1. MISERICORDIA DOMINI – KUNGA ŽĒLASTĪBAS SVĒTDIENA!
    2020. gada 26. aprīlī, Gulbenē


    Krāsa: balta Ech. 34:1-16; 1. Pēt. 2:21b-25; Jņ. 10:11-16
    Aizlūgumi: Salas Sv. Jāņa draudze, māc. Aivars Gusevs; Vesterosas draudze (Zviedrija), prāv. Zilgme Eglīte; LELB Garīgās aprūpes nozare, vadītājs prāv. Kārlis Irbe


    ,,ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, - un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. (Jņ. 10:11-16)
    Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies! Šajā rītā vēlos vienkārša veidā skaidrot Rakstus, kā to esam ieraduši mūsu draudzē mēneša pēdējā svētdienā, dievkalpojumu noturot pēc ģimenes dievkalpojuma kārtības.
    Kāds tēvs vakaros lasīja stāstus saviem bērniem. Taču vienā vakarā viņš saprata, ka visas bērnu grāmatas izlasītas, savukārt pieaugušo grāmatas viņiem vēl bija par smagu. Tad nu viņš mazajiem teica, ka šovakar būs jāiet gulēt tāpat, bez lasīšanas. Taču bērni tik ļoti lūdzās, ka vēlas arī šajā vakarā ko dzirdēt, ka tētim nācās stāstu izdomāt pašam.
    Nākošajā dienā viņam uz bibliotēku nebija laika aizbraukt un atkārtojās tas pats. Viņš domāja, ka varbūt uz vietas izdomāt jaunu stāstu, taču bērni vēlējās dzirdēt vakardienas stāsta turpinājumu. Viņi vēlējās uzzināt, kas vēl var notikt ar šiem stāsta varoņiem. Tad nu tētim nācās izdomāt vēl jaunus šī stāsta varoņu piedzīvojumus.
    Vēl nākošajā dienā viņš esošajiem stāsta varoņiem savā iztēlē piepulcināja klāt vēl citus. Tā nu šis stāsts kļuva par aizraujošu ceļojumu. Tie bija viņa īpašie vakari ar bērniem un stāstu, par kuru viņam nebija ne jausmas, kā un kad tas varētu noslēgties. Ik pa brīdim likās, ka suņi, kaķi un cilvēki tajā dzīvo savu dzīvi un viņus ved sev līdzi šajā ceļojumā. Īstenībā tā notika ar mani un maniem bērniem. Bet kādēļ es to runāju?
    Iedomājies, ka tu esi stāsta varonis Jēzum. Kur tu vēlētos, lai Jēzus tevi ved? Mēs lasām, ka Jēzus ir Gans, Labais Gans. Viņš mūs nevestu nekur, kur valdītu bezcerība un ļaunums. Tieši otrādi – Jēzus saka, ka viņš vēlas, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība.
    Tāds ir Jēzus mērķis - mūs uz to aizvest. Tad, kad rakstnieks iesāk rakstīt grāmatu, viņam nav ne jausmas, kā tā beigsies. Taču Jēzus mūs ved, kā Labais Gans, uz priekšu, ceļojumā, kura beigas Viņš zina. Vēl vairāk – šī ceļojuma beigas pat īstenībā nemaz nav beigas, bet gan tikai jauns sākums. Lai šī grāmata nenoslēgtos skumji, ka Viņš atdod dzīvību par savām avīm jeb mums.
    Mēs esam šīs avis, un Viņš ir Gans, kurš mūs gana. Tad, kad labprāt paklausībā ejam Viņam līdzi, mēs droši zinām, ka nekas mums nevar kaitēt tik ļoti, ka mēs nenonāktu galamērķī.
    Iedomājies, ka katra tava diena ir jauna nodaļa grāmatā, ko Dievs raksta par tevi. Katrā nodaļā, tu esi aicināts doties līdzi Labajam Ganam, doties ar Jēzu. Ik pa laikam mēģini atcerēties, kā iesākās tavs apzinātais ceļojums kopā ar Jēzu, kāda bija pirmā šī tava stāsta nodaļa!
    Labākais ir tas, ka mēs nezinām, kāda nodaļa būs šodien, kas mums šodien paredzēts. Katrā nodaļā šī stāsta varoņiem ir jāpieņem kādi lēmumi. Viņu ceļi krustojas ar citu varoņu ceļiem un arī viņi nezina, kāda būs nākošā nodaļa, jo tik daudz kas ir atkarīgs no tā, kā viņi izlems rīkoties šajā nodaļā.
    Vai tu esi kādreiz piecēlies ar sajūtu, cik labi, ka ir jauna diena, kurā es varu sekot Jēzum, kur vien Viņš mani vedīs? Tev vairs nav jālauza galva, kur Jēzus tevi vedīs – Viņš tevi vedīs uz dzīvību un pārpilnību. Taču dažkārt mēs iespītējamies un neļaujam Jēzum vest mūs uz jaunu nodaļu, mēs nevēlamies neko savā dzīvē mainīt, nedz arī pakustēties. Mēs tik bieži Jēzum esam neuzticīgi sekotāji un domājam, ka mums pašiem viss ir skaidrs, kur vajadzīgs apstāties un palikt. Dažkārt aiz noguruma mums zūd ticība, ka kalnam otrā pusē būs skaistas ganības un mēs to nevēlamies šķērsot pat kopā ar Jēzu.
    Dažkārt mēs krītam šaubās un sākam domāt, ka varbūt ir arī citi gani, kas mūs aizvedīs uz mērķi. Ja mēs pašķirsim šī stāsta iepriekšējās nodaļas, mēs sapratīsim, ka tas ir par mums, tik bieži tajās var ieraudzīt mūsu nepaklausību, šaubas un vāju ticību.
    Vai tu spēj priecāties par jaunu dienu, kurā būs jauni notikumi, kurā satiksi cilvēkus – iespējams tādus, kādus negaidīji? Varbūt šajā nodaļā būs sāpes. Bet varbūt tā būs pilna ar brīnišķīgiem atklājumiem!
    Jēzus saka, ka Labais Gans pazīst savas avis un tās pazīst Viņu. Ja tu Jēzu jau pazīsti, tad ieraugi šo jauno dienu kā vēl vienu nodaļu stāstā par tevi, kurā noejat kopā vēl vienu ceļa posmu pretī dzīvībai un pārpilnībai uz apsolīto zemi Debesīs. Vienmēr pa ceļam būs kāds, kurš tevi centīsies no mērķa atrunāt, novērst un apstāties. Ja šajā grāmatā būsi ticis ar Jēzu līdz galam un nebūsi aizgājis ar kādu svešu ganu, kuram, kā Jēzus saka, avis nerūp, tad tavs vārds būs ierakstīts Debesīs.
    Tādēļ Jēzus saka: ,,priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs’’! Ja tu kādreiz nevari atrast, par ko priecāties un nevari nekādi saprast, kā izdosies šķērsot tuksnesi vai kalnu tavā dzīvē, tad varbūt vismaz atrodi sevī prieku par mērķi, lai tas nepazūd un neaizmirstas! ĀMEN.

    Gulbenes (Jaungulbenes) un Velēnas draudzes mācītājs I. Matīss
    ---------------------------------------

  2. BALTĀ SVĒTDIENA

    2020. gada 19. aprīlis, Gulbenē

    Lasījumi: 16. psalms, Pētera 1. Vēstule 1:3-9; Jāņa evaņģēlijs 20: 19-31

    Aizlūgumi: Sakaslejas draudze, māc. Jānis Bitāns, Atis Grīnbergs, VIdusanglijas draudze, māc. Viesturs Vāvere, Luterāņu Baznīca Misūri Sinode (ASV)

    Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: ,,Miers ar jums!’’Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami, Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: ,,Miers ar jums! Kā Tēvs mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.’'Un to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: ,,Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.’'

    Bet Toms, viens no divpadsmit, sauts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: ,,Mēs To Kungu esam redzējuši.’'Bet viņš tiem sacīja: ,,Ja es neredzu namlu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.’’ Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: ,,Stiep šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas un dod šurp savu roku un lies to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!’'Toms atbiildēja un sacīja Viņam: ,,Mans Kungs un Mans Dievs!’'Jēzus viņam saka: ,,Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas nerdz un tomēr tic!’' (Jņ. 20:19-31)

    Kad mēs no bērnības atceramies ko garšīgu un vēlamies to nobaudīt atkal šodien, mēs ātri vien varam atpazīt, vai mums ir iedots kas tikai līdzīgs pēc izskata vai arī garša ir īstā. Un tā ir arī ar lietām: kad mēs esam ilgstoši lietojuši kādu ierīci vai darbarīku un iegūstam kaut ko jaunu, kas izskatās gan tāds pats, bet nekalpo nebūt vairs tā, kā senais darbarīks, mēs saprotam, ka mums ir ,,iesmērēts’’ pakaļdarinājums un kļūstam no  šī iemesla pat reizēm nikni. Ļoti iespējams, ka Tomam bija tieši šī sajūta, par ko runāju iepriekš - ka Viņam cenšas ,,iesmērēt’’Jēzum ko līdzīgu - kādu, kurš atgādina Jēzu. Un viņš it kā saka: jūs varat domāt, ko gribat, bet tādu kā Jēzu, tādu skolotāju jūs man vairs neatradīsiet. Viņu es atpazīšu uzreiz un sapratīšu, vai tas ir Viņš vai nav.

    Runājot par mācekli Tomu, te der atcerēties arī notikumu no Jāņa evaņģēlija 11. nodaļas, kad Jēzus sacīja mācekļiem, ka ies modināt savu draugu Lācaru no miega (ar to domājot nāvi).

    Un māceklis Toms, nepareizi saprazdams Jēzu, tajā brīdī bija tas, kurš izsaucās uz pārējiem mācekļiem ,,Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu.’’.  Viņa dedzība, drosme, un mīlestība uz Jēzu bija nenoliedzama.

    Un te mēs varētu vaicāt: vai tad Toms neredzēja, kā Jēzus no nāves uzceļ Lācaru. Viņš redzēja gan - tāpat kā citi mācekļi, pani savām acīm. Tomēr Lieldienās šķita, ka viņiem visiem kopā ar Jēzu piedzīvotais drīz vien ir aizmirsies. Cilvēkam ir tik īsa atmiņa: tas atceras tik daudz ko sliktu no pagātnes un to pārmaļ sevī, tas patur visas cilvēku sliktās domas un darbus un tos pie sevis pārspriež vai ar citiem pārrunā, bet Dieva brīnumus, kas viņa dzīvē pieredzēti, nē - tie ātri pagaist no atmiņas kā nebijuši. Te varētu teikt, ka veins ir liels meistars. Tas liek mums šaubīties un domāt pie sevis: vai tas maz vispār bija un notika? Un ja notika, tad kā to varētu izskaidrot no racionālā viedokļa? Varbūt tas nemaz nebija brīnums, bet tik toreiz man izlikās kā tāds? Tā  mēs pieredzam, ka velna darbs ir cilvēku izšaubīt un ievest pilnīgā neticībā.

    Mēs katrs pazīstam cilvēkus, kuri ir līdzīgi māceklim Tomam. Mēs mīlam un cienām viņus. Viņi ir tik drosmīgi un stipri un gatavi paveikt visu, kas ir vajadzīgs, vienmēr atsauksies un izpalīdzēs, un visam izdomās risinājumu. Bet kad notiek kas pārdabisks, tik grūti viņiem ir noticēt.  Mārtiņš Luters par šo evaņģēlija notikumu rakstīja tā: ,,Tā nu Svētie Raksti ar šo piemēru mums māca, ka bez ticības esam vienkārši akli un pilnīgi nocietināti. Rakstos arvien varam redzēt, ka cilvēka sirds ir pati cietākā lieta – vēl cietāka par tēraudu un dimantu. Un otrādi – kad sirds kļūst bikla, nemierīga un mīksta, tad varam teikt, ka ne ūdens, ne eļļa nav tik mīksta, kā cilvēka sirds.kā Raksti saka, tā bīstas pat no čabošas lapas. Un, ja šāds izbiedēts cilvēks, būdams viens savā kambarī, izdzird kādā kaktā baļķu krakšķēšanu vai čīkstēšanu, tam šķiet, ka istabā dārd pērkons un sper zibens – viņš iekrīt tādās bailēs (un es esmu redzējis daudz šādu izbiedētu cilvēku), ka neviens nespēj viņu mierināt, nedz stiprināt; visi sprediķi un mierinājuma vārdi izrādās pārāk vāji, lai klusinātu izbiedēto sirdi.

    Tā nu cilvēka sirds nezina mēru – tā ir vai nu koka un akmens cieta, nedomādama ne par Dievu, ne par velnu, vai arī – pārlieku nemierīga, bailīga un izmisusi.''

    Ja mums nav drosmes ticēt uz Jēzus Augšāmcelšanos, tad nav nozīmes arī Dievu lūgties un drosmīgi ticēt, ka Dievs mūsu lūgšanas uzklausīs vai ka Viņš Kristus dēļ var piedot tavus grēkus.

    Kad mācekļi bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, bīdamies no jūdiem, Jēzus tik un tā pie viņiem ienāca. Jēzus var ienākt jebkurā vietā, kas mums šķiet aizslēgta un no visiem noslēpta. Viņam nav nekā apslēpta un nekā nepieejama. Taču viņš nāk pie mācekļiem, jo tie nekādi nevar nomierināties, viens otram teikdami, ka Jēzu ir satikuši, viņi ir uztraukušies tomēr un bailīgi, neziņā par nākotni, neziņā un vēl nesaprašanā par visu. Tādēļ Jēzus viņiem rādīdams savas rokas un sānu, kur palikušas vēl redzamas rētas, lai tie Viņu pazītu, saka mācekļiem ,,Miers ar Jums!’'Ja ticībā cilvēkam nav miera, tad ar tādu ticību, Viņš ,,aizdedzina’'pārējos ne visai labā nozīmē. Tad arī citiem ticība saistās ar kādu nemieru, bļaušanu, cilvēka ātru dabu un reizēm pat šķiet, ka robežojas ar prātā sajukšanu, taču īsta ticība, kurā ir jūtams Dievs miers, ir dziedinoša ticība un pilna līdztiecības. Tā ir pastāvīga ticība, kas nebaidās no vētrām vai laicīgas nāves. M. Luters saka: ,,Ja tici Kristum, tad neviena nelaime, kas tev varētu uzbrukt, nav tik liela, ka varētu tev kaitēt un likt tev zaudēt drosmi. Tādēļ nav iespējams, ka šis auglis nerastos – ka ticībai nesekotu miers.’' Arī apustulis Pāvils rakstīja: ,, “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. ‘' (Rom. 5:1)

    Vēstulē Efeziešiem (2:14) sacīts ,,Viņš ir miers’’. Daudz viltus miera cilvēki cenšas iegūt šajā pasaulē un tic, ka mieru var iegūt ar jogu, ar dabu, ar mierīgu mūziku un klusumu. Taču, ja tu neesi taisnots caur Jēzu un tavs miera pamats nav Kristus, tad tas nav īsts miers, bet gan tikai cenšanās nomierināties. Kas ir izstaigājis maldus miera ceļu un atgriezies pieKristus, tas, kad šo ceļu ir izgājuši, ir palicis savā ticībā daudz stiprāks, pārliecinādamies, ka bez Kristus, miers nav nekāds miers.

    Padomā, vai pie tevis, kā kristieša ikdienā apkārtējie var just mieru? Vai tu esi šis miera nesējs, par kādu Jēzus Tevi aicina būt?          Atcerēsimies, kad bija pirmā reize, kad mēs tā īsteni izjutām Kristus mieru, kad Viņš nomierināja mūsu prāta vētru, gluži kā mācekļus Galilejas jūrā.

    Apustulis Toms, tāpat, kā daudzi no mums, vēlējās izdzīvot savu ticību pats. Kaut Jēzus piedāvāja Tomam pārbaudīt Jēzus rētas,  Viņš tomēr Jēzu nepārbaudīja. Pietika Tomam Jēzu satikt, izdzirdēt un savām acīm ieraudzīt, lai saprastu, cik aplama bijusi viņa neticība uz to, ko mācekļi bija apliecinājuši.

    Satikdams Jēzu, viņā ienāca miers un viņš apliecināja savu ticību, sacīdams Jēzum ,,Mans Kungs un mans Dievs!’.

    Tā varētu teikt, ka ar to viņš apliecināja, ka te ir īsts un patiess  Augšāmcēlies Kristus. Tas notika arī ar pārējiem Jēzus mācekļiem - Jēzus Viņiem deva Svēto Garu, sūtīja viņu kalpot un deva šo īpašo varu pasludināt grēku piedošanu tiem, kuri nožēlo grēkus.

    Kristus iedibināja grēksūdzi, lai šodien mēs, Jēzu savām acīm neredzēdami, tomēr Viņā turpinātu iegūt mieru. Tas nav vienīgais žēlastības rīks, caur ko Kristus to mums dāvā, bet pats nepieciešamākais gan. Līdz ar gēku piedošanu, cilvēkā ir jāienāk šim Kristus mieram. Cilvēku nedrīkst atlaist, līdz viņš nav saņēmis mieru un izlīdzinājumu ar Dievu, ja vien viņš pats no tevis neraujas prom - ar varu nevienu nevar pie Kristus paturēt. Kurš nevēlas Kristus mieru un to noraida, it kā tas būtu viņam lieks, tas to saņemt arī nevarēs, un tā arī nekad īsti neuzzinās, kāds tas ir. ĀMEN.

     

    Gulbenes (Jaungulbenes) un Velēnas draudzes mācītājs - I. Matīss

    ------------------------------------------------------

  3. OTRĀS LIELDIENAS

    2020. gada 13. aprīlī, Gulbenē

    Lasījumi: Jes. 25:6-9; Apust.d. 10:34-43, Lk. 24:13-35

    Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš tiem sacīja: "Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?" Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: "Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?" Un Viņš tiem sacīja: "Kas tad?" Un tie Viņam sacīja: "Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja." Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?" Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti. Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. Un viņi To gauži lūdza un sacīja: "Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!" Un Viņš iegāja pie tiem palikt. Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. Un tie sacīja savā starpā: "Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?"

    Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija. Tie sacīja: "Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies." Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas viņu pazīts, maizi laužot. Lk. 24:13-35)

    Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies! Sveicu jūs visus Otrajās Lieldienās ar nelielu uzrunu! Šo dienu atzīmējam tādēļ, ka Jēzu pēc augšāmcelšanās satika Viņa mācekļi. Tad, kad divi no tiem gāja ceļā uz kādu pilsētiņu, netālu no Jeruzālemes, Jēzus tiem pietuvojās, bet tie Viņu nepazina. Ja šodien un šeit Viņš nāktu mums pretī, vai mēs Viņu pazītu? Jēzus tiem tīšām vēl nevēlējās atklāties un kā rakstīts, tad ,,viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.’’

    Kā zināms, tad Jēzus izskatā nebija nekā ievērojama, nedz kāda īpaša skaistuma. Visā Viņa būtībā un ārējā izskatā bija vienkāršība un princips ārēji ne ar ko neizcelties no apkārtējo vidus. Padomāsim pie sevis - vai nav tā, ka mums, kas neesam ne ķēniņi, ne kādi ģēniji, tomēr tik bieži gribas izcelties. Pārspīlēt ar dažādām ārējām lietām tā, lai citi mūs ievērotu. Vai ja kāds īpaši sevi izceļ, vilkdams dārgus apģērbus un pārlieku sevi izgreznodams, liecina par Jēzu vai pat ne dārgus, bet ekscentriskus, lielu uzmanību pievērsošus? Noteikti, ka nē, jo Jēzus princips bija vienkāršība. Viņš pat nebija liela auguma, Jēzus nekad nevērsa savu uzmanību ar ārieni, kā to šodien dara dažādas slavenības, kuri cenšas, lai tikai viņus pamanītu, lai viņi kļūtu arvien populārāki, pat rādot citiem sevi atkailinātu, lai par viņiem runātu arvien vairāk un pārsūtītu cits citam jaunākos attēlus. Ģērbies tā, kā ir pieņemts tajā apvidū un laikā, kurā esi tu, ievēro šo Jēzus principu!

    Mēs nevaram dabūt nekādu garantiju tam, kura glezna, kurš attēls būtu tuvāks patiesajam Jēzus izskatam, bet tam nav nekādas nozīmes, jo Jēzus nekad nevēlējās, ka cilvēki koncentrētos uz Viņa ārējo izskatu. Kad mācekļi runā par satikšanos ar Jēzu, viņi jautā viens otram: ,,Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?’’ Jēzus cilvēka sirdij dod kādu degsmi, tā ir īstā Viņa būtība, pēc kā mēs Jēzu atpazīstam.

    Kad Jēzus mums ir blakus un mēs esam īstā sarunā ar Viņu, mūsos deg mūsu sirds, tai tiek iedegta Jēzus mīlestības liesma, ar Jēzu mēs tiekam pacelti kā spārnos. Ja vajadzīgs, Jēzus mūs sapurina un iedrošina. Ja mums ir grūti, Jēzus atgādina par Savām ciešanām. Ja mums ir priecīgi, Jēzus atgādina, cik vēl priecīgāka būs Augšāmcelšanās diena, un ka jau tagad varam par to priecāties!

    Apustulis Pēteris sacīja:  ,,Mēs esam liecinieki visam, ko Viņš darījis jūdu zemē un Jeruzālemē. Viņu tie nonāvējuši, pakārdami pie krusta. Dievs Viņu uzmodinājis trešajā dienā un Viņam licis parādīties ne visiem ļaudīm, bet Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušiem. Un Viņš mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt, ka Viņš ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un mirušiem.’’

    Jēzus pēc Augšāmcelšanās neatklājās visiem, bet tiem, kuri bija kopā ar viņu dzīves laikā. Mūsu prātā tam būtu jābūt tieši otrādi – ka Jēzus parādās pilnīgi visiem. Taču Jēzus bija atklāts un visiem pieejams, kas vien apkārtnē dzīvoja un vēlējās Viņu satikt pirms nāves, bet ne vairs tagad. Tagad Viņam ir svarīgi mācekļi, kuri lai arī maldās un krīt, tomēr Viņam ir dārgi un nav Viņu noraidījuši. Jēzus savus mācekļus iesāka mācīt ar vārdiem ,,Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?’’

    Viņu ticība bija tik vāja, ka bez Jēzus pamācīšanas, viņi vēl joprojām neaptvertu Viņa Augšāmcelšanās brīnumu un kā tā bija jānotiek. Taču viņi nebija bezcerīgi, viņos gudrība bija iesēta un tagad tā bija ,,jāaplaista’’.

    Jēzus ir gatavs strādāt ar katru, kurš nav noraidījis ticību. Viņš runāja ar visiem, taču turpināja savu darbu ar tiem, kas Viņu uzņēma. Te no Kristus var mācīties, cik dārgs ir mūsu laiks, ka mums arī nākas izvērtēt, pie kuriem cilvēkiem tas ir ,,izsviests vējā’’ un kur tas ir bijis vērts ieguldījums. Piemēram, kādreiz esmu runājis bērēs, ka bēru laikā nesaprotu, kādēļ īsti esmu aicināts, ja es redzu, ka cilvēki neklausās un viņiem neko arī nenozīmē Dieva vārds. Un tad šī sajūta nav laba. Ir cilvēki, pie kuriem pēc kāda laika, mēs saprotam, ka nav vērts tērēt savu laiku, jo tas viss ir kā pret sienu. Protams, ja ir kaut vai viens no visiem, kurš es redzu, ka klausās un mēģina saprast, tad tas ir to vērts. Sajūta, kad tu aizej prom no cilvēkiem, kuri ir bijuši ieinteresēti un tas viņiem ir licis aizdomāties, ir pilnīgi citāda un tu saproti, ka te būs labi ticības augļi. Jēzus sūtīdams, mācekļus sludināt, sacīja ,, Un, kurā pilsētā vai miestā jūs ieiesit, uzmeklējiet, kas tur vērts, un tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aiziesit. Un, namā ieiedami, sveicinait to. Un, ja tas nams ir vērts, tad jūsu miers lai nāk pār to, bet, ja tas nav vērts, tad lai jūsu miers atkal pie jums atgriežas. Un, ja kas jūs negrib uzņemt, nedz klausīt jūsu vārdus, izeita no tāda nama vai tādas pilsētas’’ (Mt. 10:11-14). Arī pats Jēzus pēc Augšāmcelšanās gāja pie tiem, kuri vārdu uzņēma, klausījās un pie tiem palika uz visu mūžu, lai viņu sirdis degtu, tas ir - arī pie mums.

    Tāds ir šis laiks pa vidu starp pirmo otro Kristus atnākšanu. Pirmajā Jēzus bija atklāts visiem ,pēc Augšāmcelšanās ne visiem, un kad nāks otru reizi, atkal būs redzams visiem. Ja tu vēlies būt ar Jēzu debesu Mūžīgajā dzīvībā, tad esi kopā ar Viņu arī šeit! Šodien ir otrās Lieldienas, tas ir tikai nosaukums otrajai dienai, kad Viņš ir Augšāmcēlies, nākošā diena bija trešā, ceturtā, piektā, sestā u.t.t. līdz pat šodien, kad mēs varētu teikt, ka ir jau tūkstošiem kurā Lieldiena. Jēzus lielums nav ārējās lietās, bet lielums ir tajā, ko Viņš ir darījis un dara. Tāpēc katra diena, kura tev ir kopā ar Jēzu, ir Liela diena! ĀMEN.                                            

     

    Gulbenes (Jaungulbenes) un Velēnas draudzes mācītājs Ilgvars Matīss

    -------------------------------------------

  4. KRISTUS AUGŠĀMCELŠANĀS SVĒTKI

    Lieldienas, Gulbenē, 2020. g. 12. aprīlī

    Krāsa: balta; dziemas 161., 139.,133.,215., 148.,

    Lasījumi Ps. 118:1-2, 15-24; Ech. 37:1-14; Kol. 3:1-4l Mk. 16:1-7

    Aizlūgumi: Sabiles draudze, prāvests M. Zeiferts, palīgm'āc. V. Auziņs; Vilimantikas draudze (ASV), vikāre Daina Saulīte, Saldus Sv. Gregora izglītības centrs, vadītājs mācītājs Raimonds Mežiņš

    Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?" Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis." (Mk.  16:1-7)

    Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies! Kā pietrūka dalīties ar šiem vārdiem pagājušajā naktī sagaidot kopā ar draudzi Augšāmcelšanās rītu. Cik svētīgi ir svinēt kopā nakts dievkalpojumu un piedzīvot šos īpašos mirkļus. Cik svētīga ir draudzība, pat ja to šķir attālums.

    Draudzība, kura bija mācekļu starpā un viņu draudzība ar Jēzu, kurai pienāca pārbaudījuma laiks.

    Tas bija īsts pārbaudījums būt atšķirtiem no Jēzus tajā brīdī, kad Jēzus tika sagūstīts un aizvests uz cietumu un viņi tur neko nevarēja darīt. Līdzīgi arī mēs esam situācijā, kad esam diezgan atšķirti viens no otra un tas ir īsts pārbaudījums draudzībai. Tad, kad mums draugi ir blakus, mēs pat to tā nenovērtējam, ka tos varam bieži satikt. Kad tie pārceļas, mēs sākumā vēl norunājam - nu nekas, mēs taču satiksimies arī tāpat un aizbrauksim viens pie otra. Un tad, kad nevarēsim satikties, tad tāpat taču sazvanīsimies un sarakstīsimies un draudzība jau attāluma dēļ taču nepagaisīs. Bet vai tā ir kā mēs gribētu domāt? Padomājam realitātē - cik jūs daudz uzturat kontaktus ar skolas laika vai studiju laika biedriem? Vai iepazītiem kādās nometnēs vai vēl kur citur, kad apmainoties ar telefona numuriem, šķita, ka mēs būsim draugi uz mūžu. Esam iegrimuši savās ikdienas rūpēs, un ģimene un darbs, un viss pārējais šo attālumu tikai vēl palielina. Vai tehnoloģijas vienmēr var palīdzēt draudzībā? Manuprāt, šis laiks mums palīdz saprast, ka mēs nevaram tik labi uzturēt draudzību bez reālas klātbūtnes, kā gribētos. Un tieši tāpat ir ar draudzes dzīvi. Ja kādam šķita, ka varētu iztikt ar dievkalpojuma skatīšanos TV un kristīgu rakstu lasīšanu, tad arvien biežāk sazvanoties draudzes locekļi atzīst, cik ļoti pietrūkst draudzes kopības pie altāra, visiem kopā esot dievkalpojumā. Savā ikdienā mēs mēdzam sadalīt savu uzmanību vairākām lietām vienlaicīgi un bērni visam tam pa vidam. Un cik ļoti mēs apzogam kādreiz pašus tuvākos, tiem neveltīdami ne mazliet laika. Mēs domājam, ka tūlīt, tūlīt... un tad jau viņi ir prom...

    Ir tāds daudziem labi zināms stāsts:

    Vīrietis atnāca piekusis mājās no darba. Viņa 5gadīgais dēlēns jau stāv pie durvīm un viņu sagaida ar jautājumu – Tēti, drīkstu tev ko jautāt? Tad kad tu esi darbā un strādā, cik tu saņem naudiņu par vienu stundu?

    -Tā nav tava daļa. Kāpēc tu tik muļķīgas lietas man jautā?

    -Es vienkārši gribētu zināt, cik tu saņem vienas stundas laikā. Lūdzu tēti! Lūdzās mazais puika.

    -Nu, ja tev ļoti vajag zināt, es saņemu 10 eiro stundā.

    -Oh, nopūtās mazais puika un nodūra galviņu.

    Tad viņš paskatījās uz tēti un saka: vai es varētu no tevis aizņemties 5 latus?

    -Vai tas bija vienīgais iemesls, kāpēc tu jautāji cik es pelnu? Tikai tāpēc tu jautāji, lai tu atkal varētu sev kaut kādu nevajadzīgu spēļmantiņu nopirkt? Ej uz savu istabu un, lūdzu, pārdomā vai tas nav ļoti egoistiski no tavas puses man kaut ko tādu jautāt. Es strādāju katru dienu ļoti ilgi un smagi… un man nav laika tādām stulbām bērnu spēlītēm.

    Puika gāja klusi uz savu istabu un aizvēra lēnām savas istabas durvis.

    Vīrietis apsēdās pie televizora un dusmojās vēl arvien par dēla egoistisko attieksmi.

    Pēc stundas viņš nomierinājās uzgāja augšā uz dēlēna istabu un iegāja tajā.

    -Vai tu jau guli? – Viņš jautāja.

    -Nē tēti, es esmu vēl augšā.

    Es pārdomāju… teica tētis… man bija gara un smaga diena… un es pārāk netaisnīgi reaģēju uz tavu jautājumu… šeit ir tavi 5 eiro, ko tu man lūdzi.

    Dēlēns nolēca no gultas un kliedza – Paldies tēti!

    Tad viņš no gultas apakšas izvilka vecu kartona kasti kurā bija pāris santīmu,

    kad tētis redzēja, ka dēlam jau ir kāda naudiņa, viņš atkal sāka dusmoties.

    Kāpēc tu man lūdzi naudu, ka tev pašam ir pietiekoši?

    Tāpēc, ka man nebija pietiekami daudz. Bet tagad man ir pietiekoši!

    Tēti, man tagad ir tieši 10 eiro. Vai es varētu nopirkt stundu tava laika?...''

    Visa šī vīrusa padarīšana mums liek aizdomāties, cik mēs īsti esam kopā ar Jēzu šādā tiešām nedalītā uzmanībā - es un Viņš? Cik ir vērts mans laiks? Cik tas maksā? Vai Jēzum man lai maksā un tikai tad es Viņam pievērstos?

    Kad toreiz Lieldienu rītā gāja šīs sievietes uz kapu, lai iesvētītu Jēzus mirušo ķermeni ar dārgām zālēm, tās domāja ,,Kas mums novels akmeni?'' Viņas domāja, ka akmens ir tas, kas viņas šķirs no būšanas kopā ar Jēzu. Viņas cerēja būt kopā ar Jēzu kaut vai pēc Viņa nāves.

    šodien mēs, kā kristieši, apliecinām: Kristus patiesi ir Augšāmcēlies un ir dzīvs. Mūs vairs nekas nekavē būt kopā ar Jēzu. Mēs zinām, ka varam Viņu sastapt katru dienu, runāt ar Viņu katru dienu. Slavēt Dievu un Viņu pielūgt. Taču - cik maksā mūsu laiks, lai mēs to darītu? Tas maksā atteikšanos no kā, kas mūsu ikdienā ir iezadzies kā ļoti svarīgs, tomēr mēs zinām - par Jēzu nav nekā svarīgāka. Padomā, no kā tu esi gatavs atteikties savā ikdienas steigā, lai būtu vairāk kopā ar Jēzu. Neviens un nekas cits mūs nevar vest uz Mūžīgo dzīvi. Kristus ir uzvarējis nāvi, Viņš ir uzvarējis un to sakāvis.

    Paldies Jēzum, ka mēs nāvei šodien varam sacīt - tu domā, ka mums visu atņemsi, bet mēs no tevis nebaidāmies, jo Kristus tevi pieveica. Tu domā, ka tu mūs nonāvē uz mūžu, bet Kristus tevi saņēmis, nepalika tevis uzvarēts, Viņš cēlās augšā un arī mēs celsimies augšā, tev nav mūžīgas varas pār mums. Lielākā daļa cilvēku tic uz nāvi, jo to redz, bet netic uz Augšāmcelšanos, jo to neredz. Taču augšāmcēlušos Jēzu cilvēki redzēja un šo pārliecību arī nemainīja, kad viņu dzīvības šajā pasaulē tika atņemtas. Kas var atņemt Jēzus Augšāmcelšanās svētku prieku? Vai tu to ļausi atņemt vīrusam, kas plosās? Vai tu to ļausi atņemt cilvēkiem, kuriem Jēzus vārds ir tukša skaņa? Vai datoram vai telefonam tu atļausi atņemt tev Jēzu.

    Nē, tu, kas tici un paļaujies uz Augšāmcēlušo Pestītāju, nevienam neļausi tev atņemt šo svētku prieku, jo pirmkārt tu priecājies kopā ar pašu Jēzu. Viņš ir tas, kurš šodien svin šo rītu un visus mūs ieaicina pie sevis.

    Viņš ir tas, ar kuru esot šodien pie viena galda katrs savās mājās var justies kā ķēniņa viesis un draugs. Velti Jēzum šodien savu laiku. Esi gatavs šodien savā namā Viņu ieaicināt un Viņš tur būs. Viņš vēlas šodien ar Tevi runāt un teikt ,,Es neesmu miris, Es esmu Augšāmcēlies!''

    Eņģelis sacīja atnākušajām sievietēm: ,,Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika''. Kādēļ mēs tik ļoti meklējam Dieva klātbūtni dievnamā? Tādēļ, ka šeit ir šī nedalītā uzmanība. Mājās tev ir grūti atrast laiku Jēzum, bet tas ir jāatrod un Viņš atradīs laiku Tev. Šeit tev nav jāmeklē īpaši laiku. Šeit viss laiks ir Viņam un tev. Šeit tevi neviens nedrīkst iztraucēt no Viņa klātbūtnes, nedz novērst tavu uzmanību. Un šeit tu satiec cilvēkus, kuriem arī nav šodien nekā svarīgāka, kā augšāmcēlušais Pestītājs. Tieši tādēļ ir tik grūti, bet šis laiks ir vajadzīgs, lai pārbaudītu šo draudzību draudzē un tavu personīgo draudzību ar Augšāmcēlušos Jēzu Kristu.

    Kas būs pirmais, ko jautās cilvēks, kas tev piezvanīs? Visdrīzāk ,,Vai zini, cik jau šodien inficēto?'' Bet tu tā nedari! Tu pajautā ,,Vai zini, ka Kristus ir Augšāmcēlies no  nāves un ka viņa kaps bija tukšs? ''

    Vai mūsu sarunas šodien nav vairāk par nāvi, kā par dzīvi? Par miršanu vairāk, kā par Augšāmcelšanos?

    Tik zīmīgi šodienas vārdi no vēstules Kolosiešiem: ,,Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.'' Jo vairāk mēs savu uzmanību koncentrējam uz zemes lietām, jo nospiestāks mūsu prāts un nebrīvāks mūsu gars. Jo vairāk vērsīsim domas uz Augšāmcēlušo Kristu, jo vairāk ieraudzīsim, cik daudz mums ir dots un cik daudz vēl būs piedzīvot kopā ar Jēzu. Dzīve kopā ar Jēzu ir aizraujošs ceļojums ar vislabāko ceļabiedru. Viņš ir vislabākais draugs, padomdevējs un Viņš ir patiesa mīlestība. Neviens cilvēks cilvēku nespēj mīlēt tik pilnīgi un tik pašuzupurējoši, kā to var Jēzus. Ja Jēzus ir tavs draugs, tu neesi viens. Pat ja tu savā mājoklī šodien šķieti sev vientuļš, tu tomēr neesmu viens. Jēzus tev jautā - vai tad Es šeit neesmu? Cilvēkiem uz ielas Viņš jautā: vai tad manis šeit nav? Vīrusu, kuru jūs neredzat, uz to jūs ticat. Vai uz mani, kuru redzēja mācekļi un apustuļi, jūs vairs neticat un nepaļaujaties?

    Katru gadu Lieldienas sagaidu kopā ar draudzi nakts dievkalpojumā. Un tā tradīcija ir tieši pēc pusnakts, kad atskan ērģeļu skaņas un iedegas dievnama lukturi, iet cauri dievnamam un trīs dažādās vietās draudzi sveikt un Dievu slavēt ar vārdiem ,,Kristus ir Augšāmcēlies’’, uz ko draudze atbild ,,Patiesi Augšāmcēlies’’.  Tad nu šajā naktī es šo lielisko brīdi ne par ko nevēlējos zaudēt un izdarīju to pašu – pusnaktī gāju uz dievnamu, iededzu gaismas un saucu šos vārdus! Tā bija brīnišķīga sajūta!

    Tieši kristiešus es aicinu šajā laikā būt par miera nesējiem, par aizlūdzējiem, par tiem, kuri izturas atbildīgi un ievēro drošību, būdami par paraugu citiem, nezaudējot ticību, bet savus skatus arvien vēršot uz Pestītāju, kurš mūs nav atstājis, nedz arī pametis, bet gan ir kopā ar mums arī šajā ārkārtas situācijā, lai garīgi kļūstam vēl tuvāki viens otram. Cilvēkiem, kuriem jācieš augu dienu kādu slimību sāpes, vientulība mēdz būt ikdiena, varbūt tas lai mums palīdz saprast, ko vientuļam, nespēcīgam cilvēkam nozīmē otra klātbūtne, pie kā esam pieraduši, kad esam veseli un varam pārvietoties, kur vien vēlamies. Tad mēs arī aptversim, ko Kristum nozīmēja Viņa vientulība sāpēs pie krusta, lai pēc tam, šodien un Mūžīgi būtu priekā ar mums.

    Pāvils rakstīja: ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki’’ Mūsu ticība nav veltīga un Kristus nav nācis uz šo pasauli veltīgi. Ticība uz Dievu bez ticības uz Kristus Augšāmcelšanos, nav īsta ticība.

    Tiem, kuriem vēl nav skaidrības par Augšāmcelšanos, tiem, varbūt, vajadzīga nobiedēšana, ka nāve tuvojas, bet Jēzus sekotājiem - daudz vairāk dzīvība, prieks, Dieva slavēšana šajā rītā un aizlūgšanas par visiem cilvēkiem! ĀMEN. 

    Gulbenes (Jaungulbenes) un Velēnas draudzes mācītājs - I. Matīss

    ---------------------------------------------

  5. Gulbenes (Jaungulbenes) un Velēnas draudzes mācītājs Ilgvars Matīss,

    KRUSTA CEĻŠ

    pārdomas 2020. gada Lielajā Piektdienā, saskaņā ar LELB dziesmu grāmatu (1054. lpp.)

    I JĒZUS ĢETZEMANES DĀRZĀ

    Mk. 14:32-38 Un tie nāca uz kādu vietu, kurai vārds Ģetzemane, un Viņš Saviem mācekļiem saka: "Palieciet šeit, kamēr Es Dievu lūgšu." Un Viņš paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un iesāka baiļoties un trīcēt, un tiem saka: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā." Un, nedaudz pagājis, Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. Un Viņš sacīja: "Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi." Un Viņš nāk un atrod tos guļam un saka Pēterim: "Sīmani, tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēj būt nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja."

    Pagājušajā gadā man bija iespēja redzēt Ģetzemanes dārzu, kurā  aug olīvkoki. Apkārt ir sēta, lai cilvēki to neizmīdītu krustām šķērsām, un aiz sētas ir olīvkoki. Daži no tiem, iespējams, ir vissenākie no Jēzus dzīves lieciniekiem. Kā Raksti vēsta, tad Jēzus šajā dārzā bija noskumis līdz nāvei. Jēzum tas bija gaidīšanas laiks. Vai esat piedzīvojuši, kad zināt, ka tuvojas kas baiss, bet nezināt, kurā brīdī tieši tas būs. Kad tava pilsēta ir ielenkta, un tu zini – tas ir tikai laika jautājums, līdz viņš būs tavā pagalmā. Bet viss, ko tu vari darīt, ir gaidīt, lūdzot. Tad, kad latviešu tautai bija izsūtīšanas laiks, bija cilvēki, kuri nojauta – drīz klauvēs pie viņu durvīm, vai varbūt tomēr nē? Varbūt tomēr tie nebūsim mēs?  Daudzi no izsūtītajiem tā bija cerējuši. Stundas un minūtes rit lēnām un dažos mirkļos, šķiet izdzīvota vesela mūžība. Mācekļi paspēja trīs reizes aizmigt, Jēzus paspēja vel lūgt Savu Tēvu par nodoma īstenošanu un pat atgādināt mācekļiem, cik miesas vajadzības mēdz rīkoties pretēji Dieva gribai. Cik mēs varam paspēt vienā mūžā, vienā gadā, vienā stundā?

    Lūgism! Dievs, Tu, kas savā Dēlā, trauslā un kārdinātā, esi atklājis mums pestīšanas ceļu, mēs Tevi lūdzam: palīdzi mums ieraugot mūsu cilvēcisko pretošanos pārbaudīju un grūtību priekšā, apzināties, ka spēks izturēt nāk vienīgi kā Tava Gara dāvana. To lūdzam caur Viņu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

     

    II JĒZUS TIEK NODOTS UN SAGŪSTĪTS

    Mt. 26:47-50 Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmit, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstajiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām. Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: "Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstait." Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: "Esi sveicināts, rabi," - un skūpstīja Viņu. Bet Jēzus tam sacīja: "Draugs, kāpēc tu esi šeit?" Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika Tam rokas un To saņēma

    Cik nozīmīgs ir Jēzus uzdotais jautājums - ,,Draugs, kāpēc tu esi šeit?’’ Viņš liek Jūdam attapties un padomāt, ko viņš īsti ir izdarījis un kāpēc tas nācis tagad pie Jēzus izlikdamies par draugu. Vai tev nav bijusi kādreiz tāda sajūta – ko es šeit daru? Vai tad man nebija jābūt kur citur? Kas mani šeit vispār atveda? Es nebiju pamanījis ienaidnieku, tas mani pārņēmis savā varā un atvedis un tam mierīgi ļāvu tam darīt. Tipiski noziedzniekiem tiesā, kas mēģina atrast savam izdarītajam attaisnojumu, sakot, ,,es nebiju iniciators, es biju līdzdalībnieks.’’ Un kad ir vairāki apsūdzētie, neviens vairs nevar atšifrēt, kurš tad bija idejas autors. Jēzus Jūdam liek aizdomāties ,,kādēļ es esmu šeit?’’ Vai tev nebija jābūt šeit starp mums dārzā kopā ar mums lūgties?

    Vai mēs kādreiz apstājamies savā dzīves skrējienā un padomājam ,,kādēļ mēs esam šeit?’’ Tieši šajā pilsētā, tieši šajā darbavietā, kādēļ tieši šī dzīve? Un kādēļ esam ar Jēzu? Ja uz to atradīsim atbildi, tad atradīsim atbildi savai dzīves jēgai.

    Lūgsim! Dievs, Tu, kas Tavā Dēlā sevi esi atstājis nodevēja rokās, mēs Tevi lūdzam: palīdzi, ka arī mēs spējam pieņemt vilšanos un pāridarījumus, kā Viņš to, mūs atpestīdams, darījis. To lūdzam caur Viņu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

     

    III JĒZUS AUGSTO PRIESTERU PRIEKŠĀ

    Mk. 14:55, 60-65 Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nonāvētu, un neatrada. Un augstais priesteris piecēlās, nostājās vidū un jautāja Jēzum, sacīdams: "Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?" Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nekā. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un sacīja: "Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?" Bet Jēzus sacīja: "Tas Es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem." Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un saka: "Kam vēl vajag liecinieku? Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?" Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis. Un citi sāka Viņu apspļaudīt un apsedza Viņa vaigu, un Viņu sita dūrēm, un Viņam sacīja: "Pravieto." Un sulaiņi Viņam sita vaigā.

    Augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nonāvētu un neatrada. Skaidri pateikts tiesas iznākums. Nav iemesla, kādēļ Jēzu notiesāt, jo vainas nav. Ne uz dienu, ne uz gadu cietumā, bet uz nāvi. Viss ir skaidrs, tikai nav iemesla, kādēļ. Tad nu, kad tie nekādas vainas nevarēja atrast, bet tomēr vēlēšanās nonāvēt palika, tad atlika vien formāls iemesls ,,viņš zaimo Dievu’’. Iemesls, pret kuru tad neviens neuzdrošinātos iebilst, sevišķi jau ja to pasaka augstie priesteri. Katrā laikā ir savi ,,eksperti’’, kas visu zina labāk par citiem, pat jomās, kurās tie nav nekad mācījušies, bet tik un tā - visu tāpat zina jau iepriekš. Un vienkāršā tauta paļaujas uz viņu spriedumiem vairāk, kā uz Dieva vārdu. Vai esi padomājis, uz kā spriedumiem paļaujies tu un vai tam īsti ir pamatojums? Vai tie, uz kuru spriedumiem tu paļaujies, ir patiešām dievbījīgi ļaudis?

    Lūgsim! Dievs, Tu, kas saņemdams netaisnu notiesāšanu, savā Dēlā esi atklājis savu labprātību mūs glābt, mēs Tevi lūdzam: dod spēku pieņemt pret mums vērstu netaisnību ikreiz, kad mūsu pretošanās iemesls ir pašlepnības grēks. To lūdzam caur Viņu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

     

    IV PĒTERIS NOLIEDZ JĒZU

    Mk. 14:66-72 Un, kad Pēteris bija pils pagalmā, nāk viena no augstā priestera kalponēm un, redzēdama Pēteri sildāmies, to uzlūkoja un sacīja: "Tu arī biji ar Jēzu Nacarieti." Bet viņš liedzās, sacīdams: "Es Viņu nepazīstu un nesaprotu, ko tu runā." Un tas izgāja priekšnamā. Un kalpone viņu atkal redzēja un sāka stāstīt tiem, kas klāt stāvēja: "Šis vīrs ir viens no tiem." Bet viņš atkal liedzās. Un pēc maza brīža tie, kas apkārt stāvēja, atkal Pēterim sacīja: "Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi galilietis." Un viņš sāka lādēties un dievoties: "Es nepazīstu to cilvēku, par ko jūs runājat." Un tūliņ gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris atcerējās tos vārdus, ko Jēzus tam bija sacījis: "Pirms gailis divi reizes dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi." Un, pie atziņas nācis, viņš iesāka raudāt.

    Tad, kad nāk virsū briesmas tam, uz ko tu esi ticējis, tava nostāja ir tā, kas izlemj tavu nākotni. Pēteris redzēja, ka Jēzum vairs nav izredžu, viņš šo cīņu zaudē. Viņš uz brīdi aizmirsa, ka vēl tikko bija Jēzum teicis, ka gatavs doties ar viņu nāvē. Bet tad, kad nāvē, bija jādodas, tad tomēr ādas glābšana bija pirmajā vietā. Cik maz reizēm nozīmē mūsu vārdi. Cik tos mēs daudz izsakām un cik maz tiem piepildījuma. Būt kopā ar Jēzu un savu draudzi grūtos un vieglos laikos. Cik cilvēki bieži aizbildinās ar dažādiem iemesliem nenākt uz draudzi vieglos laikos. Aizbildinās ar darbiem, ar aizņemtību, ar miegu. Taču Jēzum nevajag tavus aizbildinājumus, bet tavu klātbūtni. Vieglos laikos un grūtos laikos. Viņam nepieciešama tava uzticamība visos laikos. Tava ticības pastāvība ir tavi dzīves riteņi, kas turpina griezties arī tad, kad spēks ir izsmelts. Tad tu saproti, ka tur, kur tavs spēks ir izsīcis, tur Pestītāja spēks pie tevis ir vēl tikai iesācies.

    Lūgsim! Dievs, kas caur apustuli Pēteri mums atklāj, ka arī Tava Dēla visuzticamākie sekotāji var nomaldīties un baiļu dēļ Viņu nodot, mēs Tevi lūdzam: Palīdzi mums būt pazemīgiem mūsu ticības apliecinātājiem un apzināties, jo īpaši kad esam bailēs un apmulsumā, ka spēsim būt Viņa liecinieki, tikai paļaujoties uz Tava Gara spēku. To lūdzam caur Viņu, mūsu Kungu Jēzu Kristu Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

     

    V JĒZUS TIEK TIESĀTS PIE PILĀTA

    Mk. 15:14-15 Bet Pilāts tiem sacīja: "Ko tad Viņš ļaunu darījis?" Bet tie vēl vairāk brēca: "Sit Viņu krustā!" Bet Pilāts, gribēdams ļaudīm iztapt, tiem atlaida Barabu un Jēzu lika šaust un nodeva, lai sistu krustā.

    Vienā teikumā tiek pateikts, kādēļ Pilāts izlēma Jēzu atdot krusta nāves mocībām. Viņš to darīja, gribēdams ļaudīm iztapt. Arī man ir bijušas situācijas, kad pie viena galda sēžot, man domas ir bijušas pilnīgi pretējas visu pārējo domām. Un tas nav viegli – dabūt pār lūpām vārdus, kas nevienam nepatiks un kam neviens nepiekritīs. Vieglāk ir neteikt neko. Līdzīgi, kā balsojot par kādu būtiski jautājumu, piespiest podziņu ,,atturos’’. Tā visbiežāk cilvēki arī attiecībām ar Jēzu, sevī nospiež šo podziņu ,,atturos’’. Tā būs vieglāk – šajā demokrātijā tev neviens to nepārmetīs. Tevi nelamās tie, kuriem prāts ir viņu reliģija. Tevi nelamās tie, kuriem darbs ir viņu reliģija. Un arī ne tiem, kuriem Dievs ir viņu nauda vai alkohols. Jo tu centīsies būt vienkārši labs cilvēks ar atturēšanos no ticības lietām, neiesaistoties strīdīgās situācijās. Pilāta neskaidrās nostājas dēļ Jēzus tika atdots galējai apsmiešanai. Vai esi padomājis, kas ir tās reizes, kur tava nostāja, būtu mainījusi situāciju? Un kad, savukārt, tavas neskaidrības dēļ, ir notikušas pēc tam vairs nekontrolējamas lietas.

    Lūgsim! Dievs, kas sava Dēla notiesāšanā esi licis atmirdzēt Tavam spēkam vājumā, mēs Tevi lūdzam: liec apzināties mums mūsu neizlēmību grūtas izvēles priekšā un liec mums Tavā spēkā apliecināt pasaulei savu izvēli ticēt uz Tavu Dēlu Jēzu Kristu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

    VI JĒZU ŠAUSTA UN VAINAGO AR ĒRKŠĶIEM

    Mk. 15:17-19 Un tie Viņam apvelk purpura apmetni un, nopinuši ērkšķu vainagu, lika Viņam to galvā un sāka Viņu sveicināt: "Sveiks, Jūdu ķēniņ!" Un sita Viņam pa galvu ar niedri, un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza.

    Kad par Jēzu ņirgājoties, Viņam uzvilka apmetni, šķita, ka daudzos ļaudīs iededzies kāds nekontrolējams ļaunums. Tiem ar to nepietika, tie vēl uzlika ērkšķu vainagu, kura ērkšķi dūra Jēzus galvu, kā resnas adatas. Sišana, apspļaudīšana un vēl viltus pielūgšana. Tad, kad velnam dod vaļu izpausties, tas nesnauž un neguļ, tas ir čakls un strādā pie visiem cilvēkiem, kas viņam to atļauj. Kad cilvēki sāk darīt ļaunumu kā tādā vienā lielā vilku barā, tie vairs neprot apstāties, neizdarījuši galējas šausmas. Jēzus apsmiešanā mēs ieraugām visas cilvēces postu, kad tā ir ļāvusies ļaunumam. Ļaunums, kas ir vienā mazā cilvēkā, savienojoties ar citiem rada lielas ciešanas. Tā tās bija ar cilvēku izsūtīšanu, tā tas bija ar genocīdu, tā tas bija ar iebrukumu Ukrainā u.t.t. Kurā brīdī cilvēks ir vēl cilvēks un kad tas jau ir ļaunāks par izsalkušu zvēru? Tad, kad tas ir nostājies pret Jēzu.

    Lūgsim! Dievs, Tu kas sava Dēla ciešanās esi atklājis Viņa Ķēniņa spēku, mēs Tevi lūdzam: dāvini, ka spējam pieņemt mūsu ciešanas Viņa ciešanu dēļ, lai varam līdz ar Viņu doties pretī Tavai Ķēniņa valstībai, kur Tu līdz ar Viņu - Tavu Dēlu – un Svēto Garu dzīvo un valdi, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

    VII JĒZUS NES KRUSTU

    Jņ. 19:16,17 Tad Pilāts atdeva tiem, lai tie Viņu sistu krustā. Tad tie saņēma Jēzu. Un Viņš, savu krustu nesdams, gāja uz vietu, ko sauc par Pieres vietu, ebrejiski Golgātu.

    Nest savu krustu ir kā rakt pašam savu kapu, pirms tu tiec noslepkavots. Un tieši tas Jēzum bija jādara. Lai Jēzus varētu grēkus izpirkt, Viņam bija jāļauj, lai pasaule Viņu noslepkavo un vēl atrod tam attaisnojošu iemeslu. Lai uzvarētu grēku, Viņam bija grēks jāuzņem. Šajā krustā bija saņemts kopā Tavs un mans grēks, lai Jēzus to nestu. Ja mēs paraudzītos uz to savām acīm, mēs ieraudzītu, visu savu domu, vārdu un darbu netīrību, kas Jēzum bija jāuzņem. Vai tu maz gribētu ieskatīties tik dziļi, lai to ieraudzītu. Tad būtu riebumā jānovēršas pašam no sevis. Tādēļ Dievs mums daudzus grēkus padara neapzinātus, lai mēs nenovērstos paši no sevis un nekristu izmisumā, bet tvertos pie Pestītāja. Tikai tad, kad atzīsim, ka bez Jēzus nespējam iekļūt Debesu Valstībā, tikai tad aptversim Jēzus Krusta ceļa nozīmi.

    Lūgsim! Dievs, Tu, kas esi devis savam Dēlam krustu, lai izlīdzinātu ar sevi visus cilvēkus, dāvā mums nevairīties no mūsu dzīves krusta, ka pazemībā un pacietībā sekojam mūsu Kungam Jēzum Kristum, Tavam Dēlam, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…


    VIII SĪMANIS NO KIRĒNAS PALĪDZ JĒZUM NEST KRUSTU

    (Mk. 15:21) Un tie piespieda kādu, kas, no lauka nākdams, garām gāja, Sīmani no Kirēnas, Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu Viņa krustu.

    Karavīri domāja, ka ļaunu dara, piespiezdami cilvēkam no malas, ka tas palīdz Jēzum. Taču ļaunu gribēdami, tie izdarīja labu. Tie redzēja Jēzus cilvēcisko bezspēku un Sīmanim no Kirēnas deva iespēju kļūt par Jēzus ciešanu līdzgaitnieku. Cik neticīgā pasaule ciešanas uztver kā sodu, tik mums tā var nākt par uzvaru, par tuvāku būšanu Kristum un par pieaugšanu ticībā. Tā arī citās lietās – pasaule ierauga visur zaudējumu tur, kur mēs varam gūt ieguvumu. Jo ar Kristu Tu nekad nepaliec zaudētājs, bet tevi vienmēr gaida uzvara – tavā dzīvē, tavā nāvē un tavā augšāmcelšanā. Pasaule to neredz un nesaprot, un tai tā liekas pēdējā muļķība, bet mums tā ir vislielākā gudrība. Un tā arī citās lietās – kad mēs mēģinātu savienot ticību ar neticību, mēs ieraudzītu, cik tas ir neiespējami.

    Lūgsim! Dievs, Tu, kas krusta ceļā Kirēnas Sīmanim ļāvi sastapt Tavu Dēlu un darīji viņu par Jēzus ciešanu līdzgaitnieku, dod, ka spējam nest savu krustu un palīdzēt citiem arī tad, ja mūs uz to piespiež. To lūdzam caur Viņu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

    IX JĒZUS SATIEK JERUZĀLEMES SIEVIETES

    Lk. 23:27-28 Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja. Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: ,,Jūs, Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un saviem bērniem.’’

    Tad, kad mēs ļaunām mēlēm apspriežam citus cilvēkus un norādām uz tiem, kā tie rīkojušies vai kādus lēmumus pieņēmuši, ir vieglāk būt ne ar ko neievērojamam un pelēkam. Par tevi nerakstīs un par tevi nerunās. Tātad arī neaprunās un neapmelos. Taču līdz, ko tu esi nozīmīgs, ne tikai saviem tuvākajiem, bet sabiedrībai ar savu darbu, amatu vai talantu, tā ļaunas mēles ir neizbēgamas. Jēzum tā ir vēl joprojām, Viņš netika apsmiets tikai krusta ceļā, bet vēl šodien sarunātajā, uzrakstītajā, apspriestajā un cilvēku neticībā. Par mirušiem cilvēkiem mēs sakām, ka par tiem mēs runājam tikai labu vai neko un to, daudzmaz, visi cenšas ievērot, izņemot runājot par totalitāriem varmākām. Savukārt par Jēzu turpina runāt ļaunu vēl šodien, kaut pats Pilāts neatrada īstu iemeslu viņu notiesāt. Un cilvēki ne tikai šo ļaunumu patur pie sevis, bet dalās ar to arī tālāk ar citiem, nepalūkojoties paši uz sevi. Ko tad tu cilvēk, kurš ļaunu runā par Jēzu un ticīgajiem, vēlies piedāvāt par iekļūšanu Debesu Valstībā. Raudi par saviem grēkiem un tad palūkojies uz pasauli Dieva acīm!

    Lūgsim! Dievs, kas caur savu Dēlu, esi devis mierinājumu un svētu pamācību raudošajām Jeruzālemes sievām, māci arī mūs pasaulīgu asaru vietā liet grēknožēlas asaras. To lūdzam caur Viņu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

     

    X JĒZUS PIE KRUSTA

    Mk. 15:24 Un tie Viņu sita krustā un izdalīja savā starpā Viņa drēbes, mezdami kauliņus par tām, ko kurš dabūtu.

    Nedomā, ka tu ļaunuma varu varētu kaut kā paēdināt un ka velnam kādreiz rijība būtu piepildīta. Tas neprot apstāties un nekad tam nav gana. Ar to nevar noslēgt nedz līgumu nedz paļauties uz viņa godaprātu. Tad, kad tas no tavas dzīves ir paņēmis visu, tas vēl lūko, kā to pārdot citiem. Kad Jēzum bija atņemts Viņa gods un cilvēciskā cieņa. Kad šķita, nu vairs nav nekā tik ļauna, ko vairs Jēzum nodarīt, tie izdomāja šo ļauno joku, uzspēlēt spēli ar metamajiem kauliņiem, lai Kristus drēbes paņemt viens no tiem sev kā trofeju. Cilvēku ciešanas bija sava veida teātris tajā laikā. Un šodien tāds pats teātris notiek ekrānos. Cilvēki skatās šausmas, kā viens otram dara vardarbību un līst asinis un pasniedz to visu ar lielu humora piedevu, tādejādi šausmas padarot smieklīgas un cilvēkus pie tām pieradinot. Tad, kad mums kāds nodarītu sāpes, vai mēs tad spētu tā pasmieties? Līdzjūtība ir viena no vērtīgākajām cilvēka īpašībām, ko nedrīkst ļaut nevienam iznīcināt. Velns to centīsies izdarīt, bet tu esi ar Pestītāju un mācies tikai no Jēzus.

    Lūgsim! Dievs, žēlsirdības pilnais Tēvs, kas Tava Dēla krustā mums atklāji pilnīgās pestīšanas zīmi; mēs Tevi lūdzam: ļauj mums bijībā norimt Viņa krusta priekšā un dāvini mums ielūkoties mūsu pestīšanas noslēpuma dziļumos. To lūdzam caur Viņu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

    XI JĒZUS APSOLA SAVU VALSTĪBU ĻAUNDARIM PIE KRUSTA

    Lk. 23:39-42 Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: ,,Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi pašu un mūs!’’ Bet otrs norāja un sacīja: ,,Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.’’ Un viņš sacīja: ,,Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!’’

    Vai tad, kad notiek mums pēc mūsu nopelniem, vai mēs protam atzīt, ka esam to pelnījuši, vai joprojām uzskatām, ka apkārt ir tikai netaisnība. Īpaši šajā laikā. Vai tad tas, kas notiek pasaulē nav pelnīti? Kad Dievam skrienam garām, kad garām skrienam saviem tuvākajiem, kad ļaunu darām cilvēkiem un dabai un dzenamies pēc naudas, aizmirsuši Dievu, vai nebūtu pelnīti, ka ar mums vēl pat daudz kas ļaunāks. Viens no ļaundariem to saprata un atzina, ka ir pelnījis sodu, kamēr cits pat šajā nāvessodā nespēja atzīt savu vainu. Kas ir tas, kas tev liek sacīt – es esmu grēkojis? Tas ir Svētais Gars, kurš tev kristībā dāvināts un runā caur sirdsapziņu. Ļauj tam runāt katru dienu, nekad to neapklusini, jo zini – tā nav veltīga dāvana.

    Lūgsim! Dievs, Tu, kas savā krustāsistajā Dēlā esi atdarījis pestīšanas vārtus visiem grēciniekiem; mēs Tevi lūdzam: dāvini mums drošu pārliecību, ka Tu gribi ikvienam, kas atklātu sirdi stājas Tava Dēla krusta priekšā, dāvāt piedošanu un to izvest no ikviena ļaunuma un grēka un nāves. To lūdzam caur Viņu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

    XII JĒZUS PIE KRUSTA, MĀTE UN MĀCEKLIS

    Jņ. 19:26-27 Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: Sieva, redzi tavs dēls! Pēc tam Viņš saka māceklim: ,,Redzi, tava māte!’’ No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis.

    Marijai, kurai tik daudz bija jāpārdzīvo un kuras sirdij izgāja cauri visas šīs šausmas, Jēzus deva citu dēlu, par ko tai rūpēties. Tā arī mēs esam aicināti rūpēties par tiem, kuri palikuši bez vecākiem. Tas nav pat aicinājums, bet pienākums, kā to apliecina daudzkārt Svētie Raksti, uzsvērdami rūpes par bāreņiem. Ne tikai par bez vecākiem palikušajiem, bet arī par ticības bāreņiem. Par tiem, kuri savā ticībā palikuši vieni ceļa iesākumā vai kuriem nav bijis neviena, kas pastāstītu par Jēzu un Mūžīgo dzīvību. Savukārt pašiem vēl atnākt uz draudzi tiem vēl nav drosmes. Atceries vienmēr savus vecākus un aizbildņus, kuriem tevis dēļ ir bijis jāpārdzīvo daudz grūtību, un pateicies Dievam par viņiem. Atceries pateikties Dievam arī par tiem, kuri ievadīja tevi ticībā, par krustvecākiem un par savu pirmo mācītāju, kurš tevi kristīja un iesvētīja.

    Lūgsim! Dievs, kas esi izredzējis Jaunavu Mariju būt par Tava Dēla māti, mēs Tevi lūdzam: dāvini mums, ka varam nostāties zem krusta tāpat, kā nostājās viņa, kas gan caur sāpēm, taču pieņēma Viņas Dēla mīļoto mācekli par savu dēlu, dod, ka arī mēs spējam pieņemt tos, ko mums uztic Tavs Dēls, jo Viņu mēs atzīstam par mūsu Kungu. To lūdzam caur Viņu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

    XIII JĒZUS MIRST PIE KRUSTA

    Mk. 15:33-39 Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca, saukdams: ,,Eloī, Eloī, lamā zabahtani?’’ Tas ir tulkots: ,,Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?’’ Un daži no tiem, kas tur klāt stāvēja, to dzirdēdami, sacīja: ,,Redzi, Viņš sauc Eliju.’’ Bet viens aizskrēja, pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri, un deva Viņam dzert, sacīdams: ,,Pagaidiet, redzēsim, vai Elija nāks un Viņu noņems.’’ Bet Jēzus stiprā balsī iekliedzās un nomira. Un priekškars Templī pārplīsa divos gabalos no augšas līdz zemei. Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, redzēdams, ka Viņš tādā veidā bija miris, sacīja: ,,Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.’’

    Patiešām Tēvs atstāja savu Dēlu cilvēcībā vienu, lai Viņš piedzīvotu cilvēciskas sāpes, ciešanas un nāvi. Ne lai ar dievišķu spēku pārdabiskā veidā no tām izvairīties. Tādēļ, lai arī Tēvs atstāja savu Dēlu šādās ciešanās vienu, Viņš līdz ar Dēlu cieta līdzi, un visa Debess un eņģeļi raudāja līdzi. Tie, kuri bijuši nāves priekšā, zina, cik tas mirklis ir baiss. Un tajā brīdī vārdi šķiet tik lieki un vienīgi asara iederas īsti un bijīgs klusums. Tomēr šeit mēs redzam, ka ir cilvēki, kam pats nāve neizraisa bijību un kas par to tikai smejas. Katram pienāk dzīvē tādi brīži, kad šķiet Dievs mani ir atstājis, bet Jēzu patiešām Dievs bija atstājis tajā brīdī - noņēmis tam iespēju nokāpt no krusta, lai tagad Jēzus varētu tā vietā, lai karātos pie krusta, kāpt nost un smieties par pāridarītājiem, izraut naglas un mest tās acīs šiem sitējiem. Nē, Viņš padevās kā jērs, ko ved uz nokaušanu, lai Raksti tiktu piepildīti. Jēzus varēja šiem smējējiem ,,iebāzt acīs’’ viņu vārdus un tos apklusināt, bet mūsu dēļ padevās nāvei. Mēs cilvēcīgi vienmēr gribam, lai visi mums mīļie dzīvo, bet tā ir liela ticība nāvi pieņemt un uzticēt tos, kuri paņemti, lai Viņi būtu kopā ar Dievu Debesīs. Nāve cilvēkam atņem šo dzīvi, bet vēl vairāk dāvā no tās brīvību Dievā.

     Lūgsim! Dievs, mēs Tevi lūdzam, kad izbiedēti un uzvarēti stāvam Tava Dēla Krusta nāves priekšā, mēs Tevi lūdzam: pildi mūsu sirdis ar ticību un ļauj mums savā dzīvē apliecināt, ka vienīgi Dievs, kas pats sevi līdz galam upurē cilvēku labā, spēj patiesi mūs darīt brīvus un dāvāt, ka kļūstam par Viņa valstības mantiniekiem. To lūdzam caur Viņu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

     

    XIV JĒZU GULDA KAPĀ

    Mk. 15:42-46 Kad jau vakars metās un tā kā bija sataisāmā diena, tas ir, sabata priekšvakars, Jāzeps no Arimatijas, cienīts runas kungs, kas pats arīdzan gaidīja Dieva valstību, iegāja droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Bet Pilāts brīnījās, ka Viņš jau bija nomiris, un, virsnieku aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr Viņš miris? Un, to no virsnieka dabūjis zināt, viņš atvēlēja Jāzepam Jēzus miesas. Un tas, nopircis smalku audeklu, Jēzu noņēma un ietina tai audeklā, un ielika Viņu kapā, kas klintī bija izcirsts, un akmeni pievēla pie kapa durvīm.

    Jēzum nekas nepiederēja. Viņam nebija nevienas mantas. Viņš arī no Debesīm nāca uz zemi bez kādām brīnuma lietām no Debesīm vai vismaz no nākotnes. Taču Viņam arī neko nevajadzēja. Viņš nevēlējās iegūt neko no tā, kas cilvēkiem bija, ar ko tie lepojās, kas bija valdnieku pilīs. Visā savā zemes dzīves laikā Viņš nevienam neko nelūdza, izņemot ēst. Taču, ko Viņš patiesi vēlējās iegūt katru dienu toreiz, un vēlas joprojām tagad, ir cilvēku sirdis, kas pievērstas Debesīm. To Viņš stāsta līdzībā par tirgotāju un pērli (Mt. 13:45 ,,Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to’’.) – tikai šī pērle nav domāta kāds dārgs akmens, dārgs auto, digitāla spēļlietiņa, zīmola apģērbs vai apzeltīta pils, bet šī dārgā pērle ir grēcinieka sirds, kas devusi savu jāvārdu Kristum un tikusi izglābta.  Kristus vērtē cilvēku augstāk par visdārgāko akmeni un tam ir grūti noticēt, ka tu vari būt Jēzum tik dārgs, taču tāda ir Dieva mīlestība, uz kuru esam aicināti paļauties. Kaut mums katram cilvēka sirds un Viņa pestīšana būtu nozīmīgāka par visas pasaules mantām un labumiem! Kristus dzīvoja kā nabags, kas daudzus darīja bagātus ar vārdiem, atziņu un grēku piedošanu.

    Lūgsim! Dievs, Tu, kas esi ļāvis Tavam Dēlam, gaidot augšāmcelšanās rītu, nokāpt kapā, mēs Tevi lūdzam: palīdzi, ka ļaujam Viņam nokāpt arī mūsu dzīves izmisuma un sakāvju kapos, lai kopā ar Viņu spējam sagaidīt Pestīšanas dienu. To lūdzam caur Viņu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

    Mūsu Tēvs Debesīs…

    10.04.2020.                                                                                                                 I. Matīss

  6. 2020. gada Zaļajā Ceturtdienā

    Lasījumi: I Mozus 14:18019; I Kor. 11:23-26; Jņ. 13:1-17

    Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: "Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?" Jēzus atbildēja viņam: "Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi." Pēteris Viņam saka: "Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!" Jēzus atbildēja viņam: "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis." Sīmanis Pēteris saka Viņam: "Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!" Jēzus saka viņam: "Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi."             Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: "Ne visi jūs esat tīri." Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: "Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis., patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis.  Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt! (Jņ. 13:1-17)

             

    Slavēts Jēzus Kristus šodien un mūžīgi. Šovakar mēs atrodamies šajā noslēpumainajā Jēzus satikšanās kopā ar mācekļiem tajā vakarā. Iedomājies, ka tu esi viens no viņa mācekļiem un Jēzus mazgā tavas kājas. Tev, tieši tāpat kā Pēterim, gribētos teikt, ,,Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas???’’Kungs, ļauj man būt tam, kurš tev nomazgā kājas, iedod tev tīrus apavus pēc smilšu un putekļu pilnā ceļa.

    Iedomājieties tikai, kāds tas būtu gods, ja tu būtu iedevis Kristum tīrus apavus un tev Viņš būtu ļāvis nomazgāt Savas kājas! Tu par to stāstītu bērniem un mazbērniem un to pieminētu visas nākošās paaudzes. Bet ja Jēzus mazgātu tev kājas, kā tad tu justos?...

    Tu klusībā noliektu galvu un tava sirds aiz saņemtās žēlastības būtu kā salauzta, ka Debesu Ķēniņš pie tevis ir tik zemu noliecies. Un Jūda? Jā – ne tikai Pēteris – arī Jūda bija tur. Viņš, kurš Jēzu nodeva, arī Viņš saņēma to pašu Jēzus kalpošanu. Kā bija Jēzum ēst ar savu nodevēju pie viena galda, mazgāt tam kājas un izturēties laipni? Vai esam par to aizdomājušies tīri cilvēcīgi? Palūkojoties uz Jēzu kā uz cilvēku. Zināt nodevību un tomēr klusēt. Zināt nodevēju un tomēr mazgāt kājas arī Viņam. To pārdomājot sažņaudzas sirds un gribas teikt - es tā nevarētu, es tā nedarītu. Bet arī Jūda bija Jēzus māceklis. Arī viņš mācījās, arī viņš bija dzirdējis visu no Jēzus to pašu, ko pārējie. Šajā brīdī Jēzus būtu varējis nenoklusēt visu par Jūdu un izstāstīt arī pārējiem mācekļiem, ko Jūda nodomājis darīt, tad pārējie mācekļi Jūdu Iskariotu būtu apstādinājuši un nebūtu tam to nemaz ļāvuši, bet, tad tas nebūtu vairs tas evaņģēlijs, ko lasām.

    Jēzus sirdij ceturtdienā vajadzēja palikt klusai un gaidīt, ka piepildīsies Raksti, lai netaisnā tiesa kļūtu par uzvaras tiesu.

    Un, ja vien Jūda būtu vēlējies, Jēzus Viņam to piedotu, tomēr Jūda izvēlējās pašiznīcības ceļu, pašnāvības ceļu kas aizveda viņu uz mūžīgu nāvi. Kā mēs vēlāk lasām, tad izdarīto viņš nožēloja, taču Jēzum piedošanu prasīt vairs nespēja un arī sev piedot nevarēja. Jēzus sacīja ,,Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas’’ (Lk. 6:32). Viņš sacīja un piepildīja to pat pie Jūdas Iskariota, pat viņam  mazgājot kājas. Kādi visbiežāk esam mēs? Mēs zinām, kā būtu jādara, mēs zinām, kā Jēzus ir mācījis, bet tad, kad pienāk īstais mirklis, kad tas dzīvē ir jāparāda, tad mēs rīkojamies savādāk un ievainojam Jēzus sirdi. Teorētiskā zināšana par Jēzus mācību un praktisks pielietojums mūsu dzīvē bieži klibo.

    Mēs līdz galam neprotam Viņa mācību novērtēt, ieraudzīt to, cik ļoti tā ir īsta šodien. Cik ļoti tā runā par mums. Esmu dzirdējis no cilvēkiem: ,,Jā, Jēzus to ir tik skaisti pateicis, man tā patīk Viņa vārdi’’. Taču Jēzus vārdi nav tikai kādas skaņas un skaistas frāzes,

    Viņš ar Savu nodošanos parāda, cik Viņš ir īsts un patiess. Kaut mēs spētu būt tik patiesi.

    Jēzus ar noliekšanos pie mācekļu netīrajām kājām mums parāda piemēru – ja pats Dieva Dēls ir gatavs šķīstīt mūs no mūsu netīrumiem, nomazgāt mūsu grēkus ar savām asinīm, tad cik mums jābūt gataviem iedziļināties otra sāpēs. Kādreiz mēs ieraugām otra cilvēka grēkus un esam dedzīgi tos uzreiz apkarot, zinot visu, kā vajag, taču Jēzus to pazemīgajos  cilvēkos ,,mazgā’’.

    Viņš nenāk pie visiem uzreiz ar pārmetumiem. Viņš, kurš redzēja ikvienam cauri, vēlas, lai pats cilvēks atzītu ,,Jēzu, man tevi vajag!’’ Lasot Bībeli, ievērosim, pret kuriem cilvēkiem Jēzus ir ass.  Tāds Viņš ir pret tiem, kuri no sevis daudz iedomājas, tāds Viņš ir pret tiem, kuri vēlas ar Dieva Vārdu taisīt biznesu un pret tiem, kuri neprot piedot.

    Savukārt pret tiem, kuri sabiedrībā tika uzskatīti par visgrēcīgākajiem cilvēkiem, pret laulības pārkāpēju un muitnieku, Viņš ir daudz laipnāks un iejūtīgāks.

    Kādēļ Jēzum nav mūsu  loģika? Tādēļ, ka Viņam patīk patiesi cilvēki, kas atzīst savu grēku, lai arī cik tie zemu savā dzīvē būtu krituši. Pie tiem Viņš ir gatavs noliekties, pie tiem Viņš ir var strādāt un tos mainīt ar tiem Viņš var būt kopā pat pie viena galda.

    Atceries, kāda bija pirmā reize, kad tu, tāpat kā toreiz mācekļi, saņēmi Svēto Vakarēdienu. Vai tu izjuti Viņa sāpes, kas tajās ieliktas? Vai Tu izjuti Viņa mīlestību, kas šajā Vakarēdienā ieplūst tevi, kā tāda dzīvības spēcinoša dvaša.

    Atceros, kad es tiku iesvētīts, bija ārkārtīgi auksta diena un biju pārsalis tā, ka no sprediķa neko nedzirdēju, bet kad saņēmu Svēto Vakarēdienu, tas bija tik īpašs mirklis, ko nemūžam nevar aizmirst. Jēzum arī apkārt bija daudz aukstuma, daudz ļauna vēlējumi un priekšā vēl visas briesmas, bet šajā īpašajā vakarā ar saviem mācekļiem, Viņš spēja dot viņiem siltumu. Te atkal iedomājoties tīri cilvēcīgi: atceries kādu cilvēku, kurš, zinādams, ka viņam ir jāmirst, ir tomēr tev devis vēl vislielāko siltumu un mīlestību. Es to piedzīvoju nu savas vecmammas. Varbūt kāds no jums to ir piedzīvojis no sava tuvinieka. Tas ir kas vārdos neizstāstāms, tās sajūtas, kas tevi pārņem to atceroties vien.

    Un līdzīgi ir Svētajā Vakarēdienā. Es iedomājos, ka mācekļiem Kristus no sevis deva tādu laipnību šajā pēdējā vakarā, būdams kopā ar Viņiem un zinādams, ka rītdien Viņu gaida nāve. Vai kaut ko no tā Viņš mainītu, ja būtu dzīvojis šeit otru reizi? Neko, to es varu apgalvot diezgan droši. Evaņģēlija nodaļas sākumā mēs varam lasīt: ,,zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.’’

    To nozīmē līdz galam. Kādi mēs bieži vien paliekam, kad mums kaut kas sāp, kad mūs kaut kas apdraud, kad mēs no kaut kā baidāmies? Nejauki, neiecietīgi, pret citiem, gribot, lai apkārt citi jūtas tikpat slikti, kā es. Kad nav gājis labi darbā, tad bieži vien vecāki to izliek uz saviem bērniem. Laulātie uz saviem dzīvesbiedriem un tā tālāk. Jēzus rādīja, ko nozīmē mīlēt līdz galam savus mācekļus, līdz pēdējai dzīves stundai, pašreiz vēl nedomājot par to, kas būs pēc Piektdienas.

    Un tu esi viens no Viņa mācekļiem. Ikreiz, kad tu baudi Svēto Vakarēdienu, tu esi tu kopā ar Jēzu pie šī galda, bet šodien tu jau saņem mīlestības piepildītu mielastu, reizē pilnu sāpju un bet vēl vairāk uzvaras mielastu. Reizē no zemes ņemts, bet daudz vairāk par debesu pārtapušu  ēdienu un dzērienu. Reizē Dieva izpirkto dusmu biķeri, bet daudz vairāk -  Dieva žēlastības biķeri. Jo Kristus miesa ir par tevi nodota un Kristus asinis ir par Tevi izlietas. Vienreiz, bet uz mūžīgiem laikiem.

    Gulbenes (Jaungulbenes) un Velēnas draudzes mācītājs

    Ilgvars Matīss

    ---------------------------------------

  7. 2020. gada 5. aprīlī

    Palmarum (Pūpolu svētdiena) – Ciešanu laika otrā svētdiena; krāsa – violeta

    Lasījumi: Jes.53:4-9a; Flp. 2:5-11; Mt. 21:1-11

    Aizlūgumi: Rūjienas Sv. Bērtuļa draudze, palīgmāc. Edgars Graudiņš; Vircburgas draudze (Vācija),     LELBāL arhibīskaps emer. Elmārs Ernsts Rozītis; Lietuvas evaņģēliski luteriskā baznīca

    Dziesmas: 11., 116., 115., 215., 312., 21.!

     

    Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: "Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs."

    Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū.

    Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: "Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!"

    Un, kad Viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: "Kas Tas tāds?" Bet ļaudis sacīja: "Šis ir pravietis Jēzus no Nacaretes Galilejā." (Mt. 21:1-11)

    Dzirdēdami, ka Jēzus lēnprātīgi devās uz Jeruzālemi, mēs iedomājamies lēnu gaitu ar ēzeli. Jā, tam ir nozīme, ka viņš jāja ar ēzeli, tā ir lēnprātības zīme, doties Dieva Dēlam ar šo spītīgo lopu, taču cikkārt lielāka ir Jēzus neredzamā lēnprātība – doties uz pilsētu, kur viņu sagaida krusta nāve, cik liela ir tajā brīdī Jēzus iekšējā lēnprātība, doties pie cilvēkiem, kas viņu neieredz, doties uz Sava Tēva namu, uz templi, kurš pārvērsts par tirgus namu, sēdēt ar mācekļiem pie viena galda, no kuriem viens viņu nodos, tikt saņemtam gūstā un apcietinājumā, tikt pazemotam un saņemt kroņa vietā ērkšķu vainagu ieduramies savā galvā… par to visu domājot, izjūtot iekšēji šīs Jēzus piedzīvojamās šausmas, tikai tad saprotu, ko nozīmē, ka Jēzus nāca lēnprātīgs…

    Kāda tā bija no Jēzus puses lēnprātība klausīties visas tās muļķības, ko cilvēki runāja, atbildēt uz jautājumiem, ar kuriem tie Jēzu izaicināja. Ak, kādi gan reizēm mēs esam auni un spītējamies pretī Dievam, un Viņam tas viss vēl jāpacieš. Tieši tāpat kā jāiejāj savā uzvaras gājienā pretī nāvei uz spītīgā lopiņa ēzelīša. Kad mēs nokaitinām Dievu, caur pašu izdarītā sekām Dievs mūs pārmāca.

    Tiklīdz klāt ir pārmācība, mēs sakām ,,Dievs, es nekad tā vairs nedarīšu, tikai, lūdzu, apstādini šo pārmācību. Taču, tikko pārmācība ir beigusies, tā mums ir aizmirsies, kādēļ tā ir bijusi un ko tā mums mācīja. Tā mēs reizēm uzvedamies vēl sliktāk par visspītīgāko ēzeli. Var teikt, ka no visiem, kuri tajā brīdī bija kopā ar Jēzu, ēzelītis bija vispaklausīgākais no visiem un nesa Dieva Dēlu uz savas muguras, it kā visu saprazdams labāk par cilvēkiem.

    Kā ļaudis sagaidīja Jēzu – cirta zarus un kaisīja uz ceļa, izklāja drēbes uz ceļa sauca. Kad ļaudis sveica Jēzu dziedot Ozianna, viņi apliecināja, ka Jēzus no Nācaretes ir apsolītais Mesija, un viņi izlūdzās izdošanos un svētību kā Viņam tā arī Viņa valstībai. Vienā neparastā vārdā ,,Ozianna’’ ietvertas tik daudz novēlējumu un slavējuma. Vienkāršie un nabadzīgie ļaudis deva Dieva Dēlam tādu godu kā prata, lai Viņš nāktu un valdītu, lai mainītu valsti un tās iekārtu.

    Taču Jēzus nāca ne lai iznīcinātu visus ļaunos cilvēkus, bet, lai katrs ieraudzītu, kā ļaunums ir nemanot ieradies katra viena sirdī. Ne lai mainītu iekārtu, bet lai izpirktu cilvēkus grēkus. Citiem vārdiem sakot – Jēzus mums māca, ka mūs jāglābj no mums pašiem. Līdz ko mēs gribam būt mēs paši ar nozīmi sev, man, mans, es pats, tā uzreiz tā pārvēršas par kalpošanu sev, kas mūs pašus aizved postā.

    Kad tu ieraugi brutalitāti un ļaunumu, tad tas tev liek varbūt šausmās sastingt, taču tevi pašu tas nemaina, kā vien iededz dusmas un atriebību.

    Savukārt, patiesa pazemība, kāda tā ir Kristum, tā tevi var mainīt. Tas liek man uzdot jautājumu ,,kas gan es esmu, lai Jēzus manis dēļ ko tādu darītu?

    Kas gan liek Viņam ko tādu izciest šeit uz zemes, lai par mani tā cīnītos? Atbilde slēpjas vienīgi Dieva mīlestībā. Gribas teikt ,,Jēzu, vai tu mani tiešām pazīsti, ka tu vēlies manis dēļ iet šo krusta ceļu? Tu laikam nezini ne manus jaunības grēku, ne manus šī brīža domu grēkus. Tu taču nezini, Dievs, cik manī ir daudz nešķīstības, netīru domu un iegribu, ka Tu ej šo ceļu. Jēzu, vai tu zini, ka neesmu pildījis daudzus savus solījumus? Vai tu zini, ka neesmu bijis tik uzcītīgs, cik kristietim pienākas būt? Vai Tu zini, ka esmu šaubījis?

    Gribas teikt - ,,Jēzu, pirms Tu ej šo ceļu, paklausies, ko es saku un uzlūko mani – vai tad patiešām mani ir vērts glābt? Ir taču citi cilvēki, par kuriem es tev varētu pastāstīt, lūdzu, ej pie viņiem, es neesmu pelnījis šo Tavu dārgo žēlastību, šo Tavu sāpīgo un baiso krusta moku ceļu.

    Tur es biju gatavs tevi sveikt un teikt, lai tu nāc un valdi, lai tu uzvari ļaunumu, lai pasaule ir tavā rīcībā, teikt ,,Ozianna, augstībā’’, bet pats savu sirdi tik bieži es, Kungs, esmu nocietinājis pret tevi, aizbildinoties, ka ir daudz ļaunu cilvēku,

    Tie, kuri izklāja drēbes un cirta zarus sagaidot Tavu iejāšanu Jeruzālemē taču domāja par savu labklājību un laicīgo valdīšanu, nevis par Pestīšanu. Kungs, vai Tu nezini, ka arī es biju starp viņiem – vai tu nepalaid garām tos brīžus, kad esmu domājis tikai par to, lai man būtu visi materiālie labumi un nebūt ne esmu veltījis laika tev?

    Kungs, un, savukārt, tie cilvēki, kuri nostājās pret Tevi un  Jeruzālemē sagaidīja ar vārdiem  ,,Kas tas tāds?’’, gadījumā neatgādināja par mani? Par visām tām reizēm, kad esmu šaubījies ticībā, kad neesmu Tevi apliecinājis un bijis ar stingru nostāju rīkoties tikai tā, kā esi mācījis Tu.

    Vai tiešām, pazīdams manī arī visu to, Tu izlēmi turpināt šo  ceļu? Kungs, kādēļ? Kas manī ir tik vērtīgs, ka Tu manis dēļ atdevi visu savu godu un cieņu, saņēmu apsmieklu un nāvi?

    Vai tiešām tu aiz visiem maniem grēkiem, manī redzi vēl kaut ko tādu, ko būtu vērts glābt un par ko būtu vērts mirt tik apkaunojošā nāvē, jo es nekā tāda tur neredzu.

    Lai kādas atbildes, Kungs, no Tevis es meklētu, es uz visiem saviem jautājumiem esmu saņēmis vienu un to pašu atbildi - Tavs Golgātas ceļš ir mīlestības ceļš, jo mīlestībā nav nekā loģiska. Tā neko neaprēķina.

    Tavs kalps Pāvils sacīja, ka tā ir lēnprātīga un tā nemeklē savu labumu, tā cer visu un panes visu – tikai tā Kungs Jēzus varēja iet šo ceļu un panest manis dēļ to visu - tikai mīlestībā.

    Iepretim Kristus mīlestības dēļ, cik mūsu sirds reizēm ir cieta, cik ļoti tā meklē savu labumu un savu taisnību, nevis Kristus u labumu un Kristus taisnību. Apustulis Pāvils rakstīja: ,,Tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.’’ (Kol. 3:13-14)

    Jēzus spēj mani mīlēt, pazīdams caur cauri, zinādams manus visriebīgākos grēkus, un tos taču Viņš nemīl un nevar mīlēt, cik lielai ir jābūt Viņa mīlestība pret mani kā cilvēku. Cik bieži esmu dzirdējis, kad cilvēks saka, ka nespējam mīlēt savus tuvākos, jo pārāk labi viņus pazīstam. Tad iedomāsimies uz brīdi, kā Jēzum ir mīlēt mūs, pazīstot mūs pat labāk, kā mēs pazīstam paši sevi. Zinot par mums absolūti visu un tomēr iet šo mīlestības ceļu, kas ir moku un sāpju ceļš.

    Divas dienas atpakaļ man bija saruna ar savu mammu un viņa teica, ka šis laiks, cerams, cilvēkiem daudz ko liks pārdomāt. Un tiem, kuri domāja, ka paši spēj visu noteikt, ieraudzīs, ka visās lietās gala vārds pieder Dievam. Un caur visu šo, cerams, lūgs Dievu un paļausies uz viņu.

    Un, ja nu kāda cilvēka sirds ir tik cieta, ka pat šajā laikā viņš neiemācās paļauties uz Dievu, nu tad tiešām viņš ir diezgan bezcerīgs.

    Lai Kungs svētī un uztur mūs šajā laikā, ka mācāmies paļauties, nepagurt lūgšanās un pateicībās par Viņa doto nepelnīto žēlastību šeit un mūžībā!

    Āmen.

     

    Gulbenes (Jaungulbenes) un Velēnas evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs

    Ilgvars Matīss

    Dievkalpojums skatāms:

    https://www.facebook.com/635292003264567/videos/2800838229965878/

    ---------------------------

  8. Baznīcas vadībai saskaņā ar vienošanos ar Tieslietu ministriju, dievkalpojumu notur mācītājs ar nepieciešamajiem palīgiem, bet uz dievkalpojumu šajā ārkārtas situācijā draudze nepulcējas.

    Individuāli draudzes locekļiem iespējams saņemt absolūciju un Svēto Vakarēdienu. Dievnamā pieejams izdrukāts sprediķis vai arī to var saņemt e-pastā.

    ---------------------------

  9. 29.03.2020

    Judica – Ciešanu laika pirmā svētdiena

    Ps. 130; Ech. 37:1-14; Rm. 8:6-11; Jņ. 11:1-45

    Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā. Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims. Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: "Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims."  Jēzus, to dzirdējis, sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts."  Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru. Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās. Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: "Iesim atkal uz Jūdeju!" Mācekļi Viņam saka: "Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?" Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas."  To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt." Mācekļi Viņam sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies." Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu. Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!

    Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!" Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju. Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli. Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot.

    Tad Marta sacīja Jēzum: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos." Jēzus viņai saka: "Tavs brālis celsies augšām!" Marta saka Viņam: "Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā." Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" Viņa saka: "Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē." Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: "Mācītājs ir atnācis un tevi sauc." Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un un dodas pie Viņa. Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi. Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris." Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: "Kur jūs viņu esat likuši?" Tie Viņam saka: "Kungs, nāc un redzi!" Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!" Bet daži viņu starpā sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: "Noņemiet akmeni!" Marta, mirēja māsa, saka Viņam: "Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas." Jēzus viņai saka: "Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?" Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: "Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis." Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: "Lācar, nāc ārā!" Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: "Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet." Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt. (Jņ. 11:1-45)

    Pateicība Dievam, ka šodien varam dzirdēt un lasīt šo brīnišķīgo notikumu, kas toreiz Betānijā bija cilvēkiem kaut kas vārdos pat neizsakāmi satriecošs. Kad tavā dzīvē notiek kaut kas tāds, kas satricina tevi un tavus tuvākos, tam būtu tevi jāmaina. Kad mēs izlasām kādu vērtīgu grāmatu vai ja mēs sakām, ka redzējām vērtīgu filmu vai dzirdējām vērtīgu lekciju,

    vai arī vērtīgs bija sprediķis, tad jautājums būtu – ja tas bija vērtīgs, ko tevī un tavā dzīvē tas mainīja? Vai esi par to domājis? Kad mēs izlasām kādu fragmentu no Bībeles, un to kristiešiem, būtu jādara katru dienu, jautājums būtu, kā tieši tas iespaidoja tavu dienu, kā tieši, to, ko tu šodien izlasīji, tu centies pielietot. Līdzīgi kā izglītība bez pielietojuma ir kā skaists uzvalks, kurš glabājas tavā skapī, kuru tomēr tu to nekad neuzvelc. Tāpat šis pārdabiskais notikums, būtu tikai satricinošs notikums pagātnē, ja tas nekādi neietekmētu Lācara, Marijas vai Martas dzīvi.

    Jēzum šī ģimene bija kas īpašs, tie bija viņa draugi, pie kā Viņš mēdza ciemoties, tie bija cilvēki, kas ticēja Jēzum kā Pestītājam. Un tomēr viņiem bija savas gaidas šajā dzīvē, savas ilgošanās un savas ekspektācijas, kādas gaidas, bet te pēkšņi notiek negaidītais. Pirms vēl dzīve, šķiet, pa īstam ir sākusies, ir pavisam nopietni saslimis brālis. Viņas sūta ziņu Jēzum, jo zina – ja Jēzus atnāks, viss atkal būs labi. Ja Jēzus būs klāt, nekas ļauns nenotiks. Ja Jēzus būs klāt, tad neko citu nevajag. Tomēr Jēzus nesteidzas, Viņam ir kāds īpašs plāns – tāds, ko nespēj ne iedomāties abas māsas. Jēzus paliek divass dienas paliek vietā, kur saņēmis ziņu un tikai tad dodas. Lai arī varētu to izskaidrot, ka Jēzus tik ātri nesteidzās uz šo apvidu doties, jo vēl tikko viņu tur gribēja nomētāt ar akmeņiem, par ko brīdina arī mācekļi, lai Jēzus neietu, tomēr daudz vairāk izsaka Jēzus vārdi ,,Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts’’.

    Un tad, kad Lācars nomiris, Viņš pat saka ,,Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu;…’’ Kā to saprast? Te bija iespēja Jēzum stiprināt mācekļu ticību, ne pēc Viņu pieprasījuma parādīt brīnumu, bet pēc paša Jēzus vēlēšanās.

    Caur šo notikumu tika stiprinātā ne tikai mācekļu ticība, ne tikai Martas, Marijas un Lācara ticība, bet katra viena ticība, kas vēl šodien to dzird, lasa un pārdomā. Notikums, kas satricināja visus šos cilvēkus toreiz, māca gadu tūkstošiem cilvēkus ticībā. Notikums, kurā tobrīd varēja ieraudzīt tikai skumjas un asaras, šodien mums liecina par to, kāda Dievam ir vara pār nāvi.

    Kad mēs ieraugām ārēji iespaidīgas lieta, tām ir jābūt ļooti iespaidīgām, lai uz šodienu cilvēku kaut kas pārsteigtu. Tāpēc tie cilvēki, kas vēlas ļoti izcelties, cenšas uzbūvēt pasaulē augstākās celtnes, garākos tiltus, lielākās pilis un tamlīdzīgi, kādreiz muižnieki sacentās, kuram būs uzcelts skaistākais dievnams. Ne vienmēr tādēļ, lai pienestu godu Dievam, bet lai cilvēki godinātu īpašnieku… taču skaidrs ir viens – lai cilvēkus pārsteigtu un uz ilgu laiku, tas vienmēr kaut ko maksā… par iepriekšminēto ir skaidrs, ka pirmkārt tas maksā materiālus līdzekļus, taču, ja esi ļoti bagāts, tu vari to izdarīt…

    Tirgošanās pasaulē mēs sakām ,,var dabūt par brīvu’’ – ir kādas lietas, ko tu vari, tā sakot, degustēt, izmēģināt, dabūt papildus u.tml., tad mēs sakām, ka to var dabūt par brīvu…

    bet arī tad kādam tas ir kaut ko maksājis, lai mēs varētu dabūt par brīvu, jo pats par sevi tas nav par brīvu…

    Taču, kā ar situāciju, kad vēlies atstāt tādu iespaidu, kas satricina otra cilvēka dzīvi… tas maksā daudz vairāk, kā naudu… tas pirmkārt maksā tava paša dzīve izmaiņas…. un lai tu liecinātu otram visu dzīvi par Jēzu, tas kaut ko no tevis maksā… tas maksā tavu laiku, tas var maksāt tavus līdzekļus, tas no tevis var maksāt visu, kas tev ir…

    Šai ģimenei šis brīnums arī kaut ko maksāja – tā zaudēja brāli. Šī ģimene brāli atguva – tā atguva un priecājās, jo Jēzus Lācaru uzcēla no nāves. Cilvēka miesa, kurai piemetas dažādas slimības, kādā brīdī mirst, un tā notika, pat ļoti pāragri, arī ar Lācaru.

    Taču Jēzus to vērsa priekā. Kad atnāca Jēzus, visas skumjas pauda kā nebijušas. Un viņi redzēja, kāda vara Jēzum ir pār slimību un nāvi.

    Gan viena māsa, gan otra māsa Jēzum, ar visu paļāvību saka ,,Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris’’. Viņu teiktajā nav pārmetuma, jo viņas taču saprot, ka Jēzus nevar būt vienmēr tikai pie viņu ģimenes, atšķirībā no citiem, kuri teica ,,Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" ‘’ Nē, drīzāk šajos Martas un Marijas vārdos es saklausu paļāvību, ka tur kur ir Jēzus, tur ir labi, un vai gan mēs vienmēr neizjūtam tieši to pašu.

    Šis notikums mums māca to, ka lai cik lielas būtu skumjas, lai cik lielas būtu bēdas, tas notiek pat vislabākajiem Jēzus draugiem un mācekļiem; taču lai cik tās būtu lielas, mēs sagaidām Jēzu un redzam, kā Viņš visu pārvērš, kā caur Viņu viss iegūst nozīmi tā, ka nekas no tā vairs nav zaudējums. Caur šo notikumu mēs saprotam, ka pat tad, kad šķiet, ka Dievs mūs ir atstājis, Viņš mūs nav nedz atstājis, nedz pametis, bet gan ļaudams piedzīvot mums bēdas, vēlas lai mēs caur tām, ko iemācītos un tad, sagaidot Kristus otro atnākšanu, kad visi mirušie tiks celti augšām, kad visas asaras tiks nožāvētas un visas bēdas tiks aizslaucītas, mēs priecātos, ka Jēzus vienmēr bija mūsu tuvumā un mēs - tuvumā Viņam. Ja šis notikums, kas notika ar šo ģimeni, ar mācekļiem un Jēzu, tev šodien lika aizdomāties un bija arī vērtīgs priekš tevis, tad tas mainīs arī kaut ko arī tavā domāšanā un tavā sirdī.

    Tad tu sapratīsi, ka Pestīšana, ko mēs varam iegūt par brīvu, par brīvu ir iegūstama Kristus dēļ. Viņam tā maksāja visu. Tādēļ uzlūkojot, krustā sisto Pestītāju, nekad to nenovērtēsim par zemu. Tā nav lēta, bet dārgi maksāta žēlastība. Jēzum mūsu pestīšana nemaksāja tikai naudu vai zināšanas, bet tā Viņam maksāja Viņa dzīvību. Nāvi Viņš uzvarēja, lai šī uzvara nu tagad piederētu visiem, kas uz Viņu tic. Lai paliekam šajā ticībā – Jēzus ir Augšāmcelšanās un Dzīvība! Āmen.

     

    Gulbenes (Jaungulbenes) un Velēnas Ev. lut. draudžu mācītājs

    Ilgvars Matīss

  10. Mācītāja ILGVARA MATĪSA uzruna 15.martā
    .......................................................................
    Ps. 95., 2. Moz. 17:1-7; Rm. 5:1-11., Jņ. 4:5-42.
    Oculi - gavēņa laika trešā svētdiena.
    ,,Manas acis raugās uz To Kungu vienumēr’’ (Ps. 25:15) Šo svētdienu Baznīcas kalendārā sauc par ,,acu’’ jeb varētu arī teikt - ,,Raudzīšanās’’ svētdienu (Oculi)!
    Te varam pārdomāt - cik pašsaprotami patiesam draudzes loceklim būt svētdien dievkalpojumā, kad ar ilgošanos pēc tā ir gaidīts vairākas dienas! Bet vai to Kungu varu ieraudzīt arī tad, kad nevaru būt sapulcējies draudzes vidū? Tā kā Kristus gavēja 40 dienas tuksnesī vai kā Apustulis Pāvils 3 gadus pavadīja tuksnesī. Te parādās arī mūsu īstais gavēnis. Gavēnis, kuru neizvēlamies, bet kuru Dievs mums šodien ir devis tieši tādā veidā – tad, kad nevaram iegūt visu, pēc kā mūsu sirds ilgojas. Tikai tad spējam mazliet vairāk saprast, kā ir būt cilvēkiem vecumā un kuriem nav spēka veselības visu gadu tādas, lai varētu saņemt Sv. Vakarēdienu tik bieži, cik tas pierasts aktīvākajiem draudzes locekļiem. Vai spēju arī nebūdams ar draudzi, saprast, ka Dievs mani nav nedz atstājis, nedz pametis. Šodienas Vecās Derības lasījumā arī Mozu bija situācija, kad ļaudis viņu bija gatavi nomētāt akmeņiem dēļ tā, ka nenotika, kā tie bija vēlējušies. audis bārās ar Mozu, sacīdami: "Dod mums ūdeni, ka varam dzert!" Bet Mozus viņiem sacīja: "Ko jūs rājaties ar mani? Kādēļ jūs kārdināt To Kungu?"
    Un tauta, pēc ūdens izslāpusi, kurnēja pret Mozu, sacīdama: "Kāpēc tu mūs esi izvedis no Ēģiptes, vai lai mēs mirtu aiz slāpēm, mēs un mūsu bērni, un mūsu lopi? Un Mozus brēca uz To Kungu un sacīja: "Ko lai es daru ar šiem ļaudīm? Daudz netrūkst, ka tie mani nomētās akmeņiem.’’ (2. Moz. 17). Arī mums šķiet nenotiek viss, kā mēs vēlētos un tajā brīdī kādi no mums varbūt ir gatavi apstrīdēt brīdinājumus, lēmumus, rīkojumus un tamlīdzīgi, neredzot aiz tā neko vairāk. Pēteris rakstīja: ,, Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.’’ (Pēt. 1:6-7) Izturējuši brīdi bez draudzes kopības, fiziskā klātienē pulcējoties, pēc tam būsim līksmāki kā jebkad, kad Kungs būs izvedis cauri arī tam. Katram uznāk šaubas un kārdinājumi, vai tā vispār drīkst būt! Taču kāds prieks, kad Kungs pēc tam parāda, kā jebkura pārbaudījumu situācija, var tikt dota kā svētība.
    ,,Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ej tautas priekšā un ņem kādus Israēla vecajus sev līdzi un arī zizli, ar kuru tu esi sitis ūdeņus, paņem to un ej! Redzi, Es tur stāvēšu tavā priekšā uz klints pie Horeba, un tu sit to klinti, tad no tās iztecēs ūdens, ļaudīm ko dzert." Un Mozus tā darīja Israēla vecaju acu priekšā. Un tās vietas vārdu nosauca: Masa un Meriba tāpēc ka Israēla bērni bija strīdējušies un bija kārdinājuši To Kungu, sacīdami: "Vai Tas Kungs ir mūsu vidū vai nav?’’ Strīdi un Dieva izaicināšana neko labu nedos. Tāpēc pārdomāsim vai mēs labu darām, neievērodami drošību arī ikdienā.
    Reizēm esam pieraduši sprediķa laikā apsēsties un iegulties kā klubkrēslā, bet te spiestā kārtā pienāk situācija, kad rokās Bībeli jāpaņem pašam, jāatver tā pašam, jāpārdomā arī pašam, bez visa jau gatava. Jāaizlūdz par citiem - bez mācītāja priekšā teiktās lūgšanas.
    Uz šodienu redzam arī pie bērniem, kad tie brīvā dienā saka: man ir garlaicīgi. Ko man darīt?
    Vai tad kad vecākiem ir jādarbojas ar bērniem un tie vairs nezina kā, jo visu laiku to darīja tikai bērnudārzs un skola. Tas ir laiks jaunai mācībai. Tāpat arī kā jauna mācība ir noturēt mājas svētbrīdi ar mājiniekiem tad, kad nekad tas nav darīts, jo vienmēr taču biji kopā ar viņiem dievkalpojumā un tur jau viss bija priekšā, kā un kas, un kad ir jādara.
    Dažkārt izskatās, ka bērni paši neprot atrast nodarbi, tiem visu vajadzīgs vadīt un sniegt instrukcijas. Līdzīgi arī ticīgajiem, pat zinot ticības pamatu, var šķist, kā nu bez instrukcijas es kaut ko izdarīšu, bet katram kurš regulāri nāk uz dievkalpojumiem, taču ir zināma dievkalpojuma kārtība. Var to noturēt arī pavisam vienkārši – piemēram: dziesma, grēksūdze, psalms, dziesma, lasījumi, pārdomas, Ticības apliecība, aizlūgšanas, Mūsu Tēvs, dziesma.
    Kad bērniem tu nesaki vairs, ko darīt un redzi, cik labi tie prot tomēr spēlēties un darboties, liekot lietā iztēli un savus talantus, arī tad, kad kādu brīdi nevari tiem veltīt savu laiku, kāds tas ir prieks! Tāpat ar ticīgajiem - kad tie atver Dieva Vārdu un pārdomā un paši lūdzas, negaidīdami detalizētu instrukciju, tad arī mācītāja gars ir līksms, ka tam ir tik dedzīga un patstāvīga draudze!
    Šodienas Evaņģēlija lasījumā (Jņ 4:4-42Jēzus sacīja samarietei pie akas: "Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, - tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.’’ (Jņ. 4:10)
    Tad, kad zinām, ko nozīmē būt dievkalpojumā kopā ar draudzi, tad saprotam, kāda tā ir svētība. Jo vairāk to pazīstam, jo vairāk pēc tā tiecamies. Tādēļ Jēzus saka: ,,Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu… tad tu būtu Viņu lūgusi’’ Tad, kad samariete aptvēra, ka te vairs nav runa par akas ūdeni, bet par ko pārdabisku, tad viņa jau saka ,, Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt’’. Viņa vēl neaptver, ka Jēzus žēlastība ir atkal un atkal un smelt to var katru dienu.
    Jēzus saka: ,, Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā’’. Te parādās, ka vai dievnamā vai mājās, bet turpinām pielūgt Dievu un būt kopā ar draudzi, ja ne fiziski, tad vienā garā, jo visi esam kopā salaista Dieva celtne, ,,dzīvie akmeņi’’, kuriem ik dienas jātveras pie Pestītāja žēlastības! Un ar kādu prieku pēc tam varēs novērtēt visas draudzes klātieni un kopību Vārdā un Sakramentā!
    ‘’Manas acis raugās uz To Kungu VIENUMĒR’’ (Ps. 25:15)
    Āmen.

  11. Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes jauniešu iniciatīvas grupa realizēja projektu “No sirds uz sirdi”.

    Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes jauniešu iniciatīvas grupa realizējot projektu Nr. MPK-2019/9 “No sirds uz sirdi” ir veikuši Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas teritorijas labiekārtošanu, apzaļumošanu, apstādījumu ierīkošanu un vietas pie karoga masta sakārtošanu, turklāt šajās aktivitātēs iesaistot dažādas paaudzes cilvēkus, kā arī vietējos uzņēmējus un zemnieku saimniecības.

    Projekta mērķis – dažādu paaudžu sadarbības veicināšana Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes teritorijas labiekārtošanas ietvaros.

    Projekta MPK-2019/9 “No sirds uz sirdi” kopējās attiecināmās izmaksas ir EUR 625,00 no tām programmas finansējums EUR 500,00 un pašu līdzfinansējums EUR 125,00.

    Projekts tika īstenots biedrības “SATEKA” Mazo projektu konkursa 2019 „Paaudze paaudzē!” ietvaros.

  12. DIEVKALPOJUMI  - svētdienās 10.00

    PIEŅEMŠANAS LAIKS – trešdienās 17.00 (vai pēc vienošanās)!

    BĪBELES STUNDA – trešdienās 18.30

    SVĒTDIENSKOLA - svētdienās 10.00 (dievkalpojuma laikā)

    Ikviens ir aicināts pieteikties uz sarunu un privātu grēksūdzi!

    Mācītājs Ilgvars Matīss – tel. 20383881, ilgvars.matiss@gmail.com

    www.gulbenesdraudze.lv; kā arī Facebook - Gulbenes Ev.lut.draudze