1. #

    Sprediķis dievnama jubilejai:

    Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. Bet pielūkojiet, ka jūsu sirdis kādreiz neapgrūtinātu pārēšanās, piedzeršanās un šīs dzīves rūpes, un ka šī diena nepienāktu jums negaidīta. Jo kā valgs tā nāks pār visiem, kas dzīvo virs zemes. Tāpēc esiet nomodā un vienmēr lūdziet Dievu, lai jūs būtu cienīgi stāties Cilvēka Dēla priekšā un izbēgtu no visa tā, kas notiks! Tā Viņš dienas pavadīja, mācīdams svētnīcā, bet naktīs Viņš gāja un palika kalnā, ko sauc par Olīvkalnu. Bet visa tauta rīta agrumā steidzās pie Viņa, lai svētnīcā Viņu klausītos. (Lk. 21:31-38)

    Vēlos sākumā pastāstīt par kādu  notikumu. Vienā vasarā bija atbraucis mācītājs Stilve, kurš šobrīd kalpo Londonas luterāņu draudzē. Un viņš lūdza izvadīt viņa sievastēvu, kurš dzīvoja Gulbenē. Un kad mēs tā pārrunājām izvadīšanas bēru norisi, tad apspriedām arī, par ko varētu runāt bēru uzrunā. Es ieteicos, ka ir būtiski runāt par aizgājēja dzīvi un ticību, bet ka ārkārtīgi būtiski būtu arī runāt par evaņģēliju. Un Viņš piekrita, ka nekas cits ļaudīm tā nav nepieciešams, kā dzirdēt evaņģēliju.

    Jā, patiešām, baznīca ir tādēļ šajā pasaulē lai sludinātu Kristus evaņģēliju, kas tulkojumā nozīmē labā ziņa/labā vēsts. Jā, patiešām savā ikdienā mēs dzirdam tik daudz sliktu ziņu, ka ik pa laikam uzrodas šaubas, vai ir vēl kaut kas labs. Dievs ir kaut ko labu darījis savā. Mūsu dievnams, kas tika sākt celts 1838. gadā un tika iesvētīts 1843. gada 11. jūlijā, ir daudz izcietis un piedzīvojis dažādas pārmaiņas, un arī vēl turpina un arī nākotnēs vēl turpinās piedzīvot pārmaiņas. Jubileju plašāk svinēsim 5. un 6. augustā, bet šodien to iesākam. Kristus mums atgādina, ka itin viss zudīs, bet Viņa vārdi ir vienīgais, kas nezudīs. Viņš arvien to māca, lai nepieķeramies redzamajam, bet daudz vairāk tiecamies pēc neredzamā. Cilvēks, kuram sirds ir par daudz apgrūtināta ar laicīgajām rūpēm, tā diena pienāks negaidīta, bet baznīcai, kura visu laiku būs sludinājusi evaņģēliju jeb Kristus labo ziņu, šī diena būs gaidīta.  Evaņģēlijs ir Dieva labā vēsts, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem, lai varētu tos mums piedot un mums būtu iespēja nonākt Debesu Valstībā. Un tas skan tik vienkārši – pateikt Kristus ir miris par taviem grēkiem, bet šo piedošanu vajag vien tiem, kuri saprot, cik daudz viņi ir grēkojuši. Rakstīts ,,Visa tauta rīta agrumā steidzas pie Viņa, lai svētnīcā Viņu klausītos. Mūsu laicīgās rūpēs un nepilnīgā ticība dara to, ka mēs ar laiku palieka kūtri un it nemaz nevēlamies steigties. Dievnams ir vēl savos jaunieša gados, salīdzinot ar daudz, daudz sirmākiem dievnamiem, taču ne jau tas ir galvenais, cik tam  ir gadu, bet ka tajā arvien tiek pasludināts Kristus evaņģēlijs. Baznīca bez Dieva labās vēsts šajā pasaulē ir bez vērtības.  Tas, kurš, nevēlas dzirdēt vairs evaņģēliju ir līdzīgs cilvēkam, kurš mīl sliktas ziņas. Līdzīgs tādam cilvēkam, kurš dzird, ka ir kaut kur sprāgusi bumba un ir neizbēgama cilvēku nāve, bet kuram neinteresē vairs tālāk noklausīties labu ziņu, ka zem drupām ir atrasti vēl izdzīvojuši cilvēki. Mēs esam šajā pasaulē kā šie izdzīvojušie cilvēki, kurus Glābējs Kristus zem drupām ir atradis, atracis un izvilcis. Kristietis ir kā zem drupām esošais cilvēks, kurš uz Kristus saucienu, ,,vai tu tur es? Vai tu esi vēl dzīvs, atsaucies, lūdzu’’, ir atsaucies un tad Kristus var viņu atbrīvot no šīm drupām. Bet tie, kuri atraida Kristu, ir kā vēl pagaidām dzīvie zem drupām, bet kuri uz Glābēja saucienu neatsaucas, jo domā, ka paši tiks galā un ka varbūt galu galā ir labi arī zem drupām. 

    Jēzus sacīja ,,Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.’’ (Mk. 16:15). Pateicība Dievam par cilvēkiem, kuri Jēzu šajos vārdos klausīja, un kuros Svētais Gars darbojās, lai viņi atnāktu arī tieši līdz šejienei ar evaņģēliju. Ja neviens nebūtu Kristus vārdus klausījis vai arī būtu padevies pie pirmajām grūtībām, tad šodien vairs šeit nebūtu ne draudzes, ne dievnama. Ja būtu māksla, mūzika, kultūra, izglītība, bet nebūtu Evaņģēlija, tad visi cilvēki Debesu Valstībai būtu zuduši. Bet dievnams, lai arī cietis, nepilnīgs, un nepabeigts, bet ir. Un draudze, lai arī arvien nepilnīga, bet ir, un Kristus evaņģēlijs tajā arvien tiek sludināts. 

    Mārtiņš Luters ir sacījis ,, Paņemiet projām Dieva Vārdu, un pasaule kļūs par elli.’’ Un kādā citā reizē viņš rakstīja ,, Kur ir Dieva Vārds, tur ir paradīze un viss.’’

    Apustuļa Pāvila slavenie un daudziem zināmie vārdi ,,Jo grēka alga ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīve mūsu Kungā Jēzū Kristū.’’ (Rm. 6:23) atklāj to, ka mums vairāk jātiecas pēc dāvanas, nevis pēc algas. Cilvēciski vēlamies labāk lielāku algu, nevis dāvanu, jo tad ir šī sajūta, ka tev nav kas jāpieņem, bet ka ir kas tevis paša nopelnīts. Bet tas, ka Kristus tevi zem drupām vēlas aizsniegt ar Savu saucienu un piedāvā izvilkt, ir šī dāvana, alga ir tā, ka mēs paši sevi censtos izrakt no drupām, kur tas nemaz nav iespējams. Vai gan mēs spējam aizrāpties atpakaļ līdz tam sākumam, kur parādījās mūsu pirmie grēki un kaislība? Vai tomēr izvēlamies Jēzus pretī pastiepto roku ieraudzīt, kā mīlestības un piedošanas gaismu atspīdam caur šīm grēku un pasaules smagumu drupām, lai varētu tikt izglābti.  Es izvēlos Kristu. Ne tikai tāpēc, ka tā būtu vieglāk, bet tādēļ, ka tas ir patiesi vienīgais ceļš uz glābšanu.  Un, lai cik arī  brīžiem var tikt atspoguļota nomelnojoši, atpalicīga, nemoderna un vēl visādi citādi ne visai labā gaismā, tomēr tā ir un paliek vienīgais Kristus iedibinājums šajā pasaulē, kuram ir dots sludināt evaņģēliju visiem cilvēkiem, tādēļ vieglos un grūtos laikos, es mīlu mūsu luterisko baznīcu, kuras vēstij pamatā ir Kristus dzīvību dodošais evaņģēlijs, jo es mīlu tās dibinātāju (tas nebija dr. M. Luters, Viņš bija ) - Kungu Jēzu Kristu.  Baznīcai nav apsolīti arvien lielāka pilnība un perfektums, bet gan tieši otrādi – aizvien vairāk ticības atdzišana, kārdinājumi un pārbaudījumi. Tomēr - Kristus ir sacījis: elles vārtiem to nebūs uzvarēt (Mt. 16:18)! Ja es turos pie baznīcas, tad es turos pie tā, ko ir dibinājis Kristus. Ja es turos pie Kristus, tad es turos pie tā, ko nevar uzvarēt. 

    Māc. I. Matīss, 2023. gada 11. jūlijā

     

  2. Šodien sākas mūsu XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki Rīgā, Tieši šādi pirms 150 gadiem Rīgā sākās PIRMIE VISPĀRĪGIE LATVIEŠU DZIEDĀŠANAS SVĒTKI. Tos ievadīja Garīgās mūzikas koncerts Doma baznīcā. Un šo koncertu atklāja mūsu draudzes ērģelnieks JĀNIS KRASTIŅŠ. Līdzās Saldus ērģelniekam Oskaram Šepskim un Cēsu ērģelniekam Augustam Zēbodem . Trīs jauni, talantīgi latviešu ērģelnieki pirmo reizi uzdrošinājās pierādīt savu augsto profesionalitāti vācu kultūras laikā. Neatpaliekot no dižmeistariem. Pirmo reizi - latvieši!
    ......
    Koncertu noklausījās ap 3600 apmeklētāju. Koncerta programmā bija iekļauti vācu komponistu oriģināldarbi un korāļu apdares:
    1. Fūga g- mollā (J.S. Bahs) Gulbenes ērģelnieka J. Krastiņa izpildījumā
    2. Dievs Kungs ir mūsu stipra pils (M. Luters) vīru koru izpildījumā
    3. Celies un top' apgaismota (Palmers) vīru koru izpildījumā ar J. Bētiņa instrumentētu orķestra pavadījumu
    4. Dievs Kungs, Dievs Kungs (B. Kleins) vīru koru izpildījumā
    5. 24. Dāvida dziesma (Kr.V. Gluks) jaukto koru izpildījumā ar J. Bētiņa instrumentētu orķestra pavadījumu
    6. Dievs ir tā mīlīb' (Engelss) jaukto koru izpildījumā
    7. Sonāta B-dūrā (Mendelsons) Saldus ērģelnieka O. Šepska izpildījumā
    8. Mūsu Tēvs (Kr.H. Rinks) jaukto koru izpildījumā ērģeļpavadījumā
    9. Kungs, dod mums sirsnīg' iekārot (Dammass) jaukto koru izpildījumā ar J. Bētiņa instrumentētu orķestra pavadījumu
    10. Teic, mana dvēsel' (Geblers) vīru koru izpildījumā ar J. Bētiņa instrumentētu orķestra pavadījumu
    11. Tā debess izteic (Bēthovens) vīru koru izpildījumā ar J. Bētiņa instrumentētu orķestra pavadījumu
    12. Koncertfantāzija d-mollā (J. G. Tēfers) Cēsu ērģelnieka A. Zēbodes izpildījumā
    ....................
    Lai pieminam šodien mūsu draudzes izcilo ērģelnieku JĀNI KRASTIŅU un pateicamies par viņa nenovērtējamo devumu kultūrā.
  3. #
    Jāņa Kristītāja dienā
    Jāņa Kristītāja dienu zina visi mūsu tautieši, jo šajā dienā svin Jāņus. Tieši tā – daudzskaitlī, nevis Jāņa – bet Jāņu diena! Jo mūsu tautā ir tik daudzi, kam likts tāds pats vārds kā Kristītājam. Bet, lai arī Kristītāja vārda brāļi ir daudzi, tik stiprus ticībā, kāds bija viņš, nebūs viegli atrast…
    Maz ir tādu, kas atteiktos no tautas godināšanas, bet godīgi teiktu, ka ir tikai vēstnesis kādam, kam viņš nav cienīgs pat sasiet sandales saites (Jņ. 1:27). Maz ir tādu, kas drosmīgi dosies nāves briesmās, lai pateiktu valdniekam, ka viņš grēko, un pat nemeklēs savu slavu vai sava vārda iemūžināšanu. Viņš pat savus mācekļus iedrošināja viņu pamest un sekot Jēzum (Jņ. 1:35-37)!
    ‍
    Nē, mūsdienās mēs itin viegli atradīsim dažādus sludinātājus, kas Kristus vārdā sludina savas izgudrotās gudrības; kas pat Viņa vārdā brīnumus grib darīt, lai tikai piesaistītu sev sekotājus un iegūtu varu un līdzekļus. Tiešām maz ir tādu, kas tāpat, kā Jānis atteiktos no savas slavas, lai celtu godā Kristu…
    ‍
    Tas arī ir tas, ko patiesībā dara Jānis. Visa viņa kalpošana ir veltīta tam, lai norādītu prom no sevis un liecinātu par kādu citu, kurš ir spēcīgāks par Jāni, kurš nāk pēc viņa. Tikai tad, kad tas notiek, kad mēs līdz savas sirds dziļumiem sastopamies ar to, kurš nāk pēc Jāņa, sastopamies ar Dieva piedošanu, ar Kristu, ar Viņa nesto žēlastību, mēs patiešām topam pārvērsti un tur mūsu sirdis kļūst pavisam citādas.
    ‍
    ‍Juris Morics - Budbergas Sv. Pāvila, Birzgales un Baldones draudzes mācītājs.

  4. Lūgšana 14. jūnijā

    Jēzu, Tu mīļais, svētais Pestītājs, Tu zini vārdu katram mums, mēs Tavā vārdā kristīti. Tavs Tēvs ir mūsu Tēvs, kas debesīs, kas katru radījis un redz katru un zina tā dzīves stāstu. Mēs Viņa priekšā pieminam tos tūkstošu tūkstošus, kuŗi necilvēciski tika izsūtīti, nomocīti un nošauti. Kad viņi tika aizvesti tālu, tālu no savām mājām Latvijā, ticam, Tu katram blakus devies. Tu spēj palīdzēt viņu ciešanās, jo Pats esi cietējs, kas tomēr nāves uzvarētājs un tādēļ mūžīgās dzīvības apliecinātājs!
    Ticam, ka Tu biji klāt, kad no Tevis viņos ieplūda Tavs solītais miers. Tu biji klāt, ka viņi spēja citus stiprināt, jo nepalika necilvēki kā viņu ienaidnieki.
    Mēs, Dievs Tēvs, mēs nespējam izprast kā māte var noskatīties, kā mirst viņas bērniņš, mēs nespējam izprast, kā tēvs var pārdzīvot to, ka nespēj ar visiem saviem spēkiem glābt savus vismīļākos. Bet mēs ticam, Tu zini kā viņus stiprināt. Tu neaizmirsti nevienu, arī tos, kuŗi tagad cieš Ukrainā. Kungs, apžēlojies! Neļauj vēsturei atkārtoties. Dāvini, ka Ukrainā uzvarētu miers un taisnība. Dod, ka visi izvestie bērni atgrieztos mājās, savās ģimenes. Esi klāt katrai tautai, kuŗā kāds cieš, raud un gaida, kaut kāds apžēlosies pār viņiem. Kungs, apžēlojies par viņiem!
    Dievs, Svētais Gars, stiprini mūs, ka nesastingstam bailēs, nedz ļaujam nespējai darīt ko lielu, aizkavēt darīt ko varam! Tā lūdzam, Dievs Svētais Gars, parādi ceļu kā palīdzēt, dod gudrību. Kad dodamies ikdienā, neļauj aizmirst tos, kuŗus ne viens cits nepieminēs. Mūsu sirdīs lai iekalti visu to mocekļu vārdi, kuŗiem tie nav iekalti kapakmeņos.
    Tēvs, Tu zini, cik daudzi vēl cieš un gaida. Dāvini savu gaismu un cerību tumsā ieslodzītajiem. Dāvini savu mieru un iedrošinājumu tiem, kuŗi ir bailēs, kam nerūp tālā nākotne, bet rītdiena. Dziedini dvēseles, svētī un pasargā tos, kuŗi sērās šodien piemin tos, kuŗi no viņiem tika atņemti un pazuda bez vēsts.
    Dievs, mēs ticam, ka nav zudis tas, kas Tev uzticēts. Jēzu, mēs ticam, ka Tu katru vārdā sauci un ievedi mūžīgās dzīvības dārzos, kur katram vieta bija sagatavota. Tur, kur viņi dzīvo mūžīgā mierā un mīlestībā. Tikai mīlestībā.
    Dievs, svētī Latviju, un dod, ka nekad, nekur neatkārtos tādas briesmas, necilvēcība un nežēlība kā reiz 14. jūnijā un dienās, gados pēc tam. Kungs, dzirdi, ko esam lūguši Tava Dēla, mūsu Pestītāja, Jēzus Kristus vārdā. Āmen.
  5. Trīsvienības svētki
    “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (Pāvila 2. vēstule korintiešiem)
    Klaivs Steipls Lūiss savā slavenākajā grāmatā Vienkārši Kristietība Svēto Trīsvienību raksturo ar praktisku piemēru kristieša ikdienā: “Ar to es domāju sekojošo: vienkāršs kristietis nometas ceļos, lai sacītu lūgšanu. Viņš mēģina nonākt saskarē ar Dievu. Taču, ja viņš ir kristietis, viņš zina, kas tas, kas mudina lūgt, arī ir Dievs – Dievs, tā sakot, ir viņā. Viņš arī zina, ka visas īstās zināšanas par Dievu tiek dotas caur Kristu – Cilvēku, kurš ir Dievs; viņš zina, ka Kristus stāv viņam blakus, palīdzēdams lūgt un lūgdams par viņu. Jūs pamanījāt, kas notiek? Dievs ir tas, kuru viņš lūdz – mērķis, ko cenšas sasniegt. Dievs ir arī motivējošais spēks viņā pašā, kas skubina lūgt. Un Dievs ir arī ceļš vai tilts, pa kuru viņš tiek vadīts pretī šim mērķim. Tādējādi visa triju Personu trejādā dzīve patiesībā notiek vienkāršā nelielā guļamistabā, kurā parasts cilvēks saka savu lūgšanu.”
    Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Dievs ir Svētā Trīsvienība, un attiecīgi cilvēks ir miesa, dvēsele un gars. Dievs ir mīlestība (1Jņ 4:8, 16). Un tas nozīmē, ka Dievs savā būtībā ir attiecības – no mūžības uz mūžību. Ja Dievs būtu viena persona, tad pirms pasaules radīšanas viņš nebūtu mīlestība. Taču Dievs ir mīlestība, nevis par tādu tapa kādā brīdī. Un šeit grieķu vārds agápē nozīmē īpašu mīlestības formu – beznosacījumu mīlestību, kas sevī ietver spēju iejusties otra ādā un spēju upurēties otra labā, neko neprasot pretī. Tā nav diktatora “mīlestība” no tribīnes pret saviem padotajiem “tur lejā”, bet Skolotāja un Brāļa mīlestība, Dievam pašam Kristus personā ienākot pasaules pārbaudījumos, kārdinājumos un ciešanās, Kristum mirstot par taviem un maniem grēkiem.
    Vasarsvētkos Kristus Baznīcai dotais Svētais Gars veido kristiešu kopību kā vienotu ķermeni no dažādiem audiem un orgāniem. Par Jēzu Kristu Jaunā Derība māca, ka viņš ir galva jeb vienojošais, vadošais, kopā saturošais posms šajā ķermenī (citiem vārdiem sakot, viņš ir mūsu smadzenes). Tikai tāpēc tā ir Kristus Baznīca, kur cilvēks par Dieva bērnu top Kristībā Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.
    Redzi, kristietībā Trīsvienība ir ļoti praktiska lieta. Piemēram, jau pieminētajā lūgšanā, kur tu vari visas Dieva personas pielūgt kopā vai atsevišķi, jo tās ir viens Dievs. Tas, kā trīs Dieva personas var būt viens Dievs, nav cilvēka prātam aptverami, tāpēc var pilnīgi droši apgalvot, ka kristietību kā reliģiju neviens nevarētu izdomāt, jo mācība par Trīsvienību tādējādi būtu nepārvarams klupšanas akmens. Proti, mūsu smadzenes savā saprašanā nestāv pat tuvu Dieva saprašanai. Svētā Trīsvienība spilgti izpaužas arī Kristībā, kur visa Dieva pilnība uzliek savu roku uz tavas sirds un iedveš tajā jaunu dzīvību un ticību, lai tu vairs nekad nebūtu viens. Tas, ka Trīsvienība īpaši darbojas caur Baznīcas kopību, nozīmē, ka tev arvien jāmācās pieaugt savstarpējā mīlestībā pret brāļiem un māsām. Dieva līdzībai tevī – mīlestībai – allaž jātiek uzturētai un spodrinātai. Jo šīm attiecībām Dievs Kristus Baznīcā ir devis lielus apsolījumus, piemēram, Jēzus sacītajā: “Un vēl es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū” (Mt 18:19-20).
    Āmen.
    Evaņģēlists - Jānis Tolpežņikovs
  6. 4.jūnijs
    Trīsvienības svētki
    Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis.
    ,,Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.’’ (Mt. 28:16-20)
    Viens no ticības stūrakmeņiem ir noticēt tam, ka Dievam ir vara. Tad, kad tu redzi, ka apkārt dažādā veidā plosās ļaunums un šķiet, ka tas jau ir guvis uzvaru pār daudziem cilvēkiem, tikai Dieva bērniem ir dota ticība, ka Dievam pieder uzvara. Tad, kad notiek kristības, tad mācītājs to nedara pie sevis. Lai vai kāds būtu mācītājs, kristību spēks ir no Dieva, tāpat arī Vakarēdiena sakraments un pasludināta grēku piedošana. Pats Jēzus uzsver ,MAN ir dota visa debesīs un virs zemes.’’ Bet mēs ļoti bieži velti iedomājamies, ka vara pār pasauli ir mums, cilvēkiem. Tādēļ arī cilvēki dara dažādas ļaunas lietas un kalpo velnam, jo nespēj noticēt, ka par to visu būs jāatbild.
    ,,Jums, Saviem draugiem, Es saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt. Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām Es saku: to bīstieties.’’ Lk. 12:4-5
    Jēzus arī uzsver, ka par mācekļiem vajag darīt visas tautas, lai varētu cilvēkus, kas vēlas būt par Dieva bērniem, tādus arī darīt. Priekš manis brāļi un māsas Kristū ir tie, kuri pieder ne tikai pie manas vēsturiskās tautas, bet itin jebkuras tautības un krāsas cilvēks, kurš tic un paļaujas uz Jēzu Kristu un dara Dieva prātu, neatkarīgi no tā, kādā valodā viņš runātu.
    Otra lieta, ko Kristus māca ir, ka cilvēki nevar dzīvot bez mācības. Daudzi cilvēki, būdami kristīti dzīvo bez mācības, tie nevēlas dzirdēt ne vienu pašu sprediķi par Dieva Valstību, ne arī lasa Bībeli. Cilvēki daudz vairāk izglītojas laicīgās lietās – tādās, ar kurām var nopelnīt naudu, taču mācīties Dieva Vārdu un Dieva gribu, ir daudz personīgāk, jo te vienmēr ir runa nevis par kaut ko abstraktu, bet par tevi un mani. Dieva vārds ir personīgs un tikai Dievs var darīt, ka tas aiziet līdz sirds dziļumiem. Mācība, kas saslēdzas ar tavu prātu un sirdi – to var darīt tikai Dievs.
    Jēzus saka: ‘’tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis’’. Nekad nevajag uzskatīt, ka tu jau pietiekami zini par Dievu, esi Viņu izpratis, sapratis un tavas mācības ir pabeigtas. Arī tas attiecas uz iesvētes mācībām. Tas, ka ir pabeigtas iesvētes mācības, tas ir tikai tamdēļ, lai motivētu mācīties vēl un vēl Dieva vārdu, atklājot, cik tas ir interesanti, vajadzīgi un vērtīgi.
    Tomēr Dievs mūs nemāca tikai caur kopīgu mācīšanos, bet arī katru personīgi. Viņš māca mūs caur nelaimēm, pārdzīvojumiem, caur nepelnītu žēlastību, caur ģimeni, caur draudzi, caur dabu. Tomēr, savukārt, mācoties no šī visa, ko es nosaucu un nelasot Dieva vārdu, tu nevari šo mācību uzņemt un atzīt, kāda Dievam pieder vara Debesīs un virs zemes. Jo bieži vien ārējās lietas šķiet, ka Dievam nepieder vara un klausoties ļaudīs cilvēks ļoti bieži tiek apmānīts ar to, ko redz un dzird, tādēļ Dieva Vārds un ticība un Svētais Gars palīdz atšķirt maldus no patiesības.
    Šodien pēc sprediķa mēs kopīgi apliecināsim ticību ar Atanāzija ticības apliecību. Un jāsaka tā, ka nav labāka sprediķa par to, kas ir Trīsvienību, kā šī apliecība.
    Pats termins Trīsvienība izsaka to, ka ir trīs personas un tomēr tā ir vienība, nevis trīs vienības. Cik labi un svētīgi būtu, ja kristieši par savām ģimenēm varētu teikt ,,mēs esam viena vienība’’. Piecvienība, sešvienība un tā tālāk. Ne Svētā Trīsvienība – šādu vārdu salikumu lieto tikai attiecībā uz Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Cik labi būtu, ja ik katra draudze varētu teikt, ka tā ir viena vienība, viens vesels, kas vienmēr cenšas atrast vienprātību un nestrīdēties par dažādām lietām, ieraudzīdami, kādu tas nes postu, ļaunumu un kā par to velns tikai berzē rokas un priecājas, ja kristiešu starpā rodas kādas ķildas. ,,Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savu tuvāku nepatiesi neapmelojam, nenododam, neaprunājam, nedz tam ļaunu slavu ceļam, bet mums būs to aizbildināt, visu labu par to runāt un visas lietas par labu griezt’’ – tā Mārtiņš Luters māca mazajā ticības ābecē Mazajā Katehismā, jo tas izriet no Dieva Vārda. Vai mēs cenšamies ieraudzīt vispirmām kārtām to, kas tev caur savu tuvāko un savu draudzi nāk par svētību? Vai arī meklējam iemeslu, lai savu tuvāko vai savu draudzi aprunātu, izplatītu nepatiesas baumas un vēl tajās no citiem klausītos? Līdz ko sākas šādas lietas, tā pazūd vienība un kristīga mīlestība.
    Bībelē mēs redzam, ka Svētajā Trīsvienībā iztrūkst šo cilvēcisko šķelšanos un strīdu. Tā gan darbojas dažādi, izpaužas dažādi. Piemēram Dievs Tēvs nekad nav nācis uz zemi kā cilvēks, bet tikai Dēls Jēzus Kristus. Un tomēr Jēzus saka ,,Es un Tēvs esam viens’’. Jēzus nekad nav parādījies tā kā Svētais Gars – kā balodis Jēzus kristībās vai kā uguns mēles Vasarsvētkos un tomēr Viņi ir viena vienība. Un, kā Pāvils saka, tad ,,neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, - kā vien Svētajā Garā’’ Ne Jēzus, ne Svētā Gara balss nekad nav atskanējusi visiem dzirdamā veidā no Debesīm, bet tikai Tēva., tomēr balss liecināja ne par sevi, bet par Jēzu, kad tā Jēzus kristību laikā sacīja ,,Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.’’. (Mt. 3:17)
    Jo draudze vairāk ir pie Kristus, jo tā vairāk nāk kopā pie Kristus, jo tā ir vienotāka. Tādēļ, ka visam ir garīgs pamats, ne laicīgs. Lai arī strīdi cilvēku starpā mēdz būt par mantiskām lietā, tomēr pamats ir garīgās lietas, kuras nav sakārtotas un no tā tad arī iziet strīdi, kas ir par iznīkstošām lietām.
    Skaidrs ir tas, ka šī pasaule kaut kad beigsies, bet līdz tam vēl plosās grēks. Skaidrs, ka šī pasaule kaut kad beigsies, bet līdz tam vēl ir iespēja atgriezties no grēkiem. Kamēr vien vēl ir ticība, ir arī cerība, jo tā mirst pēdējā. Un Dieva mīlestība savā pacietībā iztur ļoooti daudz.
    Daudzi cilvēki man jautā, ko es domāju par situāciju ar jaunievēlēto prezidentu. Vieni ir, kuri jautā saistībā ar to, vai vispār baznīcai var būt sadarbība ar prezidentu, kurš pirms 9 gadiem īsi, bet publiski pauda savu pretdabisko seksuālu orientāciju. Citi, savukārt jautā to ar ironisku jautājumu, vai tad baznīca ir ,,homofobiska’. Par sadarbību grūti komentēt, jo tā man, ierindas mācītājam, nav īsti aktuāla, vairāk tā ir aktuāla bīskapu kalpošanā, un te var noderīgi izlasīt mūsu viedā arhibīskapa ierakstu par šo jautājumu. Taču man, kā mācītājam, ir, protams, uzdevums aizlūgt par visiem valstsvīriem, neatkarīgi no tā, kādi grēki ir viņiem vai nav. Jēzus ir aicinājis aizlūgt pat par ienaidniekiem, tad kādēļ gan neaizlūgt par viņu? Tāpat varam aizlūgt arī par praida dalībniekiem, jo arī viņu dzīves Dievs var mainīt. Neuzliksim viņiem zīmogu, ka viņi paliks šādā identitātes krīzē un publiskā grēkā uz mūžīgiem laikiem. Nereti Dievs maina cilvēku tieši caur amatu. Līdzīgi, kā cilvēki, kas pārkāpj laulību vai arī kuri nelaulājas, vai kuri slīkst kādās atkarībās, bet, piemēram, piesakās bērniņš, un viņš vecāku dzīvē ienes labas izmaiņas. Tas, ko apkārtējie domāja, ka nekad nemainīsies, tomēr mainās. Jebkura grēcinieka dzīvē var notikt tādi apstākļi, caur kuriem viņš no iepriekšējiem grēkiem atkāpjas. Ne vienmēr tā notiek, taču Dievs dod iespēju, un, dažkārt tieši caur amatu.
    Vai mūsu, nosacīti konservatīvā, baznīca, ir ,,homofobiska’’? Fobija raksturo bailes. Ir bailes no augstuma, tumsas, slēgtām telpām u.tml. , tagad Krievijā gatavojas pieņemt jaunu likumu par rusofobiju. Taču šeit nav runas par to, jo te ir nevis bailes, bet gan ir žēl cilvēku, ja viņi neatgriezīsies pie tā, kas ir labs Dieva acīm. Atcerēsimies, ka nevienam no mums pašiem nav ne ar ko citu lepoties, kā vien ar krustā sisto un augšāmcelto Jēzu Kristu.
    Visi šie pārbaudījumi, un tumsa, kas šķiet, ir visapkārt, un uzbrūk arī cilvēkiem, kuri vēlas nākt pie Dieva, bieži vien var šķist, kā pasaules gals, taču tas vēl nav.
    Tad, kad notikušas draudzē kristības, mēs priecājamies par katru kristīto cilvēku, bet vai aizdomājamies, kādi viņam ir priekšā pārbaudījumi? Mums ir ļoti vienmēr jālūdz par tikko kristītajiem un iesvētītajiem. Noteikti būs kādi apkārt, kas centīsies novērst viņu no ticības un vairāk pievērsties laicīgām lietām. Būs, kuri centīsies izšaubīt un ievest grūtsirdībā un pierunāt nenākt uz baznīcu. Šādiem uzbrukumiem un kārdinājumiem jāiet cauri katram kristītajam. Tomēr arī šajā visā mums jāatceras Jēzus vārdi no evaņģēlija: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes… Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.’’
    Gods lai ir Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Kā bija sākumā, tā tagad ir būs, no mūžības un mūžību! Āmen.
  7. Žurnāla “Svētdienas Rīts” jūnija numurā, lūdzu, lasiet:
    Paldies Dievam par mūsu mīļajām mātēm. Einārs Alpe, Daugavpils diecēzes bīskaps;
    “Ir sajūta, ka noticis brīnums!” – Svētdienas skolu diena Liepājā pulcē 343 dalībniekus;
    Lutera Akadēmijā noslēdzies studentu zinātniski pētniecisko darbu konkurss;
    Ievērojamajam latviešu teologam Haraldam Biezajam Lestenē uzstāda piemiņas zīmi;
    Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas kapelāne Inese Lūse saņem pateicības rakstu;
    “Lūgšana kā kalpošanas sirds” – LELB diakonijas kalpotāji tiekas gadskārtējā konferencē;
    Rubrikā “Iepazīsimies” – LELB Misijas nozaru bloka vadītāja Agita Krastiņa;
    “Misija Indijā. Turpinām!” – mācītājs Gints Polis par misijas kalpošanu Annas Irbes Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā Indijā;
    “Saruna” ar Pēteri Eisānu, Madonas baptistu draudzes mācītāju, biedrības “Baltijas Globālā iniciatīva” vadītāju: “Nav misijas bez Vasarsvētkiem un Vasarsvētku bez misijas”;
    Rubrikā “Misijas vēsture” LU doktorante, evaņģēliste Kristīna Ēce iepazīstina ar misionāri Augusti Vietnieku – cīnītāja par sieviešu tiesībām;
    Rubrikā “Baznīcas gads” – mācītāja Armanda Klāva pārdomas par Vasarsvētkiem;
    Rubrikā “Ārzemēs”: Ukrainas Pareizticīgā baznīca plāno pāriet uz Gregora kalendāru ;
    Rubrikā “Vajātā baznīca” – “Eritreja. Dalība ciešanās”;
    Fragmenti no Vilhelma Buša grāmatas “Starp cilvēkiem” nav zaudējuši aktualitāti it nemaz;
    “Viņa ir cildenāka nekā visdārgākā pērle” – Linda Kalniņa par mācītāju, diakonu un evaņģēlistu sievu sadraudzības dienu;
    “Svētdienas skolas” lappusītē mācītāja Ivara Jēkabsona pārdomas “Diena, kad Ādams sāka runāt”;
    Interesanti! Rīgas Lutera draudzes koris – otrs lielākais Dziesmu svētkos;
    Pirmo reizi izdots ērģelnieka un komponista Alfrēda Kalniņa visu ērģeļmūzikas skaņdarbu CD un nošu krājums;
    “Uzkāp Doma tornī!” – Rīgas Doma draudze piedāvā iespēju interesantu grupām apskatīt Doma baznīcas torni no iekšpuses un Doma laukumu – no augšas.
    Abonē “Svētdienas Rītu” neizejot no mājas! To var izdarīt interneta vietnē www.abone.pasts.lv vai zvanot pa tālruni 67008001 vai 25008001. Bet, protams, arī “Latvijas Pasta” nodaļās un pie pastnieka!
    Žurnālu iespējams iegādāties SIA IHTIS grāmatveikalā Rīgā, Mazā Pils ielā 4 un preses tirdzniecības vietās Latvijā (skatīt precīzu informāciju www.presesserviss.lv.)
  8. #
    Kā lūgt par prezidentu?
    Tas ir noticis. Debates noslēgušās, izvēle ir izdarīta. Latvijas Republikas Saeima mums ievēlēja prezidentu nākamajiem četriem gadiem. Tūlīt pēc tam sāku saņemt jautājumus gan no mācītājiem, gan draudžu locekļiem: “Ko mums tagad darīt? Vai maz varēsim lūgt Dievu par jauno prezidentu?” Luteriskajās draudzēs ir pieņemts katrā dievkalpojumā aizlūgt arī par valsti un tās vadītājiem, un par izdošanos visiem viņu labajiem nodomiem. Samulsumu ir izraisījis tas, ka pirms deviņiem gadiem Rinkēviča kungs paziņoja par savu homoseksuālo orientāciju. Kā zināms, Svētie Raksti un baznīcas mācība homoseksuālu dzīvesveidu atzīst par neatbilstošu nodomam, ar kādu Dievs radīja cilvēku – “vīrieti un sievieti viņš radīja”. Vai baznīca joprojām var lūgt Dievu par mūsu prezidentu un par viņa nodomu sekmēšanos? Mazliet neērti publiski iztirzāt cita cilvēka privātās lietas, taču daudzo jautātāju dēļ - lūk, mans personīgais šī brīža skatījums.
    Ciktāl mana atmiņa sniedzas, Rinkēviča kungs nav uzsvēris vai pat apliecinājis savu līdzdarbību kādā “LGBT kopienā”, ja tāda vispār eksistē. Varbūt neesmu visu pamanījis, taču man nav palicis iespaids, ka šie jautājumi būtu bijuši viņa uzmanības centrā. Neesmu pārliecināts, ka viņam ir patīkama skaļā sajūsma par “pasaulē pirmo prezidentu – geju”, ko izbazūnējuši daži tabloīdi. Debatēs pirms vēlēšanām viņš apliecināja, ka nedzīvo homoseksuālās attiecībās. No teiktā varēja saprast, ka vismaz prezidentūras laikā viņš negatavojas tādās stāties. Ja tas ir taisnība, tad no baznīcas puses ne tikai nav šķēršļu aizlūgt par viņu, bet ir labs iemesls lūgt Dievu par viņa labo nodomu sekmēšanos.
    LELB Sinodes 1996. gada rezolūcijā ir skaidri nošķirta homoseksuāla orientācija un dzīvesveids. Ir apstiprināts, ka viena dzimuma personu seksuālas savienības ir būtībā grēcīgas un nav pielīdzināmas bibliskajai laulībai starp vīrieti un sievieti. Taču cilvēkam, kurš gan atzīst savu homoseksuālitāti, bet dzīvē to neīsteno, var būt pilnīga līdzdaļa kristīgajā draudzē, Dieva dotajos žēlastības līdzekļos un, protams, aizlūgšanās. Zinot, cik lielu vietu iemīlēšanās un tuvība ieņem cilvēka dzīvē, ir jāsaprot, ka homoseksuāliem cilvēkiem ir ļoti grūti dzīvot atbilstoši Dieva prātam. Viņiem šajos centienos pienākas īpašs morālais un lūgšanu atbalsts. Pat ja kāda sacītais ir nepatiess un slepenībā viņš rīkojas pretēji, tas ir starp viņu, biktstēvu un Dievu. Nav mūsu uzdevums okšķerēt pakaļ vai nodoties minējumiem. Mēs esam brīvi rīkoties atbilstoši tam, kas mums teikts un apliecināts. Citādi tas ir atklāta grēka gadījumā, jo tas ārda tikumus un ieļauno apkārtējos. To baznīcas vidū pieļaut nedrīkst. Par to Mārtiņš Luters ir rakstījis Lielajā katehismā.
    Edgars Rinkēvičs ir sevi parādījis kā spējīgs un kompetents ārlietu ministrs. Nav šaubu, ka vismaz lielāko daļu prezidenta pienākumu viņš pratīs nevainojami pildīt. Tādēļ vēlēsim viņam labu izdošanos visā, ko viņš darīs mūsu valsts labā. Lai Dievs viņu vada auglīgā darbā un svētā dzīvē. Pārmetumus un protestus pataupīsim līdz tādam brīdim (no kura Dievs lai žēlīgi pasargā), ja parādīsies kāda pievilšana, vai viņa darbībā iezīmēsies kaut kas tāds, kas kaitē Latvijai un tās tautai. Tad varēsim pretoties gan ar garīgiem, gan politiskiem līdzekļiem.
    Uzņemoties prezidenta pienākumus, Rinkēviča kungs apņēmās darīt visu, kas viņa spēkos, lai saliedētu Latvijas tautu. Tas ir slavējami un patiešām vajadzīgi. Tomēr gribu piebilst, ka spriedze veidojas ne tikai starp tautībām. Šķelšanos rada ne tikai Krievijas propaganda, kuru viņš uzsvēra intervijā. Ir arī cita propaganda, kas šķeļ sabiedrību vērtību un tikumu jautājumos. Es aicinu jauno prezidentu būt nācijas līdzsvarotājam, vienotājam un aizstāvim arī šajā jomā. Tas tiks ar pateicību novērtēts.
    Jānis Vanags
  9. Debesbraukšanas dienā (18.maijā)
    Debesbraukšanas dienas Dieva vārds atrodams Apustuļu darbu grāmatā 1,1-11.
    Jēzus neaiziet prom no mums debesīs, kādā mums tālā “garīgā” īstenībā. Viņš aiziet tur, kur Viņš būs tuvu ikvienam līdz laiku beigām, kur Viņa klātbūtni un nākšanu nepārprotami varēs piedzīvot. Augšāmceltais Kungs ir tuvu jums, un arī jums vajadzētu būt tuvu Viņam.
    Un Jāņa evaņģēlijā 7,37-39 ir rakstīts:
    “Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā Rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes."
    To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.”
    Mīļie draugi,
    jau Kristus Debesbraukšanas stāsts iesākās ar noslēpumainiem, bet tik zīmīgiem vārdiem:
    “Un, mācekļus sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām.
    Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šajā laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?" Un Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai robežas, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam” (Acta 1,4-8).
    Un Evaņģēlija teksts turpina Debesbraukšanas dienas tematiku: “Bet jūs dabūsit spēku”.
    Mēs daudzi tagad jūtamies piekusuši, izdeguši, mums vairs nav spēka, un nav arī tās labās gribas. Viss ir apnicis, daudz kam ir pazudusi jēga.
    Kur lai es atrodu spēku, kur lai smeļos enerģiju – ne tikai strādāt, bet arī dzīvot? Kas ir mani spēka, dzīvesprieka, enerģijas avoti, kas ļauj paveikt arī ko jēgpilnu mūsu tik īsajā, ierobežotajā laikā, situācijā un iespējās?
    Doties dabā, pastaigā, sportot, klausīties labu mūziku, sarunāties ar draugiem, nodoties hobijiem, iet iekšējā pieredzē – risinājumu ir ļoti, ļoti daudz, tie ir katram savi.
    Tomēr aiz visa slēpjas dziļāks un grūtāks jautājums, un tas ir par mums dāvāto laiku, par lietām, kas to padara jēgpilnu, par dzīves jēgu, saturu un virzību. Tas ir jautājums par Dievu, par mani, un par mūžību. Tur nepalīdzēs sportošana, atpūta, izziņa un hobiji. Vienmēr kaut kas pietrūks, paliks nepiepildīts.
    Tiem, kas ir nopietni aizdomājušies par Lielajiem jēgas un būtības jautājumiem, īpaši uzrunājošs būs Jēzus sacītais: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”
    Mēs vienmēr ilgojamies pēc kaut Kā Tāda – kas mūs saprot, pieņem, samīļo, piepilda, kas atbild visus mūsu “kāpēc”.
    Bet tikai Dievs var remdēt būtnes slāpes, kaut vai pēc mīlestības. Mums jau laika ir tik, cik nu tā ir. Mums tajā vajadzētu ielikt jēgu.
    Interesanti, ka šeit sacītais veido tādu kā paralēlismu ar 6. nodaļas vārdiem: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam vairs nesalks, un kas Man tic, tam neslāps nemūžam” (JohEv 6,35).
    Arī 4. nodaļas sarunā samariešu sievietei Jēzus saka: “Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas izverd mūžīgai dzīvībai” (JohEv 4,14).
    Visus šos vārdus Jēzus saka “Sukkot” jeb Būdiņu svētku kontekstā, Jūdaismā tie ir vieni no lielajiem svētceļojuma svētkiem, lai pateiktos Dievam par Viņa doto.
    Ūdens metafora tiek lietota apzināti, jo svētku rītā pēc Likuma prasības tur notiek speciāls ūdens rituāls Ziloas dīķī pie Tempļa. Tad nu tas “dzīvais ūdens” apzīmē svaigu, tīru avota ūdeni, kā pretstatu stāvošam dīķa vai kāda rezervuāra ūdenim.
    Šo vārdu vēstījums ir skaidrs: Ja jūs meklējat ko dzīvu, tīru un svaigu, ko tādu, kas remdēs jūsu slāpes karstā un sausā laikā, tad nāciet pie Jēzus! Tas stāvošais, sasmakušais dīķa ūdens ir visa reliģiozā ņemšanās un rituāli, kas ir tikai tāds surogāts, kaut kāds aizstājējs tam, kas neierobežoti plūst no paša Dieva. Paradoksālā kārtā cilvēki savā aklumā izrok sev paši visādus dīķus un bedres, bet negrib smelt no tā tīrā avota, kur tas tīrais un veldzējošais ūdens nekad nebeidzas! Reliģiskais pieprasījums arī mūsdienu sabiedrībā nav tīrais avota ūdens, bet gan tas sasmirdušais dīķa ūdens, kur sagāzts iekšā viss kaut kas. Un, ja kaut kur ir pieejams avota ūdens, tad veikli reliģiskie darboņi mēģina izdomāt tam visādus krānus un dozatorus, lai neviens nevarētu brīvi dabūt tik, cik katram vajadzīgs viņa slāpju remdēšanai. Jeb – runa ir par cilvēkam tik raksturīgajām, ļaunajām varas spēlēm, kurās nekautrējas izmantot pat to, kas ir par brīvu, un neierobežotā daudzumā ikvienam!
    Bet ir vēl kāds nepārprotams vēstījums: Jēzus šeit runā par saņemšanu un tālāk došanu. Avotam parasti neliek vāku. Avotam ir jāizverd un ir jātek. Šie svētki aktualizē vēsturisko tautas ceļu cauri tuksnesim, kad pats Dievs tos veda uz Apsolīto zemi. Exodus jeb Iziešanas stāstā mēs redzam abus šos elementus: Maizi no debesīm (Exodus 16) un avotu, kas izplūst no klints (Exodus 17), kas palīdz tautai izdzīvot to ilgo un grūto ceļu cauri tuksnesim (Ps 78,20).
    Dievs pats kopš paša iesākuma ir dzīvā ūdens avots (Jer 2,13, Jes 12,3 u.c.), un tāds ir Viņa sūtītais, Viņa mīļais Dēls.
    Tad nu šīs svētdienas jautājums mums ikvienam ir sekojošs: Kurp es dodos, un kas mani šajā ceļā sauc un vada? Kas ir jēgpilns un dod gandarījumu šajā ceļā? Vai man ir zināms tas tīrais un veldzējošais avots, kas remdē visas slāpes? Tas avots, kas izverd mūžīgai dzīvībai?
    Jēzus vārdi no Jāņa evaņģēlija ir tik biedējoši aktuāli sevišķi šodienas pasaulē! Pasaulē jau tagad pietrūkst nepiesārņotu vietu un tīra dzeramā ūdens, tuvākajā nākotnē šis resurss būs dārgāks par degvielu. Mēs Latvijā vispār to neesam vēl sapratuši, jo uz nebēdu lietojam herbicīdus un pesticīdus, izcērtam pēdējos mežus un visādi piemēslojam vidi. Kāpēc? Jo esam mazi un alkatīgi.
    Un ne tikai tas vien - bagātie arī šodienas pasaulē dara, ko grib (jo uzskata, ka ir labāki par citiem, ka viņiem bagātības dēļ ir lielākas tiesības), un kapitāla koncentrēšana, brutāla cīņa par resursu savākšanu sev, lai cilvēki maksātu par to, kam principā būtu jābūt par velti un visiem, ir jau sākusies. Nākotne nav brīnišķīga, tā ir katastrofāla, ja radikāli nemainīsim savu attieksmi, dzīvesveidu, attiecības.
    "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes", tā arī šajā laikā, šajā laikmetā sauc Jēzus. Viņš apsola dot savu Garu, lai mēs visi varētu dzīvot – tā vietā, lai tikai bagātie un varenie arvien vairāk nopelnītu un arvien labāk dzīvotu.
    Darīsim visu, lai vairāk cilvēku sastaptu dzīvo Glābēju, un smeltu no šī dzīvības avota, lai cilvēce mainītos, un nākotne būtu brīnišķīga! Āmen!
    Ralfs Kokins - Jelgavas Sv. Vienības draudzes mācītājs
    ‍
  10. #
    Slavēts Dievs, kurš nav atmetis manu lūgšanu, nedz atrāvis man Savu žēlastību! Ps 66:20
    14.maijs
    Rogate – Lieldienu sestā svētdiena/ Mātes diena
    .........................
    Sveicu visus Mātes un ģimenes dienā - kā mātes, tā bērnus ar šiem svētkiem, kā šeit, tā arī Mūžībā! Paldies Dievam par šo iespēju audzināt bērnus un par viņiem rūpēties! Paldies visām mātēm,kuras to dara ar patiesu mīlestību un atbildīgām rūpēm!- mācītājs Ilgvars Matīss
    .................
    Kungs, šinī dienā mēs gribam godināt un atcerēties mātes,
    mēs tev pateicamies par mūsu mātēm.
    Mēs pateicamies, ka tu darīji mūs dzīvus caur viņām,
    viņas saņēma dzīvības dāvanu no tevis un deva to mums.
    Pateicamies par upuriem, ko viņas ir nesušas
    mūs iznēsājot un dzemdējot.
    Mēs pateicamies par sievietēm, kuras mūs izaudzināja,
    kuras bija mūsu mātes bērnībā.
    Par māti dzemdētāju, par māti adoptētāju, par vecāko māsu, par tanti,
    par vecmāmiņu, par pamāti vai kādu citu,
    mēs tev pateicamies par sievietēm, kas mūs turēja un baroja,
    kas rūpējās par mums un ar saiem skūpstiem lika atkāpties mūsu sāpēm.
    Mēs lūdzam, lai mūsu dzīvē varētu redzēt to mīlestību, ko viņas mums parādīja,
    un ka viņas būtu priecīgas saukties par mūsu māmiņām.
    Mēs lūdzam par māmiņām, kuru bērni ir izauguši.
    Dod viņām prieku un gandarījumu par labo darbu.
    Mēs lūdzam par māmiņām, kuras piemeklē neprognozējamas pārmaiņas.
    Dod viņām mieru, lai viņas tev uzticas par nākotni.
    Mēs lūdzam par grūtniecēm, kas drīz būs māmiņas.
    Dod viņām pacietību un padomu nākamajos mēnešos.
    Mēs lūdzam par vientuļajām māmiņām.
    Dod viņām spēku un gudrību.
    Mēs lūdzam par māmiņām, kuras ir materiālā pārpilnībā.
    Dod viņām laiku, ko pavadīt ar savām ģimenēm.
    Mēs lūdzam par māmiņām, kas audzina savus bērnus nabadzībā.
    Dod viņām palīdzību un taisnīgumu.
    Mēs lūdzam par pamātēm.
    Dod viņām pacietību, sapratni un mīlestību.
    Mēs lūdzam par māmiņām, kas ir šķirtas no saviem bērniem.
    Dod viņām ticību un cerību.
    Mēs lūdzam par māmiņām laulības krīzē.
    Dod viņām atbalstu un izpratni.
    Mēs lūdzam par māmiņām, kuras atdod savus bērnus adopcijai.
    Dod viņām mieru un pārliecību, ka viņas paļaujas uz tavu providenci.
    Mēs lūdzam par mātēm, kas adoptē bērnus.
    Dod viņām prieku un pateicību par tevis sniegto dāvanu.
    Mēs lūdzam par sievietēm, kas domā kļūt par mātēm.
    Dod viņām gudrību un izpratni.
    Mēs lūdzam par sievietēm, kas izmisīgi grib vai ir gribējušas būt par mātēm.
    Dod viņām žēlastību pieņemt tavu laiku.
    Mēs lūdzam par sievietēm, kas ir uzņēmušās mātes lomu bērna dzīvē.
    Dod viņām prieku un cieņu no citiem.
    Mēs lūdzam par tiem, kuri skumst, savu māti zaudējot.
    Dod viņām mieru un cerību Kristus augšāmcelšanā.
    Kungs, mēs tev pateicamies par mātes dāvanu.
    Mēs pateicamies par daudzajiem ticīgo māmiņu piemēriem Svētajos Rakstos,
    kā Sāra, Lea, Rāhele, Anna, Elizabete, Priskilla, Lidija, Eunika un Loida.
    Mēs pieminam šodien visas šīs sievietes,
    un jo īpaši Mariju, mūsu Kunga Jēzus Kristus māti,
    kurai bija drosme ticēt, lai pateiktu „jā” tavam aicinājumam.
    Lai šodien šeit sapulcētās sievietes atdarinātu šos ticības piemērus.
    Un būtu par paraugu visiem pārējiem, ko nozīmē būt par tavu mācekli.
    Svētī viņas šajā īpašajā dienā, Jēzus Kristus vārdā. Āmen.

  11. Sprediķis Lieldienām:

    ,, Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu 3un runāja savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?" Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels." (Mk. 16:3-4)

    Labdien, brāļi un māsas, Kristus Augšāmcelšanās svētkos!

    Abas Marijas un Salome, meklējot Jēzu ieraudzīja noveltu milzīgu akmeni. Viņas vēlējās tikt iekšā kapā, bet Jēzus - vēlējās tik laukā. Dzīvē dažkārt patiešām tā notiek, ka mēs ļoti pēc kaut kā dzenamies un tikai tad atklājam, ka nebūt neesam dzinušies pēc īstā, kas mums ir vajadzīgs. Arī šodien mēs redzam, ka ir cilvēki, kuri pat dzīves pēdējos gadu desmitos cenšas dzīties pēc imperiālistiskām ambīcijām, padarot nelaimīgus daudzus jo daudzus cilvēkus. Nesen bija publicētas uzņēmēja R. Gerkena atziņas un vaļsirdīgas atzīšanās, ka bagātība, pēc kā viņš ir dzinies, nav it nekas, daudzie īpašumi ir bezjēdzīgi milzīgi, jo nav kas viņos dzīvo, turklāt to uzturēšana uz šodienu ir vājprātīgi dārga; attiecības ar savu vienīgo meitu, kas būtu tas īstais dārgums, ir pazaudētas, līdz pat izslēgšanai no mantojuma. Mūsu dzīšanās pēc labas dzīves un lielas labklājības, var izrādīties liela muļķība un zaudējums, ja tā prasa tādus upurus, kā attiecības!

    Ikviens, ar prātu domājot, taču vēlas izkļūt no tumsas un ieslodzījuma, tieši tāpat arī Jēzus. Kaps nebija viņam paliekoša vieta. Cilvēkam, raugoties uz savu dzīvi varētu šķist, ka viņš iet pretī tumsai, jo viņš taču ar laiku paliek nespēcīgāks, viņš noveco, arī prāts mēdz izspēlēt dīvainus jokus, vairs neko pat neatceroties no iepriekšējās dienas vai neatpazīstot ar laiku pat tuviniekus. Pie tam, redzot tik daudzus kapus, un laikabiedrus, kuri mirst, atliek tikai domāt, ka viss tiešām iet tikai uz galu, nevis uz gaišu nākotni.

    Tas atgādina kādu stāstiņu par dvīņu sarunu mātes vēderā, kur viņš jautā otram, mammas vēderā: "Vai tu tici dzīvei pēc dzemdībām?" - Protams. Visiem zināms, ka eksistē dzīve pēc dzemdībām un mēs šeit atrodamies tikai tāpēc, lai kļūtu pietiekami stipri un sagatavoti tam, kas notiks pēc tam.

    - Muļķības! Nekādas dzīves pēc dzemdībām nav! Vai tu vari iedomāties, kāda varētu būt dzīve pēc dzemdībām?

    - Es nezinu visas detaļas, bet ticu, ka tur būs vairāk gaismas un mēs iespējams paši staigāsim, paši ēdīsim ar savu muti..

    - Smieklīgi! Kā gan iespējams staigāt un ēst pašiem ar savu muti! Mēs taču uzņemam barību caur nabas saiti.

    - Esmu pārliecināts, ka tas ir iespējams. Vienkārši viss būs nedaudz savādāk.

    - Bet no turienes taču vēl neviens nav atgriezies! Tas nozīmē, ka pēc dzemdībām dzīve beidzas. Un vispār man šķiet, ka dzīve ir vienas vienīgas ciešanas tumsā.

    - Nē, tā nav. Es nezinu precīzi, kāda izskatīsies mūsu dzīve pēc dzemdībām, taču jebkurā gadījumā mēs ieraudzīsim mammu un viņa par mums parūpēsies.

    - Mammu? Tu tici mammai? Un kur tad viņa ir?

    - Viņa ir mums visapkārt, pateicoties viņai mēs kustamies un dzīvojam, bez viņas mēs nebūtu radušies.

    - Muļķības, es neesmu redzējis nekādu mammu un tas nozīmē, ka viņas nav.

    - Nevaru tev piekrist. Reizēm, kad apkārt ir pavisam kluss, var dzirdēt, kā viņa dzied un noglāsta mūsu pasauli. Un es pavisam noteikti zinu, ka mūsu īstā dzīve sākas tikai pēc dzemdībām.

    Vai šim stāstiņam, kurš, iespējams, daudz vairāk piemērots Māmiņu dienai, ir taisnībai? Es teiktu, ka daļēji. Tādēļ, ka īstā dzīve nesākas tikai pēc dzemdībām. Īstā dzīve notiek cilvēkam arī tur mātes vēderā. Tieši tāpat nevar arī teikt, ka cilvēkam īstā dzīve nesākas tikai pēc nāves, bet arī šis laika sprīdis, kas šeit mums ir dots, IR ĪSTĀ DZĪVE. Arī pat ja tās ir dažas dienas vai mēneši kopš ieņemšanas brīža, arī tā ir viņa īstā dzīve. Tomēr labā ziņa ir tā, ka ir vēl īstāka jeb vēl laimīga dzīve – tā kurā vairs nav grēka tumsas un sāpju, tā ir vēl labāka, nekā šī, kas ir tagad.

    Atgriežoties pie tā, par ko iesāku. Pirmos gadu desmitus cilvēkam var šķist, ka viss iet uz augšu, un pēc tam pēdējos gadu desmitus, var uznākt domas, ka viss iet uz galu un beigu beigās kaps. Taču tāpat kā dvīņu sarunā tas parādās, tāpat arī mūsu ticība ir tā, kas ļauj ieraudzīt neredzamo, ticēt šķietami neiespējamam – ka tur, kur mums šķiet tumsa un beigas, tur atspīd visīstākā Dieva gaisma un laime. Tādejādi šī Kristus iznākšana no kapa vairāk apzīmē mūsu palūkošanos uz Augšāmcelšanos. Tādejādi izrādās, ka daudz vairāk šī pasaule ir šis kaps, kur ir tik daudz nelaimīgu cilvēku, izmisuma, sāpju un asaru, bet aiz visa tā daudz vairāk gaismas, mīlestības, absolūta svētuma. Akmens no kapa bija novelts ne lai tiktu tur iekšā, bet lai tiktu no tā laukā. Līdzīgi, kā mēs uz Kristu ticam ne lai mirtu, bet lai dzīvotu. Pārprasta kristietība var šķist kā nāves kultūra, kurā nāve tiek romantizēta, bet tā nebūt. Kristietība ir dzīvības un augšāmcelšanās ticība. Pats Kristus taču saka ,,Es esmu augšāmcelšanās u dzīvība.’’. Vēl citā reizē Kristus saka slavenos vārdus ,,Es esmu Ceļš patiesība un DZĪVĪBA’’, vēl citā reizē ,,Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule Manis vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsit, jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.’’ (Jņ. 19:14)

    Arī apustulis Jānis 1. vēstulē rakstīja: ,,Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir DZĪVĪBA, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.’’ Nav runa tikai par to, ka mēs kristietība ieraugām, kas ir mūsu dzīves jēga. Nav runa arī tikai par to, ka esot kopā ar Jēzu ik dienas, mēs jūtamies patiesi dzīvīgi un dzīvi. Bet runa ir par patiesi mūžīgu dzīvību, kuru Dievs Saviem bērniem ir apsolījis caur Jēzus nāvi un Augšāmcelšanos.

    Līdz ar to var teikt, ka cilvēkam šķietami bezcerīgā dzīve, kura ārēji ved uz nāvi uz kapu, nebūt tāda nav, jo Kristus nepalika kapā un arī mēs tur nepaliksim.

    Sievietes pie kapa dzirdēja eņģeli sakām: Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim’’

    Nikijs Gambels, kurš ir Alfas kursa pamatlicējs raksta: ”Ja pirmie kristieši nebūtu kādam pastāstījuši par Jēzu, neviens šodien Viņu nepazītu. Iedomājies, ja mēs visi būtu tuksnesī un atklātu oāzi, bet citiem neteiktu par to, mēs praktiski būtu atstājuši visus tur nomirt. Pastāstīt citiem par Jēzu ir kā parādīt, kur ir meklējama Dzīvība.” Tādēļ eņģelis to teica. Kad ir kāda prece ierobežotā daudzumā, kas mums ir nepieciešama, mēs vēlamies to paspēt iegūt, jo visiem tā nepietiks. Arī tagad, kad pirms Lieldienām veikalos bija pilns ar cilvēkiem, ne visi varēja iegādāties to, kas nepieciešams, bija laiks, kad nevarēja nopirkt sāli, citi nevarēja nopirkt auto tādu, kādu gribēja tur bija deficīts u.t.t. Bet dzīvība, ko ir apsolījis Kristus nav ierobežotā daudzumā, tā nav tikai man vai tev. Tādēļ pasaulē Kristus ir atstājis savu miesu baznīcu, kurai tas ir jāstāsta un jāsludina. To nav jārauj citiem no rokām, lai tā tiktu tikai man, uz to nav jāstāv rindā, un par to nav pat jāmaksā, Kristus jau ir samaksājis. Tieši tas, ko tu nevari nopirkt, ir visvērtīgākais.

    Evaņģēlists ,,Ja tev ir zināmas zāles pret nāvi, celies, ej un stāsti to citiem.‘’ (Kirks Kamerons). Šodien daudz ko cilvēki popularizē caur dažādiem video ne tāpēc, lai cilvēkiem darītu labi, bet tādēļ, lai paši vairāk pelnītu, un viņiem vienalga par to, kādas tas atstāj sekas tiem, kas to skatās, taču baznīca arvien ir aicināt sludināt Kristus evaņģēliju tādēļ, ka pati par to uzzinājusi un zina, cik Kristus vēsts ir vērtīga un cik tai ir glābjošs un dzīvību dodošs spēks. Jā, patiešām Kristus vēsts ir zāles pret nāvi. Ne tādas, lai izskatītos jaunāks ārēji, ne tādēļ, lai ātrāk dotos uz kapsētu vai arī tieši otrādi - izvairītos no nāves, bet gan tādēļ, lai piedzīvotu tik patiesu dzīvību un Augšāmcelšanos, kādu vien Kristus var dot.

    Reiz lasīju tādu teikumu ,,Es nezinu, kāda būs mana nākotne, bet es zinu, kā rokās es to nododu.’’, bet man gribās sacīt, varbūt tiešām es nezinu detaļās, kāda būs mana nākotne, bet tomēr kopumā es gan zinu, kāda tā būs - tā būs dzīvības pilna nākotne, jo Kristus ir Augšāmcelšanās un dzīvība. Jēzus mira, lai mēs dzīvotu. Viņš augšāmcēlās, lai arī mēs tiktu augšāmcelti.

     Un atcerēsimies – Dievs vienmēr ir vienas lūgšanas attālumā. ĀMEN

  12. Gavēņa 14. diena (9. marts)
    ,,Patiesi es jums saku: nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos’’ (Jņ. 5:25)
    Patiesi mēs tik bieži piedzīvojam to, ka nenotiek tā, kā esam domājuši. Un ir pat ļoti maz tādu dienu, kad notiek tās, ko esam plānojuši. Kad esam bērni, nespējam ne attapties, kad jau esam kļuvuši par pieaugušajiem. Kad esam pieauguši, nespējam ne attapties, kad esam jau palikuši veci. Kad ir rīts, nespējam ne attapties, ka pienācis jau vakars. Kad esam labā miegā, nespējam ne attapties, ka pienācis jau rīts. Kad ir miers, nespējam ne attapties, ka pienācis karš. Notiek tik ārkārtīgi daudz negaidītu lietu. Kad esam plānojuši atvaļinājumu pusgadu uz priekšu, esam pārsteigti, ka tas jau tik ātri ir pagājis. Tāpat arī ar baznīcas gadu: ka vienmēr šķiet, tikko tikai bija Kristus Piedzimšanas svētku un nu jau klāt Kristus Augšāmcelšanās svētki.’’ Šķiet pats Dievs mūs māca būt gataviem jeb kam, un tomēr, kad pienāk negaidītais, mēs neesam bijuši tam gatavi. Kad Kristus saka ,,Patiesi es jums saku: nāk stunda un viņa ir jau klāt…’’, tad mums šķiet, par ko gan Kristus runā, tas taču ir aiz kalniem, tas taču nenotiks vēl tagad ar mani. Ar apkārtējiem? Jā, bet ne jau ar mani. Tā mēs daudzās lietās domājam, ka esam savādāki par citiem. Mēs vēlamies, lai mēs tiktu vairāk saudzēti, lai mēs mazāk slimotu, lai mēs vairāk iegūtu, lai vairāk tiktu mīlēti, un to nereti arī Dievs mums katram dažādos veidos tiešām parāda, ka esam Viņam īpaši un dārgi, tomēr te varam vienmēr pieminēt paša Kristus vārdus ,,Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas mani ir sūtījis.’’ Ja to šādā pazemībā saka pats Kristus, kuram ir vara izdarīt jeb ko, tad ko gan man iebilst Radītājam, kad izjūk mani plāni.
    Dievs mūs nevienu nepasargās no tās stundas, kura ,,ir jau klāt’’. Cik tā ir laba vēsts, jo Kristus taču saka turpinājumu: ,,…mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos’’. Vai tas nav viens brīnišķīgs apsolījums! Un, ja to piedzīvosim negaidot un neplānojot, tad zinām, ar lielu paļāvību uz Dievu, ka Viņš visas lietas nolicis mums īstajā laikā.
    Kungs, māci mums paļauties uz Tevi un mācīties no Kristus, ko nozīmē patiesa pazemība! ĀMEN.
    Māc. I. Matīss
  13. Gavēņa 12. diena (7. marts)
    ,,Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.’’ (Rm. 1:17)
    Lai arī mums var šķist, ka mēs dzīvojam no dienišķās maizes, no tā, ka esam paēduši, tomēr Dieva Vārds saka, ka tieši ticība ir tas, no kā dzīvo kristietis. Kā to apliecina arī pats Kristus - ,,Cilvēks nedzīvo no maizes vien’’. Dzīvot bez ticības nozīmē iztikt ar redzamo. Ticība, kā tas rakstīts Bībelē, ir pārliecība par neredzamām lietām’’. Tieši tas, ka mēs esam pārliecināti, ka ir neredzamas lietas, dod mums pārliecību, ka redzamās lietas, kuras iznīkst, nav viss, pie kā mums būtu jāpieķeras un par ko iegrimst noskumšanā, ja mums to pietrūkst. Kādam vienmēr būs kaut kas vairāk un kaut kas mazāk, bet Dieva priekšā tāpat esam vienādi bagāti, jo Viņš piešķirs mums pēc Savas žēlastības. Tieši ticība dod prieku un spēju redzēt tālāk par savu degungalu. Tieši ticība palīdz palīdz turpināt censties, arī kad apkārtējie netic taviem spēkiem. Kad automašīna nav uzlādēta vai tajā nav ielieta degviela, lai cik skaista tā būtu un cik labā kārtībā, tā nedarbosies. Tā ir arī kristieti, ja viņā apdzisusi ticība. Viņš var zināt visu Bībeli no galvas, un tomēr viņam nebūs spēka piecelties pat no gultas, lai kaut ko no Dieva gudrības pielietotu. Ticība ir kā šī uzlāde jeb degviela cilvēkam, lai viņš varētu doties uz priekšu. No dienišķās maizes mēs izdzīvojam, bet no ticības mēs dzīvojam!
    Kungs, piepildi mūs ar patiesu ticību, ka varam dzīvot, nevis tikai izdzīvot!
    Māc. I. Matīss
  14. #
    Gavēņa 11. diena (6. marts)
    ,,Visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat Man darījuši.’’
    Mt 25:40b
    Dievu mīlēt tikai savā istabā uz ceļiem lūgšanā, nav Dieva prāts. Dievu sastapt mēs. Varam visvienkāršākajos un nicinātākajos cilvēkos. Dievu ir jālūdz un jāgodā arī nometoties uz ceļiem un paceļot rokas Viņa slavēšanā, taču patiesa ticība un mīlestība uz Dievu turpinās pie tiem, no kuriem tev nav nekāda labuma. Tieši pie tiem cilvēkiem, no kuriem tu nesaņemsi atpakaļ labu vārdu, daudz pateicības vai atdarīšanu ar labu.
    Loģiskais cilvēka saprāts liek darīt labu visvairāk tiem, no kuriem pēc tam saņemsim kādu pateicību, bet Dieva prāts, lai mēs mācītos patiesu pazemību, ir darīt tieši otrādi. Jā, gluži kā pats Kristus, nāca un darīja visu cilvēku dēļ, neko par to pretī nesaņemdams, kā vien nievas un krustu. Nepateicība ir pasaules alga, tomēr Dieva mīlestība ir vairāk vērta, kā cilvēku pateicība. Vismazākie ir tie visnabadzīgākie, slimākie, neievērojamākie, bet tomēr ne viltus mazākie, kuri sūdzas un čīkst, cik viss viņiem ir slikti, kaut it nemaz tā nav. Vai arī tādi viltus mazākie, kuri apzināti noraida Dievu. Bet tomēr arī pie viņiem mums jāmēģina darīt labu, jo nezinām mēs uzreiz un nepazīstam uzreiz cilvēka sirdi, Dievs var br’’inumainas lietas izdarīt pat pie viscietākajām un neticības pilnākajām sirdīm. . Ir lietas, kuras izpratīsim tikai pēc laika.
    Kungs, rādi mums vismazākos, caur kuriem Tevi vairāk mīlēt un darīt labu viņiem tā, lai to mēs būtu darījuši Tev! ĀMEN
    Māc. I. Matīss
  15. #
    5.marts, Reminiscere – Gavēņa laika otrā svētdiena
    ,,Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu. Un tika apskaidrots viņu priekšā, un viņa vaigs spīdēja kā saule, un viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Mozus un Elija un runāja ar viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: „Kungs, šeit mums ir labi. Ja tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.“ Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: „Šis ir mans mīļais dēls, pie kura man labs prāts; to jums būs klausīt.“ Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz savu vaigu un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizkāra tos un sacīja: „Celieties un nebīstieties!“ Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: „Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.“ (Mt. 17:1-9)
    Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem! Labdien brāļi un māsas Kristū! Katram mums Dievs atklāj ko īpašu, ar ko varam pēc tam dalīties ar citiem pēc notikušā, taču ne viss, kas mums ir atklāts, ir citiem saprotams vai noderīgs. Piemēram, kad tev kāds stāsta par kādu ceļojumu, kur ir bijis, par kādu zemi, kura ir ļoti tālu un kur domā, ka diezin vai tu tur kādreiz nokļūsi, tad tu daudzās detaļās tik ļoti neiedziļinies, bet vairāk priecājies par otru cilvēku, ka viņš tur ir bijis, ka viņam tas ir paticis. Taču tad, ja zini, ka arī pats tur kādreiz varētu doties, tad tu jau ieklausies ar pavisam citu interesi, noprasi daudz dažādus noderīgus sīkumus un pieredzi. Tieši tāpat ir arī ar mūsu pieredzi ar Dievu. Kādreiz šķiet, nu ko gan tu varētu pastāstīt otram cilvēkam tādu, lai viņu ļoti pārsteigtu? Tad ja viņu ļoti pārsteigtu, tad viņš būtu vairāk ieinteresēts. Taču atcerēsimies, ka Dievs neko tādu mums nav prasījis. Nekur Bībelē nav sacīts, ka mums obligāti cilvēkiem stāstot par Dievu, ir viņi uzreiz jāpārsteidz ar kādu šokējošu pieredzi un atklāsmēm. Nedrīkst pazaudēt tīro Kristus evaņģēliju.
    Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. (Mt. 28:19) Darīt par mācekli cilvēku var tikai pamazām, nevis uzreiz, vienā mirklī. Baznīca ir skola, kurā, urā mēs tikai pamazām mācāmies kļūt par mācekli un tikai pamazām mācāmies mācīties.
    Kāds kristietis reiz vienā no Latvijas mazpilsētām kādā parkā ģimenes svētkos stāstīja par savu dzīvi un ticību. Viņš bija kādā bandā un bija izdarījis vairākus noziegumus. Taču cietumā viņš iepazina un satika Jēzu caur cietuma kapelānu viņš uzzināja, ka pat viņam vēl ir Dieva dota iespēja izmainīt savu dzīvi.
    Kamēr šis cilvēks visiem stāstīja par paveiktajiem noziegumiem, par bandu, ar kuru kopā viņš to bija paveicis, tur bija ārkārtīgi liela interese, varēja redzēt, ka cilvēki ir ļoti ieinteresēti un piesaistīti šim stāstam, taču tad kad sākās otrā daļa jeb viņa stāstījums par to, ko viņa dzīvē paveica Dievs un kā viņa dzīve izmainījās, tā ieinteresēto palika gaužām maz. Daži vēl pat tīšuprāt uzdeva vēl papildus jautājumus par kādiem paveiktajiem noziegumiem un šo viņa bandu, par Jēzu viņiem bija daudz mazāka interese.
    Šeit notikums ar Jēzu kalnā, Mozu un Eliju nenotika tādēļ, lai kādu pārsteigtu. Šeit tas notika tādēļ, ka tāds bija Dieva plāns tam notikt. Un lai gan tur bija klāt Pēteris, Jēkabs un Jānis, šis notikums, kā tas ir aprakstīts, ir tikai atblāzma no tā, kā bija piedzīvot un redzēt to klātienē.
    Šie mācekļi nebija ar Jēzu tikai kalnā, šajā apskaidrošanas notikumā. Šos pašus mācekļus Jēzus ņēma līdzi, pie mirušās sinagogas priekšnieka meitiņas, kad vēlāk viņu darīja dzīvu. Šos pašus mācekļus Jēzus bija arī klāt Ģetzemanes dārzā. Šie paši mācekļi kopā ar Jēzu bija vēl daudzos cito…
  16. #
    Gavēņa 10. diena (4. marts)
    Jēzus saka: ,,Vārdi, ko Es jums runāju, ir Gars un dzīvība. (Jņ. 6:63b)
    Jēzus vārdos ir tāds spēks, ka, pat tos reizēm līdz galam nesaprazdami, mēs sajūtam to spēku un autoritāti, kas no tiem plūst. Pirms diviem tūkstošiem gadu izteiktos vārdos, ir tāds spēks un dzīvība, ka tie nekad nenoveco. Cik gan mums spēj izteikt tādus vārdus, kurus kāds pieminētu vēl 4000. gadā un vēl pēc tam? Ja arī mēs kādu domu domājam vai teikumu izsakām, kurā ir kāda ļoti dziļa doma, tad tomēr beigu beigās izrādās, ka neesam pateikuši, nedz domājuši ko jaunu, bet tas ir tas pats vecais, tikai ik pa brīdim piemirstais. Jēzus Vārdos ir Gars, Svētais Gars. To varam saprast tā, ka itin viss, ko Jēzus saka, nav tikai Viņa vienpersoniskās domas, bet ka tajos līdzdarbojas Dieva Svētais Gars. Svētais Gars tos palīdz arī izprast un mūs tajos mācīt. Savukārt, ja mēs lasām vai dzirdam Jēzus vārdus, tajos darbojas Svētais Gars, tad mēs caur tiem saņemam patiesu dzīvību. Tas ieplūst mūsos kā garīgā dienišķā maize. Kā rakstīts ,,Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes’’. (5Moz. 8:3; Lk. 4:4). Dažkārt mēs nevaram aprakstīt savas izjūtas, kas tieši ar mums notika tajā brīdī, kad iedziļinājāmies Jēzus vārdos, taču saprotam, ka tajos bija ārkārtīgi spēcinošs un neapstrīdams. Kad kristietis nav ,,paēdis’’ Dieva vārdu, Viņš ir vairāk izsalcis, kā izlaidis brokastis. Tomēr bieži vien to sajūt tikai pēc laika, jo Jēzus vārdi darbojas vēl arī no vakardienas, aizvakardienas, pagājušās nedēļas, savukārt dienišķās ēdienreizes spēks pazūd jau pēc dažām stundām.
    Kungs, dod mums arvien velēšanos saņemt Tavu Garu un dzīvību caur Taviem Vārdiem! Lai arvien pēc tiem ilgojamies, tos mīlam un ņemam vērā! Āmen
    Māc. I. Matīss
  17. 9. gavēņa diena – 3. marts
    ,,Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem. Kas no zemes, tas ir no zemes un par zemi runā. Kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem.’’ Jņ. 3:31
    Kādreiz domāju, kas ir tas, kas izraisa lielu grūtsirdību kādās sanākšanās, un sapratu – tas, ka ļoti daudz tas viss velk pie zemes. Laicīgas sarunas, laicīga domāšana, sarunas ap mantu, politiku tādā skatījumā, kas ir ārkārtīgi egoistisks. Arī tādas sarunas, kurās ir dažādas jēlības un kad joko par pavisam nopietnām lietām. Mēs gan varam jokoties, un tas ir pat ļoti vajadzīgs, taču visam ir robežas. Mēs varam diezgan ilgi izlikties, ka mūs neskar tādas tēmas, kā mūžība, dzīves jēga, Dievs, Jēzus Kristus, kalpošana vai sirdsapziņa. Taču tad, kad aptveram, ka mums tas patiešām ir būtiski, runāt un domāt par šīm lietām, tad saprotam, ka ir ārkārtīgi maz cilvēku, ar kuriem par to runāt. Mēs atradīsim daudz cilvēku, kuriem visas šīs lietas pat interesētu, taču ļoti virspusēji un pavirši. Mūsos var ienākt viltus sajūta – ka mēs esam ārkārtīgi vientuļi cilvēki, atstāti un pamesti, bez īstiem draugiem un tamlīdzīgi, bet šī sajūta nav no Dieva. Kristus pats ir sacījis ,, Un redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.’’ (Mt. 28:20). Mums nav arvienu jāgaida uz citiem, bet tieši mēs, katrs atsevišķais cilvēks esam Dieva misijas piepildītāji šajā pasaulē. Šodien bijām sociālajā aprūpes centrā. Ko tad lai saka šie cilvēki, pie kuriem gan reizēm atbrauc tuvinieki, bet kuri savā ikdienā ir ārkārtīgi vientuļi. Jā, istabiņās ir vēl kādi cilvēki, bet bieži vien attiecības viņu starpā ir tādas, ka sarunas neizdodas īpaši veiksmīgas. Jāņem vērā arī fiziskās veselības stāvoklis un tas, ka arī cilvēkam nereti vecumā arī pašu prāts sāk pievilt. Tomēr Dieva apsolījums ir atklāts arī viņiem. Mēs varētu iebilst - kur gan to var redzēt? Mēs taču redzam tikai šo ārējo postu un miesas nespēku. Taču Dieva Vārds mums apliecina - ,,Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem’’. Acīm neredzamais, kas mājo cilvēkā, nav no zemes, tāpēc to nevar redzēt ar laicīgu domāšanu. Kam ir dots redzēt no Dieva, tas arī ieraudzīs ticības spēku visvecākajā un nespēcīgākajā cilvēkā.
    Kungs, mēs lūdzam, palīdzi mums, lai mēs saņemam Tava Gara gaismu, dod mums tādas acis, tādas ausis un tādu sirdi, ka mēs izjūtam, saredzam, sadzirdam un runājam arvien vairāk būtisko!
    Māc. I. Matīss
  18. #
    Gavēņa 8. diena (2 marts)
    Šīs pasaules acīs notiesāts ir tas, kurš no tiesas zāles tiek izvests roku dzelžos vai vismaz kārtības sargu pavadībā, un kuram tiek piespriests kāds nopietns sods. Taču, ja cilvēks ir labi aizstāvēts, trūkst pierādījumu, un viņam netiek piespriests nekāds sods, tad viņš nav notiesāts. Dieva acīs tas gluži nav šādi. Dieva vārda izpratnē arī pa ielu ejot, mēs varam redzēt notiesātus cilvēkus, mēs viņus varam satikt darba vietās, sabiedrībā un pat starp tuvākajiem. Viņi ir brīvi (nav ieslodzīti), bet viņi ir notiesāti ar to, ka netic. Savukārt patiesi ticīgs cilvēks var būt nepatiesi apsūdzēts, atrasties apcietinājumos, gluži kā apustulis Pāvils, un jā - gluži kā pats Kristus, kuru iemeta cietuma bedrē, kaut arī nekādu vainu Viņam nevarēja uzrādīt, un tomēr Viņš bija cietumā un sitienos brīvs. Viņš nebija notiesāts caur neticību, Viņš nebija notiesāts ellei. Tā, lūk, apcietinātais un nāvei nomocītais Kristus mūs darīja brīvus, kamēr tie, kuri bija uz brīvām kājām, kuriem piederēja daudz naudas un varas, paši spriezdami tiesu Kristum, notiesāja paši sevi. Nespriedīsim ārēji un nedomāsim, ka šajā pasaulē kādreiz visu ieraudzīsim taisnīgu esam. Bet domāsim par to, kas ir patiesa atpestīšana un kas patiesa tiesa!
    Kungs, palīdzi mums mīlēt Tevis doto brīvību un atpestīšanu! Mēs pateicamies Tev, ka nenāci mūs tiesāt, bet piedot! Āmen
    Māc. I. Matīss
  19. #
    Gavēņa 7. diena – 1. marts
    ,,Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām?’’ (Jņ. 2:12)
    Ja kāds cilvēks Dieva Vārdu neuztver ar bijību, ir grūti viņam palīdzēt. Ja kāds neuztver nopietni šo dzīvi, ir nopietni uztvert arī Debesu Valstību. Daudzi cilvēki dzīvo ar attieksmi, ka ,,lai Dievs mani pagaida’’. Dievs, protams, gaida un vēl kā gaida, taču šādu attieksmi, kas ir pilnīgi pretēja bijībai, Dievs nekādā ziņā nemīl. Lai nopietni uztvertu Jēzus sacīto, ir jābūt patiesai ticībai. Nepietiek tikai ar ieinteresētību. Dieva vārds nav viena vakara filma vai rakstiņš rīta avīzē, kas vienā dienā būtu aktuāls un pēc tam to var aizmirst: Dievs ar tevi runā šodien un tagad. Ja tu nevēlies, lai Dievs ar tevi runā, pirmais noteikums būtu nelasīt Dieva vārdu (evaņģēliju). Savukārt, ja tu to tomēr lasi, tad pārdomā, un atceries, ka tā ir vēsts tavai šodienai. Ja tev nav bijības, tad arī izlasīšana, un pat saprašana neko nelīdzēs, jo tad tu tikai apsvērsi, vai tev tas der vai nē.
    Ja tu tici, tad lasi. Ja tu lasi, tad uztver nopietni. Savukārt, ja tu lasi, uztver nopietni un centies dzīvot saskaņā ar to, tad tevī ir bijība. Kādreiz mēs varam otrā cilvēkā klausīties ar pavisam lielu bijību, māt ar galvu un sacīt ,,ja? Cik pārsteidzoši, jums ir taisnība. Tik tiešām ir tā, kā jūs sakāt!’’’, taču tiklīdz cilvēks ir aizgājis, mēs par viņu pasmejamies un paši priecājamies par sevi, cik labi mēs pratām notēlot savu ieinteresētību, ka otrs pat noticēja. Ar Dievu tas ,,neiet cauri.’’, Viņš redz tev cauri. Viņa priekšā mēs esam tādi, kādi mēs esam patiesībā.
    Kungs, palīdzi mums būt patiesi, ne viltus bijīgiem! Palīdzi mums dzīvot visā nopietnībā, pievērsdamies Tava vārda patiesībai un, māci mums īstu ticību šo patiesību pieņemt un mīlēt! Āmen.
    Māc. I. Matīss
  20. #
    Gavēņa 6. diena – 28. februāris.
    Ja mēs savā kristietībā tā steidzamies, ka mums jāapklusina cietēji, lai tie cieš klusu, tad tā vairs nav īsta sekošana Kristum. Un šeit arī Dieva vārds labi atklāj to: ,,tie, kas gāja pa priekšu’’. Vēlēšanās iet Jēzum pa priekšu, nevis Viņam sekot, nozīmē steigties tieši uz ,,nekurieni’’. Ja mēs meklējam ātru, kristietības mērķi kaut kur nonākt, tad neesam sapratuši, kas ir pazemīga un pastāvīga ticība. Svētie Raksti gan mums atklāj, ka ,, jūs sasniegsit savas ticības galamērķi, dvēseļu pestīšanu’’, taču nav teikts, ka mums uz to ir ātri jāsteidzas. Kā uz katru mērķi, tāpat jo vairāk un ticības galamērķi, ir jādodas pamazām. Apstājoties pie katra, kuram tas nepieciešams. Ir apstāšanas, kas mūs var aizkavēt uz galamērķi, no tādām ir jāizvairās. Bet ir apstāšanās, kas galamērķi palīdz saskatīt daudz labāk. Jēzum uz zemes nebija garš mūžs – tikai 33 gadu, Viņa laiks bija ierobežots, bet Viņš ļoti zināja (un zina), pie kura cilvēka apstāties, kuram tas tiešām ir nepieciešams – pamācīt, dziedināt, mierināt un svētīt. Dievs, lūdzam Tavu gudrību, nesteigties Dieva pievestajiem cilvēkiem pa priekšu un garām, bet ieraudzīt, apskaut, uzklausīt, iedrošināt, aizlūgt par katru, kuram tas nepieciešams. Dod gudrību mums neiztērēt savu laiku lieki priekš tiem, kuriem ir tikai interese no mums ko savtīgi iegūt vai pierādīt savu taisnību iepretim Tavējai. Dod mums dzirdīgas ausis sadzirdēt saucienus pēc palīdzības un nebūt vienaldzīgiem!
    Māc Ilgvars Matīss
  21. #
    Gavēņa laika 5.diena, 27.februāris
    Kad mēs domājam, kas ir taisnība, kam ir taisnība, tad aizmirstam, ka visas taisnības īpašnieks ir Dievs. Jā - burtiski īpašnieks. Jo mēs to tikai aizņemamies uz mirkli. Uz mirkli ieraugām, un, kad grēkojam, tad aizmirstam. Kolīdz nāk grūtības un, šķietami, ļaunums piedzīvo kādas uzvaras, tā mēs domājam, kādēļ gan nepiepildās mana taisnība, kāpēc ir tik liela negodprātība un pāri darīšana. Ja notiku mūsu taisnība, tad laimīgi būtu tikai mēs .Mums reizēm šķiet, ja mums piederētu tikai mazliet vairāk varas un vairāk naudas, mēs varētu izdarīt daudz vairāk laba. Bet aizmirstam, ka arī darīt labu ir liela atbildība. Jo mēs iemīlam sevis labu darīšanu, un ar laiku var sākt likties, ka viss, ko mēs darām ir labi un pareizi, tādēļ, ka esam ,,labi cilvēki’’. Taču – arī tad, kad esam izdarījuši kādu labu lietu un pat guvuši no tā prieku un gandarījumu, atliek saņemt kāda uzslavu par to, un sāk parādīties mūsu ,,taisnība’’. Lai ar mums nenotiktu šāda aplamība, atcerēsimies, ka Dievam ir zināma un arī pieder ,,taisnība’’, un nekas nelīdzinās Viņa spriedumiem. Mēs to aizņemamies, tos mācāmies, lasām, varbūt pat nojaušam, tomēr pilnībā nezinām. Tomēr tā Dieva taisnība un tas Dieva spriedums, kas mums ir jāzina, ir, ka Dievs mums ir devis Savu Dēlu par atpestīšanu un mūs apžēlojis. Tas ir visbargākais spriedums ļaunumam un vislabākais spriedums mums. Āmen.
    Māc. Ilgvars Matīss
  22. Gavēņa laika pirmā svētdiena, 26. februāris
    Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis.
    ...........................
    ,,Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi." Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi." Tad Jēzus tam sacīja: "Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt." Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: "To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi." Tad Jēzus viņam saka: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot." Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.’’ (Mt. 4:1-11)
    Labdien, draudze!
    Šie pārbaudījumi, kas notika tuksnesī, parādīja, ka Jēzus atsacījās no dievišķā spēka uzvarēt kārdinājumus, lai būtu kārdinājumos līdzvērtīgs mums, cilvēkiem. Jēzus zemes dzīvē nekas nenotika tāds, no kā Viņš nebūtu varējis iepriekš atsacīties. Šis ceļš un krusts bija uzlikts viņam pašam to izvēloties darīt. Evaņģēlists ļoti interesanti iesāk šo notikumu stāstīt, pirmie vārdi ir ,,Tad Gars aizveda tuksnesī, ka viņš tiktu velna kārdināts’’. Un, jā, vēlāk ir par to, ka viņš gavēja, taču teksts mums saka, ka jau iepriekš Svētais Gars, kas arī mums vēl šodien dod dažādus norādījumus, aizveda tīšām velna nagos. Tas būtu apmēram, ka Jēzus teiktu ,,lūk te, sātan, es esmu, pārbaudi mani, vai es kritīšu vai arī nē., nevis ka tur Jēzus bija aizgājis gavēt un kur gadījās, kur ne, velns bija klāt. Vēstulē ebrejiem sacīts: „Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus.
    Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” Un četrdesmit dienas un četrdesmit naktis Jēzus bija gavējis un tad Viņš izsalka. Teksts mums līdz ar to saka, ka velns gaidīja veselas četrdesmit dienas un naktis un tikai tad piestājās pie Jēzus. Viņš ir pietiekami gudrs, lai saprastu, ka nav jēgas Jēzu pārbaudīt ar šiem kārdinājumiem, tad kad Jēzus tikko ir sācis gavēt, bet vajag pagaidīt, līdz Jēzus patiešām ir uz miršanas robežas un tad gan viņš noteikti padosies un pieņems to, ko piedāvā velns. Kārdinātājs, piestājies Viņam, sacīja ,,Ja tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi top par maizi.’’ Vai tad būtu kas slikts, ja Jēzus pēc 40 dienām sāktu ēst? Protams, ka nekas. Diez vai kāds no mums vispār tā var reāli aptvert, ko nozīmē neēst 40 dienas. Bet tas āķis ir tajā, ka tajā brīdī tas nozīmētu paklausīt velna gribai, jo Svētais Gars Jēzu ir aicinājis uz pavisam ko citu. Mums katram ir kādas materiālās vajadzības, bez kurām mēs šķiet nevaram nekādi iztikt, jo esam taču cilvēki, bet svarīgi ir uzmanīties, no kurienes atbalsts mums nāk. No kā palīdzību pieņemt un no kā atraidīt. Kāds varbūt to klausās un to domā – tas taču ir elementāri vienkārši. Bet kad esi pats tādā situācijā, tikai tad aptver, cik milzīgs pārbaudījums tas ir. Pāvils vēstulē korintiešiem saka: ,,Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.’’ (1. Kor. 10:12) Bieži vien tikai pēc pārbaudījuma neizturēšanas tā pa īstam aptver, ka neesi to izturējis, kad tevi panāk tā neizturēšanas sekas. Mēs bieži vien nosodām citus, kad kāds neiztur kārdinājumus, taču palūkosimies uz sevi – neviens no mums nav labāks, un tieši ar lielu paļāvību uz savām spējām turēties pretī, varam nemanot tajos iekrist.
    Te velns ļoti veikli izmanto Svētos Rakstus, viņš tos labi pārzina un prot citēt. Tos citēt prot pat Putins, ko viņš darīja Lužniku stadionā ar lūgšanu ,,Mūsu Tēvs’’. Tieši tāpat arī mums ir jāuzmanās, ka mēs kaut ko ļoti vēlēdamies savā dzīvē, esam kārdināti izraut tekstu no Bībeles ārpus konteksta, piemērojot to šī brīža vēlmēm un tad teikt, ka pats Dievs mums ir teicis rīkoties tieši tā, taču atsevišķi vārdi vēl nav īstā mēraukla, jo arī velns ļoti labi prot manipulēt ar vārdiem, tāpat kā to darīja pie Jēzus tuksnesī. Tādēļ arī Svētie Raksti jāsaprot ar situāciju, par kādu Jēzus vai kāds pravietis Bībelē runā. Velns pirmo pārbaudījumu iesāka ar vārdiem: ,,Ja Tu esi Dieva dēls’’, it kā Jēzum būtu velna priekšā jāpierāda, kas viņš ir. Tā arī mums kādreiz kāds cilvēks vēlas kaut ko uzspiest un teikt: ja tu esi kristietis, tad izdari tā un tā.
    Vai arī pats esmu piedzīvojis to, ka kāds saka: ja tu esi labs mans mācītājs, tad izdari tā un tā… it kā izpatīkot otra cilvēka vēlmēm tajā brīdī man kaut ko būtu viņam jāpierāda. Tad, kad kāds saka: ,,Ja tu esi’’, tad skaidrs, ka viņš vēlas no tevis kaut ko izspiest un vest tevi savā pavadā.
    Otrais pārbaudījums ir apmēram tāds: dari, ko darīdams, Dievs taču tevi tāpat izglābs, Viņš taču sūtīs eņģeļus tev palīdzēt’’ un šeit velns skaisti citē 91. Psalmu. Atkal velns met Jēzum izaicinājumu parādīt, cik varens taču ir Dievs, nekas taču nenotiks, pat ja Viņš metīsies zemē no tempļa jumta. Un Jēzus atbild: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt’’. Protams, ka Dievs sūta savus eņģeļus un palīdz dažādās dzīvībai bīstamās situācijās, taču nevajag Dievu tīši izaicināt, tas tad paliek uz tava paša atbildību un tur nevaino Dievu, ka Viņš nav tavu dzīvību izglābis. Bieži vien cilvēki adrenalīna dēļ riskē ar savu un citu dzīvībām, taču neapdomājas, vai tas tiešām ir tā vērts. Tā var arvien gaidīt un paļauties uz Dieva žēlastību, taču šeit vietā ir teiciens ,,sargā pats sevi un tad Dievs tevi sargās’’. Velns gaidīja uz izrādi, lai tad Jēzus lēkdams lejā parāda savas un Dieva eņģeļu spējas, taču Jēzus nepakļāvās šādam izaicinājumam. Ja citā gadījumā, tas varbūt būtu apkārtējo cilvēku acīs Dieva brīnums un ticības stiprinājums, tad šajā situācija, tā būtu klausīšana velnam.
    Protams, ka neviens mēs tā īsti nevaram iejusties Jēzus ādā. Vidusskolas gados, kad mācījos Cēsīs, gāju ceturtdienu vakaros uz dievkalpojumiem, un sākoties gavēņa laikam dzirdēju šo Rakstu vietu un īpaši tālu neaizdomājoties, izlēmu, ka man ir jāgavē, jāsāk ar šo dienu, jāiztiek bez ēšanas, tikai ar ūdeni. Es par to neko nebiju daudz lasījis, bet vienkārši pēkšņi tā izlēmu. Un jāsaka, trīs dienas patiešām neēdu, bet tas bija arī viss, pēc tam sāku pa pilnu programmu. Velns mūs arī kārdina dažkārt ar to, ka uzņemamies par daudz, vēloties pašiem sev, citiem cilvēkiem vai Dievam kaut ko pierādīt. Mums Dievam nav nekas jāpierāda, Dievs par mums visu jau sen tāpat zina. Ja ko darām, tad tādēļ, ka Dievs mūs uz to aicina un tas paliek mums pašiem par garīgu rūdījumu.
    Trešajā kārdinājumā velns piedāvā Jēzum to, kas Jēzum jau pieder. Viņš uzved viņu uz ļoti augstu kalnu un rāda viņam visas pasaules valstis un viņu godību un Viņam saka: To visu es Tev gribu dot, ja Tu zemē mezdamies, mani pielūgsi.’’ Viņš vēlas radīt iespaidu, ka Jēzum nekas nepieder un Viņam piedāvāt itin visu, ja tikai Viņš metīsies ceļos velna priekšā un velnu pielūgs. Var šķist, kas tas par kārdinājumu. Nu kurš tad mestos ceļos velna priekšā. Taču cilvēks var nonākt tādā situācijā, ka tikai pēkšņi ar Svētais Gars viņu apskaidro un viņš ierauga, ka savā dzīvē ir bijis uz ceļiem velna, nevis Dieva priekšā. Bieži vien cilvēki, kuri paši ir negodīgi, pamāca arī citus un saka ,,nav jēgas būt godīgam, tā pie naudas netiksi. Paskaties, kāds tu esi un kas tev ir. Tev nav nekā. Izbeidz vienreiz ar savu dievbijību un sāc taču dzīvot pa īstam. Sāc domāt vairāk par sevi. Un nedari vairs nevienu lietu tādu, par ko tu nesaņem naudu.‘’ Šādi velns cenšas iestāstīt, ka šajā pasaulē viss ir tika slikts, ka tev nav itin nekā un pēc brīža tiešām sāk šķist, ka tev nav nekā, tu sāc palikt akls uz to, ko tev Dievs ir devis. Un tā velns var apmuļķot pat visbagātākos cilvēkus, ieskaidrodams tiem, ka viņiem nav itin nekā un tad tie var iesaistīties arvien lielākās afērās, dzīdamies pēc labuma un nesaprazdami, ka sen ir apmuļķoti un velns aiz prieka var berzēt rokas līksmībā, ka paraus sev uz pazušanu līdzi arī daudzus citus.
    Un cilvēks, lai ko darītu, viņš vienmēr pie sevis domā: es taču pēc būtības esmu labs cilvēks. Un jo vairāk viņš tā domā, jo vairāk savās domās kļūdās, jo cilvēkā pēc būtības labs ir tikai tas, ko viņā ieliek Dievs, visu pārējo sauc par grēku. Jo cilvēks ir lielākā pašapmierinātībā ar sevi un salīdzina ar citiem, kas viņam šķiet daudz grēcīgāki par viņu, jo viņš vairāk un vairāk no Dieva attālinās.
    Gars bija aizvedis Jēzu tur, kur Viņš šķiet bija vistuvāk velnam, visu atstāts, izsalcis, izslāpis, kā vislabākais upuris kārdinājumam paklausīt velna gribai. Taču tāda bija Dieva griba, ka Jēzum bija jātiek velna kārdinātam. Kā saka Svētie Raksti, tad tieši tādēļ Viņš arī devās tuksnesī. Vienīgais cilvēks, kurš varēja ko tādu izturēt. Debesu Tēvs uzlika viņam tik daudz un aicināja uz tik daudz, zinādams, ko Kristus var izturēt. Arī mūs Dievs aicina uz tik daudz, cik varam izturēt, nevienam neuzlikdams vairāk, kā spējam panest. Tādēļ arī neviens nav aicināts uzkraut sev pats vairāk un nevajadzīgi mocīt, vēlāk sakot, ka tā ir Dieva griba, ja tā nav patiesība.
    Kungs, vadi mūs ar Savu Svēto Garu! Dod gudrību un izturību kārdinājumos!
  23. #
    Saruna ar mūsu uzticamo draudzes māsu, mīļi saukto “krustmāti” Līgu Ievāni – kuras dedzīgā, pašaizliedzīgā kalpošana nesusi ļoti daudz gan tveramu, gan netveramu labumu mūsu draudzē un ne tikai...
    ..........................................................................................
    ,,DAUDZ LABĀK IR PATVERTIES DIEVĀ, NEKĀ UZTICĒTIES CILVĒKIEM" /Ps. 118:8/
    Dievs, sargā un vadi mūs visos ceļos. Es esmu Līga Ievāne (Kazāka), Gulbenes draudzes locekle jau 30 gadus (1989.gadā iesvētījos un laulājos), mans 1. mācītājs - Otto Baltiņš.
    Man ir vīrs Gunārs, trīs pieauguši bērni, 9 mazbērni un 3 mazmazbērni. Tie mazie rakarīši palīdz nenovecot, tomēr kļūstam seni... tā jau ir vēsture.
    Visus šos gadus esmu arī skolā- mācu un mācos pati. Atlikušais laiks... dārzs, puķes, bites un kalpošana Dieva druvā.
    Šodien man ir dota iespēja atskatīties uz savu dzīvi ar kritisku aci... un tomēr ar pateicību un piedošanu. Patreiz ir klusais pārdomu laiks, gavēnis, kad gaidām Jēzus Kristus Augšāmcelšanos,... mēs katrs kaut nedaudz mācāmies atteikties no ikdienas lietām, lai ar pateicību un līksmi slavētu Dievu par to, kas mums jau ir dots. Šobrīd mums Gavēņa laiks ir īpašs pārbaudes laiks, lai neļautos panikai, bet gan nemitīgi domātu katrs par savu garīgo briedumu un izaugsmi, ...lai garīgā nāve jau mūs nesasniegtu pirms visiem citiem vīrusiem.
    Tā paskrien dzīve. Kas vispār ir dzīve? Tie ir tikai īsi mirkļi--Dievišķi skaisti un velnišķi sāpīgi (tā I.Ziedonis). Lai mūsu atmiņās ir vairāk to skaisto.
    Visa dzīve...pirmkārt...ir piedzīvojums--kopā ar bērniem, kopā ar brāļiem un māsām Kristū; otrkārt--izaicinājums pārvarēt grūtības un uzdrīkstēties uzsākt kaut ko jaunu; treškārt--iespēja kalpot Dievam un saviem tuvākajiem. Tas viss ir dzīves rūdījums, mūžizglītība ceļā uz Mūžību.
    Man puse no visa Baznīcas laika (15 gadi) ir pagājusi aktīvā kalpošanā, noliekot malā... Jēzum pie kājām aizvainojumus un asaras. Aktīvo kalpošanu sāku pagaidu padomē tālajā 2004. gadā kā Dāmu komitejas locekle. Tad 6 gadus kā draudzes vadītāja. Veikti visādi darbi un darbiņi... gan fiziski, gan organizatoriski un garīgi, nešķirojot vai Draudze vai Biedrība (Biedrība KRUSTALĪCES MANTOJUMS tika dibināta 2009. gadā ar mērķi --sadarbībā ar draudzi attīstīt gulbenes vēsturisko centru). Tā kā es biju aktīvo dibinātāju skaitā, tad mani vēl šodien tautā sauc par ,,biedrības krustmāti".
    Nemanot aiziet laiks. 50 gadi ģimene, 30 gadi draudze...
    Tagad liekas, ka vairāk atliek laika pārdomām un patiesības izvērtēšanai... grēknožēlai, tikai atcerēsimies, lai cik patiesi apraudam dzīvē pieļautās kļūdas, nedrīkstam krist izmisumā... jo Dievs ir žēlīgs.
    Jā, bija laiks, kad es biju gatava izsvītrot 10 gadus no savas dzīves... bet tagad saprotu Dieva nodomu manā dzīvē.
    Vīram šie 10 gadi ir bijuši kā mācība, lai kļūtu par uzticamu kalpotāju draudzē. Man... rūdījums... paļāvība uz Dievu un spēks palikt vēl uzticamākai.
    Saprotu... svarīga ir piedošana, piedošana Dieva spēkā un gudrībā arī tad, ja neviens tev piedošanu nelūdz. Tā nu esam saglabājuši ģimeni, vadām mūža nogali kopā ar visiem saviem mīļajiem, esam gatavi kalpot draudzē roku rokā ar citiem brāļiem un māsām Kristū. Pēdējie 5 gadi draudzē ir saistīti ar aktīvu kalpošanu ALFA kursā un tagad... esam nonākuši ,,LAULĀTO KURSA krustugunīs." Lūgsim, lai Dievs vairo spēku visām ģimenēm rūpēties par savu laulību visa mūža garumā.
    Varu būt pateicīga Dievam par apsardzību... jau trīs paaudzēs pirms manis un vēl trīs paaudzēs aiz manis. Dieva žēlastība un mīlestība ir mūsu bagātība no paaudzes paaudzē, dzīvību mūsos uztur kalpošana Dievam. Apmēram pirms 130 gadiem mani abi vecvectēvi no tēva puses bijuši aktīvi Lejas draudzes konventa locekļi, tātad Dieva klātbūtne un kalpošana man jau ir mantota no senčiem.
    Varbūt atklāšu dažus brīžus no savas dzīves, kad tiešām esmu izjutusi Dieva klātbūtni.
    *Kad problēmas tiešam bija pārņēmušas manu privāto dzīvi - pat aizbēgu no mājām... varbūt uz nekurieni. Dievs sūtīja Savus eņģeļus – cilvēkus, kuri lūdza un gavēja, un rezultātā es pieņēmu ,,Jēzu kā savu glābēju". (2002.g.)
    *Bija laiks, kad Lūgšanu grupu izraidīja no mūsu Baznīcas. Dieva spēkā saņēmos un griezos pie jaunā mācītāja ar jautājumu: ,,vai drīkstam lūgt Baznīcā", saņēmu skaidru atbildi: ,,ne tikai drīkst, bet vajag lūgt".(2012.g.)
    Paldies mācītajam Ilgvaram! Paldies maniem visiem līdzgaitniekiem kalpošanā... gan tiem, kuri ir jau mūžībā, gan arī patreizējiem (Daira, Inga), kuriem varu uzticēties un kopā izlūgties Dieva spēku un gudrību.
    Ko novēlēt draudzei.
    Lai mums visiem palīdz Jēkaba vēstulē rakstītais
    ,,Bet ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem to dod nepārmezdams." /Jēk.1:5/
    Jo vairāk Dievu iepazīstam, jo vairāk iemīlam... un it īpaši grūtos brīžos. Tāpēc jautājums jums katram pašam sev: ,,Vai jūsu Kristieša dzīve ir dzīvesveids vai svētdienas pasākums?"
    Un šodien novēlu jums katram... Ziediet, mīliet un priecājieties brāļu un māsu saimē kopā ar Dievu. Lai jūs visus aplido patiesības, piedošanas un pateicības eņģeļi. Jo katrs cilvēks Dieva acīs ir mīlošs un mīlams, vienkārši DIEVA MĪLULIS.
    Dievs jūs visus mīl un es arī! Māsa Kristū Līga.
    .................
    SKATS NO MALAS:
    Daira atceras:
    Līgas kalpošana mūsu draudzē vienmēr bijusi aktīva un aizrautīga. Dievs devis Līgai visdažādākos ‘’uzdevumus.’’ Viņa bijusi gan kora dziedāja, gan padomes aktīva locekle. Piekritusi būt draudzes priekšniece gados, kad daudzos jautājumos vajadzēja stingru izlēmību, stabilu viedokli un atbalstu daudzu saimniecisku jautājumu kārtošanā. Uzsākusi izstrādāt pirmos lielos projektus Dievnama un apkārtnes uzturēšanai, kā arī, līdzās mācītājam, vienmēr rūpējusies par draudzes garīgo izaugsmi. Uzturējusi saikni starp paaudzēm- organizējot gan jauniešu labdarības nometnes, saliedējošus pasākumus, gan turot rūpi par draudzes senioru aktivitātēm. Līgas ierosināta arī biedrības ‘’Krustalīces mantojums’’ dibināšana un darbība joprojām. Viņas kalpošanas aicinājuma auglis ir arī vairākkārtējie ALFA kursi un LAULĀTO kurss Gulbenē, kuros Līga dalījusies gan ar idejām, gan atbalstījusi organizatoriski. Līgas aprūpē ir arī GRĀMATU GALDS mūsu draudzē. Vēl un vēl... Lai Dievs uztur ticībā un paļāvībā..... esam pateicīgi par Viņa Spēkā paveikto.
    ..................................................................................................
    Inga S.
    KRUSTMĀTE LĪGA
    Ticu, ka katram cilvēkam, kuru satiekam savā dzīves ceļā, ir kāda sava īpaša nozīme… Ar dažiem sanāk kopā noiet nelielu ceļa gabaliņu, ar citiem ejam kopā ilgi. Līga manā ticības dzīvē ir ļoti īpašs cilvēks, jo viņu saucu par savu “garīgo māti.” Pateicoties viņas uzaicinājumam iziet iesvētes mācības un iestāties draudzē… nu jau vairāk kā desmit gadus šo dievnamu un draudzi saucu par savējo…
    Tā ir sanācis, ka Līga un Gunārs ir arī krustvecāki manai meitai Ancei. Bet ne tikai… Bieži Līgu saucam gan par “Alfiņas,” gan daudzu citu pasākumu krustmāti. Kāpēc? Laikam jau tāpēc, ka pazīstot Līgu kā patiesu māsu Kristū, zinu, ka Līga uzticēto pienākumu paveiks ar vislielāko atbildību un tā, lai labi un svētīgi visiem. Roka rokā esam kalpojušas visos Alfa kursos. Kopīgi piedzīvoti gan kādi ticības pārbaudījumi, gan veiksmes stāsti, gan patiess ticības prieks par katru vienu, kas atgriežas ticībā. Līgas uzticamā un pazemīgā kalpošana, ļauj iecerēt un paveikt daudz svētīgu lietu. Un vienmēr ir zināms, ja Līga, ko apsola… par to vairs var nedomāt un neuztraukties… viss būs vislabākajā kārtībā.
    Dievs ir brīnišķīgs un brīnišķīgi ir visi, kas pie Viņa tveras. Katrs savā īpašajā veidā un savā kalpošanā. Un nav mazāku vai lielāku kalpošanas aicinājumu, bet katram ir sava vieta Kristus dzīvajā miesā. Paldies – Līgucim – par katru noieto soli roku rokā, par katru kalpošanu, par rūpēm un modrību ik uz soļa! Lai Dievs vada, dod spēkus un stiprina ticībā visus turpmāko dzīves ceļu.
    Inga S.
  24. #

     

    Saruna ar mūsu draudzes māsu Ingu Felderi, kura darbojas draudzes padomē un kalpo draudzes lietvedes amatā.


    *Es Tev pateicos, ka esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina*.Psalms 139:14
    Esmu Inga Feldere. Mans aktīvais kristietes ceļš laikam sākās ar 1.Alfas kursu, uz kuru devos iekšējās ziņkāres dzīta. Un jau pirmajā ievadlekcijā jauna meitene Maija atmodināja manī pārdomas par ko dziļi iekšā dusošu. . . .
    Mamma mani aizveda nokristīt Alūksnes Ev. lut. baznīcā jau pirmajā dzīves gadā. Esmu uzaugusi Litenē, skrēju cauri bērnībai un jaunībai brīvi un viegli, izbaudot gan skaistos miglas vālus Pededzes karstos, gan sūro lauku ikdienu, kad darbs dzen darbu. . . Toreiz nezināju un nesapratu - kas ir Ziemassvētki, kāpēc 24.decembrī atnāk Verastante, kāpēc tiek dedzinātas svecītes eglītē. . . Bet omamma dziedāja tādas saldsērīgas dziesmas un mēģināja man iemācīt pātarus. Tie bija Padomju Savienības laiki un man nebija ne mazākās nojausmas par Baznīcas dziesmām un Dieva vārdiem.
    Pirmā apzinātā tiekšanās pēc Dieva spēka un palīdzības bija apmēram pirms 18 gadiem, kad sastapos ar smagu dzīves posmu. Varbūt sajutu šo mammas iedoto dāvanu, ko viņa ,mani mazu nokristot, sniedza, bet ko es nebiju izmantojusi un tā dusēja dziļi *plauktiņā nolikta*. Šie bija Maijas Sliņķes vārdi ievadlekcijā, kad viņa teica, ka pārsvarā cilvēki atrod ceļu pie Dieva grūtos brīžos, kad sākam meklēt savos *plauktiņos* noglabātās veltes. . . .Šajā dzīves posmā ļoti lūdzos, gāju uz baznīcu un pamazām visas lietas sakārtojās. Taču-biju lūgšanās viena, nebija neviena, kas pamāca, tāpēc atkal lēnām savu ticību pārvietoju uz attālāku plauktiņu.
    Tagad, kad atskatos uz savu dzīvi, saprotu, cik daudz man ir dots. Pēc 1.Alfas kursa izgāju Iesvētes mācību un 2016.gada 15.maijā tiku iesvētīta. Arī kalpošanas ceļš sākās šajā pašā laikā-Alfas kursā, draudzes padomē. Šajos 3 gados esmu iepazinusi tik daudz brīnišķīgus cilvēkus, pabijusi Dānijā, Tezē, skaistās ekskursijās uz Bruknu, Cēsīm. Lai cik skaistus Dievnamus apmeklētu, īstās sajūtas man rodas tieši manā, Gulbenes Ev.lut.baznīcā. Tā ir vieta, kur smeļu spēku, prieku, mīlestību un sajūtu Viņa Gara spēku un Kristus klātbūtni.
    Esmu priecīga, ka mani bērni skolas laikā paši atrada ceļu uz baznīcu, apmeklēja Svētdienas skolu un tika nokristīti. Lai arī šo Dāvanu viņi ir nolikuši dziļi plauktiņā, es ticu, ka manās lūgšanās Dievs ir pie viņiem klātesošs un ar laiku arī viņi atklās ticības spēku.
    Esmu pārliecināta, ka Dievam visas lietas ir iespējamas, vien jālūdz, jātic, nedrīkst padoties, ka Dievam Dievam ir savs plāns uz katru no mums, un necenšos analizēt *kāpēc* kādreiz notiek ne pēc mūsu, cilvēku, prāta un taisnības izjūtas, jo *loģistika* šeit nestrādā. Katram savs ceļš ir nolikts, katrs dabū savus augļus, katru mūs atzaro, iztīrot no nevajadzīgā. Vien jāmīl un jātic, jāskatās uz priekšu, lai pagātne nekavē. Es ticu, ka Jēzus ir starp mums, sargā, atpestī, palīdz un pamudina. . .
    Aptuveni pirms 10 gadiem draudzenes mazais dēliņš, spēlējoties pakārās kokā. Lai arī viņu uzreiz nocēla, smadzenēm kādu brīdi nebija pieplūdis skābeklis un iestājās koma. 3 dienas es lūdzos, gāju uz baznīcu, lūdzu mācītājam aizlūgt. . . Kad 3.dienā man piezvanīja un pateica, ka puisēns ir atmodies, sajutu bezgalīgu vieglumu, prieku un pateicību Dievam, jo nebiju ne mirkli šaubījusies par Viņa žēlastību un spēku.
    Kā liecību uz jautrākas nots varu atklāt, ka 2 garus gadus apmeklēju šoferu kursus, man šķiet ka ar instruktoru izbraucu vismaz 50 stundas (domāju, ka pat vairāk), 4 reizes kārtoju braukšanas eksāmenu un izkritu. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka Dievs vienkārši arī šeit nostrādāja, pasargādams mani un pārējos cilvēkus.
    Mums visiem ir daļa pie Dieva, taču jāatceras pildīt arī savējo. Esmu ne bez grēka, un tas mani skumdina. Ne katru dienu veltu laiku lūgšanām, ne katrs mans solis ir saskaņā ar Tēvu. Tomēr skatos uz priekšu ar cerību un ticību. Un arī savai mīļajai draudzei novēlu mīlestību un saskaņu. Jo mīlestība spēj visu.
    *Bet viņam, kas, darbodamies mūsos ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam, lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū un audžu audzēm mūžu mūžos. Āmen.* Efeziešiem 3:20-21

  25. #

  26. Intervija ar Viju Poļaku - Riveili.

    Kas gan būtu mūsu dievnams, ja tajā nebūtu neviens pats, kas tajā ir bijis un kalpojis pirms 20, 30, 40 un pat vairāk gadiem…. Pateicība Dievam, mums ir viņi draudzē, un tie ir mūsu draudzes – seniori. Varbūt ikdienas steigā dažbrīd piemirsti, bet vienmēr godājami. Šoreiz lasiet par mūsu draudzes seniori - draudzes māsu Viju Poļaku – Rikveili.

    Vija Poļaka – Rikveile
    – mūsu novadniece, dzejniece un dziesmu autore no Stāķiem. Nesen sava jaunākajā – piektajā dzejas krājumā ’’Vēju balsis atmiņu valsi griež’’ ievietota nodaļa ’’Svētvakars,’’kas veltīta mūsu Dievnamam.
    Pati bērnībā Vija kristīta mūsu baznīciņā. Atceras laiku, kad Dievnams stalti greznojies ar augsto torni. Vēlas, lai tas atkal paceļas pār koku galotnēm.
    Dzejniece dzimusi Kalnienā. Skolas gaitas sākusi Madonas pamatskolā, vēlāk Kalnienā un Gulbenes komercskolā, pēc kara - absolvēta Litenes vidusskola. 
    Kara gadi un smagā slimība izpostījuši jaunības sapni kļūt par skolotāju, studēt mūziku un lolot Dieva doto skaisto balsi- soprānu. 
    Dzeju rakstīt Vija sākusi brieduma gados, bet īpaši pirms savas 70. jubilejas. Vairākiem dzejoļiem pati autore sacerējusi melodijas. Dziesmas bieži izskanējušas novada pasākumos. Viena no tām – ‘’Tik Vidzeme mana’’ - kļuvusi par Vidzemes senioru pasākumu himnu.
    Dzeja un mūzika - divas mūzas, kuras liek skanēt dzejnieces dvēselei, lai viņa šīs skaņas dāvātu līdzcilvēkiem. 
    Pati Vija Poļaka par sevi saka: “Tā ir Dieva svētība, kas pārlija pār mani, mudinot rakstīt dzeju. Sajutu iekšēju nepieciešamību rakstīt un to daru.
    Mūžs iestiepies jau deviņdesmitajā gadskārtā - 2018.gada 20. martā kļuvu pilntiesīga devindesmit - gadniece. Prieks vēl pa reizei paņemt papīra lapu un rakstāmo, jo – paldies Dievam – rakstīt vēl pagaidām varu. 
    Rakstu, kad kaut kas ienāk prātā, vai arī, ja kādam svētku reize. Skaistais Atmodas laiks aizgājis, kad emociju gūzmā sākās manas dvēseles atvēršanās svētki: kad sāpēja, vai prieks bija par visu... Tad kāds iekšējais dzinulis manī sāka tiekties izplūst telpā – bija jāsāk rakstīt. Un bija jau arī par ko rakstīt. Jaunākā paaudzē to laiku nemaz nezina, jo nav piedzīvojusi. 
    Pienācis laiks, kad jūtos kā Poruka Kukažiņa (tikai mūsdienīga). Spieķītis un salīkušais stāvs to liecina. Un labestība, kuru uzturēt līdzējuši tik daudzi jauki cilvēki. Dievs, cerams, palīdzēs mūsu dārgajai Tēvzemei – Latvijai, ko mūsu senči pirkuši ar savām asinīm un bezgalīgu uzticību savai zemei.’’
    ‘’Ja cilvēkā ir mīlestība- tā cēlā Dieva mīlestība visam, tad tā ir augstākā vērtība, kas cilvēkam var būt, lai mīlestībā dzīvotu gan ģimenei, gan tautai, gan visai pasaulei!’’
    Tā raksta dzejniece:
    Tu,mana mīļā, cēlā, tu, mana sāpe vēlā!

    Jo ilgāk dzīvoju, jo dziļāk sajūtu,

    Cik ļoti pietrūkst Tava skata cēlā.

    Tik atmiņās tavs staltais attēls vīd.

    Un torņa smaile iztēlē man spīd.

    Bet zvana skaņas gaisā dun un aicina.

    Kā agrā bērnībā tās priecina.

  27. #

    Intervija ar Inesi Baumani.

    Turpinām aizsākto – šoreiz Draudzes vēstīs mūsu “puķu meitenes” (kā mīļi viņu saucam draudzē), floristes Ineses Baumanes liecība par ticību un ceļu, kurā vada Dievs.

    Esmu Inese Baumane. Dzimusi Saldus pusē, Skrundas nov., Nīgrandē. Uz Gulbeni pārnācu 1991.gadā, kad apprecējos. Ir divas pieaugušas meitas – Ieva un Alise un dēls Matīss- 11gadi. Pēc profesijas un sava aicinājuma esmu floriste gan draudzē, gan pamatnodarbošanās jomā. Esmu pabeigusi Bulduru dārzkopības sovhoztehnikumu un Rīgā apguvusi floristikas kursus. Draudzē ienācu 2005. gadā. Tolaik nācu pati un ņēmu līdzi arī meitas, un vēlāk mums pievienojās arī mans vīrs Ainārs. 
    Dievs arī šeit ir gādājis par mani, jo dāvājis tos talantus, ar kuriem varu kalpot draudzē. Un Dieva aicinājums manu talantu ir padarījis ar vēl dziļāku nozīmi un izpratni par to, kā Dievs katru no saviem aicinātajiem savā īpašajā veidā lieto Kristus miesā – dzīvajā draudzē..
    Lai slavēts Jēzus Kristus!
    Dievs nebeidz mani pārsteigt. Esmu pateicīga Dievam par visām lietām, ko Viņš dara manā dzīvē. Kaut arī brīžiem liekas, ka ir nepanesami smagi un gribas kliegt( un esmu kliegusi) un saukt uz Dievu – kāpēc, par ko? Bet tad saprotu, ka Dievs mani nav pametis, Viņš ir līdzās… Un tad seko brīži, kad Viņš pagodinās ar savu klātbūtni, un saprotu – viss, kas notiek – notiek tikai manai izaugsmei…lai vēl labāk iepazītu Dievu, redzētu Viņa darbus un brīnumu lietas dzīvē. Tā, lai izejot cauri visiem, tik dažādajiem pārbaudījumiem, Dievs varētu cilvēku lietot savam plānam.
    Draudzē ienācu 2005.gada rudenī. Tajā gadā luterāņu draudzē kalpot sāka mācītājs Māris Sarma. Pirms atnācu uz draudzi, bieži ejot garām mūsu dievnamam, katrreiz nodomāju un arī bieži sev teicu – šī būs mana baznīca, es te nākšu. Biju iedomājusies, ka tas būs tad, kad būšu veca un nebūs vairs īsti, ko darīt. Bet Dievam bija citi plāni… Un tā pat vēl neapzinoties, bet tieši Dievs bija tas, kas mani vadīja. Tā 2003.gadā mācījos floristikas kursos Rīgā, un tajā laikā apmetos uz dzīvošanu pie sava brālēna Mārtiņa, kura dzīvoklī allaž skanēja kaut kāds Kristīgais radio… Retās reizes, kad tikāmies, viņš vienmēr teica: “Esi par visu pateicīga Dievam!” Viņš man stāstīja par Dieva brīnumiem, ko pats bija piedzīvojis un tas mani arvien ļoti aizrāva. “Lūdz Dievam, ja tev ir kas vajadzīgs. Ja Viņš redzēs, ka tev to vajag, tad Viņš arī tev to dos…” es pat īsti tam neticēju, unvēl nodomāju – kā tas īsti notiek?
    Pirmo patieso piedzīvojumu ar Dieva lielo atbildi, es piedzīvoju 2004.gada vasarā. Tā kā mans mazdārziņš atradās Ievugravā, tad braukāju uz to ar velosipēdu. Un kā jau no dārza braucot, bieži no tā arī kaut ko vedu mājās. Tā kādā pēcpusdienā, braucot mājās, no velosipēda bagāžnieka nokrita grozs pilns ar gurķiem…tādiem maziņiem un daudziem…Lasīju un klusiņām pie sevis teicu:“Dievs, Tu taču redzi, ka man ir vajadzīga mašīna, lai nenotiktu katrreiz tā, kā tagad…kad pa ceļu jālasa izbirušie gurķi.” Un tad es saņēmu ļoti tiešu un ātru atbildi: “Kā tu domā, ka piedzīšu tev klāt mašīnu, tu sēdīsies tajā un brauksi. Ej un dari! Es tev palīdzēšu!” Brīdi biju kā apstulbusi – kā tā, kas tas bija? Skaidrs bija tas, ka tās nebija manas domas. Es tās dzirdēju, kā no malas, bet nedzirdēju balsi, no kurienes tas…nespēju saprast, it kā domas, bet ne manas… Tādā izbrīnā devos mājās un domāju: “Es te čīkstu – gribas mašīnu, bet nekā jau nedaru, lai tā būtu.” Un galvā skanēja šie vārdi: “Ej un dari, Es tev palīdzēšu!” Tie arī ir Dieva dotie vārdi manai dzīvei, un kopā ar Dievu viss arī man izdodas.
    Tā arī sāku rīkoties. Teicu savam vīram Aināram, ka mums jāpērk mašīna. Viņš atbildēja, ka viņam tā neesot vajadzīga…bet man to vajadzēja, un Dievs man palīdzēja. Piezvanīju savam brālēnam Mārtiņam un lūdzu, lai sameklē man vienkāršu, pieticīgu mašīnu. Drīz pēc tam Mārtiņš zvana un saka, ka mašīna priekš mani jau esot un jābrauc pakaļ tajā un tajā dienā. Man pārsteigums – kā tik ātri? Neesmu 15 gadus braukusi, kā tagad no Saldus, to mašīnu dabūšu uz Gulbeni… nobijusies biju ne pa jokam. Tāpēc pirms braucu uz Saldu ar autobusu, lūdzu Dievu, lai Viņš man palīdz, jo nebiju domājusi, ka tas notiks tik ātri. Nebiju vēl paspējusi atkārtot braukšanas prasmes…un tieši šādā brīdī, kas pilns neziņas un izmisuma – cilvēks lūdz Dievu un pilnībā paļaujas uz To. Tobrīd to nesapratu un biju nobijusies. Tālākajos notikumos, skaidri piepildījās Dieva apsolījums: “es tev palīdzēšu!” 
    Saldū mani sagaidīja jauni pārsteigumi…izkāpjot no autobusa saprotu, ka visi mani palīgi, kas solīja palīdzēt, ir projām.. Vien kāds jauns puisis palīdz noformēt dokumentus, aši izrāda mašīnu un kā ieliet degvielu, un tad saka: “Labi, tas viss, tālāk brauc pati!” Izkāpa no mašīnas un projām bija. 
    Sēžu mašīnā un domāju – te nu esmu, mašīnu gribēju, ko nu? Bet nevaru jau te sēdēt mūžīgi, būs jābrauc. Saprotu, ka jātiek līdz Brocēniem, kas atrodas 5 km no Saldus, jo tur dzīvo mana tante. Un dodos ceļā… un tas bija visgarākais ceļš manā dzīvē. Bet – pateicība Dievam – tiku līdz turienei, pat īsti nesaprotot, kā… Bet iekšējs nemiers – kā tikt līdz Gulbenei. Tagad būtu visu darījusi citādi, taču tad nebūtu piedzīvojusi pilnīgu paļaušanos uz Dievu. Un tad notiek Dieva brīnums – īstajā brīdī! Dievs atsūta palīgus! Tobrīd, kad ciemojos pie tantes, atbrauc paciemoties arī mana māsīca ar savu draugu un manu krustmāti. Slava Dievam! Tajā brīdī es saprotu, ka Dievs ir atsūtījis man palīgus. Tā, tās pašās dienas vakarā, mana mašīna nonāk Cēsīs, pateicoties manai krustmātei, bet tālāk jau pati tieku līdz Gulbenei. Paldies Dievam! Tā arī sāku meklēt ceļu pie Dieva! 
    Nācu Viņam pateikties, jo nu biju sapratusi, ka jānāk uz baznīcu – pateikt Paldies! 
    Iesākums baznīcā bija grūts un daudz, ļoti daudz nesaprotamā. Jutos briesmīgi, jo likās, ka nesaprotu neko. man pat likās, ka toreizēji viesmācītāji runā kādā citā valodā. Nodomāju, ka laikam tie runā latīņu valodā, ka neviena vārda nesaprotu, tā aizgāju un ilgi nenācu. Bet mieru nekur neradu, tāpēc nācu atkal, un atkal jutos nelāgi, jo atkal neko nesapratu… Tajā laikā dievkalpojumi notika visai reti, tobrīd draudzei klājās ļoti grūti.
    2005. gadā padzirdēju, ka dievnamā sāks kalpot patstāvīgs mācītājs, un tad nolēmu iet vēlreiz. Toreiz satiku redzētus cilvēkus – Gunitu Irbi, Dairu Karoli, kas mani laipni uzrunāja un iedrošināja. Dievs man iedeva iepazīt daudzus cilvēkus un satikt tos draudzē, kas tagadējā manā dzīvē ir ļoti svarīgi. Dievs mūs saveda kopā! Savukārt, jaunais mācītājs aicināja nākt uz iesvētes mācībām. Zināju, ka man to vajag, ka tā būs mana pateicība! 
    Katrā dievkalpojumā saņēmu atbildes uz saviem jautājumiem, saņēmu mīlestību un daudz labu lietu, kuras pasaule nespēj sniegt. Šie ir spilgtākie notikumi, ar ko sākās mans ceļš pie Dieva.
    Šobrīd eju cauri smagiem pārbaudījumiem. Saistībā ar mūsu draudzes māsu Vairu, mūsu neizrunāšanās un abu lepnības dēļ, un neesam vienojušās par labāku ceļu uz mierizlīgumu. Tāpēc pašām iet ļoti grūti un par visu maksājam ļoti dārgi… Tomēr neesmu zaudējusi cerības. Pastāvu uz Dieva apsolījumiem – Dievs darīs, ka mani nepametīs. Jo tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāks par labu. Kā Svētie Raksti apsola: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.”Rom.8:28 un “Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi."”
    Tāds ir Dievs! Viņš tevi neatstāj un nepamet. 
    Savai draudzei novēlu – AUGT DIEVĀ UN PAŠIEM IET MAZUMĀ! 
    Ticēt uz To Kungu un neatkāpties no Viņa, lai cik smagi arī pārbaudījumi būtu. Dievs tevi neatstāj un izglābj. Viņš pagodināsies un redzēsim Viņa godību! 
    Piedalīsimies Latvijas atmodā un būsim kaut maza daļiņa no tautas, bet tikai kopībā ir mūsu spēks. Lai mums ticīgajiem izdodas nosargāt mūsu zemi un
    kopā ar Dievu, darīt to jaunu, patiesu un pāri plūstošu mīlestībā, kā Dievs to mums māca.
    “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
    Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.
    Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
    Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.
    Mīlestība nekad nebeidzas”1.Kor.13:4-8
    Dievs Tevi mīl un es arī!

  28. #

    LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos.

    Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti,
    skatīties uz to un domāt – lūk brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir ielicis
    gudrību, kura spēj no zemes trūdiem izveidot kaut ko tik filigrānu, smaržīgu
    un galvenais – dzīvu! Dievs ir brīnumaini pūlējies, eglīti radot.

    Tad saliekam zaros gaismiņas un mirdzošas bumbas, un nu ir vēl skaistāk.
    Varam skatīties un teikt – vēl lielāks brīnums! Dievs manī ir ielicis spēju
    un pat aicinājumu izdaiļot viņa lielisko darbu! Tas ir tik brīnumaini! Kā
    man ir veicies sekot Dieva aicinājumam? Vai man ir izdevies izgreznot Dieva
    izcilo darbu – sevi? Vai ir veicies atklāt savus talantus un izkopt Dieva
    dotās spējas? Vai ir izdevies veidot sevi pilnīgāku, pievilcīgāku,
    mirdzošāku?

    Kad aplūkojam gaismiņas un mirdzošās bumbas, ko esam sakarinājuši savos
    zaros, vajadzētu pārliecināties, vai neesam izdarījuši to pašu, ko ar eglīti
    – izpušķojuši, bet nocirtuši. Vai neesam sevi nošķīruši no sēklas no kuras
    uzdīgām, un no saknēm, kas mūs baroja? Mēdz notikt, ka, cenšoties kaut ko
    bagātināt un izdaiļot, mēs to nocērtam. Tiecoties dzīvot krāšņāk, bagātāk un
    interesantāk, mums gadās sadarīt ko tādu, kas nocērt vienību ar Dievu un
    pārtrauc viņa sapni par mums. Tā ir liela nelaime, jo savu identitāti
    cilvēks iegūst attiecībās. Nocērtot attiecības ar Dievu, mēs zaudējam pašu
    identitātes kodolu un vairs nezinām, kas esam.

    Ziemsvētki ir glābšanas pasākums. Kad ir gadījies sevi sacirst, neko negaida
    vairāk kā glābēju ierašanos. Dievs sūta Glābēju. Kristus ir dzimis Bētlemē.
    Dievs viņu iedēstīja pasaulē kā sēkliņu, kurā ielikta visa Dieva mīlestība
    un gudrība. Vēlāk Jēzus teica: “Es esmu vīnakoks, jūs esat zari”! Apustulis
    Pāvils par izglābtajiem runā kā par zariem, kas nolauzti no savvaļas koka,
    bet uzpotēti dārza kokā, lai saņemtu dzīvības sulu no tā saknēm. Jēzus ir
    Dieva dāvana visiem nocirstajiem. Tā ir iespēja atkal būt dzīviem zariem,
    kuri ne tikai izskatās spoži uz brīdi, bet nes augļus uz mūžību.

    Vēsts par Kristus dzimšanu ir visapkārt. Adventa un Ziemsvētku laikā tā
    meklē cilvēkus pat ļoti intensīvi. Taču ne vienmēr Ziemsvētki ir veiksmes
    stāsts ar laimīgām beigām. Bieži ir tā, ka svētki paiet, bet savienojums nav
    noticis. Ziemsvētku neveiksmes simbols ir sakaltušās eglītes ar brūnām
    skujām, kuras pēc svētkiem mētājas visās malās. Tādēļ vajag ļaut sevi
    atrastu un meklēt arī pašiem. Intensīvi meklēt saslēgumu ar Kristu. Pat
    kristiešiem, kuri par viņu daudz zina, vajadzētu meklēt, jo galvenais ir
    savienojums, pa kuru plūst dzīvības sula.

    Runāsim ar viņu! Runāsim ar Bētlemē dzimušo! Runāsim ar viņu par savu dzīvi
    un par viņa dzīvi. Piemēram, jautāsim viņam, kā viņš spēja būt laimīgs?
    Atceroties trūkumu, kādā viņš piedzima, pārbaudījumus, kurus panesa un
    uzbrukumus, kurus piedzīvoja – kā viņš spēja nodzīvot laimīgu mūžu? Jautāsim
    nevis dīkas intereses pēc, bet tādēļ, ka arī paši esam piedzimuši reālā
    pasaulē. Izzināsim Jēzus dzīvi, jo, atrodot viņa laimes atslēgu, mēs varam
    būt atraduši savējo. Ja meklēsim dziļi, atklājumu pietiks garam un jēgpilnam
    mūžam.

    Vēlu visiem svētītus Ziemsvētkus un atjaunotu dzīvību no Bētlemē dzimušā
    Kristus!

    Sirsnībā,

    + Jānis
    Rīgas arhibīskaps

  29. ##

    Un šajā pirms Ziemassvētku laikā, vēl kāda mīļa un sirdi aizkustinoša liecība no mācītājas Aijas Graham. Lai gan dzīve viņu ir aizvedusi ļoti tālu - Amerikā, tomēr mēs aizvien varam viņu saukt par savējo un tieši tā viņa uzlūko mūsu draudzi… jo šeit aizsākās viņas ceļš pie Dieva… šeit aizsākās viņas gaismas ceļš…

    Ceļš pretī gaismai.


         “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā...” Jņ. ev.1:1-5


       Man ir savs stāsts par to, kā kāda mana brīža tumsa pārtapa par kaut ko ļoti gaišu. Kad es pati piedzīvoju brīdi, vienu vakaru, kad tumšā ikdienā ienāca spoža gaisma. Man bija 11 gadi. Tajos laikos Latvijā Ziemassvētkus vēl skaļi nemēdza svinēt. Klusi, paslepus tos svinēja. Svētvakara dienā man vēl bija nolikta klavieru stunda mūzikas skolā. Bet man un mammai bija plāns. Mums bija sarunāts, tad, kad beigsies mana klavierstunda, es iešu uz baznīcu, uz dievnamu, mamma mani jau tur gaidīs. Tā nu es viena pati gāju to ceļu – no mūzikas skolas līdz attālajam Gulbenes dievnamam. Jānoiet bija vairāk kā jūdze. Tajā laikā, vienai, tumsā, tumšā ziemas vakarā ejot, tas likās ļoti garš ceļš. Droši vien jau, ka baidījos, to ejot. Bet tad es pietuvojos dievnamam. Ārēji tas tik necils. Tāds varbūt nedaudz vientuļš dievnams, ar sabrukušu torni, tik daudzas reizes tam bija iets vai braukts garām un tas vienmēr man šķita tāds visas pasaules atstāts. Bet tajā ziemas vakarā, kad es viena tuvojos šim Gulbenes dievnamam, tas man šķita tik aicinošs, tik skaists. Tumsā tas bija tik gaišs. Lai gan tagad atceroties, zinu, ka vienīgā gaisma nāca no logiem, no kroņlukturiem dievnamā. Bet kā bērnam man likas, ka dievnams izskatās kā gaismas sala apkārtējā tumsā. Es ar abām rokām atvēru milzīgās, smagās dievnama durvis, uztraukusies, kā es atradīšu mammu. Bet, ieejot dievnamā, es zināju, ka es esmu beidzot atnākusi pie kaut kā liela un ļoti laba. Tā sajūta, ka es esmu atnākusi pie paša Dieva. Es esmu atnākusi nevis pie mammas, ne pie silta un gaismā starojoša dievnama, ne pie skaistām dziesmām, ne pie izgreznotas eglītes ar īstām, degošām svecītēm zaros. Es jutu, ka es esmu atnākusi pie kaut kā Cita. Līdz tam nezināma, bet nu – atklāta un būtībā – sirdī ļoti ilgota un gaidīta. Un manī dzima svēti svētki. Man tajā vakarā sirdī tiešām piedzima pestītājs. Kā bērniem mēdz dzimt ticība Dievam. Tik vienkārši, tik viegli un skaisti. Bez jautājumiem, bez kaulēšanās, bez cīņām. 
       Tādus Ziemassvētkus, kad fiziski un garīgi izjūti tumsas pārtapšanu gaismā, nevar aizmirst. Tādus Ziemassvētkus, kad piedzīvo Dieva piedzimšanu sirdī, nevar atstāt aiz sevis. Tos brīžus cilvēks sev nēsā līdzi visu mūžu, kā dārgumu. Kā brīdi, kad no tumsas piedzīvo gaismu. Kā brīdi, kurā sildīties, kad sirds atkal ikdienas burzmā nonāk tumsā un aukstumā. Dzīve ir tāda ceļošana caur dažādiem ceļiem, caur laikiem. Iešana caur gaišām, zināmām takām, un maldīšanās, klīšana caur tumsu un neziņu. 
       Viss pieder pie dzīves. Jā, tumsai ir sava vieta mūsu dzīvēs. Man pat liekas, ka, tikai tumsā kādu laiku esot un padzīvojot, var sākt beidzot ilgoties un arī sajust gaismas spožumu. Laikam jau tikai, sāpju ielejā padzīvojot vai tajā iestaigājot kaut uz brīdi, var novērtēt laimes mirkļa siltumu un smieklu burvību un svētības, kuras ik dienas nenovērtējam. Un, tikai nāves ielejā ieceļojot, var sajust, cik vitāli svarīgi ir satvert Tā roku, kas piedāvā Dzīvību. Kurš gan no mums nav atradies tumšos dzīves ceļos? Kad liekas, cerības zudušas. Kad sāpes ir ikdienas maize. Kad skumjas ir ikdienas malks. Kad rūpes, dažādas un neskaitāmas, ir kā nebeidzami dubļi, kurus mūsu domas brien un kuros iestiegam. Ja tu esi tajā brīdī, tad tu zini - tev sagatavots Ziemassvētku ceļš. Tev ir dots ceļš no tumsas uz gaismu. Tev tikai tas jānoiet, sirdī tas jāizstaigā. Līdz tu sevī nonāc pie brīža, kad tevī piedzimst kaut kas siltu cerību dodošs, baltu mieru dodošs, košu prieku dodošs, dziļu mīlestību dodošs – tad tu zināsi, ka Jēzus tuvums ir vienīgais, kas sirds tumsu dara par gaismu. Tādēļ man šķiet, ka Ziemassvētki katram uzdod pavisam tiešu jautājumu – kurp mēs ceļojam, kur mēs ejam mūsu dzīvēs, mūsu naktīs? Mūsu tumsās. Reizēm mums aizmirstas, ka dzīve ir ceļš pie Dieva. Dzīves mērķis ir ceļš uz gaismu un dzīvību. Sevī jāmeklē un jārod ilgošanās pēc gaismas, tiekšanās pēc gaismas. Varbūt tādēļ mūsu dzīvēs no jauna nāk jauni Ziemassvētki. Kā jauna iespēja apstāties, ieklausīties, meklēt, sevī, savā dzīvē paskatīties. No jauna dodot pieturas punktu mūsu skrējienam. Lai domas uz mirkli rimst. Lai raizes uz mirkli apstājas. Lai tumsas brīdī kaut uz brīdi var paspert soli pretī kaut kam gaišam – lai mūsos katrā gaisma atspīd un jauna dzīvības elpa ienāk. Tad tie būs Ziemassvētki – kad tu sevī piedzīvosi ceļu pretī gaismai. Lai Dieva svētīti, sargāti un Viņa mīlestības vēstī ieskauti ir šie Kristus Dzimšanas svētki! 
    Mīlestībā vēlot, māc. Aija

  30. #

    Mūsu draudzes ilggadējās ticības māsas Intas Vilkas liecība par ticību un dzīvi.


    Laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda.


         Liela nozīme cilvēka dzīvē ir garīgai sakārtotībai. Nav nejaušība, ka reiz tika izstrādāti, apspriesti, apstiprināti un sabiedrībai piedāvāti 10 baušļi, kuri sākas ar vārdiem: tev nebūs… Acīmredzot, tajā tālajā pagātnē, bija gudras galvas, kuras saprata, ka cilvēci nedrīkst palaist pašplūsmā un ir nepieciešami tikumības ievērošanas likumi, kuri šodien, šķietami, bieži vien tiek piemirsti… Protams, daudz kas pa šiem gadiem ir mainījies, bet bieži vien ne uz labāko pusi. Dominējošu lomu, diezgan droši var apgalvot, šobrīd spēlē materiālās vērtības, pēc kurām dzenas sabiedrība un tādejādi – aizmirstot par garīgajām vērtībām – vai arī tās tiek nobīdītas otrajā plānā. Izņemot dievnamus, kur mācītāji cenšas sabiedrībai pagaismot, kas ir patiesās dievišķās vērtības, liekot akcentu uz to, ka Dievs ir visas būtības pamats un kodols.
       Es pirmo reizi sāku iepazīt Dieva vārdu 7 gadu vecumā, dzīvojot pie vecmāmiņas un vectētiņa. Tā nebija nejaušība, jo 1945. gadā apcietināja manu tēti un nosūtīja uz Sibīrijas lēģeriem… tas murgs skāra ļoti daudzas ģimenes. Dzimtenes mīlestība izmaksāja ļoti dārgi ne tikai latviešiem, bet arī daudzu citu tautību pārstāvjiem. Tādi bija laiki.
       Mammītei bija jāuzņemas visi saimniecības darbi, to skaitā, arī – vīriešu, tāpēc viņa mani bieži veda pie saviem vecākiem. Mani mīlie vecvecāki turpināja vecāku iesākto audzināšanu ar Dieva vārdu, mācot un izskaidrojot baušļu nozīmi cilvēka dzīvē, to sasaistot ar tautasdziesmām. Neuzkrītošā veidā centās veidot manu, mazā bērna dvēselīti, mācot pieklājību, godaprātu, saticību un mīlestību pret Dievu, dabu, līdzcilvēkiem un visu pasauli. Vēl joprojām atceros dažus no viņu gudrajiem padomiņiem: ”Nedari otram ļaunu; sirdi, kuru nepazīsti – nesāpini, ko naids un vara nespēj, to mīlestība – spēj u.c.” No galvas lika iemācīties tautasdziesmas, kurās bieži vien tika pieminēts Dieviņš:
    “Lēni, lēni Dieviņš brauca,
    No kalniņa lejiņā,
    Netraucēja ievas ziedu,
    Ne arāja kumeliņu.”
       Tas viss spēcīgi iedarbojās uz manu iztēli. Es savā acu priekšā uz būru lielu kalnu, kādu biju redzējusi bieži grāmatās, iedomājos lielus ratus… tādus, kādi bija vectētiņam pagalmā un Dieviņu ar garu, baltu bārdu tajos sēžot un iejūgtu bērīti. Šī tautasdziesma bija kā slavinājums klusumam un miera, jo Dieviņš ir iežēlas pilns un visklusākais citu vidū. Arī es gribēju būt tikpat laba kā Dieviņš. Rītos klusītēm atvēru vectētiņa istabas durvis, palūrēju, vai viņš ir piecēlies un tad steidzos padot čības. Kad mūsu mincis gulēja uz siltā mūrīša, es klusītēm pagāju garām, netraucējot viņa mieru, kaut gan man ļoti gribējās ar runčuku paspēlēties.
       Vecvecāki mani iemācīja arī lūgšanu – Tēvreizi. Gulēt ejot es to vienmēr noskaitu, pateicos Radītājam par nodzīvoto dienu un palūdzu svētību un veiksmi nākošajai.
       Kad 1949.gada martā sākās izsūtīšanas uz Sibīriju, mēs ar mammīti nonācām arī nonācām deportēto sarakstā. Es visu ceļu smagi slimoju, jo mani ar angīnu un 39TOC neatstāja mājās pie vecvecākiem, bet sakarā ar to, ka mans vārds arī bija sarakstos, vajadzēja doties tālajā ceļā. Vēl joprojām atceros, kā mammīte savās rokās sildīja ūdens krūzīti, lai samērcētu manas saplaisājušās lūpas, iedotu man pa malciņam iedzert un katru mīļu brīdi, klusībā skaitīja Tēvreizi. Paldies Dievam, es brīnumainā kārtā izdzīvoju. Dieviņš uzklausīja manas izmisušās mammītes lūgšanas! nespēju aizmirst arī to, kā mēs abas ar mammīti apmaldījāmies mežonīgajos taigas plašumos. Jau tuvojās vakars, bet mēs nevarējām atrast pareizo virzienu, lai tiktu ārā no šī baisi šalkošā mūžameža. Pārgurušas, apsēdāmies pie milzīgi liela ciedra koka. Debesīs iedegās mirdzošas zvaigžņu actiņas, un mēs ar mammīti virzījām skatienus uz tām un nemitīgi lūdzām Dieviņu, lai mums neuzbrūk kāds taigas iemītnieks, jo īpaši lāču tur bija ļoti daudz, un lai rītam austot, mēs varētu pareizi noorientēties un nonāktu savā sādžā – dzīvas un veselas. Sūnās pārlaidām nakti un nākošās dienas vakarpusē, mēs nonācām sādžā. Paldies Dievam – Viņš atkal uzklausīja mūsu lūgšanas un izglāba dzīvības! Vēl daudz manā mūžā ir bijušas situācijas, kurās pat grūti izskaidot, kā varēja “nodejot uz naža asmens un nesagriezties…”
        Kad atgriezāmies no Sibīrijas savā dzimtajā Gulbenē, tētis ar mammu veda apskatīt Gulbeni, jo trimdā tika pavadīti 12 gadi. Pati pirmā vieta, kuru mēs gribējām apskatīt, bija Ev.luteriskā baznīca. Tolaik gan pat apstāties uz ceļa pretim baznīcai mēs neuzdrošinājāmies, jo kāds varētu mūs novērot un “nostukačot”. Par to, ka pieiet tuvāk baznīcai, pat doma nevarēja būt. Tā mēs lēnos soļos gājām pa ceļu uz priekšu, neuzkrītoši pētot baznīcas ēku un tētis klusītēm teica: ”Meit, šeit mēs esam kristīti, iesvētīti un salaulāti, arī tu šeit esi kristīta.” Tas bija nežēlīgs ateisma laikmets, kad bīstami bija pat apstāties pie baznīcas, jo tad varēja “iekulties” lielās nepatikšanās, zaudēt darbu vai nonākt kādā iestādē uz garu jo garu izskaidrošanos. Tādi laiki bija… bet Pateicība Dievam, ka tie ir aizgājuši un šodien var brīvi apmeklēt dievnamus, dievkalpojumus un visus svētīgus pasākumus, kas tajos tiek organizēti Dievam par godu un cilvēkiem par svētību. 
        Tuvojas klusā Adventa laiks, kas liek katram rūpīgāk ieskatīties sevī, pārdomāt savu dzīvi, apjaust gaismu tumsībā, kas izskan kā dzīvinošs vārds – nācis no klusuma. Tāpēc tuvojoties Ziemassvētku laikam, to notikumiem un arī vēršot skatu uz gadumiju, gribas, lai cilvēciskais skatiens netiktu tikai pievērsts dāvanām un to iegādei, sveikšanai un greznām ballītēm, bet daudz vairāk, lai cilvēku sirdīs atrastos vieta Jēzum, kādam klusam pārdomu brīdim. Dziesmās mēs dziedam par to, ka pasaule līksmo, jo dzimis ir Jēzus. Lai zūd visas nedienas, raizes un grēks. Jēzus pie mums nāk ar svētību un ar to piepilda katra sirdi un dzīvi.
    Un gribu novēlēt: “Dievs stāvi klāt manai tautai un Tēvzemei! Vadi to pa dievišķās mīlestības un svētības ceļiem, ieejot nākamajā 100gadē.
    Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus! Lai katrā mājā un sētā ir galdā rudzu maizes klaips, lai līksmi skan bērnu un mazbērnu balsis! Lai valda starp tuviniekiem mīlestība, saticība un cerība!
    Lai ataust ziemas rīti balti
    Un dievnami – kā sargi balti,
    Bet ziemas griežos, sveču liesmās
    Mēs jauni dzimstam svētās dziesmās.”

  31. #

    Pateicības priekā.


         Tā īsumā varētu raksturot brīdi, ko kopīgi piedzīvojām - mūsu mīļā brāļa Jāņa Zvirgzdiņa Ordinācijas dienā, Balvu prokatedrālē 2. decembrī. 
       Nav noslēpums, ka šo dienu, brīžam ar aizturētu elpu, esam ilgi gaidījuši… sekojot līdzi brāļa Jāņa pārbaudījumiem un paturot visu savās sirds aizlūgšanās… Ceļš nav bijis viegls, tik daudz ir bijis jāiespēj, jāvar, jāzina un galvenais – jāpaļaujas uz Dievu, ka viss, kas notiek… notiek tikai uz labu un savā īstajā laikā. Un Dievs savus mīļos bērnus nekad neatstāj tukšā. Tā arī Jāni – Viņš ir vadījis soli pa solim – līdz pat šai dienai, šai svētku, prieka un pateicības dienai! To visu esam baudījuši un skatījuši savām acīm, un pat vairāk – ar šo pateicību un prieku esam bagātinājuši savas dvēseles un nu to varam paturēt savās sirdīs mūžīgi. 
       Gulbenes draudze var pateikties Dievam – ka mums ir bijusi iespēja būt blakus Jānim visu šo garo tapšanas laiku, no paša iesākuma – no kristībām, iesvētībām, mīļa draudzes brāļa, pērmindera, evaņģēlista, līdz šai lielajai svētku dienai – ordinācijai. 
       Kad Dieva un visas draudzes priekšā Jānis zemojās ceļos, lai pateicībā par visām žēlastībām un Viņa vadību, dotu solījumu kalpot Tam Kungam un cilvēkiem mūžīgi. Šo neizteicamo prieku un mīlestības straumes, kas plūda šajā dienā, nav iespējams aprakstīt, vien kaut ko no visa klusām par to vēstīja ļaužu pilnais dievnams šajā dienā, milzu ziedu klēpis, kas gūla Jāņa rokās un svētības vārdi, kas vēlēti tika … tik brīnišķīgs un piepildīts bija šis mirklis. Un mirklis aizejot…ir sevi piepildījis…
       Kā pats Jānis apgalvo – viņa sirds arvien degs par Gulbenes lut.draudzi, jo tā ir viņa pirmā draudze, “pirmā mīlestība”, kas paliek uz mūžu, lai kur arī tālāk dzīve aizvestu. Savukārt, mēs zinām, lai cik tālu vai tuvu kalpotu mūsu brālis Jānis, nu jau mācītājs Jānis – mēs arvien ar pateicību viņu sauksim par savējo un allaž viņš būs gaidīts mūsu draudzē. 
       Mīļo brāli, Jāni, paliec arvien uzticīgs savam aicinājumam – jo tāds ir arī tavs aicinātājs – uzticams un patiess! Lai skaists, svētīgs un mierpilns tavs kalpošanas ceļš, lai kur tas tevi aizvestu! …Dievs tev jau tagad un šeit – ir dāvājis vienu redzamu eņģeli, kas ik mirkli gādā un rūpējas par tevi, un tas ir ļoti daudz. Un ticu, ka vesels pulks neredzamo eņģeļu ik mirkli ir klātesoši un kalpo tev! Lai svētīgs tavs kalpošanas ceļš! Pateicība Dievam! 
       

    Tā mācītājs Jānis savā ordinācijas sprediķī uzrunāja visus savus mīļos, atgādinot, kas patiesi ir Advents un ar ko tas sākas pie katra viena: 


    “…kad pateicības priekā par Dieva žēlastību, varam būt kopā mūsu diecēzē, šeit prokatedrālē, kas gan diecēzei, gan katram no mums ir svētku diena.
    “Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma. Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.”
       Šajā pravietojumā, mēs ieraugām Dieva nodomu - Viņš liek gaismai pieaugt, kļūt spožākai. Tāds bija Dieva nodoms pirms 2000 gadiem, tāds tas ir arī šodien. Viņš vēlas ikvienu cilvēku redzēt gaismas apņemtu. 
       Jo redziet, paši mēs nespējam sevi darīt par gaismas cilvēkiem, lai cik priekšzīmīga mums liktos mūsu dzīve, jo patiesībā nākam no dziļas tumsas. Tieši tādēļ jau Kristus nāca pie mums, lai Viņa žēlastības spēkā mēs nomirtu tumsai un atdzimtu gaismai. Tas ir tiešām Dieva mīlestības un žēlastības darbs, ko Viņš paveic pie mums. Tikai jautājums - vai mēs to sadzirdam un atveram savas sirds durvis? 
       Mīļie, gribu teikt, ka Advents ir pārsteigums, tā ir reāla gaismas atnākšana konkrēta cilvēka dzīvē, jau šeit un tagad virs zemes, ja vien sadzirdam un atveram durvis gaismai, ko sauc Jēzus Kristus. Jēzus taču saka: "ES ESMU pasaules gaisma, kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." 
       Tā ir gaisma, kas iespīd tik dziļi cilvēka dvēselē, ka tā satricina visus esošās dzīves pamatus, uz kuriem šķiet tik droši iepriekš stāvam, uz ko paļaujamies, kā piemēram: cilvēciskā gudrība, ka visu nosaka paša cilvēka prāts, sagādāta labklājība, kādi naudas vai mantas uzkrājumi, jeb kā tautā iegājis teiciens: Cilvēks pats savas laimes kalējs. Bet vai tiešām? 
       Bet, ja cilvēks ir savas laimes kalējs, kāpēc tik ļoti attīstītajā zinātnes progresā un sasniegumos vai pat noguldījumos, 21.gs sabiedrībā ir tik daudz nomāktu, depresīvu, ar savu dzīvi neapmierinātu vai pat izmisušu cilvēku? Vai tad kāds no šiem cilvēkiem būtu gribējis izkalt sev sliktu laimi? 
       Tomēr tikai tad, kad cilvēks atzīst savu nespēku un saprot, ka manas pūles sev izkalt laimi ir tikai grūstošas smiltis un cilvēks atver savu sirdi un plaukstas, lai Dievs piepildītu ar to, dēļ kā patiesībā ilgojas katra cilvēka sirds, kaut arī ne vienmēr to mākam noformulēt. Tad ir atnācis Advents, cilvēku apspīd tāda gaisma, ko neviens cilvēciskais prāts nespēj izskaidrot, tad mēs sastopamies ar Jēzu un tā nav kāda pašsaprotama lieta vai notikums, nē, šī satikšanās ir robeža, kas izmaina visu dzīvi, kad cilvēkam tiek atdota zaudētā paradīze, jo ir saticies Dievs un cilvēks, saticies, lai vairs nešķirtos.”
    Mācītājs Jānis Zvirgzdiņš

  32. #

    Sagaidot mūsu valsts simtgadi,aicinām ikvienu mūsu baznīcā uz valsts svētku dievkalpojumiem- gan 11.,gan 18.novembrī. Draudze joprojām  cenšas padarīt  Dievnamu pieejamu katram cilvēkam.

    Gulbenes Ev.luteriska draudze ar biedrības ‘’Sateka’’starpniecību 2017.gadā realizējusi  divus projektus : ‘’Gulbenes  luterāņu baznīcas konstruktīvās noturības saglabāšana’’ - Nr. 16-07-AL05-A019.2202-000014  un Nr 17-07-AL05-A019.2202-000001 ‘’Gulbenes luterāņu baznīcas ēkas griestu atjaunošana’’  un biedrība ‘’Krustalīces mantojums’’ projektu  Nr. 16-07-AL05-A019.2202-0 ‘’Mārtiņa Lutera pieminekļa atjaunošana un apkārtnes labiekārtošana’’. Visi trīs šie projekti  tika atbalstīti Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.-2020.gadam apakšpasākuma 19.2. „Darbības īstenošana saskaņā ar sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģiju” aktivitātēs  19.2.2. „Vietas potenciāla attīstības iniciatīvas”.

    Projektu mērķis ticis  īstenots -nodrošināta valsts nozīmes aizsargājamā kultūras pieminekļa - Vecgulbenes luterāņu baznīcas saglabāšana, pieejamība plašai sabiedrībai.

    Kultūras mantojuma saglabāšana ir cilvēka dzīves kvalitātes daļa. Latvijas kopējo tēlu veido ikkatra vieta, ikviens objekts un mūsu pārliecība ir - būsim īsteni saimnieki katrs savā īpašumā, lai godam  sagaidītu valsts simtgadi.

     

  33. Mācītāja Ilgvara Matīsa pārdomas - Kristus Augšāmcelšanās svētkus sagaidot.

    Pirms dažām dienām skolēniem vaicāju, vai viņi zina, kādēļ piektdiena šonedēļ viņiem būs brīva. Atbildes bija  - tādēļ, ka Lieldienas. Es vaicāju – vai tad Lieldienas nav svētdien un pirmdien? Jā, laikam taču tā, bet piektdiena, sestdiena…

    Piektdien mēs pārdomājam vairākas lietas – pirmkārt jau Jūdas nodevību pret Jēzu, kas notika naktī uz piektdienu. Šoreiz nedomājot par tiem citiem, TIEM SLIKTAJIEM, esam aicināti aizdomāties, vai mēs kādreiz paši neesam kādu nodevuši - varbūt pat negribot, tomēr neesam bijuši uzticami, runājuši aiz muguras, darījuši kaut ko otram par skādi, ar to ievainojot Kristus sirdi. Vieglāk ir domāt par citiem, kā par sevi, bet šoreiz par sevi. Vai paši neesam nodevuši kādreiz tās vērtības, ko mums māca Kristus, lai panāktu savu labumu, savas intereses un ērti pievienotos vairākumam pārstāvot kādu populāru viedokli. Vai neesam kādu nodevuši, lai iekarotu to vietu, kur esam vai lai to saglabātu. Tik daudz ko varam pārdomāt.

                Otrkārt - vai neizdevīgā brīdī, mēs nenoliedzam to, kas mēs esam un kam mēs piederam? Līdzīgi, kā Pēteris noliedza, ka būtu pazinis Jēzu, jo baidījās. No kā mums ir bailes? Vai baiļu priekšā esam gatavi noliegt savu ticību uz Pestītāju Jēzu Kristu, baidoties no ciešanām? Cilvēks pēc savas dabas ir tāds, kas pieķeras skaistajam, taču ievainotajā, nodotajā, apsmietajā Jēzū nekāda ārēja skaistuma un diženuma nebija, tur bija sāpes cilvēku grēcīguma dēļ. Kā ar mums? Vai paliekam mīlestībā uz cilvēku, kad tas grumbains? Kad tas cieš un ir uz slimības gultas, kad tas sagrauts fiziski vai mentāli? Vieglāk ir atstāt un teikt – man ir citas lietas, mūsu kopīgais laiks ir pagājis… lai ar viņu paliek un rūpējas tie citi…

                Kad Kristus mira pie krusta, tur bija vien dažas sievietes un viens māceklis - tie cilvēki, kas palika mīlēt Jēzu arī Viņa ciešanās, palika blakus līdz pat nāves brīdim. Pārdomāsim, vai mēs neesam kādam cilvēkam likuši justies atstātam un pamestam.

    Visnetaisnīgākā tiesa…Jēzus notiesāšanai uz nāvessodu nebija īstu argumentu, vien tukšas frāzes…ne laupītājs, ne slepkava un tomēr pūlis brēca ,,sit Viņu krustā’’. Bieži dzirdu, ka daudz dažādas apsūdzības cilvēku starpā salīdzina ar vēlmi piesist krustā, tomēr no tā būtu jāizvairās. Pirmkārt, tādēļ, ka krustā sišana ir kas ārkārtīgi pazemojošs garīgi un fiziski, asiņains līdz nāvei. Nedrīkst katru konfliktu, kas nav saistīts ar nāvessodu salīdzināt ar krustā sišanu. Otrkārt, Jēzus cieta krusta nāvi, būdams bez grēka – līdz ar to nevar salīdzināt katra cilvēka ciešanas ar Kristu, jo mēs tomēr esam grēcinieki, atšķirībā no Viņa. Šī tiesa atklāj cilvēka patieso dabu. Un bieži vien, tikai tad, kad cilvēks ir izdarījis ļaunāko, viņam atnāk atklāsme pašam par sevi. Kristus nenāca cilvēkus tiesāt, bet gan tos izglābt Mūžīgai dzīvei. Savukārt, cilvēki sagaidīja Jēzu, lai Viņu tiesātu, notiesātu par Viņa mīlestību uz cilvēkiem. Skarbs paradokss.

                Nav iespējams ar patiesu prieku sagaidīt Kristus Augšāmcelšanās dienu, ja neesi pirms tam iedziļinājies Kristus dzīvē un ciešanās. Neviens no mums nevar pārmainīt pasauli un pat ne pats sevi, tomēr Kristus ikvienā cilvēkā var izdarīt kādas izmaiņas. Un ar Savu augšāmcelšanos parāda, ka šī dzīve vēl nav viss, kas mums paredzēts. Jēzus šodien ir dzīvs un to apliecina miljoniem kristiešu visā pasaulē. Var jau teikt, ka ir daudz dažādu ceļu, tomēr es ticu Kristus vārdiem, ka Viņš ir ,,ceļš, patiesība un dzīvība’’ (Jņ. 14:6) un cita ceļa man pie Debesu Tēva nav.

    Cilvēki šodien saka, ka iespēju ir daudz un dažādas patiesības, tomēr es redzu, ka iespēja man nokļūt Debesīs ir tikai viena – caur ticību uz Jēzu Kristu. Ne velti Viņš ir teicis ,, Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod’’(Mt. 7:14). Viegli ir būt lielā pūlī, kas svin Lieldienas, tomēr esi arī tajā mazajā pulciņā, kas ir kopā ar Viņu arī ciešanās Lielajā piektdienā un katrā dievkalpojumā saņemot Svēto Vakarēdienu (Viņa miesu un asinis). Un arī tu savās ciešanās tad nebūsi viens, bet arvien Viņa stiprināts ceļā uz Mūzīgo dzīvošanu.

    Aicinu visus arī kopā nākt piektdien plkst.17.00 uz filmu ,,Klusums’’! Dievnamā redzēt filmu ir pavisam citādi kā mājās. Filma liek aizdomāties – kā rīkojamies, kad ar ciešanām tiek pārbaudīta mūsu ticība un cik daudz varam izturēt, kad šķiet, ka Dievs klusē.

    Kristus ir Augšāmcelšanās un dzīvība! Novēlu katram to sajust un piedzīvot!

     

  34. #

  35. Saruna ar Dairu Karoli.

    Lūdzu, iepazīstini ar sevi!

    1.Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva - uz draudzi?

    2.Ko tu gribētu liecināt par Dieva darbiem un brīnumiem savā dzīvē un kalpošanā?

    3.Ko tu novēlētu savai draudzei?

     

    Mēģināšu konspektīvi pārskriet dzīvei.

    Esmu dzimusi Ventspilī. Kad man bija 5 gadiņi, vecāki pārcēlās uz dzīvi Gulbenē. Te astoņas  klases mācījos Gulbenes 1.vidusskolā un arī bērnu Mūzikas skolā. Vēlāk - Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Tad iestājos Latvijas valsts konservatorijā. Pēc ‘’valsts sadales’’ nonācu  Jēkabpilī. Tur nostrādāju piecus gadus. Kad izveidojās ģimene, atgriezos Gulbenē tuvāk savējiem. Esmu bagāta mamma. Man ir seši bērni – Kārlis, Mārtiņš, Laura, Reinis, Krists un Madara.  Pieci vecākie jau ir pieauguši un dzīvo Rīgā. Esam kopā ar  jaunāko meitu, kurai jau ļoti drīz būs 15 gadi. Tātad - mana mammas misija drīz būs piepildīta, bērni būs izauguši. Sākas ‘’mazbērnu laiks’’. Kārļa ģimenītē aug divas meitiņas – Dārta un Grieta. Mazliet skumji, ka redzu mazās tik ļoti reti. Visbiežāk, fotogrāfijās...

    Šobrīd strādāju skaistāko darbu pasaulē – esmu  skolotāja Gulbenes Mūzikas skolā, piepilsētas- Stāķu klavieru klasē. Pārmetu sev, ka regulāri pietrūkst laika visus  darbus izdarīt laicīgi. Gadu gadiem esmu parādā  laiku saviem bērniem. Gan tolaik- maziem, gan tagad- pieaugušiem. Tāpat kā maniem vecākiem...

    Kultūras darbinieka ikdiena ir nemitīgi pasākumi, visbiežāk tieši brīvdienās. Tā bijis gadu desmitiem un pie tā pierasts. Tomēr esmu iemācījusies kritiskāk pavērtēt savus spēkus un nebūt ‘’visiem caurumiem par korķi’’).  Pēc pieciem gadiem būšu sasniegusi pelnīto atpūtu- pensijas vecumu. Pa kuru laiku mūžs nodzīvots, prāts vēl neaptver. Bet labā puse tam - varēšu būt kopā ar mazbērniem.

    ................

    Mani vecvecāki bija ļoti ticīgi. Opaps ar omīti visu mūžu aktīvi darbojās Baldones luterāņu draudzē. Tomēr, kad augu - padomju gados - par ticības jautājumiem ar mani runājās tikai retu reizi. Atceros lielo, noslēpumaino grāmatu -  Bībeli opīša plauktā, Svētdienas apcerīgo mieru viņu mājās. Kad mācījos augstskolā un agri rītos devos uz eksāmeniem, atceros omīti skaitām lūgšanas. Viņa teica - Tev labi ies, es palūdzos… Tad nesapratu… -  kā man no viņas lūgšanām var veikties?  Vecvecāku dzīve bija liels ticības paraugs. Tomēr ceļš pie Dieva man bija pašai savs.

    Draudzē nonācu savas profesijas dēļ. Tālajos 90-tajos, kad kalpoja mācītājs Harijs Grigols, tika dibināts jauniešu ansamblis. Biju trīs mazu bērnu mamma un ļoti gribējās rast kādu iespēju pamuzicēt ārpus ikdienas mājas rūpēm. Svētdienas bija tam piemērotas. Meitenes- kolēģes aicināja dziedāt.

    Jaunais mācītājs Grigols bija aizrautīgs kalpošanā. Ļoti mīlēja mūziku, bija ar augstām prasībām. Ļāva mums klausīties kvalitatīvus klasiskās mūzikas ierakstus. Mācīja liturģijas pamatus. Pianistēm ik pa brīdim lūdza spēlēt dievkalpojumā: Ilzītei Smiltānei, Ingai Kalniņai, Ivetai Putniņai un man. Visas tikām pamuzicēt. Sākumā tas likās pašsaprotami. Spēlēju no burtnīciņā ierakstītiem nošu un liturģijas pierakstiem, tīri profesionāli, bez dziļākas izpratnes. Tikai ar gadiem radās jautājumi- vairāk un vairāk.

    Lūzuma punkts šajā “baznīcmūziķas kalpošanā’’ man bija 1999.gada  oktobris. Toreiz kādā agrā rītā man piezvanīja draudzes kora diriģente Eleonora Bērziņa un sirsnīgi lūdza man pārņemt kora vadību. Viņa bija lūgusi vairākiem pilsētas diriģentiem un saņēmusi atteikumu.  Zinu, ka nespēju piekrist tieši tikpat daudz, cik – nespēju atteikt.  Noriņa (tā cienījamo skolotāju dēvēja draudzē) bija draudzē kalpojusi vairāku desmitu gadu garumā. Nu bija vecuma nespēkā, bet gara spēkā un  prāta gaišumā.

    (Es ierosinu mūsu avīzītē kādu lappusīti atvēlēt  tiem cilvēkiem,kuri lielā ticības spēkā  šai draudzei ir atdevuši mūžu – savu ikdienu, veselību, brīvo laiku. Tie būtu visspēcinošākie un iedvesmojošākie stāsti. Apsolu dalīties ar savām atmiņām.)

    Es nebiju pieredzējusi tādu kalpošanas patiesumu, pārliecību, degsmi un atdevi, kādu man rādīja Noriņa. Viņas vecuma nespēks un rūpe - kas notiks ar viņas dziedātājiem, manī pavēra ko pašai sev nepazīstamu... Es iepazinu  šos vecākās paaudzes cilvēkus. Bijām viens vesels. Izdzīvoju katra no viņiem dzīves  priecīgās un  skumjās lappuses. Tā man bija cilvēcības augstākā skola. Brīžiem gribējās būt viņiem par mierinājumu. Pietrūka dzīvesgudrības un pieredzes. Tad gribēju vairāk uzzināt, saprast un noformulēt savas līdz galam neizdomātās domas.  2000.gadā iestājos Lutera akadēmijas  Baznīcas mūzikas un liturģijas nodaļā. Par tur gūto un piedzīvoto būtu atsevišķs stāsts.

    Tad arī nonācu līdz savām iesvētībām. 2001.gada 19.augustā, tikai 38 gadu vecumā, kļuvu par pilntiesīgu Gulbenes draudzes savējo. Ar pilnu sirdi  pateicības par visu, ko Dievs man dzīvē dāvājis.

    ................

    Kad biju maza, par Dieva brīnumiem stāstīja opapiņš. Kā kara laikā piesnigušā mežā pazudis liels kabatas maks ar pasi. Tolaik par pārvietošanos bez personu apliecinoša dokumenta  draudēja pat nošaušana. Omīte skrējusi pa pajūga sliedēm atpakaļ skaļās vaimanās un lūgšanās. Mēness paspīdējis no biezā mākoņu vāla un  vienviet stars uzspīdējis tieši uz pases brūnajiem vākiem. Maza vienmēr iztēlojos šo notikumu kā filmā. Mazliet neticīgi gan... Bet kad ome ar stingru pārliecību stāstīja, ka tikai Dieva brīnums paglābis viņu ģimeni no izsūtīšanas, ka abi dēli izgājuši kara gaitas sveiki un veseli, ka mans tētis no gūsta Tālajos Austrumos, atbraucis mājās…  daudzus savus draugus atstādams tur... kara laukā kritušus… augu ar pārliecību, ka Dievs ir tuvumā. Liels, stiprs, visu redzošs, mīlošs.

    Visu savu mūžu man licies, ka esmu nesta uz rokām. Pāri sāpēm, pāri neziņai, pāri pieticībai, pāri izmisumam, šaubām, pāri slimībām... Pāri visiem tiem īsajiem ‘’nebrīžiem’’, lai piedzīvotu ko daudz vairāk - simtiem prieka brīžu, nenovērtējamas cilvēciskas attiecības, sirdsmieru, pieredzi, māku uzticēties,  samierināties un paļauties.

    Arvien mīļāks man kļūst Jura Rubeņa teiktais  -   “Es visu saprotu” ir slimība, kas pāriet.

    Tieši tā jūtos. Ir vienkārši jāļaujas. Tev ir dots labākais, kas Dievam ir bijis tev paredzēts.

    Tas ir Dieva brīnums, ka pietiek visiem, lai cik dažādi mēs būtu.

    ................

    Draudzei. Manai labajai draudzei. Ko vēlēt?

    Nesarežģīt dzīvi ar mazsvarīgo. Pēc manam izjūtām – Kristus mīlestībā vajadzīgs  ir tikai cilvēks cilvēkam. Īstajā brīdī, vietā un laikā. Ne par maz un ne par daudz. Visam citam ir tikai savdabīga pašapliecināšanās nozīme.

    Un piedodiet manus šķībi spēlētos korāļus ;))

    Dziediet droši, es jūs ne vienmēr dzirdu !!!

  36. #

    Lūdzu, pastāsti, kā aizsākās tavs ticības ceļš?

    Mana ticība un piederība baznīcai, tāpat kā manas māsas un brāļa ticība – nāk no ģimenes. Mamma bija tā, kura visu mūžu nesa sevī ticību un paļāvību uz Dievu, bet savas veselības pēc nevarēja aktīvi iesaistīties baznīcas kalpošanas darbos. Tētis bija tas, kurš aktīvi iesaistījās dažādos kalpošanas darbos Tirzas baznīcā. Padomju gados viņš iekasēja baznīcas nodokļus, kad bija jāapmeklē katrs draudzes loceklis viņa mājās un tas ne vienmēr bija viegli, taču to viņš darīja ar visaugstāko atbildības sajūtu un pateicību. Droši vien tieši caur tēta sirdskalpošanu un patieso ticību – arī mēs visi trīs bērni(2 māsas un brālis) ienācām baznīcā, lai tajā arī paliktu uz visu savu mūžu. Te, Tirzas baznīcā, arī aizsākās mūsu - bērnu ticība un paļāvība uz Dievu.

    Savā mūža gājumā esmu pieredzējusi daudz visa…kad atgriezāmies no izsūtījuma Sibīrijā, bijām jau jauniešu vecumā un tomēr neskatoties uz visu, ko nācās piedzīvot un izciest izsūtījumā – palikām ticībā. Laikam jau tā pazemība, uzticība līdz pat vissīkākajai lietai un kopīgas lūgšanas ģimenē, bija noteicošais, kas ļāva ieraudzīt Dieva mīlestību un vadību visur, un tas lika mums, bērniem, palikt uzticīgiem Dievam un palikt ticībā uz Viņu.

    Pēc atgriešanās no izsūtījuma, ap 1958.g. – mēs visi trīs bērni, jau jauniešu vecumā, Tirzas dievnamā iesvētījāmies, tolaik tajā kalpoja māc. Pauls Birzulis. Kā vēlāk izrādījās, arī tas nebija tik viegli paveicams…jo tā laika valdībai - Dievs un ticība bija kaut kas nereāls un naidīgs padomju varai un tāpēc par katru cenu toreiz mūs centās atturēt no šī soļa, nācās piedzīvot arī iebaidīšanu un asu nosodījumu. Daudzkārt tiku izsaukta uz dažādām sēdēm un komisijām, bet tā kā stingri paliku savā izvēlē un teicu, ka es ticu un viss – ar laiku viņiem nācās samierināties ar šo manu izvēli. Pietiekami jau daudz biju piedzīvojusi un izcietusi Sibīrijā, lai vēl kaut kas no visa spētu mani atturēt un vēl vairāk iebiedēt. Tā nu tikām mēs, divas  māsiņas un brālis, iesvētīti un kopā piedzīvojām šo neaizmirstamo svētku un mīlestības brīdi Tirzas dievnamā.

    Kā tu zini, ka Dievs ir?

    Man ir grūti pateikt to ļoti konkrēti, bet vienmēr, kad kaut kur eju vai braucu – es noskaitu lūgšanu un ticu, ka Dievs ir klāt un palīdzēs. 

    Kā tu domā – kāpēc mūsdienu cilvēkiem ir vajadzīga ticība?

    Tā ir vajadzīga katram, jo domāju, ka ticīgs cilvēks ir pārāks par neticīgu. Ticīgais arvien centīsies atturēties no ļauna darīšanas citiem. Tā kaut vai piliens jūrā…un tomēr pasaule labāka kļūst…

    Ko tu vari pastāstīt par kalpošanas laikiem Gulbenes draudzē?

    Gulbenes draudzē iesāku kalpošanu vispirms revīzijas komisijā, tas bija apmēram 80 gadu beigās un 90 gadu sākumā. Tajā darbojāmies kopā gan ar Ivetu Putniņu, gan ar Rutu Lasi, gan ar citām māsām. Man ļoti patika kopā ar viņām kalpot, īpaši atceros Rutiņu, kura bija ļoti iejūtīga, ļoti precīza un mācīja man kā darboties ar kasi. Kopā skaitījām gan traukus, gan inventāru, un tolaik to uzskaitīt vajadzēja ļoti precīzi un smalki. Rutiņa bija ļoti precīza kā aptiekāre, un to mācīja arī man ar iejūtību, sirsnību un precizitāti kalpošanā.

    Arī tajā laikā baznīcā bija daudz dažādu labu notikumu un piedzīvojumu. Arvien atceros daudzās tolaik rīkotās talkas, kurās vienmēr ar prieku piedalījāmies. Vēlāk draudzē kalpoju arī grāmatgaldā, kuru vadījām kopā ar Līgu Ievāni. Bet pāri visam – svētdienās obligāti man bija pieņemts iet uz baznīcu, jo tā savulaik darīja gan mūsu tētis, gan tā darīt aicināja mana ticība, un tā katru svētdienu apmeklēju dievkalpojumus dievnamā. Tā svētījām šo Dievam veltīto dienu. Šobrīd gan esmu jau rets viesis dievnamā, jo gadi un veselība ir tie, kas daudzreiz liek šķērsļus apmeklēt savu mīļo draudzi. Tā nu varu teikt – ejiet uz baznīcu, kamēr vēl varat turp aiziet!

    Ko tu novēlētu savas draudzes ļaudīm?

    Visiem un katram ticību! Un arvien būt izpalīdzīgiem un draudzīgiem!

    Paldies, par sarunu!

  37. ##

    Ir lietas, par kurām jāpateicas katru dienu... un svarīgākā no visām -  cilvēks...

     

  38. #

    Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite (Kol 3:14)

    .............
    Lai Dieva svētības pilni atkal jauni un jauni mirkļi!
    Ivetiņ- paldies,ka māci mūs kalpošanas priekā un patiesā aizrautībā! Ka neviens darbiņš Tev nav par lielu,neviens cilvēks - par niecīgu. Ka smagas nastas māci viegli nest un svētkiem piešķir svētku godu! Ka nemāki šos divus vārdus - ''nav laika!'' Ka visas atbildes meklē Kristus mīlestībā...Lai citiem dāvāto Tu desmitkārt saņem pati! 

  39. #########

    Tā izskan Lāčplēša diena -  11.novembris.
    27. Psalms Drošība Dievā
    Dāvida dziesma. 
    1 Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?
    2 Kad ļaundari, mani pretinieki un ienaidnieki laužas uz mani, lai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs.
    3 Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm; kad pret mani ceļas karš, arī tad es esmu pilns paļāvības.
    4 Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā,
    5 jo Viņš mani apslēpj Savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā Savas telts pavēnī un ceļ mani augstu uz klintskalna.
    6 Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam!
    7 Uzklausi, ak, Kungs, manu balsi, kad es saucu, esi man žēlīgs un atbildi man!
    8 Mana sirds turas pie Tava vārda: "Meklējiet Manu vaigu!" Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu.
    9 Neapslēp no manis Savu vaigu un neatstum Savu kalpu dusmās - Tu esi mans palīgs! Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans pestītājs!
    10 Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tas Kungs mani pieņems.
    11 Māci man, Kungs, Tavu ceļu un vadi mani pa līdzenu teku manu ienaidnieku dēļ!
    12 Nenodod mani manu pretinieku un nomācēju niknumam! Jo viltus liecinieki ceļas pret mani un draud ar varas darbiem.
    13 Bet es esmu pilns paļāvības, jo redzu Tā Kunga laipnību dzīvo zemē.
    14 Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!

  40.     Kristus saka ,,JŪS esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta’’ (Mt. 5:14). Ir liels izaicinājumu laiks. Šajā pasaulē mēs kā baznīca esam vienīgais Dieva darbarīks, caur kuru Dievs ir nolēmis šajā pasaulē darboties, pasludinot Savu vārdu un darot par mācekļiem visas tautas. Pasludinot Dieva klātbūtni citiem, reizē cīnāmies pret to, kas mums pašiem sevī traucē vai stāv starp mums un Dievu, tādēļ nav viegli. Mēs sludinām, bet paši nedrīkstam palikt Dievam atmetami. Būt modrībā, ticības pastāvībā, palikt ar gaišumu sirdī, kaut apkārt ir tumsa, tas ir vien Dieva spēkā iespējams. Arī velns nesnauž un neguļ, bet aktīvi darbojas, tādēļ jo grūtāk ir atšķirt patiesību no meliem, būt tajā pusē, kur vēl šobrīd neredzi izdevīgumu, palikt vientulībā uz šaurā ceļa. Bet ir laba ziņa – šis šaurais ceļš ved uz dzīvību, īstu, patiesu, mūžīgu! Ja mēs nepastāvēsim Viņa vārdā, tad kurš???

       Mums kā draudzei nav konkurences, jo Dieva bērniem nav ar ko sacensties, nekā līdzvērtīga draudzei šajā pasaulē nav un nebūs, un nav nekā cita, ar ko to salīdzināt, tāpēc esam laimīgi draudzē, kur varam draudzēties ar citiem Dieva bērniem, nebūt vieni paši. Neviens pats par sevi nespēj palikt ilgi ticībā, tāpēc Kristus ir cēlis draudzi.

       Mēs neesam apslēpti – ne Dievam, ne pasaulei. Esam ierauti lielā informācijas gūzmā. Un lielākā daļa no pasaules piedāvātās informācijas cilvēkam ir nederīga un nekam nepielietojama. Esam aicināti būt kalnā – kopā ar Kristu kalnā, pie Viņa krusta - reizē pie nāves un uzvaras krusta. Ja arī lielākā daļa cilvēku Dieva vēsti cilvēcei ignorē, tomēr vēl jau paliek draudze, kur var sastapt Dievu, jo Viņš ir solījis būt Savu bērnu vidū. Mēs esam kalnā ar Kristu, jo Viņš mums atklāj to – kas nenoveco. To, kas dziedina, to, kas glābj, to, kas modina un augšāmceļ – būt Dieva bijībā un neizturēties vieglprātīgi pret grēku. Turpināt lūgt, pateikties, lasīt Dieva vārdu, mīlēt un strādāt.

    Māc. Ilgvars Matīss    .............................................................................................................................................            

    Reiz zvejnieks ar savu laivu veda pāri ezeram kādu cilvēku. Vedamais steidzināja zvejnieku un sacīja:

    – ātrāk, es kavēju darbu!

    Ieraudzījis, ka uz viena aira ir rakstīts Lūdzies un uz otra Strādā, cilvēks vaicāja:

    – Kam tas vajadzīgs?

    Lai atcerētos – atbildēja zvejnieks – lai neaizmirstu, ka ir jālūdzas un jāstrādā.

    – tas, ka jāstrādā man ir skaidrs, bet kam tad vajadzīga lūgšana – atmetis ar roku, sacīja vedamais – tas taču nav obligāti. Nevienam lūgšana nav vajadzīga, kādēļ vispār laiks ir jātērē tai?

    – nav vajadzīga lūgšana? – pārvaicāja zvejnieks un izvilka airi, uz kura bija rakstīts Lūdzies, un turpināja airēt ar vienu airi. Laiva sāka griezties uz vietas.

    – Redzi, kāds darbs bez lūgšanas. Uz vietas griežamies un nav nekādas kustības uz priekšu. No tā varam secināt, ka lai sekmīgi peldētu dzīves bangainajā jūrā, ir vajadzība stingri turēt rokās abus airus: Lūgšanu un Strādāšanu.

     Kāpēc draudze?

    Mūsu Debesu Tēvs mums – kā saviem mīļajiem bērniem ir devis daudz labu un svētīgu lietu, ko iemantot un lietot šajā pasaulē. Un nenoliedzami, ka viena no svētīgajām lietām, kas mums dotas – ir draudze. Kāpēc draudze?

    • Lai ikvienu meklētāju ievestu tuvākās attiecībās ar Dievu, kas katram kristietim dod piepildījumu un dziedināšanu.
    • Lai būdami daudzi, bet vienā - Kristus miesā, liecinātu pasaulei par jaunu dzīvi Kristū;
    • Lai mācītos Bībeles lasīšanā, lūgšanās, ticībā un paļāvībā;
    • Lai apliecinātu Dieva mīlestību līdzcilvēku vajadzībās. Un zināt – katrs draudzes loceklis ir NOZĪMĪGS. Katram draudzes loceklim ir savs UZDEVUMS. Katra uzdevums ir SVARĪGS.
    • Lai stiprinātu viens otru kā garīga ģimene un pildītu tās pavēles, kas dotas Jaunajā Derībā un kuras izpildāmas tikai sadraudzībā – Mīliet viens otru! Nesiet viens otra nastas! Iedrošiniet viens otru! Piedodiet viens otram!

     Un tā  šoreiz divas sarunas  – ar draudzes mācītāju Ilgvaru Matīsu un draudzes vecāko Ivetu Zvirgzdiņu.

  41. #

     Saruna ar mūsu draudzes mācītājs - Ilgvaru  Matīsu.

    Lūdzu, īsi par sevi: 31 gads, dzimis Alūksnē, bērnība pavadīta  Alūksnes novadā (Maliena, Beja), Cēsu mūzikas vidusskola, Lutera Akadēmija, vīrs, tēvs, mācītājs. Kopumā pavisam parasts cilvēks.

    1.      Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva?

    Ceļš pie Dieva bija ceļš uz baznīcu. Mamma bija tā, kura stāstīja par Dievu, kad tikko sākās atmodas laiks, jo pati sāka iet iesvētes mācībās. Un ja mamma tā saka, ka ir Dievs un ir debesis, kāds gan iemesls neticēt? Nebija tāda doma, ka mamma varētu melot. Un kāds gan tam būtu iemesls? Sākās braukšana uz baznīcu, Bībeles lasīšana mājās, lūgšanas, braucām ar ģimeni katru gadu uz kristīgajām nometnēm. Tikāmies ar Somu kristiešiem, kuri brauca ciemos, viņi mani vienmēr pārsteidza ar savu nesavtību. Domāju, no kurienes tāda beznosacījuma mīlestība. To pa īstam tikai tagad esmu aptvēris, no kurienes… tāpat arī manas mammas nesavtība, pieņemot audzināšanā audžubērnus, šis viņas aicinājums arī sniedz Dieva mīlestības piemēru; arī to saprotu tikai tagad.

    2. Kā Tu atsaucies Dieva aicinājumam – kļūt par mācītāju?

    Man vienmēr patika runāties ar mācītājiem par ticību un Dievu. Un ar laiku sapratu, cik tas ir brīnišķīgi – man tas šķita, kā labākais, ko vispār var darīt uz pasaules – stāstīt citiem par Dievu! Un tad arī apkārtējie, kuri redzēja, cik ļoti mani tas aizrauj, teica, ka tad tieši tas arī jādara. Tas ir tas, kā Dievs darbojas un aicina – caur citiem. Taču šim aicinājumam nav tāds noteikts sākuma punkts. Manuprāt, Dievs cilvēku gatavo visu mūžu un vēl joprojām nejūtos īsti gatavs… Dievs visu laiku mani kaut kam gatavo…

          Otra mana interese – klasiskā mūzika, kuru apguvu mūzikas vidusskolā - tagad saprotu – cik ļoti bija  vajadzīgs posms dziļākai domāšanai un satura izpratnei, un ne tikai mūzikā…

    3. Kas, tavuprāt, ir svarīgākais kalpošanā?

    Svarīgākais ir mīlēt. Mīlēt Dievu, kurš tev kalpo un mīlēt cilvēkus, kurus Viņš tev uztic mācīt.

     4. Kā Tu ikdienā piedzīvo Dieva vadību, un ko Tev dod ticība Viņam?

    Ik uz soļa piedzīvoju to, kā Viņa vadībā viss atrisinās ik reiz,  kad šķiet -  nu jau nekas nevar izdoties un priekšā kārtējā neveiksme… bet  Dievs šīs neveiksmes vērš par labu. Ticība dod redzēšanu pāri. Pāri grūtībām, pāri redzamajam, pat pāri laicīgai nāvei, tā dod uzvaru pār visu ļauno.

    5. Ko tu gribētu liecināt par Dieva darbiem un brīnumiem savā dzīvē un kalpošanā?

    Vislielākais brīnums manā dzīvē ir Kristus krusts – brīnums, ka Dievs mani mīl tādu, kāds esmu, tas nav pašsaprotami. Arī tas, kā Viņš prot izmantot necienīgus un grēcīgus cilvēkus (tai skaitā mani) tam, lai paveiktu labas lietas. Bērna dzimšana ir brīnums un varavīksne ir brīnums. Cilvēku nesavtība ir brīnums.

    6. Kas, tavuprāt, ir draudze un ko Tu vēlies tajā paveikt?

    Draudze ir Dieva bērni, Kristus mācekļi, kas pieaug ticībā, kopā nākot, lūdzot, slavējot, pielūdzot, daloties, draudzējoties, saņemot pašu Dievu, viens otru atbalstot un sludinot – tā ir draudze. Mani vairāk interesē, ko Dievs vēlas tajā paveikt. Protams, man ir kādi sapņi… gribētos, lai draudze būtu pieejama ikdienā visiem, lai mēs būtu spējīgi vairāk darboties diakonijas laukā… bet pats galvenais, protams, lai tā paliktu uzticīga Dieva vārdam, pretotos grēkam, dzīvotu ikdienā ar Jēzu un sludinātu Jēzu Kristu.

    7. Ko tu novēlētu savai draudzei?

    Novēlētu pieaugt mīlestībā un dievbijībā, Viņa klātbūtnes patiesā  apjaušanā -  šeit un tagad. Un prieku – prieku par visu, ko Dievs mums sagatavojis!

    8. Ko tu vēlētos, lai draudze lūdz par Tevi?

    Gudrību kalpošanā.

     

     

  42. #

    Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!(Rom.1:7)

    Saruna ar draudzes vecāko - Ivetu Zvirgzdiņu.

    Lūdzu, īsi par sevi.

    Māsa Kristū - esmu kopš 2011. gada 20. novembra. Tad aizsākās manas dzīves otrais - gaišākais posms.

    Pirmā posma aizsākums ir Mālmuižā „Vārpu” mājās 27.11.1967. Tur aizskrēja mani jautrākie, bezrūpīgākie 7 gadi. Manas dienas ritēja gaišas un saulainas, rudzu puķēm, bezdelīgactiņām, purenēm pušķotas.  Ziemas dienas ritēja sniegotas - leduspuķēm  un  lāstekām rotātas.

    Tā skreja dienas, darot labas lietas un ne tik labas, bet par sliktajām citā intervijā. Pie gaišajām lietām pieminēšu savu draudzeni, kopš sevi atceros, Mairu Lūkinu.  Viņai bija nopietns uzdevums ganīt lielu pulku aitu, būs bijis ap 100, manas iemaņas gan bija mazas, bet laiku īsināt man labi padevās jau  tais laikos.

    Skolas gaitas, 1.klasē uzsāku Mālu pamatskolā. Bet jau 2.kl. man bija jāiztur  nopietna pārbaude -  jāmēro ceļu no Mālmuižas uz Lizumu, jo Mālu skolu slēdza .Tā ka par mazdūšību es nevaru žēloties, jo uz skolu bija jātiek un viss… Lizuma vsk. ir mana skola no 2-11.kl. Gaišākā no audzinātājām visus gadus bija Silvija Ulaste.

    Kad klases stundā bija jāuzraksta ziņas, par ko vēlos kļūt, mana vienīgā skaidrā doma bija - vēlos palīdzēt cilvēkiem, citu neko nezināju, kā vien medicīnu. Jo tā tiešām palīdz cilvēkiem. Tā iestājos 5.Medicīnas skolā . Slimnīcas manā pusaudžu vecumā tika apmeklētas daudz un viss tajās man likās - gaišs, balts, tīrs, tāda īpaša vide.

    Pabeidzot māsu skolu, stājoties darbā Gulbenes slimnīcā, uz brīdi ļoti, ļoti vajadzēja zobārstniecības māsu, un es piekritu šim piedāvājumam… Un tā no 1995. līdz 1988. gadam arī rūpējos par zobārstniecības nodaļu. Tad papildus tika piedāvāts darboties privātā zobārstniecībā, kur tad darbojos līdz pat  šim brīdim. Paralēli šim pieņēmu arī izaicinājumu un 1999. – 2000. gadam apguvu zobu higiēnistes profesiju, kur strādāju arī šobrīd.

    2. Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva?

    Mans ceļš pie Dieva ir bijis garš, caur ērkšķiem, caur gravām un vīteņiem. To visu, mīļie, vienā avīzē pat nevar aprakstīt. Manu ceļu spilgti raksturo glezna, kurā Jēzus klauvē pie durvīm, kas aizaugušas ar vīteņiem un ērkšķiem. Pie manas sirds - Jēzus klauvēja 7X77 reizes… līdz beidzot es viņu sadzirdēju. Tātad ,mani mīļie lasītāji , kā saprotat no matemātikas viedokļa… cik daudz mazu stāstiņu es varētu jums pastāstīt. Bet šoreiz  vienu, manu vis  vis visspilgtāko. Gadu nevaru pateikt.. Gulbenes VIDUSSKOLA tolaik rīkoja Ziemassvētku pasākumu mūsu baznīcā. Es nekad vēl nebiju bijusi tajā, bet ļoti, ļoti vēlējos tur nokļūt. Sarunājām ar vīru Jāni, ka iesim reizē. Dēls Helvijs jau arī aizies turp ar draugiem. Es, protams, vēl darbā, vēl pēdējā brīdī aizeju līdz pastam, nosūtīt darba atskaites ,bet ko nu… tikmēr Jānis atnāk uz darbu un redz  - logi tumši un nodomā, ka esmu laikam jau baznīcā. Sākas mans ceļš - es gaidu, gaidu…  neviens nenāk,  zvanu… neviens neatbild, satraukta skrienu uz mājām, bet arī tur neviena nav… bet ārā - tumš, sniegs, mitrs, nu vienvārdsakot - briesmīgs laiks. Brienu pa taisnāko ceļu uz Baznīcu, jau kavēju… puņķojos un raudu reizē… mani -  vienu!!! uz šī skaudrā ceļa atstājuši… Esmu klāt, atveru durvis… un tur viss gaišs!!! silts, pilns ar bērniem un visi priecīgi…. un starp visiem arī manējie - smaidīgi un laimīgi… Tādas man palikušas atmiņas, ja paliec viens uz tumša  ceļa, cik tad ir skumji sirdī…

    3. Kad kļuvi par kristieti, kas Tavā dzīvē mainījās?

    Kļūstot par māsu Kristū, manā dzīvē bija dažādi posmi. Vienmēr būs un paliks atmiņā pati kristību diena  - 2011. gada 20. novembris. Tā bija īpaša diena mums trijiem – man, Jānim un Helvijam, kad tikām KRISTĪTI  - TĒVA  DĒLA un SVĒTĀ GARA VĀRDĀ. Dievs novembra dienu bija svētījis ar tik spožu sauli, kas vārdos nav aprakstāma... Un tik spoži  tā iespīdēja dievnamā, ka man, sēžot pirmā sola pašā stūrītī, saule apžilbināja acis, tam var ticēt… var neticēt, bet tā notika…

    Kļūstot par KRISTIETI, uzreiz jau pārmaiņas nenotika…  tas vienmēr notiek  pa mazam solītim - Dievu lūdzot, saucot palīgā, pasakoties par uzklausītajām lūgšanām, kas arī palīdz apjaust Dieva spēku, plašumu, dziļumu, augstumu… Tikai  pieņemt kristību un iesvētību, ar to vien nepietiek - lai varētu  satvert Dieva roku un iepazīt Viņu. Lai kā Viņa bērni mēs turētos pie viņa rokas, ir jāiet Dieva skoliņā. Dieva skoliņa manā skatījumā - ir draudze, baznīca, Alfas kurss, Bībeles stundas un, protams, mazajiem Svētdienas skola. Es domāju - lai cilvēks tiešām varētu noturēties uz pareizā, šaurā ceļa -  ir jābūt KRISTĪGĀ DRAUDZĒ .

    Un tikai esot kopībā  - mēs varam piedzīvot īsto Dieva svētību un prātu kāds Viņam ir uz mums katru.

    4. Pastāsti par savu kalpošanu draudzē?

    Draudzē iesāku kalpot kā kasiere. Dūša nebija īpaši liela, bet neatteicu draudzes māsām, un Dievs palīdzēja, neatstāja mani un  izveda  šai kalpošanai cauri.

    Un deva drosmi šo amatu nodot tālāk, māsai Inai.

    Aiz savas ziņkārības esmu nedaudz arī palīdzējusi māsai Līgai pie grāmatu galda, patika arī padziedāt ar meitenēm senjoru ansamblī. Man patīk visu pamēģināt… Pie draudzes mielastu organizēšanas arī ir mana aizraušanās, tai skaitā talku zupu vārīšana. Pie ALFIŅAS organizēšanas arī mani var just. Šeit būtu vietā sakāmvārds, kas radās ceļojot uz Franciju uz TAIZE - „manis reizēm ir pa daudz… ” Bet, mīļie lasītāji, draudzes brāļi un māsas, nav cita varianta man. Dievs man ir piešķīris tādu garu! Ja ir kādas pretenzijas, tad no sirds, lūdzu, vērsieties ar lūgumiem pie mana radītāja –DIEVA.

    5. Kā Tu ikdienā piedzīvo Dieva vadību, un ko Tev dod ticība Viņam?

    Kā es ikdienā piedzīvoju DIEVA vadību? Tas ir pats neuzrakstāmākais jautājums. Jo katra diena ir kā Dieva brīnums. To jau es liecināju pie Raipala ezera, pēc mūsu brīnišķīgā pārgājiena. Dievā vadot dienas, viss, viss ir iespējams un sasniedzams, tikai  nevajag lauzties ar savu cilvēcisko spēku, bet dot DIEVAM laiku, lai Viņš darbojas un lai notiek  Viņa prāts, ne manējais.

    Dievā vadītas dienas ir interesantas un neparastas, kā interesanta filma, viena sērija ir beigusies, bet nekad nezini, kas sekos nākamajā… Protams,  ir pārbaudījumi, bet kā mēs tos pārciestu, ja nebūtu DIEVA  - TĒVA, kam lūgt stiprinājumu un padomu..

    „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat, bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt”

    (Mateja 1,28)

    6. Ko tu gribētu liecināt par Dieva darbiem un brīnumiem savā dzīvē un kalpošanā?

    DIEVA BRĪNUMS IR MŪSU DRAUDZE UN DIEVNAMS. Pēc cilvēciskā prāta mums jau bija jānāk pāri DIEVA dusmībai un sodam. Bet tas ir mūsu pasaulīgais, cilvēka domu gājiens. DIEVS domā citādi. Viņš redz mūsu sirdis, žēlo dienu no dienas un vada uz priekšu.

    7. Kas, tavuprāt, ir draudze un kādu Tu šobrīd to redzi?

    Draudze ir DIEVA SKOLIŅA . Un tajā  iet daudz, daudz  skolnieku, dažādās klasēs, un vienā klasē varbūt ir jau daudzus, daudzus gadus. Bet skolotājam  ir jābūt tik spēcīgam, lai nojaustu, kurš kurā klasē mācās. Kā MAGNUSS BENGTSONS IR TEICIS – viņam jāzina - kādu barību, kuram vajag … dažam vēl tikai mātes pienu, bet kādam  var dot jau ko cietāku.

    Mūsu draudze ir izcila un DIEVAM IR LABS PRĀTS UZ MŪSU DRAUDZES GANU, MĀSĀM UN BRĀĻIEM! JA tā nebūtu, tad, draugi,  mēs te viens otra domu graudus nelasītu...

    8. Ko tu novēlētu savai draudzei?

    Draudzei, kā arī pati sev,  joprojām novēlu tikai Dieva mieru. Jo Dieva miers ir atkarīgs no Dieva žēlastības mūsu sirdīs, un tas var gan  pieaugt, gan sarukt. Jo labāk mēs pazīstam Dievu un mūsu Kungu Jēzu Kristu, jo vairāk žēlastības un miera mūsu sirdīs.

    „Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.”(Jņ.14;27)

    9. Ko tu vēlētos, lai draudze lūdz par Tevi?

    Ko lūgt? Mēs visi kopā par mani un katrs par sevi. Un  katru vakaru varam lūgt Mātes Terēzes lūgšanu:

    „Ak, JĒZU, palīdzi man dāvāt pastāvīgu Tavas klātbūtnes izjūtu ,vienalga kur arī es ietu. Piepildi manu dvēseli ar savu Garu un ar savu dzīvi. Ienāc manī un valdi pār manu būtību tik pilnīgi, lai visa mana dzīve būtu Tavas dzīves starojums. Apgaismo caur mani un valdi pār mani tā, lai katra dvēsele kurai tuvojos, varētu sajust Tavu klātbūtni manā dvēselē. Lai raugoties manī, tā  neredzētu mani, bet Tevi manī. Tā es starošu ar Tavu spīdumu un varēšu būt gaisma citiem. Visa mana gaisma nāk no Tevis, Jēzu, pats vissmalkākais stars nebūs mans. Tas būsi Tu, kas apgaismosi citus caur mani. Āmen.

     

  43. Laiks domāt...

         Lasu un domāju… mūsu draudzes mācītājs Ilgvars Matīss aicina atbrīvoties no Gosupes velna. Kādu vētru sacēlis šis fakts! Un kāpēc? No kā mums ir bail atbrīvoties, ko mēs cenšamies aizstāvēt un paturēt? Vai tiešām tas ir apbrīnas un apskates vērts objekts…? Kam godu un slavu tas nes un ko tas ceļ? Daudz un dažādas varas un laiki vēlušies pāri mūsu zemītei, nevienam arī nav noslēpums, ko atnesa mums padomju laiks… Dieva nav un Dievnami lielākoties vai nu pārvērsti par kādām noliktavām vai vienkārši nopostīti. Taču šajā pasaulē vieta nepaliek tukša – ja nav Dieva Gara, tā vietā nāk cits… tieši tāpēc tas ir laiks, kas sev līdzi nes tik daudz salauztu, nelaimīgu cilvēku likteņus un stāstus. Cik maz, man šķiet, es nezinu nevienu pašu cilvēku, kas bijis patiesi laimīgs šajos gados. Atliek aizdomāties – kāpēc? Un šādā laikā nav grūti celt pieminekli velnam… jo tāds gars valda visapkārt. Ja nebūvējam Dievnamus, godinām un ceļam pieminekļus – velniem. Nu kas tur liels? Bet vai tā patiesi ir?
       Šķiet, visā strīdā, kas šobrīd ir aizsācies un veltin veļas pāri – visvairāk jau pašam mācītājam – ir daļa arī no gadsimtiem ieilgušā, mūžsenā jautājuma – ko darīt ar to latviešu folkloras daļu, kas kristīgam cilvēkam nav pieņemama, vēl vairāk - atmetama? Bet viens jautājums rada citu jautājumu – vai kristīgs cilvēks ir sapratis, kas ir ticības dziļākā būtība un jēga? Kā ir ar mūsu ausīm, acīm un sirdīm… Neviens jau netaisās mums neko atņemt – ne mīļās, labās pasakas, ne teikas, neko citu, bet novilkt robežu un saprast – kas no visa patiešām ir labs, bet kas vienkārši atmetams… un te nu runa par to, cik bieži paši savās dzīvēs ieaicinām ne Dieva Garu, bet gluži pretējo – ļauno. Un tad, kad seko kādas nelaimes vai likstas – izbrīnā raustām plecus un nesaprotam – kas notiek? Bet kas tad notiek? Ja saucam sevi par raganām, velniem, tos godinām, tiem sekojam, tad to arī saņemam – jo tādu garu ieaicinām savā dzīvē. Ko lai saka – mīļie latvieši… tik ļoti bieži lepojamies ar to, ka saucam sevi par kristiešiem, vēl vairāk – sakām, ka esam luterāņi vai katoļi, vai arī kādas citas konfesijas pārstāvji, bet patiesībā… kas notiek mūsu sirdīs, mūsu prātos… šķiet, esam garīgā snaudā… ne īsti izprotam folkloru, ne kristīgo ticību. Šķiet, tā, kā tas šodien ir moderni – no visa pa druscītei… kā kārtīgam latvietim – nedaudz ticības, nu tā – sak – nokristījos – tagad var droši dzīvot – esmu kaut kādu Dieva vēlību ieguvis, nu un viss pārējais, protams, horoskopi – laimīgai nākotnei, tad vēl nedaudz klāt no visa ko piedāvā austrumu reliģijas, un kas galā… apjucis latvietis… ne īsti skaidrs – ko meklē, neko atrod. 
       Velns - Svētie Raksti to nosauc ļoti tiešā un skaudrā vārdā – sātans – arvien nāk nevainīgi… nu tā… it kā starp citu, kā nevainīgs joks… gluži kā šis, it kā „piemineklis velnam”… Bet kaut uz mirkli apstājieties un aizdomājieties… vai tiešām tas ir labākais, ko varam dot saviem bērniem, mazbērniem, kurš no mums patiesi gribētu skatīt un sastapt savā dzīvē šo ļaunuma, dusmu, atriebības simbolu, vēl vairāk - patiesi esošu un pastāvošu spēku? Un tas ir joks vai „piemineklis velnam” tikai tik ilgi, kamēr neaizdomājamies un neatveram acis…
       Šķiet, kaut ko tādu piedzīvojam pirmo reizi savā mīļajā, Dieva svētītajā zemītē Latvijā… Laikam ir laiks pateikt sev un citiem – mēs gribam dzīvot tādā zemē, kur Dievs svētī Latviju! Un tieši tāpēc, ļausim Dievam to darīt! Jo mazāk godināsim un kultivēsim sātana garu, jo labākā un svētīgākā Latvijā mēs dzīvosim. Lai Dievs mūs visus uz to vada!
    Māsa Kristū Inga
    P.S.
    Nevienu neesmu mēģinājusi tiesāt personīgi vai konkrēti, bet ļoti bieži dzīvojam kādos kolektīvos pašapmānos un tumsībā… Paldies, tiem drosmīgajiem, kas uzdrīkstas ieraudzīt un likt aizdomāties arī daudziem citiem un mainīt savas dzīves un ieradumus par labu un gaišāku nākotni jaunajai paaudzei! Paldies, mācītājam Ilgvaram Matīsam par uzdrošināšanos! 
    Es ticu, ka mēs esam domājoša un inteliģenta tauta un vairāk domājam un izdarām secinājumus, nekā kliedzam un dusmojamies tikai tāpēc, ka to dara vēl kāds cits. 
    Mīļie kristieši – atcerēsimies – Dievs visiem ir viens, un tikai Viņā ir patiesība un glābšana!
    Paldies!

  44. Labdien, novada iedzīvotāji!

     

    Novada izaugsmei es vēlu visu to labāko. Taču jāatzīst, ka mūsu novadā ir lietas, kas novadu ceļ un arī, kas gremdē.

    Viena no lietām, kas mūsu novadu gremdē, ir netālu no Velēnas luterāņu baznīcas esošais piemineklis ,,Gosupes velns’’ ar norādēm uz atrašanās vietu daudz vairāk, kā uz novada dievnamiem.

    Svētie Raksti saka: ,,Un nedodiet vietu velnam’’  (Ef. 4:27).

    Ne velti arī velna vārds pat Bībelē dažādos izdevumos rakstīts ar mazo burtu, lai nepiešķirtu tādu godu, kā cilvēkiem un vietām, kuru vārdi rakstāmi ar lielo burtu. Un arī dažādās Rakstu vietās ir teikts, ka visi cilvēka netikumi, viss ļaunais nāk no velna. Bībelē viņš tiek saukts arī par kārdinātāju un apsūdzētāju. Ņemot to vērā, šādu pieminekli vajadzētu likvidēt, noņemt norādes un pārstāt to saukt par ievērojamu apskates objektu vai Gulbenes novada ,,pērli’’. Šāds piemineklis neko labu neliecina.

    Mūsu Valsts himnā mēs dziedam ,,Dievs, svētī Latviju’’, bet ja tajā pašā laikā lepojamies ar pieminekli velnam, tad nonākam lielā pretrunā.

    Līdzīgi kā 1991. gadā tika demontēti pieminekļi V. I. Ļeņinam, tā arī ir pienācis laiks nojaukt šo Viļa Zvaigznīša 1955. gadā (ateisma propogandas laikā) veidoto skulptūru. Pat caur it kā nevainīgām teiksmām un leģendām velns cenšas mūs apmānīt un iespiesties mūsu dzīvē un vidē.

    Katrs mēs savā dzīvē pieļaujam kādas kļūdas un aplamības, taču šis nu ir kas tāds, ko mēs varētu kopīgi virzīt uz labu iznākumu!

    Gulbenes novadā ir patiešām daudz skaista, ko redzēt un par ko priecāties. Gan mans, viedoklis, kas ir saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, gan arī daudzu citu novada iedzīvotāju viedoklis ir, ka no šī pieminekļa velnam vajadzētu atbrīvoties.

    Tūristu apmeklējuma skaitam nevajadzētu kalpot par nozīmīgu argumentu. Arī stipro alkoholu viena daļa iedzīvotāju mēdz lietot katru dienu, taču tas nav arguments tādēļ to atzīt par labu paradumu. Darīsim mūsu vidi gaišāku un patīkamāku!

     

    Vēlot iedzīvotājiem visu to labāko – gan labklājību, gan arī garīgu izaugsmi, patiesā cieņā,

    Gulbenes novada luterāņu draudžu mācītājs I. Matīss.

     

    P.S. ,,Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums; tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums’’ Jk. 4:7-8)

  45. #

    Kāpēc lūgt?

    Laikam jau katram kristietim savā gājumā ir nācies atbildēt uz šo jautājumu: kāpēc lūgt? Un patiesi, kāpēc? Ja jau pat Svētie Raksti apliecina: “ jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.” (Mateja 6: 8). Kā nu būt? Ja jau Dievs visu zina, pirms mēs Viņam ko lūdzam, vai tad mums vēl sevi būtu jāapgrūtina – jāveltī savs laiks, sava vēlēšanās un visu sevi šai nodarbei? Kam ir vajadzīgas mūsu lūgšanas – Dievam vai pašam lūdzējam? Mana atbilde rodama šajās pārdomās. 
    “Es zinu, Kungs, ka lūgšanas spēku nedrīkst pārprast. Lūgšana nav buramie vārdi, tā neizmaina Tevi, Kungs, nedz tā arī liek Tev darīt to, ko mēs sev mēdzam iztēlot kā ļoti nepieciešamu. Mūsu lūgšana vienīgi dod Tev iespēju pārveidot mūsu sirdis. Tā liek mums saprast, ka, lai cik arī smagos apstākļos mēs būtu, Tu esi pietiekami stiprs, lai mums izcīnītu šajā cīņā uzvaru un lai mūs vadītu. Pateicoties lūgšanai, mēs spējam rast tādu sirdsmieru, kas palīdz izturēt ciešanas, nezaudējot spēju mīlēt. Caur lūgšanu Tu dāvā mums tādu iekšēju mieru, kuru mums vairs neviens nespēj atņemt. Un tas ir miers, kuru mēs varam dāvāt citiem...”
    Mīļais Dievs, dāvā mums žēlastību saskatīt lūgšanas brīnumu, ieticēt tam un nepagurt - lūgt!

  46. #

    Ko man nozīmē tevi mīlēt... 

    Pārdomas Mātes dienā (no māc. I.Matīsa uzrunas dievk.)

    Kad pēc vienpadsmit kopdzīves gadiem mans vīrs paziņoja, ka ir iesniedzis šķiršanās prasību un pārvācas dzīvot citur, mana pirmā doma bija par bērniem. Vai es spēšu iemācīt bērniem visu, kas viņiem nepieciešams. Katru svētdienu mēs gājām trijatā uz baznīcu, bieži runājām par labo un ļauno, pareizo un nepareizo, bet es skaidri redzēju, ka neizdodas izveidot pietiekami ciešu saikni ar bērniem. Kādā mātes dienā mēs aizgājām uz baznīcu. Altāra abās pusēs bija novietoti rati ar skaistiem ziediem podiņos. Dievkalpojuma laikā mācītājs teica, ka būt mātei ir viens no grūtākajiem uzdevumiem dzīvē, ka šis darbs ir pelnījis atzinību un pateicību. Tad viņš aicināja visus bērnus panākt uz priekšu un izvēlēties skaistu ziedu, ko uzdāvināt kā mīlestības un atzinības simbolu. 
    Mans dēls un meita, sadevušies rokās, kopā ar pārējiem bērniem devās uz altāra pusi, lai izvēlētos. Mēs bijām pieredzējuši grūtus brīžus un tieši tāda uzmanība bija tas, kas bija vajadzīgs. Es lūkojos uz skaistajām begonijām, zeltainajām kliņģerītēm un violetajām atraitnītēm un iztēlē jau meklēju vietu dārzā, kur iestādīšu bērnu izraudzīto puķi. Biju pārliecināta, ka viņi, apliecinot savu mīlestību noteikti atnesīs man kādu skaistu augu. Manējie bērni šo uzdevumu uztvēra ļoti nopietni. Citi jau sen bija izvēlējušies, bet manējie arvien vēl domāja. Tad platiem smaidiem bērni lepni nāca pa baznīcas eju pie manis un pasniedza šo pateicības dāvanu Mātes dienā. 
    Tad kādu mirkli es pārsteigta blenzu uz salauzīto un novārgušo dīgstu, ko dēls turēja rokās, līdz beidzot, gluži vai pamirusi, pieņemu no viņa šo dāvanu. 
    Mani bērni acīm redzami bija izvēlējušies mazāko un slimāko augu – tam pat nebija ziedu. Lūkodamies savu atvašu smaidīgajās sejās, es redzēju, cik ļoti viņi lepojas ar savu izvēli. Viņi ar nodomu bija paņēmuši tieši šo augu. Un man bija jājautā, kāpēc no visiem skaistajiem ziediem viņi izvēlējušies tieši šo. 
    Mans dēls ar milzīgu lepnumu atbildēja: ''Izskatījās, ka šim augam ļoti vajag tevi, mammu! ''
    Man pār vaigiem ritēja asaras, un es cieši apskāvu savus bērnus. Viņi tikko bija uzdāvinājuši man labāko Mātes dienas dāvanu, kādu vien varēju iedomāties. Mans smagais darbs un upuri nebija velti – ar maniem bērniem viss būs kārtībā.'' 
    (Patrīcija A. Rinaldi)

  47. ##

    Bībeles draugu līga aicina uz pārdomām...

    Vēstule Ebrejiem 5:11-6:8

    11 Par to mums būtu daudz ko runāt, bet ir grūti darīt to saprotamu,
    tāpēc ka jūs esat kūtri palikuši dzirdēt.
    12 Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības.
    13 Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir
    bērns.
    14 Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu.
    1 Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai, nelikdami atkal pamatu ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ticību Dievam,
    2 ar mācību par kristībām, roku uzlikšanu, miroņu augšāmcelšanos un mūžīgo tiesu.
    3 Arī to mēs darīsim, ja Dievs atļaus.
    4 Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas,un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki,
    5 un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamā laika spēkus,
    6 un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit
    krustā un liek smieklā.
    7 Jo zeme, kas uzsūkusi bieži līstošo lietu un audzē stādus, derīgus tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, saņem svētību no Dieva,
    8 bet, kas ērkšķus un dadžus audzē, ir nederīga un lāstam tuvu, tās gals ir ugunī.

    ________________________________________

    Briedums

    Mūsdienās cilvēki sūdzas par laika trūkumu. Dievs ir pacietīgs ar mums.
    Viņš redz mūsu dzīvi no sākuma līdz beigām un pacietīgi vada tai cauri. Padomā mirklīti par to!

    Mūsdienās cilvēki ir izdomājuši daudz ko, lai ietaupītu laiku – apģērbus nepērk veikalā, bet pasūta internetā, ar draugiem sazinās caur datoru,jo sarunas un tikšanās prasa laiku, kas taču tā jau ir tik maz. 
    Šādā trakā skrējienā mēs bieži neveltām savai garīgajai dzīvei pietiekami daudz laika – ātras lūgšanas, ātrs lasījums, viss. Tomēr tādā veidā mūsu garīgā izpratne par lietām nekad nevar pieaugt un mēs visu mūžu tā arī paliksim garīgi bērna līmenī (5,12-13). Vēstules autors brīdina no tādas„garīgas diētas”, kad mēs vēl joprojām lietojam pienu, kaut arī sen jau vajadzētu ēst stingru barību. Mēs baidāmies diskutēt par teoloģiskām
    tēmām, kas mums liekas smagas, bet labāk atkal un atkal pārrunājam tās lietas, kas mums ir labi pazīstamas –Kristus upuri, mūsu atgriešanos (6,1) un citas tamlīdzīgas. Varbūt kādam šķitīs, ka mācītāja uzdevums ir zināt pamatīgākas lietas, mums pietiek ar klausīšanos. Tomēr vēstules autors brīdina, ka šāds līmenis var novest pie tā, ka mēs nemaz neizprotam taisnību (5,13). Mēs nespējam atšķirt labu no ļauna, pareizu rīcību no nepareizas. Tieši tāpēc jau nākas saskarties ar gadījumiem,kad kristīgi cilvēki melo, aprunā, pārkāpj laulību. Sekošana Jēzum,Dieva Vārda mācīšanās ir process, kam jāilgst visu dzīvi, tikai tā mēs varam sasniegt patiesu briedumu.
    Autors domā, ka katram, kas ir atzinis Jēzu, ir bīstamība atkrist no
    ticības. Tieši tāpēc viņš brīdina, lai mēs veltām laiku Vārda
    studēšanai, lai netopam slinki un kūtri, jo savādāk var gadīties, ka
    vairs neatšķiram patieso mācību no meliem (6b.p.).

    Pārdomā savu kristieša dzīvi. Kā tev šķiet – vai tu esi nobriedis
    ticībā? Lūdz, lai tu saprastu, kas tev nepieciešams, lai tu pieaugtu ticībā un nestāvētu uz vietas.

  48. ##

    Domāts lasīšanai, lai domātu...

    Reliģiskais sajukums - durvis islāma invāzijai.

    Pārpublicēts no interneta vietnes  www.laikmetazimes.lv.

    Autori: As.prof. R. Kokins, Alise Jesenska, “Apollo” (intervija); Ervīns Jākobsons (komentārs). 

    Kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru kristietis, mazliet hinduists, budists, tic horoskopiem un iet pie pūšļotājiem. Rezultātā sanāk šizofrēnija! - tā par ezoterisko mistrojumu, kas ir personību degradējošs un rada garīgu apjukumu, kas savukārt ir laba augsne islāma ienākšanai Eiropā, saka Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes asociētais profesors, luterāņu mācītājs Ralfs Kokins. Intervijā portāla “Apollo” žurnālistei Alisei Jesenskai viņš skaidro, kāpēc Rietumu sabiedrība kļūst vārga, gļēva un izmirst, bet neierobežotā imigrantu uzņemšana ir pašnāvnieciska un interpretējama kā islāma karagājiens pret Rietumu civilizāciju. Saīsināti viņa domas piedāvājam arī “Laikmeta zīmju” lasītājiem.

    ****

    Reliģija kā prece lielveikalā

    - Vai piekrītat, ka šobrīd norit civilizāciju sadursme, uz ko 20.gadsimta 90.gadu vidū norādīja amerikāņu politologs Semjuels Hantingtons? Kā jūs raksturotu šobrīd pasaulē notiekošo?

    - Visa pasaules vēsture zināmā mērā ir dažādu kultūru un civilizāciju sadursme. Šodien šis process vienkārši turpinās. [..] Neviena kultūra vai civilizācija nav pašsaprotama un mūžīga - kaut kad tā noveco, izsmeļ vai pat iznīcina sevi. Ja kāds vairs nav dzīvotspējīgs, ir pazaudējis savus garīgos pamatus, tā vietā nāk kāds stiprāks un vitālāks. Vieta tukša parasti nepaliek.

    Šis laiks atgādina hellēnisma laikmetu, kad sajaucās dažādas kultūras un reliģijas. Tomēr aiz daudzu apjūsmotās jaunās reliģiskās pieredzes, vitalitātes un dinamikas patiesībā slēpjas baiss garīgās un ētiskās degradācijas process. Hellēnismā sajaucās dažādu kultūru dievi, plauka okultisms un maģija, iekšējā reliģiozitāte rezumējās nenormālā sociālā stagnācijā. [..] Tieši tāpēc tolaik tik daudzus spēja uzrunāt un aizraut kristietība, jo tā bija dzīvesveids, rīcība, nevis kaut kas nesaprotami formāls vai dziļi personisks. Šodien pozīcijas, šķiet, ir mainījušās…

    - Nesen Latvijas Universitātes Āzijas studiju profesors Leons Taivāns sacīja, ka kristietības identitāte Eiropā jau sen ir pazudusi un neizskatās, ka Eiropas sekularizētā sabiedrība pie tās varētu kādreiz atgriezties. Kā jūs domājat?

    - Varbūt profesors Taivāns ir pārlieku pesimistisks, bet viņš aizskāra ļoti sāpīgu problēmu - diemžēl kristīgā ticība vairumam eiropiešu ir kļuvusi par formālu, nominālu piederību tradīcijas dēļ. Tā ir tāda kā iepriekšējo paaudžu nodota čaula, kas vai nu ir tukša, vai ar pavisam citu saturu. Ar atsevišķiem izņēmumiem lielās Baznīcas Eiropā ir novecojoša un mirstoša reliģiozitāte. Tukšos dievnamus un milzīgo “nepraktizējošo (garīgi remdeno - Red.) kristiešu” masu ir grūti nepamanīt.

    Mūsdienu Rietumu pasaules reliģija ir materiālā labklājība, sports un izklaide, kā arī bagātnieku, slavenību, jaunības un skaistuma kults. Ezotēriskā “garīguma” un starpreliģiju spritualitātes meklējumi ir sekli un analfabētiski. Cilvēki reliģijas [..] izvēlas kā preci lielveikalā - kas labāk patīk, neuztraucoties, ka tās var būt pretrunīgas un savstarpēji izslēdzošas. Kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru - kristietis, nedaudz hinduists, budists, reizēm praktizē jogu, tic horoskopiem, iet pie pūšļotājiem un priecājas par “Koelju tipa” gudrībām, ko māca kāds pašmāju Austrumu filozofijas vai psiholoģijas guru. Šajā ziņā kristietība patiešām ir margināla, jo šādu bezjēdzīgu mistrojumu nepieņem. Pētījumi pierāda, ka eklektiska reliģiozitāte ir psiholoģiski un sociāli degradējoša.

    No garīgā analfabētisma mati ceļas stāvus

    - Nevar nepamanīt, ka Latvijā un arī citur Eiropā dažādas ezotēriskās mācības un garīgās prakses ir ārkārtīgi populāras. Kāpēc uzskatāt, ka eklektiskā reliģiozitāte ir degradējoša?

    - Eklektiska reliģiozitāte [..] ietver pretrunīgus, viens otru izslēdzošus elementus no ļoti dažādām, mūsu mentalitātei svešām un vāji saprastām garīgām sistēmām. Rezultātā šizofrēnija vien sanāk. Ticība plašākā nozīmē saistās ar visām mūsu dzīves pamatnostādnēm - kā mēs domājam, rīkojamies, kā veidojam attiecības, par ko priecājamies, kas mūs uztrauc. Ja pašos pamatos ir pretrunas, [..] visa cilvēka dzīve būs sadrumstalota un pretrunīga. Tāda personība nevar būt vesela.

    Izvēloties sev tīkamo no dažādām reliģiskām un uzskatu sistēmām, kaut kas neglābjami tiek izrauts no konteksta un totāli pārprasts. Piemēram, daudziem tik simpātiskā reinkarnācijas ideja hinduismā un budismā patiesībā nav nekas pozitīvs - tā ir nelaime, no kuras jāizraujas, nebeidzama atkarība un arvien jauni ciešanu apļi. Reinkarnācija kardināli atšķiras no mūžīgās dzīvības apsolījuma Bībelē. Tās nav savienojamas lietas, tāpat kā ticība Dievam nav savienojama ar pagānisko dievību godināšanu vai okultisma un maģijas praktizēšanu, ko Dievs kategoriski aizliedzis pašu cilvēku veselības labad.

    Arī jogas vingrinājumi ir tikai atsevišķi soļi daudz plašākā garīgā sistēmā, tāpat kā rietumnieku smieklīgā ņemšanās ap aurām, čakrām un karmām. Ikvienam izglītotam reliģiju pētniekam mati ceļas stāvus no sabiedrībā populārajām, taču ļoti seklajām un analfabētiskajām šo sistēmu interpretācijām. Ja tu esi kristietis, tad esi kristietis! Ja pagāns, tad pagāns, [..] nevis kaut kāds ielāpains deķis!

    - Tomēr mūsdienu informācijas laikmetā ir pašsaprotami, ka cilvēki, meklējot savu garīgo ceļu, maldās un izmēģina dažādus virzienus.

    - Pasaulē ir dažādas reliģijas - dabas, senču, psiholoģiskās, atklāsmes, monoteiskās, politejiskās. Cilvēkiem ir raksturīgi dabiski reliģiskie un filozofiskie meklējumi, [..] taču tas ir pavisam kas cits. Kristietība pārstāv radikālu ticību vienam Dievam - tā ir atklāsmes reliģija. Tas nozīmē, ka kristīgā ticība ir ne tik daudz garīgie meklējumi, kā mūsu atbilde Dieva atklāsmei Jēzus personā. Cilvēki ir izslāpuši pēc patiesas pieredzes un īstas mīlestības, jo visapkārt ir šis reliģiskais mistrojums, kas nedod ne dziļāku ieskatu, ne būtisku pieredzi, ne pozitīvas pārmaiņas dzīvē. Tāpēc katram pašam jāizšķiras - kas es esmu, kas mani ir veidojis, kam es gribu piederēt, kurp gribu doties.

    Rietumu naivums islāma draudu priekšā

    - Rietumu kultūrā kristietības loma ir kļuvusi margināla. Vai tas ietekmē arī procesus sabiedrībā?

    - Vistiešākajā veidā. 19.gadsimtā vēl domāja, ka cilvēks ir racionāla būtne, kas dzīvo un rīkojas atbilstoši veselajam saprātam un cēlākajiem ideāliem. Tagad mēs zinām, ka tā nav. Cilvēks ir emocionāla, neracionāla, ne īpaši laba būtne, kas bieži rīkojas pretēji savām zināšanām. Tāpēc ticība nav nebūtisks mūsu dzīves blakusaspekts. Ticība nav arī plaši piesauktā garīgā vai spirituālā pieredze, kas ir tikai tāda infantila niekošanās. Ticība - tā ir visa cilvēka dzīve un atslēga uz ikvienu kultūru. Ticība un reliģija nosaka kulturālās, sociālās, politiskās un ekonomiskās paradigmas - tā izpaužas itin visā.

    Apzināti atmetot kristīgos pamatus, kas ir būtiskākais Eiropas civilizācijas un tās sasniegumu stūrakmens, mums jārēķinās ar dramatiskām sekām gan sabiedrībā, gan ES politiskajā iekārtā. Koruptīvās shēmas, sociālā netaisnība, bezatbildība, nolaidība, atkarības, izlaidība, arvien nežēlīgāka un necilvēciskāka sabiedrība - tās ir vistiešākās sekas šādu pamatu neesamībai. Viss, kas šodien notiek Eiropā, ir sekas mūsu pašu attieksmei un dzīvesveidam. [..] Mums ir kaķi un suņi, dārgas mājas, automašīnas, izklaides un ārzemju ceļojumi, taču mums nedzimst bērni. Sabiedrība noveco, paliek arvien vārgāka, gļēvāka un egoistiskāka. Ja nekas nemainīsies, mēs vienkārši izmirsim.

    - Kāda varētu būt reliģijas loma Rietumu sabiedrībā nākotnē?

    - Šodien pētnieki runā par postsekulāro sabiedrību, uzsverot, ka nākotnē reliģijas loma visos pasaules un sabiedrības procesos tikai pieaugs. (Jautājums - kas būs šī reliģija? Kristietība? Islāms? Dažādu reliģiju sajaukums? - Red.) [..] Ir skaidrs, ka šie procesi vistiešākajā veidā būs saistīti ar nacionālās drošības jautājumiem. Rietumu brīvā, humānā, demokrātiskā un apgaismotā sabiedrība ir kristīgās kultūras produkts, taču tās pamati šķobās. Tagadējie procesi ir tik dramatiski, ka liek ar lielām bažām raudzīties nākotnē. Nevar nepamanīt, ka daļa ieceļotāju Eiropā nav nekādi bēgļi. Eiropeiskās brīvības tiek nekaunīgi izmantotas karagājienā pret mūsu kultūru. Refugees Welcome! (Bēgļi, laipni lūgti!) nekritiskais un pārspīlētais entuziasms ir bezatbildīgs, neprātīgs un pašnāvniecisks.

    Mēs pārāk naivi raugāmies uz islāma ienākšanu Eiropā, īpaši pašreizējā garīgā apjukuma apstākļos. Eiropas pieredze rāda, ka musulmaņi tikpat kā neintegrējas sabiedrībā, bet noslēdzas savās kopienās, kas nereti radikalizējas un ir naidīgas visam rietumnieciskajam. Tā notiek neraugoties uz milzu līdzekļiem, kas tiek atvēlēti integrācijai. [..] Kristietība un islāms ir pilnīgi atšķirīgas mācības, vērtības un dzīvesveids. Ir naivi domāt, ka šīs reliģijas jebkad spēs vienoties. Islāms paredz pavisam citu sabiedrisko, saimniecisko un politisko iekārtu un sadzīvi. Palielinoties islāmticīgo skaitam, neizbēgami mainīsies arī Eiropas sabiedrība. Vai mēs to gribam?

    “Laikmeta zīmju” komentārs. Vērojot šodien notiekošo, mums jāapzinās, ka Eiropa tikai pļauj to, ko pati savulaik iesējusi. Atsakoties no Dieva un kristīgajām vērtībām kā savas identitātes pamata, Eiropa parakstīja sev nāves spriedumu. Izmainīt to var tikai atgriešanās uz Dieva dotā glābšanas, miera un dzīvības ceļa Jēzū Kristū. Taču galēja liberālisma un sekulārā humānisma pārņemtā Eiropa darīt to nevēlas. Atklāsmes grāmatā Bībelē teikts: “Tie aiz sāpēm sakoda savas mēles un zaimoja Dievu debesīs savu sāpju un augoņu dēļ, taču neatgriezās no saviem [ļaunajiem] darbiem” (16:10-11).

    Ja Eiropas sabiedrība izvēlējusies ignorēt Dievu un labprātīgi dodas pretī savam sabrukumam, nekas šo procesu neapturēs. Ja šis maniakālais kurss uz elli tiks turpināts, Eiropa sabruks politiski, sociāli un garīgi dažu desmitu gadu laikā. Taču “svēta vieta tukša nepaliek”. Atraidot mīlošā, žēlsirdības pilnā Dieva autoritāti, Eiropai nāksies paciest citus, daudz nežēlīgākus “dievus”. Islāms un šariata likumi jau klauvē pie “vecā kontinenta” durvīm. Un glābiņa nebūs, jo gļēvā, garīgi degradētā Eiropa nespēj pretoties islāma invāzijai.

    Bet ko darīt tiem, kas nevēlas akli sekot Eiropas garīgo un politisko līderu pašnāvnieciskajam kursam? Ja tev ir personīgas attiecības ar Kristu, turpini rīkoties kā Bībelē teikts: “Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā” (Atklāsmes gr. 22:11). Ja Kristu vēl nepazīsti, ir pēdējais laiks Viņu iepazīt, jo “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta” (Jāņa ev. 3:16-17).

    Ralfa Kokina intervija beidzas ar jautājumu, vai vēlamies kristīgās kultūras un vērtību nomaiņu Eiropā ar islāma kultūru un vērtībām? Nē, nevēlamies, taču agri vai vēlu mums tomēr nāksies atbildēt uz islāma pasaules mesto izaicinājumu. Tad katram būs jāizšķiras, kas ir tās vērtības, kurām vērts sekot, un par kurām, ja nepieciešams, atdot dzīvību. Tikai tad, ja Kristus būs mūsu dzīves pamats un stūrakmens, mēs varēsim pastāvēt islāma invāzijas priekšā. Tikai Jēzus Kristus, nevis formāla reliģija vai abstrakts garīgums var mūs glābt.

    Dieva Vārds teic: “Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums?” (Romiešiem 8:31) un “Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos! Ko cilvēks man darīs?” (Ebrejiem 13:6). Kristus mums ir apsolījis uzvaru: “Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa ev. 16:33) un Savu klātbūtni: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mateja ev. 28:20). Ne islāms, ne Muhameds, ne džihādisti, ne teroristi pašnāvnieki, bet Kristus un Viņa Draudze uzvarēs! Tikai tie, kas pazīst Kristu un paļaujas uz dzīvo Dievu, spēs pastāvēt nākotnes izaicinājumu priekšā. Lai kas arī notiktu, Dieva bērniem nav iemesla panikai, jo “ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Romiešiem 8:38-39).

  49. #

    Pelnu diena - Gavēņa laika sākums.

    Dievs sacīja Mozum: “Tev neredzēt Manu vaigu, jo neviens cilvēks neredzēs Mani, palikdams dzīvs.” (2Moz 33:20)

    Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. (Ebr 11:1–2)
    ....................
    Pelnu diena ir ļoti seni baznīcas svētki, kas ieguvuši noteiktu vietu liturģiskajā gadā kā Ciešanu un gavēņa laika sākums. Ticīgie ar šo dienu sāk intensīvu gatavošanos Lieldienām. Tam ir savs pamatojums Bībelē - Mozus, citi Dieva vīri un pats Kristus izšķirošiem notikumiem ir gatavojušies, gavējot četrdesmit dienas. Kristīgajai Baznīcai izšķirošais notikums bija Kristus augšāmcelšanās.

    Pelnu diena ir trešdiena, skaitot četrdesmit dienas pirms Lieldienām, bet izslēdzot svētdienas kā Jēzus augšāmcelšanās dienas, kurām nav gavēņa rakstura. Pelni šajā dienā atgādina par cilvēku kā niecību, kam dievišķā mīlestība nepieciešama kā dzīvība.

    Pelnu diena ievada gavēņa laiku, kad kristieši atturas no kādām ikdienišķām un ierastām lietām, cenšas ievērot mērenību uzturā un izklaidēs. Nav pieņemts rīkot kāzas, kristības un citus ar priecīgām izklaidēm saistītus pasākumus. Tā vietā lielāka uzmanība tiek pievērsta Bībelei, lūgšanai un grēksūdzei. Pelnu dienas novakarē draudzēs notiek īpaši dievkalpojumi. Altārus šajā dienā ietērpj violetajā krāsā, kas simbolizē ciešanas un grēknožēlu.

  50. #

    Dobele.2017.
    ..........
         Kungs, mēs nevaram aptvert tās šausmas, ko paši nodarām pret sevi un citiem... ka nenovērtējam tos, kurus esi mums uzticējis, darām pāri paši sev un citiem... Mēs sajūtam Tavu spēku caur dabas katastrofām un postījumiem, bet īstenā nežēlība parādās, kad mēs paši nodarām pāri sev, saviem līdzcilvēkiem un vismazākajiem... Dievs, lūdzu, palīdzi... lai dzīvi palikušajiem bērniem būtu kas labs vēl šajā dzīvē un tie saņemtu mīlestību un rūpes... Kungs, sūti Savus eņģeļus pie šīm neaizsargātajām, ievainotajām dvēselēm... 
    Māc. I. Matīss

  52. ###

         Ceļamaize 2017. gadu iesākot...

    Dievs katram no mums ir devis jaunu žēlastības gadu - 2017. gadu! Kopā, kaut arī ne zem viena jumta, to esam sagaidījuši. Gribas jautāt - ko nesīs šis Jaunais, 2017.gads, cik daudz prieka, cik rūpju, cik vārdu pateiktu, cik sadzirdētu, cik lūgšanu uzklausītu un arī atbildētu, cik no visa pieņemsim un spēsim pateikties, cik svērti un vētīti tiksim? Dievs zina un savu rūpi tur, un turēs mūžīgi, kamēr vien pastāvēs šī pasaule...

    Pāri visam Dievs ir devis šo žēlastības gadu, lai to izdzīvotu ar ticību, cerību un mīlestību. Tie, kas dzīvo ar cerību - redz tālāk, kas ar mīlestību - redz dziļāk, un kas ar Kristus ticību dzīvo - redz citādāk. Lai paturam savās sirdīs šo gadu piedzīvot ar ticību, cerību un mīlestību!

    Svētīgu Jauno 2017. gadu!

    Kā stiprinājums šiem vārdiem atrodams  - mūsu vecvecāku paaudzes( pirms gadiem 80-90) Ziemassvētku laikā pie Dievnama darinātajos Goda vārtus ( skat.foto):

    ''Mīli savu tuvāko kā sevi.
    Kas Dievam tic, tas pastāvēs mūžīgi.
    Kas mīlestību sējis, tas mīlestību pļaus.''

  53. #

    Arhibīskapa vēstījums 2016.gada Ziemassvētkos.
    ............
    Ziemsvētki, Piedzimšanas svētki – Kristus ir dzimis! Dieva ideja iemiesojās, doma tapa par taustāmu īstenību. “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” Taču vārdi mēdz būt dažādi. Tie var dziedināt un ievainot, atdzīvināt un nonāvēt. Kāds bija vārds, kas tapa miesa un mājoja mūsu vidū?

    Vai jums ir gadījies aizvainot tuvu cilvēku? Nodarīt pāri? Pēc tam paši pārdzīvojam – kā atvainosimies? Kā atkal satiksimies? Kā skatīsimies acīs? Bet tad šis cilvēks nāk pretī un sirsnīgi saka: “Mans mīļais!” Cik tie ir stipri vārdi! Tie aizskalo raizes un izgaisina neveiklību. Ievainotās attiecības ir dziedinātas, acis sastopas droši un sirds runā uz sirdi.

    Ziemsvētkos Dievs to saka mums. Bētlemē dzimušais Jēzus ir iemiesotais vārds “Mans mīļais!” Dievs izvēlas skatīties pāri visam, ar ko esam viņu apvainojuši, lai ielūkotos mums acīs un mēs beidzot ieraudzītu viņa Tēva sirdi. Jau vīra gados Jēzus teiks: “Kas redz mani, redz Tēvu.” Ziemsvētkos iemiesotais vārds ir mīlestības apliecinājums un žēlastības sprieduma vārds. Apvainojumam jātop piedotam un vainai dzēstai. Tiem, kas Jēzu uzņem, Dievs ļauj kļūt par viņa bērniem.

    Tas nebija vienkārši paveicams. Bētlemes bērnam bija jāizaug par vīru. Iemiesotais vārds bija arī spēka vārds – viņam paklausīja vētra, viļņi. Viņa vārdi padzina dēmonus un tirgotājus no svētnīcas. Viņa balss uzmodināja mirušos. Taču visiespaidīgāk viņa spēks parādījās spējā valdīt pār paša miesu, vēlmēm un dziņām. Turēt paklausībā savas domas, vārdus un darbus. Cilvēka nespēja un bieži pat nevēlēšanās to darīt ir lielāko nelaimju avots. Jēzus bija visās lietās tāpat kārdināts kā mēs, taču bez grēka. Pat pretinieks Pilāts viņu teica “Lūk, cilvēks!” Īsts, svēts un tīrs cilvēks, kādu Dievs vēlējās redzēt katru no mums. Vadonis, kurš saka – seko man!

    Ziemsvētkos Dievs ļauj mums kļūt par viņa bērniem un mantiniekiem. Par tādiem, kas dzimuši nevis no iegribas, bet kristības sakramentā. Taču garīgajā dzīvē mēs nevaram palikt zīdaiņi un mūžīgi tikai raudāt, ēst, gulēt un slapināt autiņos. Kristus bērns tapa par vīru un arī mums jāpieaug. Dieva vārdam, kas mums dāvāts Rakstos, ir jāiemiesojas un jāpieaug mūsu dzīvē – jāapsauc tajā vētras, jāpadzen dēmoni, jāatdzīvina tas, kas miris. Jātur paklausībā vārdi un darbi, vēlmes un dziņas.

    Latvijai tādi cilvēki ir ļoti vajadzīgi un ar Svētā Gara palīdzību mēs varam par tādiem augt, ejot Bētlemē dzimušā Kristus pēdās. Tas nav viegli, taču Dievs to piedāvā kā aizraujošu izaicinājumu. Ir skaisti īstenot Dieva sapni un tapt par to, par ko viņš tevi radījis. Tas ir īstais prieks, ko atnes Ziemsvētki.

    Sveicinot visus Piedzimšanas svētkos, novēlu būt par kūtiņu, kurā dzimst Kristus, par namu, kurā viņš aug, par mācekli, kas seko Jēzus ceļā, un par kareivi, kas ar viņu dodas labajā cīņā – vispirms pret savu samaitāto dabu, bet pēc tam pret katru netaisnību. Labo cīņu izcīna ar Dieva vārdu “Mans mīļais!” sirdī. Mīlestībā gūtās uzvaras atdzīvina, dziedē un ceļ.

    Sirsnībā,

    + Jānis

    Rīgas arhibīskaps

  54. #
  55. ##

    Aizsācies klusais pārdomu un gaidīšanas laiks.

    Tā būs ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes un nenāk pie Manis nepiepildīts, bet gan dara, ko Es esmu gribējis, paveic to, kādēļ Es to sūtīju. (Jes 55:11)

     Arī mūsu draudzē, gluži kā visā pasaulē izskanējusi ADVENTA 1.svētdiena.
    ''Ak, nāci, nāci, Dievs, pie mums un esi mūsu patvērums'' dziedāja draudze. 
    Šodien sākas jauns Baznīcas gads, par to LELB publikācijā:

    "Baznīcas liturģiskais gads veidots, lai palīdzētu cilvēkam raudzīties uz Dieva apvāršņiem, tā visu gadu turot garīgo pasauli savu acu priekšā. Baznīcas gads nesakrīt ar astronomisko gadu, tas nesākas 1. janvārī, bet gan 4. svētdienā pirms Ziemassvētkiem, ar pirmo Adventa svētdienu. Baznīcas gada attiecības ar astronomisko gadu ir tādas pašas kā mūsu dvēseles attiecības ar mūsu fizisko ķermeni. Baznīcas gads savā ziņā ir laicīgā gada dvēsele. Baznīcas gadalaiki, līdzīgi dievkalpojumam, radušies, lai veicinātu cilvēka sastapšanos ar Dievu.


    Kāds ir Baznīcas gada uzdevums? Baznīcas gads ir gadu ilga meditācija un sekošana līdzi Kristum, sākot no viņa dzimšanas gaidīšanas laika šai pasaulē. Tas ir ceļš kopā ar viņu no viņa piedzimšanas līdz krustā sišanai, augšāmcelšanās rītam, debesīs uzņemšanai un Svētā Gara došanai.

    Kā mums palīdz sekošana līdzi Baznīcas gadam, piemēram, Adventa laikam, Ciešanu laikam, Lieldienu laikam? Tas ļauj ieraudzīt, ka šis gads nav vis vienmuļa stāvēšana uz vietas, bet gan secīga kustība pa visiem būtiskākajiem un svarīgākajiem tematiem, par kuriem runā Jaunā Derība un kas saistīti ar Kristus dzīvi. Kristus dzīve ir atbilde uz mūsu dzīves jautājumiem, atbilde uz jautājumu par laika jēgu.
    ‍
    Baznīcas gads sākas ar Adventa laiku - četru nedēļu ilgu Kristus gaidīšanas laiku, pirmsziemassvētku laiku. Tas tradicionāli bijis gavēņa laiks, kad cilvēki gatavojušies Kristus atnākšanai mūsu pasaulē. Adventa laika krāsa ir violetā, norādot, ka gaidāma ķēniņa ierašanās, kā arī uzsverot gavēņa laika nozīmi.
    ‍
    Ziemassvētku laiks ilgst no 24. decembra vakara (nakts) līdz Zvaigznes dienai jeb Atspīdēšanas dienai - 6. janvārim. Tas ilgst 12 dienas un 12 naktis. Šis svētais laiks, kad mēs esam aicināti pārdomāt Kristus piedzimšanas brīnumu, norāda uz procesu, kurā Kristus mūs atkal no sadalītiem cilvēkiem dara par viengabalainiem, vienojot mūsu sirdi un prātu. Ziemassvētki ir notikums mūsu sirdij un prātam, jūtām un apziņai, īsi sakot, – visam cilvēkam. Ziemassvētku laika vidū sākas Jaunais gads – 1. janvāris. Tas iezīmē kādu interesantu akcentu: mūsu dzīvē kas patiesi jauns var sākties tikai tad, ja esam piedzimuši garīgi."

    Pārpublicēts no LELB.lv

  56. ##

    18.novembris - zem sarkanbaltsarkanā karoga Latvija rit...
    Ps 33:12-13
    Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu!
    Tas Kungs raugās no debesīm, Viņš redz visus cilvēku bērnus.
    ..........
    Mācītāja Ilgvara Matīsa uzruna Valsts svētku ekumēniskajā dievkalpojumā Gulbenes Romas katoļu draudzē.

    ,,Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.’’ (Kol. 3:8)
    Mēs bieži dzirdam tēzi – ,,Mūsu valsts lielākā vērtība ir cilvēks’’. Bet kāda ir šī vērtība un priekš kura tā ir vērtība? Kā varētu raksturot šo Latvijas vērtību? Latvijas cilvēki nav tikai latvieši, mūsu valstī dzīvo dažādu tautību cilvēki, kuri ir lojāli mūsu valstī un tāpat dažādi tautību cilvēki, kur pie pirmās izdevības brauktu prom, ieskaitot vairākus latviešus. Viens ir tas, ko mēs domājam par sevi un pavisam kas cits, kādi tiešām esam. Divas nedēļas atpakaļ pie mums bija atbraucis Taize kopienas brālis no Francijas un viņš kopā ar vēl ar pieciem brāļiem dzīvo kopš septembra Rīgā un gatavojas decembra beigās uzņemt 60 šīs kopienas brāļus un padsmit tūkstošus jauniešu no visas Eiropas. Un viens no viņa uzdevumiem bija meklēt naktsmājas šiem jauniešiem, kuri atbrauks. Tad, kad viņš sāka to darīt, tad daži latvieši teica tā - ,,tas būs ļoti grūti, jo mēs latvieši esam neatsaucīgi un nevēlamies, ka mūsu mājās nakšņo kāds svešs cilvēks. Bet viņam nebija īpaši izvēles un viņš vienalga sāka meklēt šīs naktsmājas. Un par lielu pārsteigumu viņam veicās diezgan labi un viņš jau ir atradis diezgan daudz atsaucīgu cilvēku. Tas nozīmē, ka mums pašiem par savas valsts iedzīvotājiem bieži vien ir sliktākas domas, kā ir patiesībā. Protams, gadās arī otrādi – kad mūsu domas ir daudz labākas, bet realitāte daudz skarbāka… bet ne par to šoreiz. Pāvils rakstīja ,,Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.’’ Ļaunprātība, nekaunīgas runas… cik bieži ir bijis tā, ka mums citam par citu ir kāds priekšstats, ko veidojuši citi, jo līdz mums ir nonākušas nekaunīgas runas… mums pastāsta par kādu cilvēku, pirms esam viņu vēl vispār satikuši un iepazinuši… mūsu kaimiņš vai kolēģis mūsu vietā uzliek mūsu sirdī ieliek zīmogu par citu cilvēku. Un tā mēs ejam pa ielu un ko mēs redzam – pilnu ielu ar apzīmogotiem cilvēkiem. Kas uz šiem uzspiestajiem zīmogiem rakstīts – dzērājs, mantrausis, laulības pārkāpējs, zaglis, sliņķis, vienkārši dīvains cilvēks, neticīgais… un tā joprojām… un daudz reižu tā ir bijis, ka iepazīstot citu apzīmogotu cilvēku, tev rodas savs, pavisam atšķirīgs viedoklis no tā ko esi dzirdējis. Viegli ir izplatīt runas, viegli ir nokritizēt, viegli ir uzspiest otram savu zīmogu, daudz grūtāk – to salauzt. Un ļoti bieži – neiespējami. Vērtība ir vērtība, ja kāds noteicis lietai savu vērtību. Ja Latvijas lielākā vērtība ir Latvijas iedzīvotāji, tad kurš ir vērtētājs, lai pateiktu, ka tā ir vai nav vērtība. Būtiskākais vērtētājs ir Dievs – Viņš redz ikkatra cilvēka sirdi, zina viņa ceļus un domas, zina viņa sāpes un ievainojumus, zina viņa vājības, kļūdas un grēkus. Būtisks vērtētājs ir dažādi mediji, kuru virsrakstos bieži vien mēs varam izlasīt jau gatavus vērtējumums par to vai to, kad tie iesākas ar vārdiem ,,aizdomu ēna par…’’ un arī tad tiek uzlikti mums dažādi zīmogi un priekšstati… Un tad esam mēs katrs pats, kura viedoklis parasti ir visbūtiskākais. Ticīga cilvēka prioritātei ,protams , būtu jābūt pirmajā vietā Dieva domas un tad manējās. Bet ir būtiski ka mēs ik pa laikam palūkotos uz mūsu pašu apzīmogotajiem cilvēkiem un mēģinātu pārvērtēt savus pagātnes spriedumus. Un mēģinātu šos zīmogus salauzt priekš sevis un citiem. Lai tā sakot pārstartētu attiecības ar kādiem cilvēkiem, pārstartētu savu domāšanu un priekšstatus. Mēs varam svinēt mūsu valsts jubileju gadu pēc gada. Tagad 98 gadi, tad 99, tad 100…. Un priecāties ar katru reizi, ka ir vairāk vai kad ir apaļa jubileja… taču ir būtiski, ka mēs nesvinam tikai skaitli, bet arī cilvēkus. Ja mūsu dzīvē ir vairāk cilvēku, kurus mēs vēlētos labprātāk nesatikt, kā satikt, tad mums īsti nav ko svinēt. Varētu teikt, ka caur Jēzus izciesto nāvi un Augšāmcelšanos, Dievs pārskatīja attiecības ar cilvēkiem. Ja mēs ieraugām, ka arī paši esam grēcinieki, kuri daudz dzīvē kļūdījušies, tad ar Dieva palīdzību daudz ko iespējams mainīt savās attiecībās arī ar apkārtējiem. Āmen.''

  57. #

    Par kristiešu vienotību.

         Novembra Svētdienas Rīta numurā mēs varam lasīt par katoļu un luterāņu dialogu un kopīgi pieņemto deklarāciju. Citāts: ,,Daudzi mūsu kopienu locekļi ilgojas pieņemt euharistiju (t. i. Vakarēdienu) pie viena galda, Mēs apzināmies mūsu kopīgo pastorālo atbildību reaģēt uz mūsu cilvēku garīgajām slāpēm un izsalkumu būt vienotiem Kristū. Mēs ilgojamies, lai šī brūce Kristus miesā tiktu dziedināta. Mēs lūdzam Dievu, lai katoļi un luterāņi varētu kopīgi liecināt par Jēzus Kristus evaņģēliju, aicinot cilvēci sadzirdēt un uzņemt Labo Vēsti par Dieva pestījošo darbu. Mēs lūdzam Dievam iedvesmu, iedrošinājumu un spēku, lai varētu kopīgi kalpot aizstāvot cilvēka cieņu un tiesības, it īpaši nabadzīgo vidū, strādājot taisnības labā un noraidot jebkādas vardarbības izpausmes. Dievs mūs aicina būt tuviem visiem tiem, kuri ilgojas pēc cieņas, taisnības, miera un samierināšanās.’’

       No vienas puses visi kristieši tradicionālajās konfesijās ir vienoti tajā, ka tic uz Kristu kā pestītāju un pieņem kristību Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā veiktu kā derīgu, lai arī tā veikta citas konfesijas dievnamā, bet pēc Kristus pavēles. No otras puses mēs joprojām esam atšķirti pie Svētā Vakarēdiena saņemšanas. Izņēmums ir katoļu Taize kopiena, kurā katoļu pāvests atļāvis saņemt Svēto Vakarēdienu arī citu konfesiju kristiešiem. Otra galējība ir liberālās luterāņu baznīcas dažādās valstīs, kurās  atļauts saņemt Svēto Vakarēdienu pilnīgi jebkuram - pat  nekristītiem, neiesvētītiem, tādiem kuri vispār netic tam, ka Tā ir patiesa Kristus miesa un Kristus asinis. Un tas, protams, ir skumji, ka mēs esam tik sašķelti un pat luterāņi savā vidū ir tik sadalījušies savā ticībā.

       Diemžēl īstenība ir tā, ka lielās briesmās kristieši ir daudz vienotāki, kā dzīvojot demokrātiskā režīmā. Kristus runāja ar saviem mācekļiem par visām briesmām, kuras tiem būs jāpiedzīvo ticības dēļ. Un Viņa vārdi saviem mācekļiem patiešām varēja izsaukt šausmas, bet šo vārdu nozīmi viņi saprata, protams, tikai tad, kad šie notikumi bija klāt. Viņš teica ,,Pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs. Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ. Tomēr neviens mats no jūsu galvas nepazudīs; ar savu izturību jūs iemantosiet sev dzīvību!’’ Kā tas iet kopā, ko Kristus runāja - ,,dažus no jums nonāvēs’’ un ,,tomēr neviens mats no jūsu galvas nepazudīs’’? Ar šiem vārdiem Jēzus visus ticībā mirušos un it īpaši mirušos mocekļus iedrošina, ka izturība esot ticībā ir kaut kas sevišķi vērtīgs. Man pašam ne viens vien mats jau ir nokritis no galvas un varbūt ar laiku izkritīs visi un tomēr Jēzus ar to saka, ka nonākot debesīs katrs mūsu mats būs atkal savā vietā tieši tādā skaitā, kā vajadzīgs un katra mūsu ķermeņa daļa būs savā vietā, kad tiksim celti augšā ne vairs iznīcīgā miesā, bet neiznīcīgā, ne vairs laicīgā, bet garīgā.

       Mēs šobrīd savā valstī esam miera laikmetā un varam būt par to pateicīgi Dievam. Tomēr to neredzu kā lielu likumsakarību, bet kā Dieva žēlastību. Jo tas nav tādēļ, ka mēs būtu ļoti tikumīga, strādīga, ļoti ticīga tauta vai pārpārim tuvākmīlestības piepildīti, bet gan viss tikai un vienīgi no Viņa žēlastības. Ir notikuši patiešām daudz briesmīgu notikumu mūsu valsts teritorijā katrā gadsimtā un mūsu tauta kā latviešu tauta ir ļoti  nesen veidojusies, turklāt, no dažādām ciltīm, līdz tagad varam saukties par tautu.

        Bet kaut nu mēs kristieši, nesagaidot briesmīgus laikus, jau tagad tuvotos viens otram – starp tautām un valstīm, konfesijām un draudzēm un draudzes iekšienē, jo visiem, kas ir Dieva bērni būtu jābūt savā starpā brāļiem un māsām Kristū.

        Jo lielāka būs arvien sašķeltība pasaulē kristiešu vidū, jo ticība uz Dievu mazināsies, un sašķeltība patiešām ir milzīga. Vēl bez Latvijas lielajām konfesijām (luterāņi, katoļi, pareizticīgie, katoļi, vecticībnieki), pasaulē ir milzumliels skaits etodistu, anglikāņu, reformātu, evaņģelikāļu, prezbiteriāņi, pentakostāļu (harizmātu) u.t.t. un tā joprojām, ir tik ļoti liela sašķeltība pat vienu konfesiju ietvaros.

        Visi kristieši zina Kristus vārdus: ,,Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vārdā’’. (Mt. 18:20). Realitātē - bieži vien kur kristieši ir sapulcējušies, tur nevis Kristus ir Viņu vidū, bet sevis apliecināšana, savas ambīcijas, sava ticība katram par sevi… Ir patiešām vajadzīga pasaulē lielāka kristiešu vienotība starp tautībām un valstīm, konfesijām un cilvēkiem, tajā pašā laikā neaizmirstot būtiskākos jautājumus – kā, piemēram, par Svēto Vakarēdienu, kristību, priesteru laulību, svēto pielūgšanu, laulības dzimumu jautājumu un priestera kārtu, neuzskatot tos kā nesvarīgus. Kā to izdarīt? Uz to nav iespējams atbildēt, cilvēciski nav saprotams, kā to vispār var izdarīt. No vienas puses mēs varam teikt – tur neko nevar darīt, tā vienkārši ir - mēs esam tik dažādi savā domāšanā, pārliecībā, uzskatos, Dieva Vārda izpratnē, tradīcijās. Bet kaut kāda iemesla dēļ Jēzus lūdza Ģetzemanes dārzā ,,Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs… Lai visi ir viens, itin kā Tu Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos… lai viņi ir viens tāpat kā Mēs esam viens’’ (Jņ. 17.). Jēzus ar Saviem vārdiem mūs māca un mums atgādina, ka Viņam ir svarīga kristiešu vienotība. Viņam lūdzot Savu Tēvu sirds par to jau tad sāpēja, paredzot visu, kas vēl tikai priekšā. Viņam sāp mūsu Dieva bērnu strīdi un nesaskaņas. Ja ir jau tā tik daudz būtisku lietu, kur mēs nevaram būt vienoti ticības uzskatu dēļ, tad vismaz centīsimies neveidot nesaskaņas nebūtisku, otršķirīgu lietu dēļ. Domāju, ka katrā mūsu dziļākajā būtībā ir šīs ilgas pēc tā, ka mēs sajustos, kā viena liela ģimene, kuras galva ir mūsu gans Kristus un ka mēs varētu neskriet katrs uz savu pusi. To, kas mums kā cilvēkiem šķiet pilnīgi neiespējams, bet pēc tā mums jātiecas, un to Dievs tiešām dara brīnumos. To visā pilnībā mēs piedzīvosim debesīs, tur mēs būsim kopā vienumēr – ar mūsu Dievu un viens ar otru. Nebūs pēc nāves vienas debesis luterāņiem, otras katoļiem, trešās pareizticīgajiem… bet visi būs viena liela Dieva bērnu saime. Tādēļ, ka tur vairs nebūs grēka, tur nebūs jācīnās par kādiem skaidrojumiem, uzskatiem un kaut kas jāpierāda, tur būs dzīvā Patiesība un Skaidrība pati klātesoša. Lai Dievs mūs vada uz šo pilnību! 

    Māc. Ilgvars Matīss

  58. #

    „Nesiet cits cita grūtumus.”

                                                                        Gal.6,2

     

         Ceturtdien, 20.oktobrī,  Bībeles stundā skatījāmies kinofilmu „Labie meli.” Labie meli? Vai gan vērts būtu noskatīties kinofilmu ar šādu nosaukumu? Atbildi uz to sniedz pati kinofilma, kas patiesībā  ir stāsts gan par cilvēku sāpēm un ciešanām, gan par ticību Dievam, gan par cilvēku kā sabiedrības indivīdu  un, protams, par cilvēciskajām  jūtām – atbildību, draudzību, nesavtību, vienaldzību  un, protams, lielāko no tām - mīlestību. Filma mūs aizved uz tālo kontinentu Āfriku, kur tobrīd Sudānai pāri veļas cilvēkam nesaprotamais un bezjēdzīgais pilsoņu karš, kurā nekam un nevienam nav nekādas vērtības. Mazās  cilvēkbērnu  sirdis, arī šī bezjēdzīgā kara šausmās paliek skaidras un tīras, jo jau  šūpulī tajās  ir  ieliktas vērtības, kas iemācījušas no mazām bērna dienām – mīlēt, būt nesavtīgam un atbildīgam par savu tuvāko. Bērni, kas kara šausmās palikuši bez vecākiem, dodas  daudzu tūkstošu km garā ceļā, lai glābtos no kara un atrastu jaunu mājvietu, mierā un drošībā, un tobrīd vecākais no brāļiem uzņemas atbildību par pārējiem. Ilgs un bīstams ir šis ceļojums, kurš nav pa spēkam visiem – kāds paliek pusceļā, kādam pietrūkst pavisam nedaudz..

       Bēgdami no kara briesmām un nežēlības, tomēr arī šajā ceļā tie atkal ar to sastopas aci pret aci, un brīdī, kad šķiet – tikai vēl pavisam nedaudz palicis – vienam no brāļiem, daudz nedomājot, nākas  uzupurēties citu labā, nododot savu dzīvību naidīgu un nežēlīgu kareivju rokās. Tā mirklis atkal  izšķir bērnus  - vecākais no tiem paņemts gūstā, bet ceļu turpina un sasniedz bēgļu nometni – trīs brāļi un māsa.  Kā tālāk attīstās notikumi, kas notiek ar bērniem, kas izciešot visas kara šausmas un ceļa grūtības, arvien  paliek uzticīgi savai ticībai uz Dievu, to pavēsta tālākie notikumi, līdz pat tam brīdim, kad meli, kas lielākoties ir postoši un ļauni, šajā stāstā izrādās – labi –  un ne tikai. Patiesi - tie ir meli  kā uzupurēšanās, kas tikai otru mīlot ar augstāko Dieva un cilvēkmīlestību, ir iespējama – atsakoties  no visa savā dzīvē, dot  iespēju  otram – jaunu, daudzsološu un nesalīdzināmi labāku nākotni – jaunu dzīvi.

      Skatoties šo filmu, neviļus rodas jautājums – kāds  ir cilvēks? Cik daudz mēs nesavtīgi spējam  dot otram prieku, mīlestību, rūpes, neprasot un negaidot par to nedz pateicību, nedz atlīdzību un reizēm saņemot  pat mīlestību vien sīki sadrumstalotu un izbārstītu starp ikdienas darbiem un nevaļu. Rainis savulaik teicis: „Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams.” Vai sekojam  šiem ideāliem savās dzīvēs, vai esam vairāk devēji vai tomēr ņēmēji, vai varbūt esam kaut kur pa vidum, jo tā ērtāk un vieglāk?  Tas ir stāsts, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu, bet liek paraudzīties arvien gan uz sevi, gan savu sirdi… kāds esmu es?

       Afrikāņu sakāmvārds vēsta:

    Ja vēlies iet ātri, ej viens.

    Ja vēlies iet tālu, ej kopā.

    Mēs varam iet ātri, nerēķinoties ar citiem, bet nonākt ne pus tik tālu, cik tad – ja iesim kopā – priekos un bēdās, ticībā un paļāvībā, un iepazīsim to, ko var sniegt kopība un patiesa brāļu un māsu mīlestība Kristū! Lai Dievs dod mums katram to iepazīt un piedzīvot savās  dzīvēs!

    Nāciet uz Bībeles stundas kinofilmu vakariem  katra mēneša pēdējā ceturtdienā un piedzīvosiet brīnišķīgas atklāsmes savai ticībai un dzīvei!

    Atvēliet savu laiku labam kino Bībeles stundas kinovakaros! Uz tikšanos!

    Inga

  59. Kas ir "Labie meli?"

         Šo ceturtdien  Bībeles stundas kino vakarā noskatījāmies kinofilmu "Labie meli." Tā ir kinofilma, kas ne vien skatāma acīm, bet arī - ar sirdi. Aizkustinoša, tā sasilda gan noskumušu un izmisušu sirdi un prātu un domāt liekoša. Un kādā brīdī iespējams ir katram rast atbildes uz jautājumiem: kāds tu esi bijis? kāds esi? un kāds gribi būt - darbabiedrs, ģimenes loceklis, kristietis draudzē? Vai esi cilvēks, kas viens pats virzās uz priekšu  lielā ātrumā un ar lieliem panākumiem? Vai tomēr ej kopībā ar saviem mīļajiem ģimenē, ar māsām un brāļiem Kristus draudzē un ar  daudziem kā labās vēsts nesējs un iepriecinātājs, lēnām, bet kopā - ticot, cerot un mīlot!

    Noskatieties kinofilmu "Labie meli" un daudz uzzināsiet par sevi!

    Iveta Z.

  60. #

    Plaisa starp Dieva pilnību un cilvēka grēcīgumu pastāvēs vienmēr.
    Mana atziņa: Dievs neprasa no tevis pilnību. Dievs negaida, ka tu pilnībā atbildīsi Viņa standartiem. Dievs zina, ka tu nespēj dzīvot kristīgi, tāpat kā Viņš negaida, ka tu piepildīsi Viņa augstās prasības. Ja Viņš domātu, ka tu to vari, Viņam nebūtu bijis jānāk virs zemes, lai nomirtu par tevi. Bet Viņš to darīja.''(Merilina Adamsone)
    ..........
    Esam tikai cilvēki.
    Ir pagājis bezgala daudz uzdotu jautājumu un cilvēka paša savā spēkā meklētu atbilžu laiks. Liekot Dievam nogaidīt un piemirstot tik vien,kā paļāvību,esam nonākuši tur,kur esam. 
    Par atbildīgu un cilvēciski nenovērtējamu kalpošanu draudzē šodien pateicību sava un draudzes vārdā mācītājs Ilgvars Matīss izsaka Līgai Žīgurei,Vijai Šūpolai,Līgai Krevicai,Normundam Mazūram, Anatolijam Savickim un it īpaši draudzes priekšniecei Evijai Samsonei. 
    Pateicības vārdi, situācijas skaidrojums,pārdomas...
    „Kungā vienmēr ir krusts, grūtības kaut ko paveikt. Kungā vienmēr ir mīlestība, kas mūs pavada ar lēnprātību. Nebūt tiesnesim! Mums, kristiešiem, piemīt kārdinājums rīkoties kā likuma sargiem: iziet no grēka spēles un no žēlastības, it kā mēs būtu eņģeļi… Nē! Un tas ir tas, ko saka Pāvils: „Lai nenotiek tā, ka sludinādams citiem, pats tieku atmests”. Un kristietis, kurš kopienā nepiekopj arī brālīgu aizrādīšanu – mīlestībā, patiesībā un pazemībā, ir atmestais. Viņš nav spējis kļūt par nobriedušu kristieti. Lai Kungs mums palīdz šai brālīgajā kalpošanā, kas ir tik skaista un tik sāpīga, palīdzēt brāļiem un māsām būt labākiem, un lai vienmēr palīdz to darīt ar mīlestību, patiesību un pazemību!”(pāvests Francisks)
    Paldies draudzes māsai Ivetai Zvirgzdiņai,kura šobrīd uzņemas būt par draudzes vadītāju. 
    Lai ik diena nes svētīgu pamācīšanu no Debesīm un māku to sadzirdēt...
    .........
    "Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā" (Pāvila vēstule Titam 3:4–5).

  61. #

         Rudens pēdās...

          Klāt krāšņais, zeltīto lapu  un saules atvadu gaismas pielietais rudens. Gluži nemanot jau piesteidzies oktobris - šogad visai steidzīgs un nevaļīgs. Steigšus vien nokrāsojis koku lapas un  izšķērdīgi kaisījis tās vējā. Jāpaspēj tās izdzenāt - vēl atmiņas par vasaru izdzēst - vienu pēc otras, tā lai salst, tā lai dvēsele sauc pēc saules un gaismas. Dienu pēc dienas tumsa pieaug, pelēks lietus pārstaigā zemi un šķiet arī ļaužu dvēselēs tas līst.. tikpat rāmi un nesteidzīgi... Tāds ir rudens! Bet kāds ir cilvēks? Lielākā, un liekas arī ļaunākā no Dieva mīklām. Cilvēks - radības kronis. Visai cēli! Taču tas tikai no malas tā var šķist - gaismā stāvot redzams vien tas, cik vājš, nožēlojams un nepatiess radījums ir cilvēks! Bet Dievs mūs mīl - katru ikvienu, tādu, kāds katrs esam. Vai mēs mīlam Dievu un tuvākos? Cilvēcīgi gribētos teikt - jā, bet kā ar mūsu mīlestības un ticības darbiem? Vai tie apliecina to pašu? Vārdi birst un atrod sirdi, tie ielīst dziļi, tik dziļi , tā lai sāp, tik ļoti sāp...

         Lietus līst... un līs vēl ilgi. Kur žāvēt savu piemirkušo dvēselīti?

    "Atdari savu muti par labu tiem,

    Kas paši  ir mēmi, un visu to lietas labā,

    kas ir atstāti!"

    Sakāmvārdi 31,8

    Inga