Sprediķis Lieldienām:

,, Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu 3un runāja savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?" Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels." (Mk. 16:3-4)

Labdien, brāļi un māsas, Kristus Augšāmcelšanās svētkos!

Abas Marijas un Salome, meklējot Jēzu ieraudzīja noveltu milzīgu akmeni. Viņas vēlējās tikt iekšā kapā, bet Jēzus - vēlējās tik laukā. Dzīvē dažkārt patiešām tā notiek, ka mēs ļoti pēc kaut kā dzenamies un tikai tad atklājam, ka nebūt neesam dzinušies pēc īstā, kas mums ir vajadzīgs. Arī šodien mēs redzam, ka ir cilvēki, kuri pat dzīves pēdējos gadu desmitos cenšas dzīties pēc imperiālistiskām ambīcijām, padarot nelaimīgus daudzus jo daudzus cilvēkus. Nesen bija publicētas uzņēmēja R. Gerkena atziņas un vaļsirdīgas atzīšanās, ka bagātība, pēc kā viņš ir dzinies, nav it nekas, daudzie īpašumi ir bezjēdzīgi milzīgi, jo nav kas viņos dzīvo, turklāt to uzturēšana uz šodienu ir vājprātīgi dārga; attiecības ar savu vienīgo meitu, kas būtu tas īstais dārgums, ir pazaudētas, līdz pat izslēgšanai no mantojuma. Mūsu dzīšanās pēc labas dzīves un lielas labklājības, var izrādīties liela muļķība un zaudējums, ja tā prasa tādus upurus, kā attiecības!

Ikviens, ar prātu domājot, taču vēlas izkļūt no tumsas un ieslodzījuma, tieši tāpat arī Jēzus. Kaps nebija viņam paliekoša vieta. Cilvēkam, raugoties uz savu dzīvi varētu šķist, ka viņš iet pretī tumsai, jo viņš taču ar laiku paliek nespēcīgāks, viņš noveco, arī prāts mēdz izspēlēt dīvainus jokus, vairs neko pat neatceroties no iepriekšējās dienas vai neatpazīstot ar laiku pat tuviniekus. Pie tam, redzot tik daudzus kapus, un laikabiedrus, kuri mirst, atliek tikai domāt, ka viss tiešām iet tikai uz galu, nevis uz gaišu nākotni.

Tas atgādina kādu stāstiņu par dvīņu sarunu mātes vēderā, kur viņš jautā otram, mammas vēderā: "Vai tu tici dzīvei pēc dzemdībām?" - Protams. Visiem zināms, ka eksistē dzīve pēc dzemdībām un mēs šeit atrodamies tikai tāpēc, lai kļūtu pietiekami stipri un sagatavoti tam, kas notiks pēc tam.

- Muļķības! Nekādas dzīves pēc dzemdībām nav! Vai tu vari iedomāties, kāda varētu būt dzīve pēc dzemdībām?

- Es nezinu visas detaļas, bet ticu, ka tur būs vairāk gaismas un mēs iespējams paši staigāsim, paši ēdīsim ar savu muti..

- Smieklīgi! Kā gan iespējams staigāt un ēst pašiem ar savu muti! Mēs taču uzņemam barību caur nabas saiti.

- Esmu pārliecināts, ka tas ir iespējams. Vienkārši viss būs nedaudz savādāk.

- Bet no turienes taču vēl neviens nav atgriezies! Tas nozīmē, ka pēc dzemdībām dzīve beidzas. Un vispār man šķiet, ka dzīve ir vienas vienīgas ciešanas tumsā.

- Nē, tā nav. Es nezinu precīzi, kāda izskatīsies mūsu dzīve pēc dzemdībām, taču jebkurā gadījumā mēs ieraudzīsim mammu un viņa par mums parūpēsies.

- Mammu? Tu tici mammai? Un kur tad viņa ir?

- Viņa ir mums visapkārt, pateicoties viņai mēs kustamies un dzīvojam, bez viņas mēs nebūtu radušies.

- Muļķības, es neesmu redzējis nekādu mammu un tas nozīmē, ka viņas nav.

- Nevaru tev piekrist. Reizēm, kad apkārt ir pavisam kluss, var dzirdēt, kā viņa dzied un noglāsta mūsu pasauli. Un es pavisam noteikti zinu, ka mūsu īstā dzīve sākas tikai pēc dzemdībām.

Vai šim stāstiņam, kurš, iespējams, daudz vairāk piemērots Māmiņu dienai, ir taisnībai? Es teiktu, ka daļēji. Tādēļ, ka īstā dzīve nesākas tikai pēc dzemdībām. Īstā dzīve notiek cilvēkam arī tur mātes vēderā. Tieši tāpat nevar arī teikt, ka cilvēkam īstā dzīve nesākas tikai pēc nāves, bet arī šis laika sprīdis, kas šeit mums ir dots, IR ĪSTĀ DZĪVE. Arī pat ja tās ir dažas dienas vai mēneši kopš ieņemšanas brīža, arī tā ir viņa īstā dzīve. Tomēr labā ziņa ir tā, ka ir vēl īstāka jeb vēl laimīga dzīve – tā kurā vairs nav grēka tumsas un sāpju, tā ir vēl labāka, nekā šī, kas ir tagad.

Atgriežoties pie tā, par ko iesāku. Pirmos gadu desmitus cilvēkam var šķist, ka viss iet uz augšu, un pēc tam pēdējos gadu desmitus, var uznākt domas, ka viss iet uz galu un beigu beigās kaps. Taču tāpat kā dvīņu sarunā tas parādās, tāpat arī mūsu ticība ir tā, kas ļauj ieraudzīt neredzamo, ticēt šķietami neiespējamam – ka tur, kur mums šķiet tumsa un beigas, tur atspīd visīstākā Dieva gaisma un laime. Tādejādi šī Kristus iznākšana no kapa vairāk apzīmē mūsu palūkošanos uz Augšāmcelšanos. Tādejādi izrādās, ka daudz vairāk šī pasaule ir šis kaps, kur ir tik daudz nelaimīgu cilvēku, izmisuma, sāpju un asaru, bet aiz visa tā daudz vairāk gaismas, mīlestības, absolūta svētuma. Akmens no kapa bija novelts ne lai tiktu tur iekšā, bet lai tiktu no tā laukā. Līdzīgi, kā mēs uz Kristu ticam ne lai mirtu, bet lai dzīvotu. Pārprasta kristietība var šķist kā nāves kultūra, kurā nāve tiek romantizēta, bet tā nebūt. Kristietība ir dzīvības un augšāmcelšanās ticība. Pats Kristus taču saka ,,Es esmu augšāmcelšanās u dzīvība.’’. Vēl citā reizē Kristus saka slavenos vārdus ,,Es esmu Ceļš patiesība un DZĪVĪBA’’, vēl citā reizē ,,Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule Manis vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsit, jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.’’ (Jņ. 19:14)

Arī apustulis Jānis 1. vēstulē rakstīja: ,,Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir DZĪVĪBA, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.’’ Nav runa tikai par to, ka mēs kristietība ieraugām, kas ir mūsu dzīves jēga. Nav runa arī tikai par to, ka esot kopā ar Jēzu ik dienas, mēs jūtamies patiesi dzīvīgi un dzīvi. Bet runa ir par patiesi mūžīgu dzīvību, kuru Dievs Saviem bērniem ir apsolījis caur Jēzus nāvi un Augšāmcelšanos.

Līdz ar to var teikt, ka cilvēkam šķietami bezcerīgā dzīve, kura ārēji ved uz nāvi uz kapu, nebūt tāda nav, jo Kristus nepalika kapā un arī mēs tur nepaliksim.

Sievietes pie kapa dzirdēja eņģeli sakām: Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim’’

Nikijs Gambels, kurš ir Alfas kursa pamatlicējs raksta: ”Ja pirmie kristieši nebūtu kādam pastāstījuši par Jēzu, neviens šodien Viņu nepazītu. Iedomājies, ja mēs visi būtu tuksnesī un atklātu oāzi, bet citiem neteiktu par to, mēs praktiski būtu atstājuši visus tur nomirt. Pastāstīt citiem par Jēzu ir kā parādīt, kur ir meklējama Dzīvība.” Tādēļ eņģelis to teica. Kad ir kāda prece ierobežotā daudzumā, kas mums ir nepieciešama, mēs vēlamies to paspēt iegūt, jo visiem tā nepietiks. Arī tagad, kad pirms Lieldienām veikalos bija pilns ar cilvēkiem, ne visi varēja iegādāties to, kas nepieciešams, bija laiks, kad nevarēja nopirkt sāli, citi nevarēja nopirkt auto tādu, kādu gribēja tur bija deficīts u.t.t. Bet dzīvība, ko ir apsolījis Kristus nav ierobežotā daudzumā, tā nav tikai man vai tev. Tādēļ pasaulē Kristus ir atstājis savu miesu baznīcu, kurai tas ir jāstāsta un jāsludina. To nav jārauj citiem no rokām, lai tā tiktu tikai man, uz to nav jāstāv rindā, un par to nav pat jāmaksā, Kristus jau ir samaksājis. Tieši tas, ko tu nevari nopirkt, ir visvērtīgākais.

Evaņģēlists ,,Ja tev ir zināmas zāles pret nāvi, celies, ej un stāsti to citiem.‘’ (Kirks Kamerons). Šodien daudz ko cilvēki popularizē caur dažādiem video ne tāpēc, lai cilvēkiem darītu labi, bet tādēļ, lai paši vairāk pelnītu, un viņiem vienalga par to, kādas tas atstāj sekas tiem, kas to skatās, taču baznīca arvien ir aicināt sludināt Kristus evaņģēliju tādēļ, ka pati par to uzzinājusi un zina, cik Kristus vēsts ir vērtīga un cik tai ir glābjošs un dzīvību dodošs spēks. Jā, patiešām Kristus vēsts ir zāles pret nāvi. Ne tādas, lai izskatītos jaunāks ārēji, ne tādēļ, lai ātrāk dotos uz kapsētu vai arī tieši otrādi - izvairītos no nāves, bet gan tādēļ, lai piedzīvotu tik patiesu dzīvību un Augšāmcelšanos, kādu vien Kristus var dot.

Reiz lasīju tādu teikumu ,,Es nezinu, kāda būs mana nākotne, bet es zinu, kā rokās es to nododu.’’, bet man gribās sacīt, varbūt tiešām es nezinu detaļās, kāda būs mana nākotne, bet tomēr kopumā es gan zinu, kāda tā būs - tā būs dzīvības pilna nākotne, jo Kristus ir Augšāmcelšanās un dzīvība. Jēzus mira, lai mēs dzīvotu. Viņš augšāmcēlās, lai arī mēs tiktu augšāmcelti.

 Un atcerēsimies – Dievs vienmēr ir vienas lūgšanas attālumā. ĀMEN