1. 2021. gada Kristus Augšāmcelšanās svētkos!

     

    "Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: ,,Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?’’ Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: ,,Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists! Viņš ir Augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsiet, kā Viņš jums ir sacījis.’’ (Mk. 16: 1-7)

      Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies! Patiesi gavēņa un Kristus ciešanu laiks ir beidzies, bet cilvēku ciešanu laiks turpinās. Joprojām mēs šajā pasaulē piedzīvojam, sāpes, vilšanos, skaudību, šķiršanos, slimības, badu, karus un vientulību. Un nekas no tā nav viegli panesams. Un naivi iedomāties, ka tad, kad Jēzus bija cilvēka miesā, cilvēkiem nebija šo grūtību. Ka vienīgā viņu grūtība bija tas, kas notiek ar Jēzu. Nē, viņiem bija arī viss pārējais, bija jādomā kā pabarot ģimeni, kā nekrist romiešu rokās, nenokļūt cietumā, bija ikdienas strīdi ģimenē, bija pāragras nāves un smagas slimības. Tomēr Jēzus visu cilvēku dzīvi pārvērta tā, ka tas viss nešķita viņiem vairs tik svarīgs, kā tas, kas bija saistīts ar Jēzu. Kādēļ tā? Tādēļ, ka Viņš bija cilvēkiem toreiz un šodien joprojām ir mūsu cerība. Kādēļ pēdējā laikā īpaši pastipriināti dzirdam masu medijos baznīcas, garīdznieku un  paša Jēzus nicināšanu, un Jēzus eksistences ne tikai kā mūžīgas, bet pat kā vēsturiskas personības apšaubīšanu? Tādēļ, ka kāds visu laiku vēlas nozagt cilvēkos cerību un ticību. Cerību, ka ir kāds, kuram tu rūpi un uz kuru tu vari paļauties. To cerību, ka dzīve nav tikai bezjēdzīgu notikumu savirknējums, bet kaut kas daudz vairāk. Un atņemt cilvēkam cerību, ir atņemt viņam visu.

    Tas nozīmē, ka ja tu nevari cerēt uz kaut ko pārlaicīgu un mūžīgu, tad tādam cilvēkam atliek tikai laicīgais un redzamais – manta, bagātība, vara un bauda.

    Nesen man viens draudzes loceklis atzina, ka viņš nesaprot tos cilvēkus, kuri nav baznīcā, jo viņos redzams un sajūtams ir trūkums, tāds kā tukšums, jo nav vēl tā kopīgā atklājuma un mirdzuma, kas ir Dieva bērniem, viņiem vēl nav šīs savas ar Dievu kopīgās pasaules, ko pazīst tikai tie, kam ir dzīvas attiecības ar Jēzu. Mēs zinām, kā tas ir, kad cilvēks jautā ēst, viņam ir trūkums, viņam pietrūkst iztikas. Man ik palaikam kāds pie veikala jautā, vai varu viņam nopirkt ko ēst, dažkārt nāk arī uz mājām. Taču vēl trakāk ir trūkums, kurā nav Jēzus cerības. Un cilvēkiem, kuriem nav patiesu attiecību ar Pestītāju, vienmēr šis trūkums būs.

    Tikai no Kristus ir atkarīgs, kas notiks ar mums. Tajā brīdī, kad Kristietis pazaudē Kristu, viņš garīgi ir miris. Un atkal viņam dzīves centrā nonāk viņa ikdienas rūpes, nevis cerība uz Kristu. Tā ir ar daudziem kristiešiem, kuri sevi tā sauc. Kad šķiet, ka nupat viņi Kristu ir sākuši iepazīt, nupat viņi jau tiks caur Jēzu no grēka algas izglābti un tomēr… tomēr pēc laiciņa arvien vēl redzi, ka viņi joprojām nav satvērusī Jēzus augšāmcelšanos… Viņi paiet kopā ar Jēzu kādu mazu dzīves ceļa posmiņu un tad Jēzu kaut kur pazaudē - gluži kā Jāzeps un Marija, kad pirmo reizi gāja kopā Jēzu uz Jeruzālemi, pēkšņi attapās, ka Jēzus ir kaut kur atstāts. Viņi ir kā mācekļi, kuri gāja Jēzum līdzi, bet tā arī Jēzu līdz galam nesaprata, līdz Jēzus nāca pats pie Viņiem un parādījās. Tas, ko Jēzus sacīja, tas uz ko Viņš gāja, piepildījās Augšāmcelšanās rītā, šī uzvara pār nāvi bija iegūta! Līdz tam tie mācekļiem bija vārdi, bet tagad - realitāte. Jēzus ir visdārgākais, kas mums ir, un Viņš mums ir katrai dzīves dienai.  Tas, ko sievas pie kapa un vēlāk arī mācekļi piedzīvoja, šodien ir atkārtojams ticībā. Nav vajadzības vēlreiz Jēzum atklāties šeit uz zemes ceilvēciskā miesā, katram cilvēkam redzamam, jo Viņš ir uzkāpis pie Dieva labās rokas Debesīs un jau tā atklājas mums katru reizi Savā Vārdā un sakramentā, piepildot vārdus ,,Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic’’. Jēzu redzēja pēc augšāmcelšanās ne viens vien, vienā reizē pat 500 liecinieku vienlaikus, vēl tajās 40 dienās pēc Augšāmcelšanās. Tas ir pietiekami, lai mēs nemeklētu citas zīmes un brīnumus, kā jau tos, kas ir notikuši un notiek vēl šodien, kurus Dievs mums pats atklāj, ja tikai atveram acis un ieraugām.

    Un tieši tāpat, kā toreiz, tāpat arī šodien, kad kristīgā ticība ir apdraudēta, kristietim ir pienākums būt par Kristus liecinieku – tam, kurš jebkurā diennakts stundā, neskatoties ne uz kādiem draudiem, ir gatavs apliecināt, ka viņš tic uz Jēzu Kristu, kurš ir augšāmcēlies un dzīvs.

    Eņģelis sievietēm pie kapa sacīja: ,,Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur viņu nolika’’ Tas, ka daudzi cilvēki Jēzu kaut kur ir atstājuši un pametuši, tas nenozīmē, ka Viņš tur arī ir palicis. Nē - Viņš turpina darboties līdz ar Tēvu un Svēto Garu, Viņš turpina iet pakaļ grēciniekiem un pazudušajiem, līdz Viņi atkal iet kopsolī ar Savu īsto Ganu.

    Šis noveltais akmens simbolizē mūsu katra dzīves akmeņus, kuri mūs šķir no Dieva. Un šeit es nedomāju tikai grēkus. Protams – arī tos. Bet es domāju arī sāpes, aizspriedumus un vilšanos. Ļoti bieži cilvēki vaino Dievu pie šiem akmeņiem, bet, patiesībā sanes tos paši.

    Kad reiz ļaudis pieveda pie Jēzus sievieti, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā, un vēlējās to nomētāt ar akmeņiem, Jēzus sacīja ,,Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!’’ Šos akmeņus, kas būtu bez žēlastības lidojuši uz šo netikumīgo sievieti, tas kurš apturēja, bija tieši Jēzus. Viņš neteica ,,Viņa nav grēkojusi, viņa nav vainīga’’, Nē, nekā tamlīdzīga! Viņš teica ,,arī Es tevi nepazudinu. Ej un negrēko vairs!’’ Viņš vēlējās parādīt, ko nozīmē, ka Kristus nāk nevis visus sodīt, bet gan atbrīvot. Tieši šī atbrīvošana no akmeņiem ved pie Dieva žēlastības un Viņa gudrības atziņas. Eņģelis bija novēlis no Kristus kapa šo akmeni, lai mūs no Viņa vairs tas nešķirtu Ne tikai, lai mēs ieraudzītu tukšo kapu. Kapā Viņa vairs nebija! Nu Viņš ir šeit, mūsu pusē. Tad, kad mēs dzīvē piedzīvojam vilšanos un sāpes, atcerēsimies, ka Dievs nav miris, Viņš nepalika tajā kapā. Dievs joprojām ir dzīvs, Viņš ir tavā pusē. Tieši caur Jēzu mēs ieraugām, ka līdz Dievam mums nav vairs jāmēģina kaut kā bezcerīgi uzkāpt. Mēs nevaram paši aizsniegt Viņa svētumu un prasību līmeni. Tādēļ Dievs pats no augšienes ir nācis pie mums palīgā.

    Raksti saka , Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs’’. Un šeit pavisam noteikti Raksti nedomā laicīgā nāvē, bet garīgā nāvē mirušos, kurus šī pasaule ar visām laicīgajām rūpēm ir nokāvusi.

    Katrs māceklis, kurš mira mocekļu nāvē, bija redzējis, ko nāve ir izdarījusi ar Kristu – neko. Tieši Jēzus kaut ko izdarīja ar nāvi – to uzvarēja. Un otrādi - viņi bija redzējuši, ko nāve bija izdarījusi ar neticīgajiem un Kristus ienaidniekiem - tie pat nebija pa īstam dzīvojuši, tos bija grēks sācis nonāvēt jau sen pirms viņu laicīgās nāves. Arī Kristus mācekļi tā pa īstam nebija dzīvojuši, pirms Jēzu satika.

    Tas, kurš kaut reizi ir piedzīvojis Lieldienu nakts dievkalpojumu, kad tumsa pāriet gaismā un aiz nāves ataust dzīvība, izpratīs Lieldienu prieku vēl labāk. Kamēr noturējām dievkalpojumu, apkārt braukāja policija. Viņi darīja savus pienākumus. Tieši tāpat arī mums jādara savs pienākums – jāstāsta ļaudīm par cerību caur Jēzu Kristu.

    Neļausim atņemt velnam mums cerību uz Kristu, nekā cita mums nav. Kad dzirdam sliktas ziņas, atcerēsimies – mūsu cerība ir Kristus. Kad tuvojas nāves stunda, arī tad joprojām mūsu cerība ir Kristus.

    Nemetīsim akmeņus, bet novāksim tos! To darīja eņģelis pie Kristus kapa, un to dara Dievs, kurš vēlas mūs darīt brīvus. Ja vēlies nevis tikai falšu brīvību, kā to izprot lielākā daļa cilvēku, ka tas ir darīt vienalga ko, dzīvot vienalga kā, bet patiesu brīvību Kristū, tad izvēlies pieņemt Viņu par Savu Pestītāju, izvēlies būt par Viņa liecinieku, izvēlies dzīvot Viņam, tāpat kā Viņš ir izvēlējies dzīvot tev!

    Pamēģini dzīvot tikai sev un par Dievu nedomāt un centies iestāstīt, ka esi laimīgs – nesanāks. Novēli visu savu dzīvi, sevis atbrīvošanu no ļauna un visu sevi pašu Dievam un paskaties, kas no tā sanāks - kā Dievs var augšāmcelt tavu dzīvi, augšāmcelt tavu domāšanu, augšāmcelt tavu cerību. Pāvils vēstulē Romiešiem mums atgādina: Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Iedomājieties tikai, kas tā ir par bagātību – ja tu esi ar Jēzu, tevi nekas, itin nekas nevar pazudināt un iznīcināt, pilnīgi nekas. Pāvils vēl arī saka ,,Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?’’ Caur Jēzus nākšanu, ciešanām, nāvi un Augšāmcelšanu, Dievs parādīja, ka Viņš nav viņā pusē, aiz tā kapa akmens, bet Dievs ir mūsu pusē. Dievs nevēlas cilvēku pazudināt, bet aizstāvēt. Kā rakstīts ,,Kas mūs pazudinās? Vai Kristus, kas ir nomiris un vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas un kas arī mūs aizstāv?’’ (Rm. 8) Kristus nāk pie mums ne lai mūs pazudinātu, bet lai mūs darītu pestītu un darītu brīvus.

    Lai Svētais Gars dod uz to arvien patiesu ticību un paļāvību! Jo Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies!

    ---

    Mācītājs Ilgvars Matīss

  2. DIEVKALPOJUMI  - svētdienās 10.00

    PIEŅEMŠANAS LAIKS – trešdienās 17.00 (vai pēc vienošanās)!

    BĪBELES STUNDA – trešdienās 18.30

    SVĒTDIENSKOLA - svētdienās 10.00 (dievkalpojuma laikā)

    Ikviens ir aicināts pieteikties uz sarunu un privātu grēksūdzi!

    Mācītājs Ilgvars Matīss – tel. 20383881, ilgvars.matiss@gmail.com

    www.gulbenesdraudze.lv; kā arī Facebook - Gulbenes Ev.lut.draudze