1. 2020. gada 5. aprīlī

    Palmarum (Pūpolu svētdiena) – Ciešanu laika otrā svētdiena; krāsa – violeta

    Lasījumi: Jes.53:4-9a; Flp. 2:5-11; Mt. 21:1-11

    Aizlūgumi: Rūjienas Sv. Bērtuļa draudze, palīgmāc. Edgars Graudiņš; Vircburgas draudze (Vācija),     LELBāL arhibīskaps emer. Elmārs Ernsts Rozītis; Lietuvas evaņģēliski luteriskā baznīca

    Dziesmas: 11., 116., 115., 215., 312., 21.!

     

    Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: "Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs."

    Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū.

    Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: "Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!"

    Un, kad Viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: "Kas Tas tāds?" Bet ļaudis sacīja: "Šis ir pravietis Jēzus no Nacaretes Galilejā." (Mt. 21:1-11)

    Dzirdēdami, ka Jēzus lēnprātīgi devās uz Jeruzālemi, mēs iedomājamies lēnu gaitu ar ēzeli. Jā, tam ir nozīme, ka viņš jāja ar ēzeli, tā ir lēnprātības zīme, doties Dieva Dēlam ar šo spītīgo lopu, taču cikkārt lielāka ir Jēzus neredzamā lēnprātība – doties uz pilsētu, kur viņu sagaida krusta nāve, cik liela ir tajā brīdī Jēzus iekšējā lēnprātība, doties pie cilvēkiem, kas viņu neieredz, doties uz Sava Tēva namu, uz templi, kurš pārvērsts par tirgus namu, sēdēt ar mācekļiem pie viena galda, no kuriem viens viņu nodos, tikt saņemtam gūstā un apcietinājumā, tikt pazemotam un saņemt kroņa vietā ērkšķu vainagu ieduramies savā galvā… par to visu domājot, izjūtot iekšēji šīs Jēzus piedzīvojamās šausmas, tikai tad saprotu, ko nozīmē, ka Jēzus nāca lēnprātīgs…

    Kāda tā bija no Jēzus puses lēnprātība klausīties visas tās muļķības, ko cilvēki runāja, atbildēt uz jautājumiem, ar kuriem tie Jēzu izaicināja. Ak, kādi gan reizēm mēs esam auni un spītējamies pretī Dievam, un Viņam tas viss vēl jāpacieš. Tieši tāpat kā jāiejāj savā uzvaras gājienā pretī nāvei uz spītīgā lopiņa ēzelīša. Kad mēs nokaitinām Dievu, caur pašu izdarītā sekām Dievs mūs pārmāca.

    Tiklīdz klāt ir pārmācība, mēs sakām ,,Dievs, es nekad tā vairs nedarīšu, tikai, lūdzu, apstādini šo pārmācību. Taču, tikko pārmācība ir beigusies, tā mums ir aizmirsies, kādēļ tā ir bijusi un ko tā mums mācīja. Tā mēs reizēm uzvedamies vēl sliktāk par visspītīgāko ēzeli. Var teikt, ka no visiem, kuri tajā brīdī bija kopā ar Jēzu, ēzelītis bija vispaklausīgākais no visiem un nesa Dieva Dēlu uz savas muguras, it kā visu saprazdams labāk par cilvēkiem.

    Kā ļaudis sagaidīja Jēzu – cirta zarus un kaisīja uz ceļa, izklāja drēbes uz ceļa sauca. Kad ļaudis sveica Jēzu dziedot Ozianna, viņi apliecināja, ka Jēzus no Nācaretes ir apsolītais Mesija, un viņi izlūdzās izdošanos un svētību kā Viņam tā arī Viņa valstībai. Vienā neparastā vārdā ,,Ozianna’’ ietvertas tik daudz novēlējumu un slavējuma. Vienkāršie un nabadzīgie ļaudis deva Dieva Dēlam tādu godu kā prata, lai Viņš nāktu un valdītu, lai mainītu valsti un tās iekārtu.

    Taču Jēzus nāca ne lai iznīcinātu visus ļaunos cilvēkus, bet, lai katrs ieraudzītu, kā ļaunums ir nemanot ieradies katra viena sirdī. Ne lai mainītu iekārtu, bet lai izpirktu cilvēkus grēkus. Citiem vārdiem sakot – Jēzus mums māca, ka mūs jāglābj no mums pašiem. Līdz ko mēs gribam būt mēs paši ar nozīmi sev, man, mans, es pats, tā uzreiz tā pārvēršas par kalpošanu sev, kas mūs pašus aizved postā.

    Kad tu ieraugi brutalitāti un ļaunumu, tad tas tev liek varbūt šausmās sastingt, taču tevi pašu tas nemaina, kā vien iededz dusmas un atriebību.

    Savukārt, patiesa pazemība, kāda tā ir Kristum, tā tevi var mainīt. Tas liek man uzdot jautājumu ,,kas gan es esmu, lai Jēzus manis dēļ ko tādu darītu?

    Kas gan liek Viņam ko tādu izciest šeit uz zemes, lai par mani tā cīnītos? Atbilde slēpjas vienīgi Dieva mīlestībā. Gribas teikt ,,Jēzu, vai tu mani tiešām pazīsti, ka tu vēlies manis dēļ iet šo krusta ceļu? Tu laikam nezini ne manus jaunības grēku, ne manus šī brīža domu grēkus. Tu taču nezini, Dievs, cik manī ir daudz nešķīstības, netīru domu un iegribu, ka Tu ej šo ceļu. Jēzu, vai tu zini, ka neesmu pildījis daudzus savus solījumus? Vai tu zini, ka neesmu bijis tik uzcītīgs, cik kristietim pienākas būt? Vai Tu zini, ka esmu šaubījis?

    Gribas teikt - ,,Jēzu, pirms Tu ej šo ceļu, paklausies, ko es saku un uzlūko mani – vai tad patiešām mani ir vērts glābt? Ir taču citi cilvēki, par kuriem es tev varētu pastāstīt, lūdzu, ej pie viņiem, es neesmu pelnījis šo Tavu dārgo žēlastību, šo Tavu sāpīgo un baiso krusta moku ceļu.

    Tur es biju gatavs tevi sveikt un teikt, lai tu nāc un valdi, lai tu uzvari ļaunumu, lai pasaule ir tavā rīcībā, teikt ,,Ozianna, augstībā’’, bet pats savu sirdi tik bieži es, Kungs, esmu nocietinājis pret tevi, aizbildinoties, ka ir daudz ļaunu cilvēku,

    Tie, kuri izklāja drēbes un cirta zarus sagaidot Tavu iejāšanu Jeruzālemē taču domāja par savu labklājību un laicīgo valdīšanu, nevis par Pestīšanu. Kungs, vai Tu nezini, ka arī es biju starp viņiem – vai tu nepalaid garām tos brīžus, kad esmu domājis tikai par to, lai man būtu visi materiālie labumi un nebūt ne esmu veltījis laika tev?

    Kungs, un, savukārt, tie cilvēki, kuri nostājās pret Tevi un  Jeruzālemē sagaidīja ar vārdiem  ,,Kas tas tāds?’’, gadījumā neatgādināja par mani? Par visām tām reizēm, kad esmu šaubījies ticībā, kad neesmu Tevi apliecinājis un bijis ar stingru nostāju rīkoties tikai tā, kā esi mācījis Tu.

    Vai tiešām, pazīdams manī arī visu to, Tu izlēmi turpināt šo  ceļu? Kungs, kādēļ? Kas manī ir tik vērtīgs, ka Tu manis dēļ atdevi visu savu godu un cieņu, saņēmu apsmieklu un nāvi?

    Vai tiešām tu aiz visiem maniem grēkiem, manī redzi vēl kaut ko tādu, ko būtu vērts glābt un par ko būtu vērts mirt tik apkaunojošā nāvē, jo es nekā tāda tur neredzu.

    Lai kādas atbildes, Kungs, no Tevis es meklētu, es uz visiem saviem jautājumiem esmu saņēmis vienu un to pašu atbildi - Tavs Golgātas ceļš ir mīlestības ceļš, jo mīlestībā nav nekā loģiska. Tā neko neaprēķina.

    Tavs kalps Pāvils sacīja, ka tā ir lēnprātīga un tā nemeklē savu labumu, tā cer visu un panes visu – tikai tā Kungs Jēzus varēja iet šo ceļu un panest manis dēļ to visu - tikai mīlestībā.

    Iepretim Kristus mīlestības dēļ, cik mūsu sirds reizēm ir cieta, cik ļoti tā meklē savu labumu un savu taisnību, nevis Kristus u labumu un Kristus taisnību. Apustulis Pāvils rakstīja: ,,Tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.’’ (Kol. 3:13-14)

    Jēzus spēj mani mīlēt, pazīdams caur cauri, zinādams manus visriebīgākos grēkus, un tos taču Viņš nemīl un nevar mīlēt, cik lielai ir jābūt Viņa mīlestība pret mani kā cilvēku. Cik bieži esmu dzirdējis, kad cilvēks saka, ka nespējam mīlēt savus tuvākos, jo pārāk labi viņus pazīstam. Tad iedomāsimies uz brīdi, kā Jēzum ir mīlēt mūs, pazīstot mūs pat labāk, kā mēs pazīstam paši sevi. Zinot par mums absolūti visu un tomēr iet šo mīlestības ceļu, kas ir moku un sāpju ceļš.

    Divas dienas atpakaļ man bija saruna ar savu mammu un viņa teica, ka šis laiks, cerams, cilvēkiem daudz ko liks pārdomāt. Un tiem, kuri domāja, ka paši spēj visu noteikt, ieraudzīs, ka visās lietās gala vārds pieder Dievam. Un caur visu šo, cerams, lūgs Dievu un paļausies uz viņu.

    Un, ja nu kāda cilvēka sirds ir tik cieta, ka pat šajā laikā viņš neiemācās paļauties uz Dievu, nu tad tiešām viņš ir diezgan bezcerīgs.

    Lai Kungs svētī un uztur mūs šajā laikā, ka mācāmies paļauties, nepagurt lūgšanās un pateicībās par Viņa doto nepelnīto žēlastību šeit un mūžībā!

    Āmen.

     

    Gulbenes (Jaungulbenes) un Velēnas evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs

    Ilgvars Matīss

    Dievkalpojums skatāms:

    https://www.facebook.com/635292003264567/videos/2800838229965878/

    ---------------------------

  2. Baznīcas vadībai saskaņā ar vienošanos ar Tieslietu ministriju, dievkalpojumu notur mācītājs ar nepieciešamajiem palīgiem, bet uz dievkalpojumu šajā ārkārtas situācijā draudze nepulcējas.

    Individuāli draudzes locekļiem iespējams saņemt absolūciju un Svēto Vakarēdienu. Dievnamā pieejams izdrukāts sprediķis vai arī to var saņemt e-pastā.

    ---------------------------

  3. 29.03.2020

    Judica – Ciešanu laika pirmā svētdiena

    Ps. 130; Ech. 37:1-14; Rm. 8:6-11; Jņ. 11:1-45

    Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā. Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims. Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: "Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims."  Jēzus, to dzirdējis, sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts."  Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru. Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās. Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: "Iesim atkal uz Jūdeju!" Mācekļi Viņam saka: "Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?" Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas."  To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt." Mācekļi Viņam sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies." Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu. Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!

    Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!" Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju. Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli. Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot.

    Tad Marta sacīja Jēzum: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos." Jēzus viņai saka: "Tavs brālis celsies augšām!" Marta saka Viņam: "Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā." Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" Viņa saka: "Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē." Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: "Mācītājs ir atnācis un tevi sauc." Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un un dodas pie Viņa. Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi. Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris." Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: "Kur jūs viņu esat likuši?" Tie Viņam saka: "Kungs, nāc un redzi!" Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!" Bet daži viņu starpā sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: "Noņemiet akmeni!" Marta, mirēja māsa, saka Viņam: "Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas." Jēzus viņai saka: "Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?" Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: "Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis." Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: "Lācar, nāc ārā!" Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: "Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet." Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt. (Jņ. 11:1-45)

    Pateicība Dievam, ka šodien varam dzirdēt un lasīt šo brīnišķīgo notikumu, kas toreiz Betānijā bija cilvēkiem kaut kas vārdos pat neizsakāmi satriecošs. Kad tavā dzīvē notiek kaut kas tāds, kas satricina tevi un tavus tuvākos, tam būtu tevi jāmaina. Kad mēs izlasām kādu vērtīgu grāmatu vai ja mēs sakām, ka redzējām vērtīgu filmu vai dzirdējām vērtīgu lekciju,

    vai arī vērtīgs bija sprediķis, tad jautājums būtu – ja tas bija vērtīgs, ko tevī un tavā dzīvē tas mainīja? Vai esi par to domājis? Kad mēs izlasām kādu fragmentu no Bībeles, un to kristiešiem, būtu jādara katru dienu, jautājums būtu, kā tieši tas iespaidoja tavu dienu, kā tieši, to, ko tu šodien izlasīji, tu centies pielietot. Līdzīgi kā izglītība bez pielietojuma ir kā skaists uzvalks, kurš glabājas tavā skapī, kuru tomēr tu to nekad neuzvelc. Tāpat šis pārdabiskais notikums, būtu tikai satricinošs notikums pagātnē, ja tas nekādi neietekmētu Lācara, Marijas vai Martas dzīvi.

    Jēzum šī ģimene bija kas īpašs, tie bija viņa draugi, pie kā Viņš mēdza ciemoties, tie bija cilvēki, kas ticēja Jēzum kā Pestītājam. Un tomēr viņiem bija savas gaidas šajā dzīvē, savas ilgošanās un savas ekspektācijas, kādas gaidas, bet te pēkšņi notiek negaidītais. Pirms vēl dzīve, šķiet, pa īstam ir sākusies, ir pavisam nopietni saslimis brālis. Viņas sūta ziņu Jēzum, jo zina – ja Jēzus atnāks, viss atkal būs labi. Ja Jēzus būs klāt, nekas ļauns nenotiks. Ja Jēzus būs klāt, tad neko citu nevajag. Tomēr Jēzus nesteidzas, Viņam ir kāds īpašs plāns – tāds, ko nespēj ne iedomāties abas māsas. Jēzus paliek divass dienas paliek vietā, kur saņēmis ziņu un tikai tad dodas. Lai arī varētu to izskaidrot, ka Jēzus tik ātri nesteidzās uz šo apvidu doties, jo vēl tikko viņu tur gribēja nomētāt ar akmeņiem, par ko brīdina arī mācekļi, lai Jēzus neietu, tomēr daudz vairāk izsaka Jēzus vārdi ,,Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts’’.

    Un tad, kad Lācars nomiris, Viņš pat saka ,,Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu;…’’ Kā to saprast? Te bija iespēja Jēzum stiprināt mācekļu ticību, ne pēc Viņu pieprasījuma parādīt brīnumu, bet pēc paša Jēzus vēlēšanās.

    Caur šo notikumu tika stiprinātā ne tikai mācekļu ticība, ne tikai Martas, Marijas un Lācara ticība, bet katra viena ticība, kas vēl šodien to dzird, lasa un pārdomā. Notikums, kas satricināja visus šos cilvēkus toreiz, māca gadu tūkstošiem cilvēkus ticībā. Notikums, kurā tobrīd varēja ieraudzīt tikai skumjas un asaras, šodien mums liecina par to, kāda Dievam ir vara pār nāvi.

    Kad mēs ieraugām ārēji iespaidīgas lieta, tām ir jābūt ļooti iespaidīgām, lai uz šodienu cilvēku kaut kas pārsteigtu. Tāpēc tie cilvēki, kas vēlas ļoti izcelties, cenšas uzbūvēt pasaulē augstākās celtnes, garākos tiltus, lielākās pilis un tamlīdzīgi, kādreiz muižnieki sacentās, kuram būs uzcelts skaistākais dievnams. Ne vienmēr tādēļ, lai pienestu godu Dievam, bet lai cilvēki godinātu īpašnieku… taču skaidrs ir viens – lai cilvēkus pārsteigtu un uz ilgu laiku, tas vienmēr kaut ko maksā… par iepriekšminēto ir skaidrs, ka pirmkārt tas maksā materiālus līdzekļus, taču, ja esi ļoti bagāts, tu vari to izdarīt…

    Tirgošanās pasaulē mēs sakām ,,var dabūt par brīvu’’ – ir kādas lietas, ko tu vari, tā sakot, degustēt, izmēģināt, dabūt papildus u.tml., tad mēs sakām, ka to var dabūt par brīvu…

    bet arī tad kādam tas ir kaut ko maksājis, lai mēs varētu dabūt par brīvu, jo pats par sevi tas nav par brīvu…

    Taču, kā ar situāciju, kad vēlies atstāt tādu iespaidu, kas satricina otra cilvēka dzīvi… tas maksā daudz vairāk, kā naudu… tas pirmkārt maksā tava paša dzīve izmaiņas…. un lai tu liecinātu otram visu dzīvi par Jēzu, tas kaut ko no tevis maksā… tas maksā tavu laiku, tas var maksāt tavus līdzekļus, tas no tevis var maksāt visu, kas tev ir…

    Šai ģimenei šis brīnums arī kaut ko maksāja – tā zaudēja brāli. Šī ģimene brāli atguva – tā atguva un priecājās, jo Jēzus Lācaru uzcēla no nāves. Cilvēka miesa, kurai piemetas dažādas slimības, kādā brīdī mirst, un tā notika, pat ļoti pāragri, arī ar Lācaru.

    Taču Jēzus to vērsa priekā. Kad atnāca Jēzus, visas skumjas pauda kā nebijušas. Un viņi redzēja, kāda vara Jēzum ir pār slimību un nāvi.

    Gan viena māsa, gan otra māsa Jēzum, ar visu paļāvību saka ,,Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris’’. Viņu teiktajā nav pārmetuma, jo viņas taču saprot, ka Jēzus nevar būt vienmēr tikai pie viņu ģimenes, atšķirībā no citiem, kuri teica ,,Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" ‘’ Nē, drīzāk šajos Martas un Marijas vārdos es saklausu paļāvību, ka tur kur ir Jēzus, tur ir labi, un vai gan mēs vienmēr neizjūtam tieši to pašu.

    Šis notikums mums māca to, ka lai cik lielas būtu skumjas, lai cik lielas būtu bēdas, tas notiek pat vislabākajiem Jēzus draugiem un mācekļiem; taču lai cik tās būtu lielas, mēs sagaidām Jēzu un redzam, kā Viņš visu pārvērš, kā caur Viņu viss iegūst nozīmi tā, ka nekas no tā vairs nav zaudējums. Caur šo notikumu mēs saprotam, ka pat tad, kad šķiet, ka Dievs mūs ir atstājis, Viņš mūs nav nedz atstājis, nedz pametis, bet gan ļaudams piedzīvot mums bēdas, vēlas lai mēs caur tām, ko iemācītos un tad, sagaidot Kristus otro atnākšanu, kad visi mirušie tiks celti augšām, kad visas asaras tiks nožāvētas un visas bēdas tiks aizslaucītas, mēs priecātos, ka Jēzus vienmēr bija mūsu tuvumā un mēs - tuvumā Viņam. Ja šis notikums, kas notika ar šo ģimeni, ar mācekļiem un Jēzu, tev šodien lika aizdomāties un bija arī vērtīgs priekš tevis, tad tas mainīs arī kaut ko arī tavā domāšanā un tavā sirdī.

    Tad tu sapratīsi, ka Pestīšana, ko mēs varam iegūt par brīvu, par brīvu ir iegūstama Kristus dēļ. Viņam tā maksāja visu. Tādēļ uzlūkojot, krustā sisto Pestītāju, nekad to nenovērtēsim par zemu. Tā nav lēta, bet dārgi maksāta žēlastība. Jēzum mūsu pestīšana nemaksāja tikai naudu vai zināšanas, bet tā Viņam maksāja Viņa dzīvību. Nāvi Viņš uzvarēja, lai šī uzvara nu tagad piederētu visiem, kas uz Viņu tic. Lai paliekam šajā ticībā – Jēzus ir Augšāmcelšanās un Dzīvība! Āmen.

     

    Gulbenes (Jaungulbenes) un Velēnas Ev. lut. draudžu mācītājs

    Ilgvars Matīss

  4. Mācītāja ILGVARA MATĪSA uzruna 15.martā
    .......................................................................
    Ps. 95., 2. Moz. 17:1-7; Rm. 5:1-11., Jņ. 4:5-42.
    Oculi - gavēņa laika trešā svētdiena.
    ,,Manas acis raugās uz To Kungu vienumēr’’ (Ps. 25:15) Šo svētdienu Baznīcas kalendārā sauc par ,,acu’’ jeb varētu arī teikt - ,,Raudzīšanās’’ svētdienu (Oculi)!
    Te varam pārdomāt - cik pašsaprotami patiesam draudzes loceklim būt svētdien dievkalpojumā, kad ar ilgošanos pēc tā ir gaidīts vairākas dienas! Bet vai to Kungu varu ieraudzīt arī tad, kad nevaru būt sapulcējies draudzes vidū? Tā kā Kristus gavēja 40 dienas tuksnesī vai kā Apustulis Pāvils 3 gadus pavadīja tuksnesī. Te parādās arī mūsu īstais gavēnis. Gavēnis, kuru neizvēlamies, bet kuru Dievs mums šodien ir devis tieši tādā veidā – tad, kad nevaram iegūt visu, pēc kā mūsu sirds ilgojas. Tikai tad spējam mazliet vairāk saprast, kā ir būt cilvēkiem vecumā un kuriem nav spēka veselības visu gadu tādas, lai varētu saņemt Sv. Vakarēdienu tik bieži, cik tas pierasts aktīvākajiem draudzes locekļiem. Vai spēju arī nebūdams ar draudzi, saprast, ka Dievs mani nav nedz atstājis, nedz pametis. Šodienas Vecās Derības lasījumā arī Mozu bija situācija, kad ļaudis viņu bija gatavi nomētāt akmeņiem dēļ tā, ka nenotika, kā tie bija vēlējušies. audis bārās ar Mozu, sacīdami: "Dod mums ūdeni, ka varam dzert!" Bet Mozus viņiem sacīja: "Ko jūs rājaties ar mani? Kādēļ jūs kārdināt To Kungu?"
    Un tauta, pēc ūdens izslāpusi, kurnēja pret Mozu, sacīdama: "Kāpēc tu mūs esi izvedis no Ēģiptes, vai lai mēs mirtu aiz slāpēm, mēs un mūsu bērni, un mūsu lopi? Un Mozus brēca uz To Kungu un sacīja: "Ko lai es daru ar šiem ļaudīm? Daudz netrūkst, ka tie mani nomētās akmeņiem.’’ (2. Moz. 17). Arī mums šķiet nenotiek viss, kā mēs vēlētos un tajā brīdī kādi no mums varbūt ir gatavi apstrīdēt brīdinājumus, lēmumus, rīkojumus un tamlīdzīgi, neredzot aiz tā neko vairāk. Pēteris rakstīja: ,, Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.’’ (Pēt. 1:6-7) Izturējuši brīdi bez draudzes kopības, fiziskā klātienē pulcējoties, pēc tam būsim līksmāki kā jebkad, kad Kungs būs izvedis cauri arī tam. Katram uznāk šaubas un kārdinājumi, vai tā vispār drīkst būt! Taču kāds prieks, kad Kungs pēc tam parāda, kā jebkura pārbaudījumu situācija, var tikt dota kā svētība.
    ,,Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ej tautas priekšā un ņem kādus Israēla vecajus sev līdzi un arī zizli, ar kuru tu esi sitis ūdeņus, paņem to un ej! Redzi, Es tur stāvēšu tavā priekšā uz klints pie Horeba, un tu sit to klinti, tad no tās iztecēs ūdens, ļaudīm ko dzert." Un Mozus tā darīja Israēla vecaju acu priekšā. Un tās vietas vārdu nosauca: Masa un Meriba tāpēc ka Israēla bērni bija strīdējušies un bija kārdinājuši To Kungu, sacīdami: "Vai Tas Kungs ir mūsu vidū vai nav?’’ Strīdi un Dieva izaicināšana neko labu nedos. Tāpēc pārdomāsim vai mēs labu darām, neievērodami drošību arī ikdienā.
    Reizēm esam pieraduši sprediķa laikā apsēsties un iegulties kā klubkrēslā, bet te spiestā kārtā pienāk situācija, kad rokās Bībeli jāpaņem pašam, jāatver tā pašam, jāpārdomā arī pašam, bez visa jau gatava. Jāaizlūdz par citiem - bez mācītāja priekšā teiktās lūgšanas.
    Uz šodienu redzam arī pie bērniem, kad tie brīvā dienā saka: man ir garlaicīgi. Ko man darīt?
    Vai tad kad vecākiem ir jādarbojas ar bērniem un tie vairs nezina kā, jo visu laiku to darīja tikai bērnudārzs un skola. Tas ir laiks jaunai mācībai. Tāpat arī kā jauna mācība ir noturēt mājas svētbrīdi ar mājiniekiem tad, kad nekad tas nav darīts, jo vienmēr taču biji kopā ar viņiem dievkalpojumā un tur jau viss bija priekšā, kā un kas, un kad ir jādara.
    Dažkārt izskatās, ka bērni paši neprot atrast nodarbi, tiem visu vajadzīgs vadīt un sniegt instrukcijas. Līdzīgi arī ticīgajiem, pat zinot ticības pamatu, var šķist, kā nu bez instrukcijas es kaut ko izdarīšu, bet katram kurš regulāri nāk uz dievkalpojumiem, taču ir zināma dievkalpojuma kārtība. Var to noturēt arī pavisam vienkārši – piemēram: dziesma, grēksūdze, psalms, dziesma, lasījumi, pārdomas, Ticības apliecība, aizlūgšanas, Mūsu Tēvs, dziesma.
    Kad bērniem tu nesaki vairs, ko darīt un redzi, cik labi tie prot tomēr spēlēties un darboties, liekot lietā iztēli un savus talantus, arī tad, kad kādu brīdi nevari tiem veltīt savu laiku, kāds tas ir prieks! Tāpat ar ticīgajiem - kad tie atver Dieva Vārdu un pārdomā un paši lūdzas, negaidīdami detalizētu instrukciju, tad arī mācītāja gars ir līksms, ka tam ir tik dedzīga un patstāvīga draudze!
    Šodienas Evaņģēlija lasījumā (Jņ 4:4-42Jēzus sacīja samarietei pie akas: "Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, - tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.’’ (Jņ. 4:10)
    Tad, kad zinām, ko nozīmē būt dievkalpojumā kopā ar draudzi, tad saprotam, kāda tā ir svētība. Jo vairāk to pazīstam, jo vairāk pēc tā tiecamies. Tādēļ Jēzus saka: ,,Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu… tad tu būtu Viņu lūgusi’’ Tad, kad samariete aptvēra, ka te vairs nav runa par akas ūdeni, bet par ko pārdabisku, tad viņa jau saka ,, Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt’’. Viņa vēl neaptver, ka Jēzus žēlastība ir atkal un atkal un smelt to var katru dienu.
    Jēzus saka: ,, Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā’’. Te parādās, ka vai dievnamā vai mājās, bet turpinām pielūgt Dievu un būt kopā ar draudzi, ja ne fiziski, tad vienā garā, jo visi esam kopā salaista Dieva celtne, ,,dzīvie akmeņi’’, kuriem ik dienas jātveras pie Pestītāja žēlastības! Un ar kādu prieku pēc tam varēs novērtēt visas draudzes klātieni un kopību Vārdā un Sakramentā!
    ‘’Manas acis raugās uz To Kungu VIENUMĒR’’ (Ps. 25:15)
    Āmen.

  5. Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes jauniešu iniciatīvas grupa realizēja projektu “No sirds uz sirdi”.

    Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes jauniešu iniciatīvas grupa realizējot projektu Nr. MPK-2019/9 “No sirds uz sirdi” ir veikuši Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas teritorijas labiekārtošanu, apzaļumošanu, apstādījumu ierīkošanu un vietas pie karoga masta sakārtošanu, turklāt šajās aktivitātēs iesaistot dažādas paaudzes cilvēkus, kā arī vietējos uzņēmējus un zemnieku saimniecības.

    Projekta mērķis – dažādu paaudžu sadarbības veicināšana Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes teritorijas labiekārtošanas ietvaros.

    Projekta MPK-2019/9 “No sirds uz sirdi” kopējās attiecināmās izmaksas ir EUR 625,00 no tām programmas finansējums EUR 500,00 un pašu līdzfinansējums EUR 125,00.

    Projekts tika īstenots biedrības “SATEKA” Mazo projektu konkursa 2019 „Paaudze paaudzē!” ietvaros.

  6. DIEVKALPOJUMI  - svētdienās 10.00

    PIEŅEMŠANAS LAIKS – trešdienās 17.00 (vai pēc vienošanās)!

    BĪBELES STUNDA – trešdienās 18.30

    SVĒTDIENSKOLA - svētdienās 10.00 (dievkalpojuma laikā)

    Ikviens ir aicināts pieteikties uz sarunu un privātu grēksūdzi!

    Mācītājs Ilgvars Matīss – tel. 20383881, ilgvars.matiss@gmail.com

    www.gulbenesdraudze.lv; kā arī Facebook - Gulbenes Ev.lut.draudze