nav ko svinēt. Varētu teikt, ka caur Jēzus izciesto nāvi un Augšāmcelšanos, Dievs pārskatīja attiecības ar cilvēkiem. Ja mēs ieraugām, ka arī paši esam grēcinieki, kuri daudz dzīvē kļūdījušies, tad ar Dieva palīdzību daudz ko iespējams mainīt savās attiecībās arī ar apkārtējiem. Āmen.''

Lāčplēša diena

Tā izskan Lāčplēša diena - 11.novembris.
27. Psalms Drošība Dievā
Dāvida dziesma.
1 Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?
2 Kad ļaundari, mani pretinieki un ienaidnieki laužas uz mani, lai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs.
3 Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm; kad pret mani ceļas karš, arī tad es esmu pilns paļāvības.
4 Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā,
5 jo Viņš mani apslēpj Savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā Savas telts pavēnī un ceļ mani augstu uz klintskalna.
6 Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam!
7 Uzklausi, ak, Kungs, manu balsi, kad es saucu, esi man žēlīgs un atbildi man!
8 Mana sirds turas pie Tava vārda: "Meklējiet Manu vaigu!" Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu.
9 Neapslēp no manis Savu vaigu un neatstum Savu kalpu dusmās - Tu esi mans palīgs! Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans pestītājs!
10 Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tas Kungs mani pieņems.
11 Māci man, Kungs, Tavu ceļu un vadi mani pa līdzenu teku manu ienaidnieku dēļ!
12 Nenodod mani manu pretinieku un nomācēju niknumam! Jo viltus liecinieki ceļas pret mani un draud ar varas darbiem.
13 Bet es esmu pilns paļāvības, jo redzu Tā Kunga laipnību dzīvo zemē.
14 Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!
Kristus saka ,,JŪS esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta’’ (Mt. 5:14). Ir liels izaicinājumu laiks. Šajā pasaulē mēs kā baznīca esam vienīgais Dieva darbarīks, caur kuru Dievs ir nolēmis šajā pasaulē darboties, pasludinot Savu vārdu un darot par mācekļiem visas tautas. Pasludinot Dieva klātbūtni citiem, reizē cīnāmies pret to, kas mums pašiem sevī traucē vai stāv starp mums un Dievu, tādēļ nav viegli. Mēs sludinām, bet paši nedrīkstam palikt Dievam atmetami. Būt modrībā, ticības pastāvībā, palikt ar gaišumu sirdī, kaut apkārt ir tumsa, tas ir vien Dieva spēkā iespējams. Arī velns nesnauž un neguļ, bet aktīvi darbojas, tādēļ jo grūtāk ir atšķirt patiesību no meliem, būt tajā pusē, kur vēl šobrīd neredzi izdevīgumu, palikt vientulībā uz šaurā ceļa. Bet ir laba ziņa – šis šaurais ceļš ved uz dzīvību, īstu, patiesu, mūžīgu! Ja mēs nepastāvēsim Viņa vārdā, tad kurš???
Mums kā draudzei nav konkurences, jo Dieva bērniem nav ar ko sacensties, nekā līdzvērtīga draudzei šajā pasaulē nav un nebūs, un nav nekā cita, ar ko to salīdzināt, tāpēc esam laimīgi draudzē, kur varam draudzēties ar citiem Dieva bērniem, nebūt vieni paši. Neviens pats par sevi nespēj palikt ilgi ticībā, tāpēc Kristus ir cēlis draudzi.
Mēs neesam apslēpti – ne Dievam, ne pasaulei. Esam ierauti lielā informācijas gūzmā. Un lielākā daļa no pasaules piedāvātās informācijas cilvēkam ir nederīga un nekam nepielietojama. Esam aicināti būt kalnā – kopā ar Kristu kalnā, pie Viņa krusta - reizē pie nāves un uzvaras krusta. Ja arī lielākā daļa cilvēku Dieva vēsti cilvēcei ignorē, tomēr vēl jau paliek draudze, kur var sastapt Dievu, jo Viņš ir solījis būt Savu bērnu vidū. Mēs esam kalnā ar Kristu, jo Viņš mums atklāj to – kas nenoveco. To, kas dziedina, to, kas glābj, to, kas modina un augšāmceļ – būt Dieva bijībā un neizturēties vieglprātīgi pret grēku. Turpināt lūgt, pateikties, lasīt Dieva vārdu, mīlēt un strādāt.
Māc. Ilgvars Matīss