Kristīgai baznīcai ir gadsimtiem ilga pieredze cilvēka dvēseles kopšanā - tas ir mantojums, kurā vērts ielūkoties. Tas piedāvā tiešu un godīgu sastapšanos ar Dieva patiesību un Viņa mīlestību. Pirmā ir izteikta tajos desmit likumos, kurus Viņš paredzējis cilvēku dzīvei, ko sauc par baušļiem. Otrā ir iemiesota Viņa Dēlā Kristū, Kurš ir nācis mūs izglābt.
Ja pārlūkojam savu sirdsapziņu - proti, savas domas, vārdus un darbus šo desmit Dieva baušļu gaismā, tad nāksies atzīt, ka mēs neesam varējuši izpildīt nevienu... Mēs esam grēkojuši pret katru no tiem - vairāk vai mazāk, slēptāk vai atklātāk. Mēs katrs esam staigājošs grēku katalogs. Nav nozīmes spēlēt paslēpes ar sevi un Dievu. Mēs esam vainīgi. Mēs esam grēcinieki. Mūsu sirdsapziņai ir pietiekošs pamats bīties Dievu. Kā nekā, Dievs nemīl grēku - to Viņš ir skaidri sacījis.
Dievs kā Tēvs
Svētie Raksti mums liecina par Dievu kā gādīgu un mīlošu Tēvu, kurš ne tikai dzīvo līdzi mūsu priekiem un bēdām, bet arī vada un virza mūsu dzīvi tā, lai tā būtu godprātīga un jēgpilna, un lai tās galā mēs iegūtu arī mūžīgo dzīvību. Viņš kā jebkurš tēvs vēlas redzēt savus bērnus staigājam krietnus ceļus.
Dievs mums devis ne tikai sirdsapziņu, kas kā Viņa balss mūsos gana reālistiski uzrāda mūsu dvēseles stāvokli, bet ir arī solījis sniegt tai mieru grēku piedošanā. Dievs nealkst mūs sodīt. Gluži pretēji, Dievs priecājas par katru, kurš atradis ceļu pie Viņa. (Ec 33:11)
Dvēseles dziedināšana
Dievs uzlūko mūsu sirdi, kas izsūdz, nožēlo un negrib vairs dzīvot pārkāpumos un grēkos. Dievs mūsu nodarīto tad vairs neuzskata par grēku, vēl vairāk - Viņš mūs iekšēji attīra un dziedina no grēka izraisītajām bēdām un sāpēm. Viņš pārrauj grēka saites, atbrīvojot mūs no tā varas. Dievs saka: „Tev ir piedots!” Un Kristus nopelna dēļ Dieva Vārds dara to, ko tas saka.
Tas ir mierinājums, iepriecinājums un liels atvieglojums. Tā ir prieka vēsts mūsu dvēselei. Kā Luters saka: „Kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime”. Grēksūdze (bikts) faktiski ir garīgā ārstniecība, sava veida dvēseles „medicīna,” jo te vistiešāk cilvēks gan saduras ar savu grēku un tā sekām, gan sastop Dievu, kurš grib un var palīdzēt. Te nav nekādu pastarpinājumu, un nekas nenovērš uzmanību no svarīgākā manā dzīvē - sirdsmiera atgūšanas.
Grēksūdzes veidi un norise
Grēksūdze var būt vairāku veidu - sirds bikts, kad mēs katrs atsevišķi Dievam lūdzam piedošanu par saviem grēkiem savā sirdī. Ir arī vispārējā bikts katra dievkalpojuma sākumā, kur visa draudze kopīgi lūdz grēksūdzes lūgšanu un saņem mācītāja pasludināto Dieva piedošanu. Īpašos gadījumos, kad jānovērš publiski nodarījumi draudzes vidū, var lietot arī indivīda grēksūdzi draudzes priekšā. Kristieši lūdz piedošanu un sūdz grēkus arī viens otram.
Ja kādu iemeslu dēļ cilvēks iepriekš minētājos grēksūdzes veidos nevar rast mierinājumu, ir vēl arī privātās bikts iespēja, kad grēki tiek izsūdzēti Dievam mācītāja, bikstēva klātbūtnē. Viņš palīdz sagatavoties grēksūdzei, palīdzot saprast, kā atšķirams grēks (kas jāizsūdz) no dzīves sarežģījumiem (kas nav jāsūdz), un izstāsta šīs grēksūdzes praktisko norisi. Viņš iedrošina biktsbērnu, apliecinot, ka viņu attiecības no tā necietīs; gluži otrādi, katra pieņemta grēksūdze tikai palielina biktstēva cieņu pret savu biktsbērnu.
Privātā grēksūdze
Šis grēksūdzes veids pamatoti tiek atzīts par dvēselei visrosinošāko un produktīvāko, jo tā skar cilvēka garīgo dzīvi visplašāk un visdziļāk. Tā nav Dieva labestības un labvēlības ļaunprātīga izmantošana, spekulēšana ar Viņa žēlastību. Patiesa grēksūdze izslēdz kā pašpiekrāpšanos, tā arī Dieva mānīšanu - tā nav paslēpju spēlēšana sirdsapziņas un Dieva priekšā, te mēs beidzot varam būt godīgi līdz galam. Dievs ir dvēseles ārsts, kuram mūsu pašu garīgās labklājības labad ir tiesības redzēt un zināt visu, lai varētu vērst aplamo mūsos par labu un dziedināt.
Grēksūdze nav arī sevis atvainošana, pašattaisnošanās, izlocīšanās, vainu noveļot uz citiem, uz apstākļiem vai pat uz Dievu. Grēksūdze nozīmē godīgi un tieši atzīt: „Es esmu vainīgs pie tā un tā”; konkrētie grēki ir saucami vārdā. Grēks vēlas palikt anonīms, lai tā varētu saglabāt savu varu pār mums. Grēksūdzē, nosaukts vārdā, tas zaudē savu ietekmi uz cilvēku. Dievišķās gaismas klātbūtnē nav vietas grēka tumsai.
Piedots!
Grēksūdze nav sevis tīša šaustīšana, tīksmināšanās par savām ciešanām, lielīšanās ar saviem grēkiem, dvēseles netīrumiem vai arī iestigšana sevis žēlošanā. Tā ir garīgi-lietišķs skats uz sevi: „Jā, es esmu grēcinieks, bet Kristus dēļ man tiek piedots.”
Aiz pārprastas dievbijības vai pārliecīgas paškritikas nav jāizdomā neesoši grēki, bet esošie nav jāslēpj aiz kautrības maskas. Nav nepieciešams arī uzskaitīt visus vissīkākos pārkāpumus, lai nekristu pašvajāšanas mānijā, svarīgi ir uzskaitīt tikai tos, kas nospiež sirdi. Nav svarīgi par katru cenu izspiest no sevis nožēlas asaras, vai kādas īpašas emocijas, jo piedošana nav atkarīga no mums, bet no Dieva (Jes 53, 5). Dieva labestības un mīlestības priekšā izzūd arī mūsu bezcerība. Meklējot savu grēku piedošanu, mēs to saņemam, lai arī cik liels nebūtu mūsu grēks (Jes 1, 18).
Grēksūdze ir iekšēja atsacīšanās no tā nelāgā vai pat ļaunā, kas noticis domās, vārdos, darbos vai nolaidības dēļ, un negribēšana, ka ar to jelkad būtu vēl kas kopīgs. Dieva sacītais: „Piedots!” ir beidzamais un izšķirošais vārds, nekādām vēlākām nejaušām emocijām vai šaubām nav vairs varas pār mani. Dievs var pat izdzēst manu emocionālo atmiņu tā, ka manu jūtu pasaule pie tā vairs nav pieķērusies.
Biktspadoms un konfidencialitāte
Vajadzības gadījumā biktstēvs var sniegt kādu biktspadomu, kā pēc piedošanas saņemšanas dzīvot tālāk, lai neiekristu vecajos grēkos, kas uz kādu laiku var palikt personiskā „riska zona”, un kā pēc iespējas labot nodarīto. Tas nepieciešams tālab, ka grēksūdze ir attiecību sakārtošana ar Dievu; tās jāsaved kārtībā arī ar to, kuram esam nodarījuši pāri.
Uz grēku sūdzētāja vārdos skaidri izteiktās un paustās nožēlas, apliecinātās ticības un apņemšanās atgriezties pamata biktstēvs pasludina viņam Dieva vārdā grēku piedošanu. Biktstēvs lūdz par viņu, svētī, pateicas par uzticību un apliecina, ka runātais paliek starp viņiem trim - debesu Tēvu, kurš ir uzklausījis un mīlestībā piedevis, biktstēvu, kurš ir iedrošinājis un vadījis cauri biktij, palīdzējis ar padomu un pasludinājis piedošanu, un no dvēseles smaguma atbrīvoto grēku sūdzētāju.
Brīvs un laimīgs
Ne velti Sv. Augustīns reiz sacīja, ka cilvēka dvēsele tik ilgi nav mierīga, kamēr tā neatrod mieru Dievā. To varētu papildināt, sakot, ka runa ir par cilvēku, kam viņa grēki ir tikuši piedoti, un tāpēc viņš var būt brīvs un laimīgs.