“Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi.” 1.Pēt.4:10-11

Ar Dievpalīgu – 2022.gada pavasarī Gulbenes Ev.luteriskajā draudzē kalpošanu ir uzsākusi jaunā draudzes padome (ievēlēta uz 3gadiem):

draudzes vadītāja- Iveta Zvirgzdiņa

lietvede – Inga Feldere

diakons – Ina Šterna

mūzikas dzīves vadītāja – Daira Karole

svētdienas skolas vadītāja – Inga Stonka

draudzes padomes loceklis ( pērminderis, lektors) – Raimonds Zeiļuks

valde – I. Zvirzdiņa, Roberts Svidrickis(mantzinis), māc.I.Matīss

revidents – Anda Medne

Tā par uzticēto kalpošanu pauž kalpotāji:

Iveta. Atkal un atkal saku: “ Cik liela Dieva žēlastība piedzīvota!”
Kungs ir bijis, ir, un būs ar mums un ar draudzi.
Iet dienas, gadi un  arvien  ieraugu jaunas nepilnības sevī. Kur pretīm Kungs savā gaismā parāda  otrā māsā un brālī brīnišķas dāvanas no Dieva. Varu tikai pateikties Dievam par žēlastību, ka esam viens otram! Kungam,  Svētajam Garam pateicība par vadību, aizstāvību ik mirklī, domā, notikumā!
Ļoti uzrunā šodienas Dieva vārds:
" Vai tu iesi vai nāksi- Kungs sargās tevi no šā brīža līdz mūžībai'' Ps. 121:8
Dieva svētību un pasargāšanu vēlot - Iveta!

Ina. Uzskatu, ka kalpošana draudzē - Diakonijas nozarē - ir kalpošana Dievam un cilvēkiem. Diakonijas atslēgas vārds ir žēlsirdība. Dieva Vārds saka: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem mazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši man.” Mt.25:40

Darot šos dažādos kalpošanas darbus, es jūtos piederīga draudzei un gandarīta. Šie pienākumi liek visu mūžu apgūt kaut ko jaunu, izvērtēt cilvēku savstarpējās attiecības. Protams, pāri visam ir Dieva Vārds par lēnprātību, pazemību un žēlsirdību. Diemžēl to ne vienmēr izdodas ievērot.

Prieku Diakonijas darbā sagādā tas, ka varu izmantot dzīves gaitā uzkrāto  profesionālo un dzīves pieredzi.

Inga F. Jebkura kalpošana ir kā dialogs ar Dievu. Var jau arī domās sarunāties, bet tikai darbojoties, kalpojot, kristietis saņem atbildes. Pēc katra darbiņa Dievs dod gandarījuma sajūtu, it kā mādams ar galvu.. Man kalpošana liek vairāk analizēt savas iespējas, veikt stingrāku loģistiku par visiem darbiem, un dod mieru, kad viss sanāk labi, bez ķļūdām…

Daira. Kalpot draudzē man nozīmē:

ÿ  Nebeidzami pateikties par visu, ko Dievs man dāvājis (šo dāvanu ir simtiem…)

ÿ  Gūt atbalstu manās lūgšanās un kopīgi izdzīvot prieku, atbildes sagaidot

ÿ  Nezaudēt kontaktus ar cilvēkiem, kuriem šajā kalpošanas misijā uzticos

ÿ  Justies piederīgai un noderīgai savai draudzei

Šajā laikā? Tāpat kā toreiz, tagad un mūžīgi – lai Dievs dod labu prātu, gribu, spēku un veselību paļauties, pateikties, lūgt un ieklausīties…

Inga S.  “Tiešām, viena diena  Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas!”Ps 84:11

Ko man nozīmē būt draudzē  un kalpot  šajā laikā? Šis ir mans laiks, un cita laika var nebūt, jo mums pieder tikai šodiena. Gaismas mirklis, kad esam viens otram.  Un tieši šobrīd  Dievs mani ir aicinājis – būt un kalpot ar tām dāvanām, ko Viņš man devis.

Būt draudzē – nozīmē mācīties cilvēkmīlestību un nesavtību…tikai Dievs māca mīlēt, tikai Dievs māca piedot…un katru dienu Viņš māca dzīvot ar Kristu, dzīvot Kristū un dzīvot Kristum. Kā? Noliecoties pie tiem, kam sāp, pie tiem, kas bieži vien pasaules atstumti un lieki tai... Būt – nozīmē – būt allaž ceļā..

Anda. Kalpot šajā laikā un vietā kā revidentam, nozīmē būt zinošai  par visu, kas notiek draudzē. Savā kalpošanā esmu pilnīgi neatkarīga no draudzes padomes un valdes. Mana kalpošana ir ne tikai sekot, lai draudzes vadība darbotos kā svētīgi namturi, bet arī tiktu ievērotas tās prasības, ko nosaka valsts normatīvie akti mūsu darbības dokumentēšanā.

Raimonds. Pateicos Dievam par šo iespēju kalpot padomē un jūtos pagodināts par Tā Kunga uzticēšanos mani vadot dzīves ceļos!

Roberts. Kalpošana draudzē – tā ir atbildība un reizē aicinājums – darīt lietas, lai ir labākas un skaistākas. Patīk gandarījuma sajūta par padarīto un uzslavām.

Par mums

No vēstures lappusēm par baznīcas tapšanu gadsimtu garumā...

Kad 1577. gadā, Livonijas kara laikā, pili ieņēmis Ivana Bargā karaspēks, tā tikusi uzspridzināta.

  Trīs gadsimtus šī vieta stāvējusi  tukša un drūma. Drupas ieaugušas velēnās. Līdz  19. gadsimta sākumā   lemts  šajā  vietā  celt  Dievnamu. Divdesmit  gadus  tam  krāti  draudzes  ziedojumi  un 1838. gadā uzsākts celt baznīcu, kura 1843. gada 11. jūlijā  svinīgi iesvētīta.

  Vidzeme ar 1629.gadu nonāca protestantiskās Zviedrijas īpašumā. Zviedrijas karalim feldmaršalam Gustavam Hornam piešķirtajā Švanenburgas (Vecgulbenes) muižā jau 1641.gadā tika uzcelta baznīca (koka ēka) luterāņu draudzei. 17.gadsimta beigu Vecgulbenes muižas zemju plāns liecina par baznīcas atrašanos pašā muižas centrā. Tā atradusies apmēram tur, kur vēlāk uzbūvēta garā muižas kūts ēka. Ap baznīcu, kā tas bija ierasts tajā laikā, izveidoja draudzes kapsētu.
Baznīcas ēka 18.gadsimta sākumā jau bija pietiekami nolietota, tādēļ to arvien biežāk nācās remontēt. Draudze domāja par jaunas baznīcas būvniecību, bet līdz tās celtniecībai tomēr tik ātri vēl nenonāca. Acīmredzot vēl varēja iztikt ar veco, jo 1733.gadā Vecgulbenes muiža ieguva jaunu draudzes skolas ēku.
   1748.gadā Vecgulbenes draudzes vizitācijas protokolā atzīmēts, ka “pati baznīca tik tuvu sabrukšanai, ka viņa viegli varētu sagāzties un visa draudze atrastu tur kapu”. Gulbenieši ļoti augstu vērtēja 1741.gadā darbu uzsākušo mācītāju Kristiānu Cimermani. Cerības uzbūvēt jaunu baznīcas ēku izrādījās ļoti pamatotas. 1750.gadā vecās baznīcas vietā draudzes vajadzībām uzbūvēja jaunu, bet tomēr tā atkal bija tikai koka ēka.

Kopējiem spēkiem paveica.
   19.gadsimta sākumā Vecgulbenes muižā sāka saimniekot Volfu dzimta. Jaunā muižas īpašnieka ģimene apmetās uz dzīvi Vecgulbenē, tādēļ ļoti nopietni pievērsās dzīves telpas labiekārtošanai. No jauna tika būvēta dzīvojamā māja, notika arī ražošanas un saimniecības ēku izbūve, protams, rindas kārtībā vajadzēja arī padomāt par garīgā tempļa modernizāciju. Jau 1816.gadā draudze sāka vākt ziedojumus jaunas baznīcas celtniecībai.
   Draudzes mācītāja Georga Ernesta Girgensona vadībā tika nodibināta arī Bībeļu biedrība (1824.), kuras galvenais mērķis bija apgādāt draudzes locekļus ar Bībelēm un Jauno derību. Lielāko biedrības iemaksu - 8 sudraba rubļus - iemaksājis Vecgulbenes muižas īpašnieks un baznīcas patrons barons Johans Gotlībs fon Volfs, mazāko - 2 kapeikas- kāds Sīmanis no Vecgulbenes.
   Nodoms veikt jaunas modernas baznīcas celtniecību bija ļoti nopietns, tādēļ 1830.gados sākās tagadējās mūra baznīcas celtniecības sagatavošanas darbi. Diezgan likumsakarīga šķiet jaunās baznīcas vietas izvēle. To nolēma būvēt turpat muižas centrā esošajā senā latgaļu pilskalna un vācu mūra pils vietā. Kopš pils izpostīšanas Livonijas kara laikā 1577.gadā, tās vieta stāvēja tukša un pamesta, ar drūmām pilsdrupām.
   Jaunās baznīcas būvniecību vajadzēja sākt ar būvlaukuma attīrīšanu no sagrautās pils drupām. Katram darbaspējīgam draudzes loceklim bija pienākums nostrādāt noteiktu dienu skaitu drupu attīrīšanā. Šis smagais darbs prasīja vairākus gadus, bet gulbenieši kopējiem spēkiem to paveica. Starp citu, tieši šajā laikā tapis pirmais sagrautās viduslaiku pils plānojuma uzmērījums, kas fiksēts, plānojot būvlaukumu.

Tornī laiku skaitīja pulkstenis.
Pirmās akmens un ķieģeļu mūra baznīcas būvniecības projekta realizācija kopumā ilga gandrīz dekādi. Jaunās baznīcas iesvētīšana notika 1843.gada 11.jūlijā. 
Ēkas galveno ieeju rotāja sešu kolonnu portiks ar trīsstūrveida frontonu, bet četrstūra baznīcas zvanu tornī laiku skaitīja pulkstenis. No vecās baznīcas jaunajā tika pārnesta 1791.gadā gleznotā altārglezna “Kristus pie krusta”, tā saglabājusies līdz mūsdienām un pēc restaurācijas 1992./1993.gadā joprojām atrodas baznīcā.
Šīs baznīcas celtniecības laikā par mācītāju Vecgulbenes draudzē bija Georgs Gustavs Šillings. Viņš šajā draudzē nokalpoja gandrīz visu savu darba mūžu, no 1827. līdz 1873.gadam. Mācītājs Šillings miris 1880.gadā un apglabāts Gulbenes Vecajos kapos, kur viņa kaps atrodams arī tagad.
Vecgulbenes muižas saimnieks Heinrihs fon Volfs 1880.gados savas pāragri mirušās sievas piemiņai dāvājis baznīcai altāri. Trīsdaļīgais altāra rentabls, kas darināts no ozolkoka, ar daudziem dekora elementiem, saglabājies vēl šodien.
   Atzīmējot luteriskās konfesijas dibinātāja Mārtiņa Lutera 400 gadu jubileju, 1883.gadā pie baznīcas ēkas iestādīja ozolu un uzstādīja M.Luteram veltītu pieminekli. Līdz mūsdienām saglabājušies abi elementi - liels izaudzis pret baznīcas sānu durvīm iestādītais ozols, kura priekšā uz postamenta izvietota Mārtiņa Lutera skulptūra. Rūpnīcas “Ernst March Söhne Thonwaaren-Fabrik” atzīme un skulptūras pamatnes malas liecina, ka tā izgatavota Vācijā.
   Vēsturiski paaugstinājuma kolona, uz kuras atrodas skulptūra, nebija redzama, jo to aizsedza ceriņu apstādījums. Regulāru ģeometrisku formu šim apstādījumam piešķīra sēta, kas veidota no aptuveni 60cm augstos akmens lējuma stabiņos iekārtas ķēdes.
  1905.gada revolūcijas laikā, kad visā Latvijā notika tā sauktās baznīcu demonstrācijas, arī Gulbenes baznīcā vairākkārt ar revolucionārām dziesmām un lozungiem tika izjaukti dievkalpojumi.

Tribunāla sēdes – baznīcas zālē.
   Sarežģītajos Pirmā pasaules kara gados (1914.-1918.) un Latvijas neatkarības kara laikā (1918.-1920.) Gulbenes evaņģēliski luteriskā baznīcā par mācītāju kalpoja Ādolfs Kundziņš. Tomēr viens no vissarežģītākajiem posmiem gulbeniešiem un mācītājam Ā.Kundziņam bija laiks no 1918.gada decembra līdz 1919.gada maijam. Šajā laikā Vecgulbenē darbojās Malienas revolucionārais kara tribunāls. Tribunāla sēdes notika Vecgulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas zālē, kur daļēji izpostītā altāra priekšā pie sarkani klāta galda sēdēja „tiesneši” un piesprieda nāvessodus.
   Pāris gadus pēc iepriekšminētajiem kariem pastāvīga mācītāja draudzē nebija, tādēļ dievkalpojumus, kā tādos gadījumos ierasts, noturēja kaimiņu draudžu mācītāji. 1922.gadā par Vecgulbenes draudzes mācītāju kļuva Juliuss Roberts Egle. Jau pirms jaunā mācītāja ierašanās mācītāja mājā (mācītajmuižā) veica kapitālo remontu.
   ​1928.gada 22.jūnijā, pēc Varoņu piemiņas dienai veltītā dievkalpojuma, garnizona zālē organizētajā sapulcē draudzes vecākais E.Ābeltiņš atgādināja, ka “kritušie tēvzemes pārstāvji neraudzījās uz lietu un sniegu, salu un badu un neatlaidīgi, droši gāja nāvē, tādēļ mums pienākums nest upurus viņu svētai piemiņai”. Draudzes vecākais atgādināja par neoficiālu pienākumu celt pieminekli par Latvijas brīvību kritušajiem gulbeniešiem.
​ 1936.gadā Vecgulbenes evaņģēliski luterisko draudzi sadalīja, izveidojot Jaungulbenes un Vecgulbenes draudzi. Ādolfs Čops kļuva par Jaungulbenes draudzes mācītāju, bet Alfrēds Cimdiņš par Vecgulbenes draudzes mācītāju.

Baznīcu sagrauj.
   Otrā pasaules kara gadi par liktenīgiem kļuva arī draudzes dievnamam Gulbenē. 1944.gada pavasarī, veicot augstā baznīcas zvana torņa spridzināšanu, ēka gandrīz pilnībā tika sagrauta. Tornis uzgāzās visai baznīcas ēkai, kā rezultātā stipri cieta pat ēkas otrā galā izvietotais altāris – daudzas koka detaļas bija salūzušas, bet altārglezna iznīcināta pilnībā. Protams, arī tiešā torņa tuvumā izvietotās ērģeles un koka solus telpā iznīcināja smagās torņa drupas. Brīnumainā kārtā neskarta palika pults un kancele. Diemžēl baznīcas zvana turpmākais liktenis pagaidām nav zināms. 
   1945.gadā par Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju kļuva Edgars Jundzis. Viņa vadībā sākās sagrautās baznīcas atjaunošanas darbi. Tomēr pilnībā darbus pabeigt neizdevās, jo 1951.gadā mācītājs represēts (izsūtījums uz Vorkutu). Cietušā baznīcas altāra atjaunošanas darbus uzņēmās Cepītis Oskars. 
   Baznīcas ēkas remonti tika turpināti tikai 1960-jos gados, kad par draudzes mācītāju sāka kalpot Žanis Dambis. Šajā laikā notika arī mācītāja mājas celtniecība pie baznīcas. Ilgu laiku baznīcai bija jāiztiek bez soliem. Drustu draudzes likvidēšanas laikā izdevās iegūt solus Gulbenes baznīcai. Pakāpeniski pabeidza arī baznīca altāra atjaunošanu. Salīdzinot ar 1843.gadā iesvētīto ēku, atjaunotajai būvei joprojām trūkst redzamākā un baznīcām raksturīgākā – zvana torņa. Šī paša iemesla dēļ nav atjaunota arī galvenā ieeja baznīcā, kas atradās torņa daļā.
   Mācītāja Oto Baltiņa kalpošana Gulbenes draudzē sākās 1969.gadā, kad viņam atjaunoja komunistu atņemtās mācītāja tiesības. Lai gan sākotnēji draudze nebija apmierināta ar jaunā mācītāja izvēli, O.Baltiņš tajā pavadīja visu savu atlikušo dzīvi.

Baznīcā iespējams iegādāties kristīgo literatūru un dažādus sakrālos priekšmetus.

Pie  Dievnama novietoti informācijas  stendi  par  baznīckalna  vēsturi.

Baznīcas dārzā  iespējams atpūsties uz atjaunotajiem – gadsimtu veciem soliņiem, ar seno meistaru  radītu ērtību -  pārvietojamu atzveltni.

      Visu, ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos debess mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam – Kristum.  [Kol.3:23-24]

   Jo mēs esam viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.  [Ef.2:10]

 2017. gada 30. aprīļa Ģimenes dievkalpojumā tika iesvētīta jaunievēlētā draudzes padome, valde un revidenti. 
Īpaša šī diena bija Raimondam Zeiļukam, kuram tika piešķirta pērmindera amata zīme.

Gulbenes Ev.luteriskajā baznīcā jauns grīdas segums

Realizēts projekts Nr. 19-07-AL05-A019.2202-000005 ‘’ Gulbenes luterāņu baznīcas ēkas lūgšanu zāles grīdas seguma atjaunošana’’.  Projekta mērķis:’’ Nodrošināt valsts nozīmes aizsargājamā kultūras pieminekļa - Vecgulbenes luterāņu baznīcas saglabāšanu, pieejamību plašai sabiedrībai, turpinot pilnveidot publiskās funkcijas un veicinot objekta sociālekonomisku izmantošanu ilgtermiņā.’’

Darbus veicot secīgi citu pēc cita,mūsu baznīcas saglabāšanas un izmantošanas iespējas paplašinās. Dievnama grīda bija  jāatjauno, lai,turpinot atjaunošanas darbus,vēlāk realizējot baznīcas torņa celtniecību vēsturiskajā izskatā, ēka būtu funkcionāli izmantojama sabiedriskajām aktivitātēm,pavērtu jaunas iespējas rīkot kultūras pasākumus un nestu savu artavu arī novada tūrisma piesaistē. Šis ir kārtējais etaps nemitīgajiem  draudzes centieniem atjaunot un cieņpilni uzturēt  šo valsts nozīmes arhitektūras pieminekli mūsu pilsētā.

Baznīcas lielajā zālē ieklātas akmens masas flīzes 360 m2 platībā. Telpa ieguvusi jaunu spozmi. Iepriekšējos projektos atjaunotos logus,griestus,sienas apdari nu papildina jauns grīdas segums,kopumā padarot telpu svinīgu, gaišu, tīru, viegli kopjamu. Grīdas līdzšinējā seguma putekļu dēļ cieta ērģeles,arī tas novērsts. Šobrīd nav problemātiski grīdu uzturēt tīru,tādēļ zem balkona tika iekārtots bērnu rotaļu stūrītis. Gulbenes Evaņģēliski luteriskā baznīca atvērta ikvienam ienācējam.

Projekta kopējās attiecināmās izmaksas  EUR 22462,13 ,no tām  Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) publiskais finansējums  EUR 20215,92 , pašvaldības un draudzes līdzfinansējums  EUR 2346,21.

Realizētie projekti Gulbenes dievnamā 2017.gadā.

Sagaidot mūsu valsts simtgadi, aicinām ikvienu mūsu baznīcā uz valsts svētku dievkalpojumiem- gan 11., gan 18.novembrī. Draudze joprojām  cenšas padarīt  Dievnamu pieejamu ikvienam no jums. Mūsu baznīca ir bijusi blakus visiem vēsturiskajiem notikumiem mūsu Gulbenē.  Gan laikos, kad par mūspuses ļaudīm rūpi turēja vācu baroni-  izglītojot, veidojot  Rietumeiropas kultūras un mākslas izpratni. Gan bargajos  un traģiskajos  Brīvības cīņu laikos 1919. gadā, kad  Dievnamā tika noturētas Vidzemes tribunāla sēdes un simtiem nevainīgu cilvēku tika pasludināts nāvessods. Gan II Pasaules kara gados, kad varas mainījās viena pēc otras un vēlāk padomju režīms vairāk kā 40 gadus liedza cilvēkiem būt atklātiem kristiešiem. Gan jaunās Atmodas laikus, kad tauta atdzima, nometot komunistiskās verdzības važas un atkal nāca meklēt Dievpalīgu.  Mūsu valsts 100 gadi ir tikai daļiņa no mūsu baznīcas  170 gadīgā ‘’mūža’’. Tomēr- tik būtiska katram no mums. Nāciet pateikties par to Dievam un lūgt svētību nākotnei – katrs sev, saviem tuvajiem, visai tautai.

Gulbenes Ev. luteriska draudze ar biedrības ‘’Sateka’’starpniecību 2017. gadā realizējusi  divus projektus : ‘’Gulbenes  luterāņu baznīcas konstruktīvās noturības saglabāšana’’ - Nr. 16-07-AL05-A019.2202-000014  un Nr 17-07-AL05-A019.2202-000001 ‘’Gulbenes luterāņu baznīcas ēkas griestu atjaunošana’’  un biedrība ‘’Krustalīces mantojums’’ projektu  Nr. 16-07-AL05-A019.2202-0 ‘’Mārtiņa Lutera pieminekļa atjaunošana un apkārtnes labiekārtošana’’. Visi trīs šie projekti  tika atbalstīti Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.-2020.gadam apakšpasākuma 19.2. „Darbības īstenošana saskaņā ar sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģiju” aktivitātēs  19.2.2. „Vietas potenciāla attīstības iniciatīvas”.

Projektu mērķis ticis  īstenots -nodrošināta valsts nozīmes aizsargājamā kultūras pieminekļa - Vecgulbenes luterāņu baznīcas saglabāšana, pieejamība plašai sabiedrībai.

Kultūras mantojuma saglabāšana ir cilvēka dzīves kvalitātes daļa. Latvijas kopējo tēlu veido ikkatra vieta, ikviens objekts un mūsu pārliecība ir - būsim īsteni saimnieki katrs savā īpašumā, lai godam  sagaidītu valsts simtgadi.

Reformācijas 500 gadi atzīmējot.

31.oktobris - Reformācijas 500 gades jubileja. Šajās dienās atkal un atkal izzinām  vēsturi un īpaši pieminam  laikmetu,no kura latviešu tauta uzsāka  lēnu, bet pamatīgu ceļu uz iekļaušanos  vispārējās Eiropas tautu un kultūras vēsturē.                                                                                                              

  Gulbenes Ev. luteriskai baznīcai līdzās atrodas piemineklis Mārtiņam Luteram - Reformācijas Tēvam. Draudze to uzstādījusi 1883. gadā, reformatora 400. jubilejā. Pieminekļa pakājē allaž pirmo vēstījumu par Gulbenes vēsturiskajiem pirmsākumiem klausās pilsētas viesi – tūristi. Šo pieminekli  apraudzīt  un iemūžināt foto liecībās  bieži vien vēlas vācu tūristi un citi interesenti. Šāds piemineklis Mārtiņam Luteram ir vienīgais Baltijā. Savukārt, mūsu pilsētā  šī ir vienīgā liecība par 19.gadsimta II puses  tēlniecības mākslu, kādu tā laika gulbenieši varēja baudīt skulptūrām bagātajos un izcili koptajos Vecgulbenes muižas parkos.       

134  gadu laikā piemineklim bija radušies izdrupumi, bojātas atsevišķas detaļas, tam bija jāveic attīrīšanas darbi, jānostiprina pamatne. Reformācijas 500 gades jubileja bija motivējošs impulss uzsākt pieminekļa atjaunošanu.                                       

Biedrība ‘’Krustalīces mantojums’’ kopā ar  luterāņu draudzi  tur rūpi par Gulbenes vēsturiskā centra  kultūrvēstures mantojuma saglabāšanu un uzturēšanu. Ar biedrības ‘’Sateka’’ starpniecību tika realizēts projekts  ‘’Mārtiņa Lutera pieminekļa atjaunošana un apkārtnes labiekārtošana’’ Nr. 16-07-AL05-A019.2202-0, kas tika atbalstīts Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.-2020.gadam apakšpasākuma 19.2. „Darbības īstenošana saskaņā ar sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģiju” aktivitātēs 19.2.2. „Vietas potenciāla attīstības iniciatīvas”.                                                                                           

Projekta mērķis- ‘’Pasaules mēroga vēsturiskā notikuma - Reformācijas apzināšanās, Gulbenes kultūrvēstures - 19.gs. mākslas pieminekļa atjaunošana un tā apkārtnes teritorijas labiekārtošana’’.     Mārtiņa Lutera pieminekli atjaunoja mākslinieks – tēlnieks Ivars Drulle. Veikti apjomīgi darbi- attīrīta virsma,apzinātas un iztīrītas  plaisas,atjaunotas trūkstošās detaļas,aizpildīti robi,plaisas un izdrupumi,virsma noklāta ar pretpelējumu un pretsēnišu šķīdumu,gruntēta ,noklāta ar pretmitruma aizsargslāni. Tika atjaunota pamatnes kolonna,novērsti tās bojājumi.                               

Baznīckalna teritorijas uzturēšanai tika iegādāti – zāles pļāvējs, krūmgriezis un lapu pūtējs. Paldies visiem brīvprātīgajiem  darbu darītājiem,kuriem rūp šīs skaistās,vēsturiskās vietas uzturēšana kārtībā.          

Gulbenes vēsturiskais centrs atkal  kļuvis par vienu nozīmīgu objektu sakoptāks un viesmīlīgāks.           

Projekta  attiecināmās izmaksas ir  5370.16 EUR, publiskais finansējums 4833.14 EUR.                    

 Kopējās izmaksas – 6329 EUR.

 Biedrība ‘’Krustalīces mantojums’’