1. Un šajā pirms Ziemassvētku laikā, vēl kāda mīļa un sirdi aizkustinoša liecība no mācītājas Aijas Graham. Lai gan dzīve viņu ir aizvedusi ļoti tālu - Amerikā, tomēr mēs aizvien varam viņu saukt par savējo un tieši tā viņa uzlūko mūsu draudzi… jo šeit aizsākās viņas ceļš pie Dieva… šeit aizsākās viņas gaismas ceļš…

    Ceļš pretī gaismai.


         “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā...” Jņ. ev.1:1-5


       Man ir savs stāsts par to, kā kāda mana brīža tumsa pārtapa par kaut ko ļoti gaišu. Kad es pati piedzīvoju brīdi, vienu vakaru, kad tumšā ikdienā ienāca spoža gaisma. Man bija 11 gadi. Tajos laikos Latvijā Ziemassvētkus vēl skaļi nemēdza svinēt. Klusi, paslepus tos svinēja. Svētvakara dienā man vēl bija nolikta klavieru stunda mūzikas skolā. Bet man un mammai bija plāns. Mums bija sarunāts, tad, kad beigsies mana klavierstunda, es iešu uz baznīcu, uz dievnamu, mamma mani jau tur gaidīs. Tā nu es viena pati gāju to ceļu – no mūzikas skolas līdz attālajam Gulbenes dievnamam. Jānoiet bija vairāk kā jūdze. Tajā laikā, vienai, tumsā, tumšā ziemas vakarā ejot, tas likās ļoti garš ceļš. Droši vien jau, ka baidījos, to ejot. Bet tad es pietuvojos dievnamam. Ārēji tas tik necils. Tāds varbūt nedaudz vientuļš dievnams, ar sabrukušu torni, tik daudzas reizes tam bija iets vai braukts garām un tas vienmēr man šķita tāds visas pasaules atstāts. Bet tajā ziemas vakarā, kad es viena tuvojos šim Gulbenes dievnamam, tas man šķita tik aicinošs, tik skaists. Tumsā tas bija tik gaišs. Lai gan tagad atceroties, zinu, ka vienīgā gaisma nāca no logiem, no kroņlukturiem dievnamā. Bet kā bērnam man likas, ka dievnams izskatās kā gaismas sala apkārtējā tumsā. Es ar abām rokām atvēru milzīgās, smagās dievnama durvis, uztraukusies, kā es atradīšu mammu. Bet, ieejot dievnamā, es zināju, ka es esmu beidzot atnākusi pie kaut kā liela un ļoti laba. Tā sajūta, ka es esmu atnākusi pie paša Dieva. Es esmu atnākusi nevis pie mammas, ne pie silta un gaismā starojoša dievnama, ne pie skaistām dziesmām, ne pie izgreznotas eglītes ar īstām, degošām svecītēm zaros. Es jutu, ka es esmu atnākusi pie kaut kā Cita. Līdz tam nezināma, bet nu – atklāta un būtībā – sirdī ļoti ilgota un gaidīta. Un manī dzima svēti svētki. Man tajā vakarā sirdī tiešām piedzima pestītājs. Kā bērniem mēdz dzimt ticība Dievam. Tik vienkārši, tik viegli un skaisti. Bez jautājumiem, bez kaulēšanās, bez cīņām. 
       Tādus Ziemassvētkus, kad fiziski un garīgi izjūti tumsas pārtapšanu gaismā, nevar aizmirst. Tādus Ziemassvētkus, kad piedzīvo Dieva piedzimšanu sirdī, nevar atstāt aiz sevis. Tos brīžus cilvēks sev nēsā līdzi visu mūžu, kā dārgumu. Kā brīdi, kad no tumsas piedzīvo gaismu. Kā brīdi, kurā sildīties, kad sirds atkal ikdienas burzmā nonāk tumsā un aukstumā. Dzīve ir tāda ceļošana caur dažādiem ceļiem, caur laikiem. Iešana caur gaišām, zināmām takām, un maldīšanās, klīšana caur tumsu un neziņu. 
       Viss pieder pie dzīves. Jā, tumsai ir sava vieta mūsu dzīvēs. Man pat liekas, ka, tikai tumsā kādu laiku esot un padzīvojot, var sākt beidzot ilgoties un arī sajust gaismas spožumu. Laikam jau tikai, sāpju ielejā padzīvojot vai tajā iestaigājot kaut uz brīdi, var novērtēt laimes mirkļa siltumu un smieklu burvību un svētības, kuras ik dienas nenovērtējam. Un, tikai nāves ielejā ieceļojot, var sajust, cik vitāli svarīgi ir satvert Tā roku, kas piedāvā Dzīvību. Kurš gan no mums nav atradies tumšos dzīves ceļos? Kad liekas, cerības zudušas. Kad sāpes ir ikdienas maize. Kad skumjas ir ikdienas malks. Kad rūpes, dažādas un neskaitāmas, ir kā nebeidzami dubļi, kurus mūsu domas brien un kuros iestiegam. Ja tu esi tajā brīdī, tad tu zini - tev sagatavots Ziemassvētku ceļš. Tev ir dots ceļš no tumsas uz gaismu. Tev tikai tas jānoiet, sirdī tas jāizstaigā. Līdz tu sevī nonāc pie brīža, kad tevī piedzimst kaut kas siltu cerību dodošs, baltu mieru dodošs, košu prieku dodošs, dziļu mīlestību dodošs – tad tu zināsi, ka Jēzus tuvums ir vienīgais, kas sirds tumsu dara par gaismu. Tādēļ man šķiet, ka Ziemassvētki katram uzdod pavisam tiešu jautājumu – kurp mēs ceļojam, kur mēs ejam mūsu dzīvēs, mūsu naktīs? Mūsu tumsās. Reizēm mums aizmirstas, ka dzīve ir ceļš pie Dieva. Dzīves mērķis ir ceļš uz gaismu un dzīvību. Sevī jāmeklē un jārod ilgošanās pēc gaismas, tiekšanās pēc gaismas. Varbūt tādēļ mūsu dzīvēs no jauna nāk jauni Ziemassvētki. Kā jauna iespēja apstāties, ieklausīties, meklēt, sevī, savā dzīvē paskatīties. No jauna dodot pieturas punktu mūsu skrējienam. Lai domas uz mirkli rimst. Lai raizes uz mirkli apstājas. Lai tumsas brīdī kaut uz brīdi var paspert soli pretī kaut kam gaišam – lai mūsos katrā gaisma atspīd un jauna dzīvības elpa ienāk. Tad tie būs Ziemassvētki – kad tu sevī piedzīvosi ceļu pretī gaismai. Lai Dieva svētīti, sargāti un Viņa mīlestības vēstī ieskauti ir šie Kristus Dzimšanas svētki! 
    Mīlestībā vēlot, māc. Aija

  2. Mūsu draudzes ilggadējās ticības māsas Intas Vilkas liecība par ticību un dzīvi.


    Laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda.


         Liela nozīme cilvēka dzīvē ir garīgai sakārtotībai. Nav nejaušība, ka reiz tika izstrādāti, apspriesti, apstiprināti un sabiedrībai piedāvāti 10 baušļi, kuri sākas ar vārdiem: tev nebūs… Acīmredzot, tajā tālajā pagātnē, bija gudras galvas, kuras saprata, ka cilvēci nedrīkst palaist pašplūsmā un ir nepieciešami tikumības ievērošanas likumi, kuri šodien, šķietami, bieži vien tiek piemirsti… Protams, daudz kas pa šiem gadiem ir mainījies, bet bieži vien ne uz labāko pusi. Dominējošu lomu, diezgan droši var apgalvot, šobrīd spēlē materiālās vērtības, pēc kurām dzenas sabiedrība un tādejādi – aizmirstot par garīgajām vērtībām – vai arī tās tiek nobīdītas otrajā plānā. Izņemot dievnamus, kur mācītāji cenšas sabiedrībai pagaismot, kas ir patiesās dievišķās vērtības, liekot akcentu uz to, ka Dievs ir visas būtības pamats un kodols.
       Es pirmo reizi sāku iepazīt Dieva vārdu 7 gadu vecumā, dzīvojot pie vecmāmiņas un vectētiņa. Tā nebija nejaušība, jo 1945. gadā apcietināja manu tēti un nosūtīja uz Sibīrijas lēģeriem… tas murgs skāra ļoti daudzas ģimenes. Dzimtenes mīlestība izmaksāja ļoti dārgi ne tikai latviešiem, bet arī daudzu citu tautību pārstāvjiem. Tādi bija laiki.
       Mammītei bija jāuzņemas visi saimniecības darbi, to skaitā, arī – vīriešu, tāpēc viņa mani bieži veda pie saviem vecākiem. Mani mīlie vecvecāki turpināja vecāku iesākto audzināšanu ar Dieva vārdu, mācot un izskaidrojot baušļu nozīmi cilvēka dzīvē, to sasaistot ar tautasdziesmām. Neuzkrītošā veidā centās veidot manu, mazā bērna dvēselīti, mācot pieklājību, godaprātu, saticību un mīlestību pret Dievu, dabu, līdzcilvēkiem un visu pasauli. Vēl joprojām atceros dažus no viņu gudrajiem padomiņiem: ”Nedari otram ļaunu; sirdi, kuru nepazīsti – nesāpini, ko naids un vara nespēj, to mīlestība – spēj u.c.” No galvas lika iemācīties tautasdziesmas, kurās bieži vien tika pieminēts Dieviņš:
    “Lēni, lēni Dieviņš brauca,
    No kalniņa lejiņā,
    Netraucēja ievas ziedu,
    Ne arāja kumeliņu.”
       Tas viss spēcīgi iedarbojās uz manu iztēli. Es savā acu priekšā uz būru lielu kalnu, kādu biju redzējusi bieži grāmatās, iedomājos lielus ratus… tādus, kādi bija vectētiņam pagalmā un Dieviņu ar garu, baltu bārdu tajos sēžot un iejūgtu bērīti. Šī tautasdziesma bija kā slavinājums klusumam un miera, jo Dieviņš ir iežēlas pilns un visklusākais citu vidū. Arī es gribēju būt tikpat laba kā Dieviņš. Rītos klusītēm atvēru vectētiņa istabas durvis, palūrēju, vai viņš ir piecēlies un tad steidzos padot čības. Kad mūsu mincis gulēja uz siltā mūrīša, es klusītēm pagāju garām, netraucējot viņa mieru, kaut gan man ļoti gribējās ar runčuku paspēlēties.
       Vecvecāki mani iemācīja arī lūgšanu – Tēvreizi. Gulēt ejot es to vienmēr noskaitu, pateicos Radītājam par nodzīvoto dienu un palūdzu svētību un veiksmi nākošajai.
       Kad 1949.gada martā sākās izsūtīšanas uz Sibīriju, mēs ar mammīti nonācām arī nonācām deportēto sarakstā. Es visu ceļu smagi slimoju, jo mani ar angīnu un 39TOC neatstāja mājās pie vecvecākiem, bet sakarā ar to, ka mans vārds arī bija sarakstos, vajadzēja doties tālajā ceļā. Vēl joprojām atceros, kā mammīte savās rokās sildīja ūdens krūzīti, lai samērcētu manas saplaisājušās lūpas, iedotu man pa malciņam iedzert un katru mīļu brīdi, klusībā skaitīja Tēvreizi. Paldies Dievam, es brīnumainā kārtā izdzīvoju. Dieviņš uzklausīja manas izmisušās mammītes lūgšanas! nespēju aizmirst arī to, kā mēs abas ar mammīti apmaldījāmies mežonīgajos taigas plašumos. Jau tuvojās vakars, bet mēs nevarējām atrast pareizo virzienu, lai tiktu ārā no šī baisi šalkošā mūžameža. Pārgurušas, apsēdāmies pie milzīgi liela ciedra koka. Debesīs iedegās mirdzošas zvaigžņu actiņas, un mēs ar mammīti virzījām skatienus uz tām un nemitīgi lūdzām Dieviņu, lai mums neuzbrūk kāds taigas iemītnieks, jo īpaši lāču tur bija ļoti daudz, un lai rītam austot, mēs varētu pareizi noorientēties un nonāktu savā sādžā – dzīvas un veselas. Sūnās pārlaidām nakti un nākošās dienas vakarpusē, mēs nonācām sādžā. Paldies Dievam – Viņš atkal uzklausīja mūsu lūgšanas un izglāba dzīvības! Vēl daudz manā mūžā ir bijušas situācijas, kurās pat grūti izskaidot, kā varēja “nodejot uz naža asmens un nesagriezties…”
        Kad atgriezāmies no Sibīrijas savā dzimtajā Gulbenē, tētis ar mammu veda apskatīt Gulbeni, jo trimdā tika pavadīti 12 gadi. Pati pirmā vieta, kuru mēs gribējām apskatīt, bija Ev.luteriskā baznīca. Tolaik gan pat apstāties uz ceļa pretim baznīcai mēs neuzdrošinājāmies, jo kāds varētu mūs novērot un “nostukačot”. Par to, ka pieiet tuvāk baznīcai, pat doma nevarēja būt. Tā mēs lēnos soļos gājām pa ceļu uz priekšu, neuzkrītoši pētot baznīcas ēku un tētis klusītēm teica: ”Meit, šeit mēs esam kristīti, iesvētīti un salaulāti, arī tu šeit esi kristīta.” Tas bija nežēlīgs ateisma laikmets, kad bīstami bija pat apstāties pie baznīcas, jo tad varēja “iekulties” lielās nepatikšanās, zaudēt darbu vai nonākt kādā iestādē uz garu jo garu izskaidrošanos. Tādi laiki bija… bet Pateicība Dievam, ka tie ir aizgājuši un šodien var brīvi apmeklēt dievnamus, dievkalpojumus un visus svētīgus pasākumus, kas tajos tiek organizēti Dievam par godu un cilvēkiem par svētību. 
        Tuvojas klusā Adventa laiks, kas liek katram rūpīgāk ieskatīties sevī, pārdomāt savu dzīvi, apjaust gaismu tumsībā, kas izskan kā dzīvinošs vārds – nācis no klusuma. Tāpēc tuvojoties Ziemassvētku laikam, to notikumiem un arī vēršot skatu uz gadumiju, gribas, lai cilvēciskais skatiens netiktu tikai pievērsts dāvanām un to iegādei, sveikšanai un greznām ballītēm, bet daudz vairāk, lai cilvēku sirdīs atrastos vieta Jēzum, kādam klusam pārdomu brīdim. Dziesmās mēs dziedam par to, ka pasaule līksmo, jo dzimis ir Jēzus. Lai zūd visas nedienas, raizes un grēks. Jēzus pie mums nāk ar svētību un ar to piepilda katra sirdi un dzīvi.
    Un gribu novēlēt: “Dievs stāvi klāt manai tautai un Tēvzemei! Vadi to pa dievišķās mīlestības un svētības ceļiem, ieejot nākamajā 100gadē.
    Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus! Lai katrā mājā un sētā ir galdā rudzu maizes klaips, lai līksmi skan bērnu un mazbērnu balsis! Lai valda starp tuviniekiem mīlestība, saticība un cerība!
    Lai ataust ziemas rīti balti
    Un dievnami – kā sargi balti,
    Bet ziemas griežos, sveču liesmās
    Mēs jauni dzimstam svētās dziesmās.”

  3. Pateicības priekā.


         Tā īsumā varētu raksturot brīdi, ko kopīgi piedzīvojām - mūsu mīļā brāļa Jāņa Zvirgzdiņa Ordinācijas dienā, Balvu prokatedrālē 2. decembrī. 
       Nav noslēpums, ka šo dienu, brīžam ar aizturētu elpu, esam ilgi gaidījuši… sekojot līdzi brāļa Jāņa pārbaudījumiem un paturot visu savās sirds aizlūgšanās… Ceļš nav bijis viegls, tik daudz ir bijis jāiespēj, jāvar, jāzina un galvenais – jāpaļaujas uz Dievu, ka viss, kas notiek… notiek tikai uz labu un savā īstajā laikā. Un Dievs savus mīļos bērnus nekad neatstāj tukšā. Tā arī Jāni – Viņš ir vadījis soli pa solim – līdz pat šai dienai, šai svētku, prieka un pateicības dienai! To visu esam baudījuši un skatījuši savām acīm, un pat vairāk – ar šo pateicību un prieku esam bagātinājuši savas dvēseles un nu to varam paturēt savās sirdīs mūžīgi. 
       Gulbenes draudze var pateikties Dievam – ka mums ir bijusi iespēja būt blakus Jānim visu šo garo tapšanas laiku, no paša iesākuma – no kristībām, iesvētībām, mīļa draudzes brāļa, pērmindera, evaņģēlista, līdz šai lielajai svētku dienai – ordinācijai. 
       Kad Dieva un visas draudzes priekšā Jānis zemojās ceļos, lai pateicībā par visām žēlastībām un Viņa vadību, dotu solījumu kalpot Tam Kungam un cilvēkiem mūžīgi. Šo neizteicamo prieku un mīlestības straumes, kas plūda šajā dienā, nav iespējams aprakstīt, vien kaut ko no visa klusām par to vēstīja ļaužu pilnais dievnams šajā dienā, milzu ziedu klēpis, kas gūla Jāņa rokās un svētības vārdi, kas vēlēti tika … tik brīnišķīgs un piepildīts bija šis mirklis. Un mirklis aizejot…ir sevi piepildījis…
       Kā pats Jānis apgalvo – viņa sirds arvien degs par Gulbenes lut.draudzi, jo tā ir viņa pirmā draudze, “pirmā mīlestība”, kas paliek uz mūžu, lai kur arī tālāk dzīve aizvestu. Savukārt, mēs zinām, lai cik tālu vai tuvu kalpotu mūsu brālis Jānis, nu jau mācītājs Jānis – mēs arvien ar pateicību viņu sauksim par savējo un allaž viņš būs gaidīts mūsu draudzē. 
       Mīļo brāli, Jāni, paliec arvien uzticīgs savam aicinājumam – jo tāds ir arī tavs aicinātājs – uzticams un patiess! Lai skaists, svētīgs un mierpilns tavs kalpošanas ceļš, lai kur tas tevi aizvestu! …Dievs tev jau tagad un šeit – ir dāvājis vienu redzamu eņģeli, kas ik mirkli gādā un rūpējas par tevi, un tas ir ļoti daudz. Un ticu, ka vesels pulks neredzamo eņģeļu ik mirkli ir klātesoši un kalpo tev! Lai svētīgs tavs kalpošanas ceļš! Pateicība Dievam! 
       

    Tā mācītājs Jānis savā ordinācijas sprediķī uzrunāja visus savus mīļos, atgādinot, kas patiesi ir Advents un ar ko tas sākas pie katra viena: 


    “…kad pateicības priekā par Dieva žēlastību, varam būt kopā mūsu diecēzē, šeit prokatedrālē, kas gan diecēzei, gan katram no mums ir svētku diena.
    “Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma. Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.”
       Šajā pravietojumā, mēs ieraugām Dieva nodomu - Viņš liek gaismai pieaugt, kļūt spožākai. Tāds bija Dieva nodoms pirms 2000 gadiem, tāds tas ir arī šodien. Viņš vēlas ikvienu cilvēku redzēt gaismas apņemtu. 
       Jo redziet, paši mēs nespējam sevi darīt par gaismas cilvēkiem, lai cik priekšzīmīga mums liktos mūsu dzīve, jo patiesībā nākam no dziļas tumsas. Tieši tādēļ jau Kristus nāca pie mums, lai Viņa žēlastības spēkā mēs nomirtu tumsai un atdzimtu gaismai. Tas ir tiešām Dieva mīlestības un žēlastības darbs, ko Viņš paveic pie mums. Tikai jautājums - vai mēs to sadzirdam un atveram savas sirds durvis? 
       Mīļie, gribu teikt, ka Advents ir pārsteigums, tā ir reāla gaismas atnākšana konkrēta cilvēka dzīvē, jau šeit un tagad virs zemes, ja vien sadzirdam un atveram durvis gaismai, ko sauc Jēzus Kristus. Jēzus taču saka: "ES ESMU pasaules gaisma, kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." 
       Tā ir gaisma, kas iespīd tik dziļi cilvēka dvēselē, ka tā satricina visus esošās dzīves pamatus, uz kuriem šķiet tik droši iepriekš stāvam, uz ko paļaujamies, kā piemēram: cilvēciskā gudrība, ka visu nosaka paša cilvēka prāts, sagādāta labklājība, kādi naudas vai mantas uzkrājumi, jeb kā tautā iegājis teiciens: Cilvēks pats savas laimes kalējs. Bet vai tiešām? 
       Bet, ja cilvēks ir savas laimes kalējs, kāpēc tik ļoti attīstītajā zinātnes progresā un sasniegumos vai pat noguldījumos, 21.gs sabiedrībā ir tik daudz nomāktu, depresīvu, ar savu dzīvi neapmierinātu vai pat izmisušu cilvēku? Vai tad kāds no šiem cilvēkiem būtu gribējis izkalt sev sliktu laimi? 
       Tomēr tikai tad, kad cilvēks atzīst savu nespēku un saprot, ka manas pūles sev izkalt laimi ir tikai grūstošas smiltis un cilvēks atver savu sirdi un plaukstas, lai Dievs piepildītu ar to, dēļ kā patiesībā ilgojas katra cilvēka sirds, kaut arī ne vienmēr to mākam noformulēt. Tad ir atnācis Advents, cilvēku apspīd tāda gaisma, ko neviens cilvēciskais prāts nespēj izskaidrot, tad mēs sastopamies ar Jēzu un tā nav kāda pašsaprotama lieta vai notikums, nē, šī satikšanās ir robeža, kas izmaina visu dzīvi, kad cilvēkam tiek atdota zaudētā paradīze, jo ir saticies Dievs un cilvēks, saticies, lai vairs nešķirtos.”
    Mācītājs Jānis Zvirgzdiņš

  4. Ir brīži, kad nākas  sev definēt - kas man ir Latvija? Vai tā ir tikai zeme, vai stūrītis zemes vai tomēr, kas lielāks un vārdos grūti notverams... mana Latvija.

    Mana Latvija.

    Mana Latvija...

    Kāda Tu esi?

    Mana Latvija… mana tēvu un vectēvu zeme – par kuru tik daudz sāpēts un ciests, par kuru tik daudz asiņu izliets. Kuras karoga krāsā – sāpju un priecīga lepnuma vēsts - mēs dzīvības savas atdevām – par brīvību… kuru nenopelna, bet izcīna…

    Kāda Tu esi?

    Šķiet, viena mana mūža būs daudz par maz, lai iepazītu ik stūrīti Tevis un ik mirklī to izjustu.

    Vēl pasaule neiepazīta, miglas dūmakā tīta, vēsa un dzedra, un kur vien kāju liksi – uzmanies! Čaklie tīklu tinēji visas malu maliņas pieauduši ar tīmeklīšiem, un agrajā rīta stundā – tajos dimanti mirdz… Garām skrejot te,  rasas meitiņas smiedamās izkaisīja tos, lai vizuļo. Tikai traucies lēnām un uzmanīgi – saplīsīs tīmeklītis un izbirs visi dimantiņi… ne kāds tos vairs meklēs, ne salasīt spēs…

    Kāda Tu esi?

    Saule, lietus, vējš, rasa, sniegs, jūra, skanīgās pavasara debesis, cīruļu treļļi un pirmie pavasara ziedi, ziemas spelgonī loloti un tik ļoti gaidīti ikreiz; lapu zelts un tumšās rudens novakares, vēja aukas, sniega vērpetes, peļķes, kurām neapiet apkārt, bet izbrist cauri… un vasaras vidū tādas – kurās iebrist kailām kājām un just, un just… un bērnišķam priekam ļaut sevī plūst. Un pašā vasaras viducī ļauties Vasaras saulgriežiem – iebrist ziedošā pļavā, nopīt vainadziņu un sagaidīt mirkli, kurā dzimst jauna diena  pēc visīsākās gada nakts… notvert to brīdi un piedzīvot… piedzīvot radīšanas noslēpumu…

    Bet  Ziemassvētku vakarā, kad pār pasauli Dievs izlej savu nebeidzamo mīlestību, ļaut savai dvēselei skanēt… ticībā, cerībā un mīlestībā…  

    Kāda Tu esi?

    Ik rītu pamostos, ik rītu pateicos… par zemi, valodu, par tautu, par brīvību, par to, ka esmu es – šai zemē, kuru saucu es par savu… par savu Latviju. Un citas nav nevienas tādas, kur varu būt tik laimīga, tik pateicīga un tik brīva!

    Ja vēlreiz ļauts man izvēlēties būtu – es atkal gribētu tepat… Te, šajā rudenī, kur lapu zelts zem manām kājām dus, kur vējš un lietus nāks un līs, bet allaž, kur starp cilvēkiem es būšu savējā, es būšu LATVIETE!

     Inga

  5. 175 gadi - vai tas ir daudz?

    175 gadi – vai tas ir daudz? Uz Kristus baznīcas fona, kas ir jau 2000 gadus un kam vēl visa mūžība priekšā, tas pavisam noteikti nav daudz, tāpēc varētu teikt, ka mūsu draudze ir ļoti jauna. Un tā jauna nav tikai gados, bet arī cilvēkos jūtams tāds jauneklīgums. Manuprāt, vispār cilvēks, kurš ir kopā ar Dievu, vienmēr savā sirdī ir mazliet jaunāks par neticīgajiem. 
    Gulbenē un novadā kalpoju sešus gadus - tas ir vēl mazāk, salīdzinot ar 175 gadiem. Taču katrā dienā ir piedzīvots kaut kas vērtīgs un katra diena ir bijis mazs nogrieznis garīgās izaugsmes ceļā. Ir sabrukuši daudzi priekšstati un veidojušies jauni. Esmu daudz kur iemācījies nerunāt tur, kur palicis būtiski tikai klausīties. Un savukārt izteikt vārdos būtisko tur, kur ir būtiski neklusēt, bet iestāties par ticību. Esmu sapratis, ka visu izdarīt nevar un arī nevajag. Nevajag Dievam skriet pa priekšu. Nevar arī prasīt, ka lauku draudzē var paveikt to pašu, ko pilsētas draudzē. Iespējas ir tādas, kādas Dievs ir piešķīris.
    Es domāju, ka draudze ir augusi. Šoreiz nerunājot par skaitļiem un statistiku (tas vienmēr ir relatīvs lielums). Taču, manuprāt, draudze ir kļuvusi par dzīvu draudzi, kam nav tik būtiski kādi skaitļi, bet gan attiecības vienam ar otru un ar Dievu. Draudze, kurai vairs ārējā ēka nav izšķirošais lielums, bet personīgās attiecības ar Jēzu. Protams, arī tam vienmēr ir iespējami kāpumi un kritumi. Ir ļoti reti, kad cilvēks meklē Dievu lielā dzīves labklājībā. Parasti par Dieva klātesamību cilvēks atskārš lielās dzīves traģēdijās, kad saprot, ka ne viss ir atkarīgs no cilvēka paša šajā dzīvē un pasaulē. 
    Manuprāt, draudze ir iemācījusies pāriet no vārdiem “esam lepni (lepojamies ar) par...’’ uz vārdiem “esam pateicīgi par’’ – vienmēr neaizmirst Dievam pateikties par visu, ko viņš mums devis iespējamu izdarīt, ka esam varējuši būt par darbarīkiem viņa rokās. Esam sapratuši, cik būtiskas ir sarunas – būt kopā ne tikai dievkalpojumos, bet arī sadraudzībā un citos pasākumos. Jā, protams, ir lietas, kas nav izdevušās, kur ir bijušas kādas cilvēciskas kļūdas un nepietiekama pazemība vai arī nepietiekama cenšanās, taču tas viss ir ceļš, caur kuru mācāmies un augam. 
    Ir tādi kalpotāji, kuri atnāks palīgā jebkurā diennakts stundā, ja vien būs vajadzīgs, jo viņu sirds deg par savu draudzi. Ir tādi, kuri bieži sola atnākt, bet neatnāk un neko nepalīdz. Vai no tā mainās attieksme? Pavisam noteikti nē – tādēļ, ka jāturpina mīlēt visi. Draudze nav tādēļ, lai kaut ko no kāda pieprasītu, bet lai būtu par Kristus liecību šajā pasaulē un vestu cilvēkus tuvāk Dievam. Dievs vienmēr ir bijis mums klāt – pat visgrūtākajos momentos. Ir mācījis arī pateikt “nē” un pat atzīt to, ka kādam kalpotājam nav bijuši viņam atbilstoši uzdevumi. Dievs ir palīdzējis iziet arī pazemojumiem un apvainojumiem, viņš nekad mūs nav atstājis. Un arvien māca atzīt savus grēkus, lai mēs netaptu iedomīgi vai domātu, ka esam labāki par kādu citu. 
    Mācītāji ir bijuši dažnedažādi, taču es domāju, ka no katra draudze ir varējusi kaut ko smelties. Ir bijuši dievkalpojumi, Svētdienas skola, draudzes ansambļa priekšnesumi, Bībeles studijas, iesvētes mācība, Alfa kurss, ciemošanās pie māsu draudzes Dānijā, brauciens uz Tezē kopienu Francijā, ekskursijas pa Latviju, koncerti, pasākumi, izglītojošas lekcijas, slavēšanas un dziedināšanas dievkalpojumi, bīskapu vizītes, Lūgšanu brokastis… Par to visu neesam lepni, bet pateicīgi! Un ja Dievs uz to vadīs, tad tiks atjaunots arī tornis. Katru reizi, kad esam kādā citā valstī, redzam, kas nav citur un kas ir mums vai otrādi, un atkal ir, par ko pateikties. Ir izdevies realizēt dažādus projektus – ne tikai tādus, kas saistīti ar ēku un apkārtni, bet arī diakoniski projekti, par kuriem parasti neko daudz nerunājam – kad ir bijusi ideja palīdzēt kādam konkrētam cilvēkam vai ģimenei iegādāt kādu ikdienai nepieciešamu lietu un ir izdevušās brīnišķīgas lietas! Taču vienmēr centrā jābūt ticībai uz mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu! Mūsu draudzē ir brīnišķīgi cilvēki. Ir tādi, kuri atnāk, lai kaut ko saņemtu kā garāmgājēji, lai dotos tālāk, bet ir palicēji, kas vienmēr ir draudzes kodols. Un mums ir ārkārtīgi jauka, sirsnīga, darbīga, ticības un mīlestības pilna draudzes vadītāja un citi kalpotāji, bez kuriem draudzes darbs nav iedomājams. Paldies arī tiem, kuri nav draudzē un tomēr ir snieguši atbalstu! Ja mūsu skati būs vērsti uz Pestītāju, tad Viņš mūs turpinās mācīt un vēl pieaugt! Par visu pateicība Dievam! 

    Māc.Ilgvars Matīss

  6. Mācītāja Ilgvara Matīsa pārdomas - Kristus Augšāmcelšanās svētkus sagaidot.

    Pirms dažām dienām skolēniem vaicāju, vai viņi zina, kādēļ piektdiena šonedēļ viņiem būs brīva. Atbildes bija  - tādēļ, ka Lieldienas. Es vaicāju – vai tad Lieldienas nav svētdien un pirmdien? Jā, laikam taču tā, bet piektdiena, sestdiena…

    Piektdien mēs pārdomājam vairākas lietas – pirmkārt jau Jūdas nodevību pret Jēzu, kas notika naktī uz piektdienu. Šoreiz nedomājot par tiem citiem, TIEM SLIKTAJIEM, esam aicināti aizdomāties, vai mēs kādreiz paši neesam kādu nodevuši - varbūt pat negribot, tomēr neesam bijuši uzticami, runājuši aiz muguras, darījuši kaut ko otram par skādi, ar to ievainojot Kristus sirdi. Vieglāk ir domāt par citiem, kā par sevi, bet šoreiz par sevi. Vai paši neesam nodevuši kādreiz tās vērtības, ko mums māca Kristus, lai panāktu savu labumu, savas intereses un ērti pievienotos vairākumam pārstāvot kādu populāru viedokli. Vai neesam kādu nodevuši, lai iekarotu to vietu, kur esam vai lai to saglabātu. Tik daudz ko varam pārdomāt.

                Otrkārt - vai neizdevīgā brīdī, mēs nenoliedzam to, kas mēs esam un kam mēs piederam? Līdzīgi, kā Pēteris noliedza, ka būtu pazinis Jēzu, jo baidījās. No kā mums ir bailes? Vai baiļu priekšā esam gatavi noliegt savu ticību uz Pestītāju Jēzu Kristu, baidoties no ciešanām? Cilvēks pēc savas dabas ir tāds, kas pieķeras skaistajam, taču ievainotajā, nodotajā, apsmietajā Jēzū nekāda ārēja skaistuma un diženuma nebija, tur bija sāpes cilvēku grēcīguma dēļ. Kā ar mums? Vai paliekam mīlestībā uz cilvēku, kad tas grumbains? Kad tas cieš un ir uz slimības gultas, kad tas sagrauts fiziski vai mentāli? Vieglāk ir atstāt un teikt – man ir citas lietas, mūsu kopīgais laiks ir pagājis… lai ar viņu paliek un rūpējas tie citi…

                Kad Kristus mira pie krusta, tur bija vien dažas sievietes un viens māceklis - tie cilvēki, kas palika mīlēt Jēzu arī Viņa ciešanās, palika blakus līdz pat nāves brīdim. Pārdomāsim, vai mēs neesam kādam cilvēkam likuši justies atstātam un pamestam.

    Visnetaisnīgākā tiesa…Jēzus notiesāšanai uz nāvessodu nebija īstu argumentu, vien tukšas frāzes…ne laupītājs, ne slepkava un tomēr pūlis brēca ,,sit Viņu krustā’’. Bieži dzirdu, ka daudz dažādas apsūdzības cilvēku starpā salīdzina ar vēlmi piesist krustā, tomēr no tā būtu jāizvairās. Pirmkārt, tādēļ, ka krustā sišana ir kas ārkārtīgi pazemojošs garīgi un fiziski, asiņains līdz nāvei. Nedrīkst katru konfliktu, kas nav saistīts ar nāvessodu salīdzināt ar krustā sišanu. Otrkārt, Jēzus cieta krusta nāvi, būdams bez grēka – līdz ar to nevar salīdzināt katra cilvēka ciešanas ar Kristu, jo mēs tomēr esam grēcinieki, atšķirībā no Viņa. Šī tiesa atklāj cilvēka patieso dabu. Un bieži vien, tikai tad, kad cilvēks ir izdarījis ļaunāko, viņam atnāk atklāsme pašam par sevi. Kristus nenāca cilvēkus tiesāt, bet gan tos izglābt Mūžīgai dzīvei. Savukārt, cilvēki sagaidīja Jēzu, lai Viņu tiesātu, notiesātu par Viņa mīlestību uz cilvēkiem. Skarbs paradokss.

                Nav iespējams ar patiesu prieku sagaidīt Kristus Augšāmcelšanās dienu, ja neesi pirms tam iedziļinājies Kristus dzīvē un ciešanās. Neviens no mums nevar pārmainīt pasauli un pat ne pats sevi, tomēr Kristus ikvienā cilvēkā var izdarīt kādas izmaiņas. Un ar Savu augšāmcelšanos parāda, ka šī dzīve vēl nav viss, kas mums paredzēts. Jēzus šodien ir dzīvs un to apliecina miljoniem kristiešu visā pasaulē. Var jau teikt, ka ir daudz dažādu ceļu, tomēr es ticu Kristus vārdiem, ka Viņš ir ,,ceļš, patiesība un dzīvība’’ (Jņ. 14:6) un cita ceļa man pie Debesu Tēva nav.

    Cilvēki šodien saka, ka iespēju ir daudz un dažādas patiesības, tomēr es redzu, ka iespēja man nokļūt Debesīs ir tikai viena – caur ticību uz Jēzu Kristu. Ne velti Viņš ir teicis ,, Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod’’(Mt. 7:14). Viegli ir būt lielā pūlī, kas svin Lieldienas, tomēr esi arī tajā mazajā pulciņā, kas ir kopā ar Viņu arī ciešanās Lielajā piektdienā un katrā dievkalpojumā saņemot Svēto Vakarēdienu (Viņa miesu un asinis). Un arī tu savās ciešanās tad nebūsi viens, bet arvien Viņa stiprināts ceļā uz Mūzīgo dzīvošanu.

    Aicinu visus arī kopā nākt piektdien plkst.17.00 uz filmu ,,Klusums’’! Dievnamā redzēt filmu ir pavisam citādi kā mājās. Filma liek aizdomāties – kā rīkojamies, kad ar ciešanām tiek pārbaudīta mūsu ticība un cik daudz varam izturēt, kad šķiet, ka Dievs klusē.

    Kristus ir Augšāmcelšanās un dzīvība! Novēlu katram to sajust un piedzīvot!

     

  7. Saruna ar Dairu Karoli.

    Lūdzu, iepazīstini ar sevi!

    1.Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva - uz draudzi?

    2.Ko tu gribētu liecināt par Dieva darbiem un brīnumiem savā dzīvē un kalpošanā?

    3.Ko tu novēlētu savai draudzei?

     

    Mēģināšu konspektīvi pārskriet dzīvei.

    Esmu dzimusi Ventspilī. Kad man bija 5 gadiņi, vecāki pārcēlās uz dzīvi Gulbenē. Te astoņas  klases mācījos Gulbenes 1.vidusskolā un arī bērnu Mūzikas skolā. Vēlāk - Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Tad iestājos Latvijas valsts konservatorijā. Pēc ‘’valsts sadales’’ nonācu  Jēkabpilī. Tur nostrādāju piecus gadus. Kad izveidojās ģimene, atgriezos Gulbenē tuvāk savējiem. Esmu bagāta mamma. Man ir seši bērni – Kārlis, Mārtiņš, Laura, Reinis, Krists un Madara.  Pieci vecākie jau ir pieauguši un dzīvo Rīgā. Esam kopā ar  jaunāko meitu, kurai jau ļoti drīz būs 15 gadi. Tātad - mana mammas misija drīz būs piepildīta, bērni būs izauguši. Sākas ‘’mazbērnu laiks’’. Kārļa ģimenītē aug divas meitiņas – Dārta un Grieta. Mazliet skumji, ka redzu mazās tik ļoti reti. Visbiežāk, fotogrāfijās...

    Šobrīd strādāju skaistāko darbu pasaulē – esmu  skolotāja Gulbenes Mūzikas skolā, piepilsētas- Stāķu klavieru klasē. Pārmetu sev, ka regulāri pietrūkst laika visus  darbus izdarīt laicīgi. Gadu gadiem esmu parādā  laiku saviem bērniem. Gan tolaik- maziem, gan tagad- pieaugušiem. Tāpat kā maniem vecākiem...

    Kultūras darbinieka ikdiena ir nemitīgi pasākumi, visbiežāk tieši brīvdienās. Tā bijis gadu desmitiem un pie tā pierasts. Tomēr esmu iemācījusies kritiskāk pavērtēt savus spēkus un nebūt ‘’visiem caurumiem par korķi’’).  Pēc pieciem gadiem būšu sasniegusi pelnīto atpūtu- pensijas vecumu. Pa kuru laiku mūžs nodzīvots, prāts vēl neaptver. Bet labā puse tam - varēšu būt kopā ar mazbērniem.

    ................

    Mani vecvecāki bija ļoti ticīgi. Opaps ar omīti visu mūžu aktīvi darbojās Baldones luterāņu draudzē. Tomēr, kad augu - padomju gados - par ticības jautājumiem ar mani runājās tikai retu reizi. Atceros lielo, noslēpumaino grāmatu -  Bībeli opīša plauktā, Svētdienas apcerīgo mieru viņu mājās. Kad mācījos augstskolā un agri rītos devos uz eksāmeniem, atceros omīti skaitām lūgšanas. Viņa teica - Tev labi ies, es palūdzos… Tad nesapratu… -  kā man no viņas lūgšanām var veikties?  Vecvecāku dzīve bija liels ticības paraugs. Tomēr ceļš pie Dieva man bija pašai savs.

    Draudzē nonācu savas profesijas dēļ. Tālajos 90-tajos, kad kalpoja mācītājs Harijs Grigols, tika dibināts jauniešu ansamblis. Biju trīs mazu bērnu mamma un ļoti gribējās rast kādu iespēju pamuzicēt ārpus ikdienas mājas rūpēm. Svētdienas bija tam piemērotas. Meitenes- kolēģes aicināja dziedāt.

    Jaunais mācītājs Grigols bija aizrautīgs kalpošanā. Ļoti mīlēja mūziku, bija ar augstām prasībām. Ļāva mums klausīties kvalitatīvus klasiskās mūzikas ierakstus. Mācīja liturģijas pamatus. Pianistēm ik pa brīdim lūdza spēlēt dievkalpojumā: Ilzītei Smiltānei, Ingai Kalniņai, Ivetai Putniņai un man. Visas tikām pamuzicēt. Sākumā tas likās pašsaprotami. Spēlēju no burtnīciņā ierakstītiem nošu un liturģijas pierakstiem, tīri profesionāli, bez dziļākas izpratnes. Tikai ar gadiem radās jautājumi- vairāk un vairāk.

    Lūzuma punkts šajā “baznīcmūziķas kalpošanā’’ man bija 1999.gada  oktobris. Toreiz kādā agrā rītā man piezvanīja draudzes kora diriģente Eleonora Bērziņa un sirsnīgi lūdza man pārņemt kora vadību. Viņa bija lūgusi vairākiem pilsētas diriģentiem un saņēmusi atteikumu.  Zinu, ka nespēju piekrist tieši tikpat daudz, cik – nespēju atteikt.  Noriņa (tā cienījamo skolotāju dēvēja draudzē) bija draudzē kalpojusi vairāku desmitu gadu garumā. Nu bija vecuma nespēkā, bet gara spēkā un  prāta gaišumā.

    (Es ierosinu mūsu avīzītē kādu lappusīti atvēlēt  tiem cilvēkiem,kuri lielā ticības spēkā  šai draudzei ir atdevuši mūžu – savu ikdienu, veselību, brīvo laiku. Tie būtu visspēcinošākie un iedvesmojošākie stāsti. Apsolu dalīties ar savām atmiņām.)

    Es nebiju pieredzējusi tādu kalpošanas patiesumu, pārliecību, degsmi un atdevi, kādu man rādīja Noriņa. Viņas vecuma nespēks un rūpe - kas notiks ar viņas dziedātājiem, manī pavēra ko pašai sev nepazīstamu... Es iepazinu  šos vecākās paaudzes cilvēkus. Bijām viens vesels. Izdzīvoju katra no viņiem dzīves  priecīgās un  skumjās lappuses. Tā man bija cilvēcības augstākā skola. Brīžiem gribējās būt viņiem par mierinājumu. Pietrūka dzīvesgudrības un pieredzes. Tad gribēju vairāk uzzināt, saprast un noformulēt savas līdz galam neizdomātās domas.  2000.gadā iestājos Lutera akadēmijas  Baznīcas mūzikas un liturģijas nodaļā. Par tur gūto un piedzīvoto būtu atsevišķs stāsts.

    Tad arī nonācu līdz savām iesvētībām. 2001.gada 19.augustā, tikai 38 gadu vecumā, kļuvu par pilntiesīgu Gulbenes draudzes savējo. Ar pilnu sirdi  pateicības par visu, ko Dievs man dzīvē dāvājis.

    ................

    Kad biju maza, par Dieva brīnumiem stāstīja opapiņš. Kā kara laikā piesnigušā mežā pazudis liels kabatas maks ar pasi. Tolaik par pārvietošanos bez personu apliecinoša dokumenta  draudēja pat nošaušana. Omīte skrējusi pa pajūga sliedēm atpakaļ skaļās vaimanās un lūgšanās. Mēness paspīdējis no biezā mākoņu vāla un  vienviet stars uzspīdējis tieši uz pases brūnajiem vākiem. Maza vienmēr iztēlojos šo notikumu kā filmā. Mazliet neticīgi gan... Bet kad ome ar stingru pārliecību stāstīja, ka tikai Dieva brīnums paglābis viņu ģimeni no izsūtīšanas, ka abi dēli izgājuši kara gaitas sveiki un veseli, ka mans tētis no gūsta Tālajos Austrumos, atbraucis mājās…  daudzus savus draugus atstādams tur... kara laukā kritušus… augu ar pārliecību, ka Dievs ir tuvumā. Liels, stiprs, visu redzošs, mīlošs.

    Visu savu mūžu man licies, ka esmu nesta uz rokām. Pāri sāpēm, pāri neziņai, pāri pieticībai, pāri izmisumam, šaubām, pāri slimībām... Pāri visiem tiem īsajiem ‘’nebrīžiem’’, lai piedzīvotu ko daudz vairāk - simtiem prieka brīžu, nenovērtējamas cilvēciskas attiecības, sirdsmieru, pieredzi, māku uzticēties,  samierināties un paļauties.

    Arvien mīļāks man kļūst Jura Rubeņa teiktais  -   “Es visu saprotu” ir slimība, kas pāriet.

    Tieši tā jūtos. Ir vienkārši jāļaujas. Tev ir dots labākais, kas Dievam ir bijis tev paredzēts.

    Tas ir Dieva brīnums, ka pietiek visiem, lai cik dažādi mēs būtu.

    ................

    Draudzei. Manai labajai draudzei. Ko vēlēt?

    Nesarežģīt dzīvi ar mazsvarīgo. Pēc manam izjūtām – Kristus mīlestībā vajadzīgs  ir tikai cilvēks cilvēkam. Īstajā brīdī, vietā un laikā. Ne par maz un ne par daudz. Visam citam ir tikai savdabīga pašapliecināšanās nozīme.

    Un piedodiet manus šķībi spēlētos korāļus ;))

    Dziediet droši, es jūs ne vienmēr dzirdu !!!

  8. Lūdzu, pastāsti, kā aizsākās tavs ticības ceļš?

    Mana ticība un piederība baznīcai, tāpat kā manas māsas un brāļa ticība – nāk no ģimenes. Mamma bija tā, kura visu mūžu nesa sevī ticību un paļāvību uz Dievu, bet savas veselības pēc nevarēja aktīvi iesaistīties baznīcas kalpošanas darbos. Tētis bija tas, kurš aktīvi iesaistījās dažādos kalpošanas darbos Tirzas baznīcā. Padomju gados viņš iekasēja baznīcas nodokļus, kad bija jāapmeklē katrs draudzes loceklis viņa mājās un tas ne vienmēr bija viegli, taču to viņš darīja ar visaugstāko atbildības sajūtu un pateicību. Droši vien tieši caur tēta sirdskalpošanu un patieso ticību – arī mēs visi trīs bērni(2 māsas un brālis) ienācām baznīcā, lai tajā arī paliktu uz visu savu mūžu. Te, Tirzas baznīcā, arī aizsākās mūsu - bērnu ticība un paļāvība uz Dievu.

    Savā mūža gājumā esmu pieredzējusi daudz visa…kad atgriezāmies no izsūtījuma Sibīrijā, bijām jau jauniešu vecumā un tomēr neskatoties uz visu, ko nācās piedzīvot un izciest izsūtījumā – palikām ticībā. Laikam jau tā pazemība, uzticība līdz pat vissīkākajai lietai un kopīgas lūgšanas ģimenē, bija noteicošais, kas ļāva ieraudzīt Dieva mīlestību un vadību visur, un tas lika mums, bērniem, palikt uzticīgiem Dievam un palikt ticībā uz Viņu.

    Pēc atgriešanās no izsūtījuma, ap 1958.g. – mēs visi trīs bērni, jau jauniešu vecumā, Tirzas dievnamā iesvētījāmies, tolaik tajā kalpoja māc. Pauls Birzulis. Kā vēlāk izrādījās, arī tas nebija tik viegli paveicams…jo tā laika valdībai - Dievs un ticība bija kaut kas nereāls un naidīgs padomju varai un tāpēc par katru cenu toreiz mūs centās atturēt no šī soļa, nācās piedzīvot arī iebaidīšanu un asu nosodījumu. Daudzkārt tiku izsaukta uz dažādām sēdēm un komisijām, bet tā kā stingri paliku savā izvēlē un teicu, ka es ticu un viss – ar laiku viņiem nācās samierināties ar šo manu izvēli. Pietiekami jau daudz biju piedzīvojusi un izcietusi Sibīrijā, lai vēl kaut kas no visa spētu mani atturēt un vēl vairāk iebiedēt. Tā nu tikām mēs, divas  māsiņas un brālis, iesvētīti un kopā piedzīvojām šo neaizmirstamo svētku un mīlestības brīdi Tirzas dievnamā.

    Kā tu zini, ka Dievs ir?

    Man ir grūti pateikt to ļoti konkrēti, bet vienmēr, kad kaut kur eju vai braucu – es noskaitu lūgšanu un ticu, ka Dievs ir klāt un palīdzēs. 

    Kā tu domā – kāpēc mūsdienu cilvēkiem ir vajadzīga ticība?

    Tā ir vajadzīga katram, jo domāju, ka ticīgs cilvēks ir pārāks par neticīgu. Ticīgais arvien centīsies atturēties no ļauna darīšanas citiem. Tā kaut vai piliens jūrā…un tomēr pasaule labāka kļūst…

    Ko tu vari pastāstīt par kalpošanas laikiem Gulbenes draudzē?

    Gulbenes draudzē iesāku kalpošanu vispirms revīzijas komisijā, tas bija apmēram 80 gadu beigās un 90 gadu sākumā. Tajā darbojāmies kopā gan ar Ivetu Putniņu, gan ar Rutu Lasi, gan ar citām māsām. Man ļoti patika kopā ar viņām kalpot, īpaši atceros Rutiņu, kura bija ļoti iejūtīga, ļoti precīza un mācīja man kā darboties ar kasi. Kopā skaitījām gan traukus, gan inventāru, un tolaik to uzskaitīt vajadzēja ļoti precīzi un smalki. Rutiņa bija ļoti precīza kā aptiekāre, un to mācīja arī man ar iejūtību, sirsnību un precizitāti kalpošanā.

    Arī tajā laikā baznīcā bija daudz dažādu labu notikumu un piedzīvojumu. Arvien atceros daudzās tolaik rīkotās talkas, kurās vienmēr ar prieku piedalījāmies. Vēlāk draudzē kalpoju arī grāmatgaldā, kuru vadījām kopā ar Līgu Ievāni. Bet pāri visam – svētdienās obligāti man bija pieņemts iet uz baznīcu, jo tā savulaik darīja gan mūsu tētis, gan tā darīt aicināja mana ticība, un tā katru svētdienu apmeklēju dievkalpojumus dievnamā. Tā svētījām šo Dievam veltīto dienu. Šobrīd gan esmu jau rets viesis dievnamā, jo gadi un veselība ir tie, kas daudzreiz liek šķērsļus apmeklēt savu mīļo draudzi. Tā nu varu teikt – ejiet uz baznīcu, kamēr vēl varat turp aiziet!

    Ko tu novēlētu savas draudzes ļaudīm?

    Visiem un katram ticību! Un arvien būt izpalīdzīgiem un draudzīgiem!

    Paldies, par sarunu!

  9. Ir lietas, par kurām jāpateicas katru dienu... un svarīgākā no visām -  cilvēks...

     

  10. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite (Kol 3:14)

    .............
    Lai Dieva svētības pilni atkal jauni un jauni mirkļi!
    Ivetiņ- paldies,ka māci mūs kalpošanas priekā un patiesā aizrautībā! Ka neviens darbiņš Tev nav par lielu,neviens cilvēks - par niecīgu. Ka smagas nastas māci viegli nest un svētkiem piešķir svētku godu! Ka nemāki šos divus vārdus - ''nav laika!'' Ka visas atbildes meklē Kristus mīlestībā...Lai citiem dāvāto Tu desmitkārt saņem pati! 

  11. Tā izskan Lāčplēša diena -  11.novembris.
    27. Psalms Drošība Dievā
    Dāvida dziesma. 
    1 Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?
    2 Kad ļaundari, mani pretinieki un ienaidnieki laužas uz mani, lai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs.
    3 Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm; kad pret mani ceļas karš, arī tad es esmu pilns paļāvības.
    4 Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā,
    5 jo Viņš mani apslēpj Savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā Savas telts pavēnī un ceļ mani augstu uz klintskalna.
    6 Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam!
    7 Uzklausi, ak, Kungs, manu balsi, kad es saucu, esi man žēlīgs un atbildi man!
    8 Mana sirds turas pie Tava vārda: "Meklējiet Manu vaigu!" Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu.
    9 Neapslēp no manis Savu vaigu un neatstum Savu kalpu dusmās - Tu esi mans palīgs! Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans pestītājs!
    10 Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tas Kungs mani pieņems.
    11 Māci man, Kungs, Tavu ceļu un vadi mani pa līdzenu teku manu ienaidnieku dēļ!
    12 Nenodod mani manu pretinieku un nomācēju niknumam! Jo viltus liecinieki ceļas pret mani un draud ar varas darbiem.
    13 Bet es esmu pilns paļāvības, jo redzu Tā Kunga laipnību dzīvo zemē.
    14 Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!

  12.     Kristus saka ,,JŪS esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta’’ (Mt. 5:14). Ir liels izaicinājumu laiks. Šajā pasaulē mēs kā baznīca esam vienīgais Dieva darbarīks, caur kuru Dievs ir nolēmis šajā pasaulē darboties, pasludinot Savu vārdu un darot par mācekļiem visas tautas. Pasludinot Dieva klātbūtni citiem, reizē cīnāmies pret to, kas mums pašiem sevī traucē vai stāv starp mums un Dievu, tādēļ nav viegli. Mēs sludinām, bet paši nedrīkstam palikt Dievam atmetami. Būt modrībā, ticības pastāvībā, palikt ar gaišumu sirdī, kaut apkārt ir tumsa, tas ir vien Dieva spēkā iespējams. Arī velns nesnauž un neguļ, bet aktīvi darbojas, tādēļ jo grūtāk ir atšķirt patiesību no meliem, būt tajā pusē, kur vēl šobrīd neredzi izdevīgumu, palikt vientulībā uz šaurā ceļa. Bet ir laba ziņa – šis šaurais ceļš ved uz dzīvību, īstu, patiesu, mūžīgu! Ja mēs nepastāvēsim Viņa vārdā, tad kurš???

       Mums kā draudzei nav konkurences, jo Dieva bērniem nav ar ko sacensties, nekā līdzvērtīga draudzei šajā pasaulē nav un nebūs, un nav nekā cita, ar ko to salīdzināt, tāpēc esam laimīgi draudzē, kur varam draudzēties ar citiem Dieva bērniem, nebūt vieni paši. Neviens pats par sevi nespēj palikt ilgi ticībā, tāpēc Kristus ir cēlis draudzi.

       Mēs neesam apslēpti – ne Dievam, ne pasaulei. Esam ierauti lielā informācijas gūzmā. Un lielākā daļa no pasaules piedāvātās informācijas cilvēkam ir nederīga un nekam nepielietojama. Esam aicināti būt kalnā – kopā ar Kristu kalnā, pie Viņa krusta - reizē pie nāves un uzvaras krusta. Ja arī lielākā daļa cilvēku Dieva vēsti cilvēcei ignorē, tomēr vēl jau paliek draudze, kur var sastapt Dievu, jo Viņš ir solījis būt Savu bērnu vidū. Mēs esam kalnā ar Kristu, jo Viņš mums atklāj to – kas nenoveco. To, kas dziedina, to, kas glābj, to, kas modina un augšāmceļ – būt Dieva bijībā un neizturēties vieglprātīgi pret grēku. Turpināt lūgt, pateikties, lasīt Dieva vārdu, mīlēt un strādāt.

    Māc. Ilgvars Matīss    .............................................................................................................................................            

    Reiz zvejnieks ar savu laivu veda pāri ezeram kādu cilvēku. Vedamais steidzināja zvejnieku un sacīja:

    – ātrāk, es kavēju darbu!

    Ieraudzījis, ka uz viena aira ir rakstīts Lūdzies un uz otra Strādā, cilvēks vaicāja:

    – Kam tas vajadzīgs?

    Lai atcerētos – atbildēja zvejnieks – lai neaizmirstu, ka ir jālūdzas un jāstrādā.

    – tas, ka jāstrādā man ir skaidrs, bet kam tad vajadzīga lūgšana – atmetis ar roku, sacīja vedamais – tas taču nav obligāti. Nevienam lūgšana nav vajadzīga, kādēļ vispār laiks ir jātērē tai?

    – nav vajadzīga lūgšana? – pārvaicāja zvejnieks un izvilka airi, uz kura bija rakstīts Lūdzies, un turpināja airēt ar vienu airi. Laiva sāka griezties uz vietas.

    – Redzi, kāds darbs bez lūgšanas. Uz vietas griežamies un nav nekādas kustības uz priekšu. No tā varam secināt, ka lai sekmīgi peldētu dzīves bangainajā jūrā, ir vajadzība stingri turēt rokās abus airus: Lūgšanu un Strādāšanu.

     Kāpēc draudze?

    Mūsu Debesu Tēvs mums – kā saviem mīļajiem bērniem ir devis daudz labu un svētīgu lietu, ko iemantot un lietot šajā pasaulē. Un nenoliedzami, ka viena no svētīgajām lietām, kas mums dotas – ir draudze. Kāpēc draudze?

    • Lai ikvienu meklētāju ievestu tuvākās attiecībās ar Dievu, kas katram kristietim dod piepildījumu un dziedināšanu.
    • Lai būdami daudzi, bet vienā - Kristus miesā, liecinātu pasaulei par jaunu dzīvi Kristū;
    • Lai mācītos Bībeles lasīšanā, lūgšanās, ticībā un paļāvībā;
    • Lai apliecinātu Dieva mīlestību līdzcilvēku vajadzībās. Un zināt – katrs draudzes loceklis ir NOZĪMĪGS. Katram draudzes loceklim ir savs UZDEVUMS. Katra uzdevums ir SVARĪGS.
    • Lai stiprinātu viens otru kā garīga ģimene un pildītu tās pavēles, kas dotas Jaunajā Derībā un kuras izpildāmas tikai sadraudzībā – Mīliet viens otru! Nesiet viens otra nastas! Iedrošiniet viens otru! Piedodiet viens otram!

     Un tā  šoreiz divas sarunas  – ar draudzes mācītāju Ilgvaru Matīsu un draudzes vecāko Ivetu Zvirgzdiņu.

  13.  Saruna ar mūsu draudzes mācītājs - Ilgvaru  Matīsu.

    Lūdzu, īsi par sevi: 31 gads, dzimis Alūksnē, bērnība pavadīta  Alūksnes novadā (Maliena, Beja), Cēsu mūzikas vidusskola, Lutera Akadēmija, vīrs, tēvs, mācītājs. Kopumā pavisam parasts cilvēks.

    1.      Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva?

    Ceļš pie Dieva bija ceļš uz baznīcu. Mamma bija tā, kura stāstīja par Dievu, kad tikko sākās atmodas laiks, jo pati sāka iet iesvētes mācībās. Un ja mamma tā saka, ka ir Dievs un ir debesis, kāds gan iemesls neticēt? Nebija tāda doma, ka mamma varētu melot. Un kāds gan tam būtu iemesls? Sākās braukšana uz baznīcu, Bībeles lasīšana mājās, lūgšanas, braucām ar ģimeni katru gadu uz kristīgajām nometnēm. Tikāmies ar Somu kristiešiem, kuri brauca ciemos, viņi mani vienmēr pārsteidza ar savu nesavtību. Domāju, no kurienes tāda beznosacījuma mīlestība. To pa īstam tikai tagad esmu aptvēris, no kurienes… tāpat arī manas mammas nesavtība, pieņemot audzināšanā audžubērnus, šis viņas aicinājums arī sniedz Dieva mīlestības piemēru; arī to saprotu tikai tagad.

    2. Kā Tu atsaucies Dieva aicinājumam – kļūt par mācītāju?

    Man vienmēr patika runāties ar mācītājiem par ticību un Dievu. Un ar laiku sapratu, cik tas ir brīnišķīgi – man tas šķita, kā labākais, ko vispār var darīt uz pasaules – stāstīt citiem par Dievu! Un tad arī apkārtējie, kuri redzēja, cik ļoti mani tas aizrauj, teica, ka tad tieši tas arī jādara. Tas ir tas, kā Dievs darbojas un aicina – caur citiem. Taču šim aicinājumam nav tāds noteikts sākuma punkts. Manuprāt, Dievs cilvēku gatavo visu mūžu un vēl joprojām nejūtos īsti gatavs… Dievs visu laiku mani kaut kam gatavo…

          Otra mana interese – klasiskā mūzika, kuru apguvu mūzikas vidusskolā - tagad saprotu – cik ļoti bija  vajadzīgs posms dziļākai domāšanai un satura izpratnei, un ne tikai mūzikā…

    3. Kas, tavuprāt, ir svarīgākais kalpošanā?

    Svarīgākais ir mīlēt. Mīlēt Dievu, kurš tev kalpo un mīlēt cilvēkus, kurus Viņš tev uztic mācīt.

     4. Kā Tu ikdienā piedzīvo Dieva vadību, un ko Tev dod ticība Viņam?

    Ik uz soļa piedzīvoju to, kā Viņa vadībā viss atrisinās ik reiz,  kad šķiet -  nu jau nekas nevar izdoties un priekšā kārtējā neveiksme… bet  Dievs šīs neveiksmes vērš par labu. Ticība dod redzēšanu pāri. Pāri grūtībām, pāri redzamajam, pat pāri laicīgai nāvei, tā dod uzvaru pār visu ļauno.

    5. Ko tu gribētu liecināt par Dieva darbiem un brīnumiem savā dzīvē un kalpošanā?

    Vislielākais brīnums manā dzīvē ir Kristus krusts – brīnums, ka Dievs mani mīl tādu, kāds esmu, tas nav pašsaprotami. Arī tas, kā Viņš prot izmantot necienīgus un grēcīgus cilvēkus (tai skaitā mani) tam, lai paveiktu labas lietas. Bērna dzimšana ir brīnums un varavīksne ir brīnums. Cilvēku nesavtība ir brīnums.

    6. Kas, tavuprāt, ir draudze un ko Tu vēlies tajā paveikt?

    Draudze ir Dieva bērni, Kristus mācekļi, kas pieaug ticībā, kopā nākot, lūdzot, slavējot, pielūdzot, daloties, draudzējoties, saņemot pašu Dievu, viens otru atbalstot un sludinot – tā ir draudze. Mani vairāk interesē, ko Dievs vēlas tajā paveikt. Protams, man ir kādi sapņi… gribētos, lai draudze būtu pieejama ikdienā visiem, lai mēs būtu spējīgi vairāk darboties diakonijas laukā… bet pats galvenais, protams, lai tā paliktu uzticīga Dieva vārdam, pretotos grēkam, dzīvotu ikdienā ar Jēzu un sludinātu Jēzu Kristu.

    7. Ko tu novēlētu savai draudzei?

    Novēlētu pieaugt mīlestībā un dievbijībā, Viņa klātbūtnes patiesā  apjaušanā -  šeit un tagad. Un prieku – prieku par visu, ko Dievs mums sagatavojis!

    8. Ko tu vēlētos, lai draudze lūdz par Tevi?

    Gudrību kalpošanā.

     

     

  14. Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!(Rom.1:7)

    Saruna ar draudzes vecāko - Ivetu Zvirgzdiņu.

    Lūdzu, īsi par sevi.

    Māsa Kristū - esmu kopš 2011. gada 20. novembra. Tad aizsākās manas dzīves otrais - gaišākais posms.

    Pirmā posma aizsākums ir Mālmuižā „Vārpu” mājās 27.11.1967. Tur aizskrēja mani jautrākie, bezrūpīgākie 7 gadi. Manas dienas ritēja gaišas un saulainas, rudzu puķēm, bezdelīgactiņām, purenēm pušķotas.  Ziemas dienas ritēja sniegotas - leduspuķēm  un  lāstekām rotātas.

    Tā skreja dienas, darot labas lietas un ne tik labas, bet par sliktajām citā intervijā. Pie gaišajām lietām pieminēšu savu draudzeni, kopš sevi atceros, Mairu Lūkinu.  Viņai bija nopietns uzdevums ganīt lielu pulku aitu, būs bijis ap 100, manas iemaņas gan bija mazas, bet laiku īsināt man labi padevās jau  tais laikos.

    Skolas gaitas, 1.klasē uzsāku Mālu pamatskolā. Bet jau 2.kl. man bija jāiztur  nopietna pārbaude -  jāmēro ceļu no Mālmuižas uz Lizumu, jo Mālu skolu slēdza .Tā ka par mazdūšību es nevaru žēloties, jo uz skolu bija jātiek un viss… Lizuma vsk. ir mana skola no 2-11.kl. Gaišākā no audzinātājām visus gadus bija Silvija Ulaste.

    Kad klases stundā bija jāuzraksta ziņas, par ko vēlos kļūt, mana vienīgā skaidrā doma bija - vēlos palīdzēt cilvēkiem, citu neko nezināju, kā vien medicīnu. Jo tā tiešām palīdz cilvēkiem. Tā iestājos 5.Medicīnas skolā . Slimnīcas manā pusaudžu vecumā tika apmeklētas daudz un viss tajās man likās - gaišs, balts, tīrs, tāda īpaša vide.

    Pabeidzot māsu skolu, stājoties darbā Gulbenes slimnīcā, uz brīdi ļoti, ļoti vajadzēja zobārstniecības māsu, un es piekritu šim piedāvājumam… Un tā no 1995. līdz 1988. gadam arī rūpējos par zobārstniecības nodaļu. Tad papildus tika piedāvāts darboties privātā zobārstniecībā, kur tad darbojos līdz pat  šim brīdim. Paralēli šim pieņēmu arī izaicinājumu un 1999. – 2000. gadam apguvu zobu higiēnistes profesiju, kur strādāju arī šobrīd.

    2. Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva?

    Mans ceļš pie Dieva ir bijis garš, caur ērkšķiem, caur gravām un vīteņiem. To visu, mīļie, vienā avīzē pat nevar aprakstīt. Manu ceļu spilgti raksturo glezna, kurā Jēzus klauvē pie durvīm, kas aizaugušas ar vīteņiem un ērkšķiem. Pie manas sirds - Jēzus klauvēja 7X77 reizes… līdz beidzot es viņu sadzirdēju. Tātad ,mani mīļie lasītāji , kā saprotat no matemātikas viedokļa… cik daudz mazu stāstiņu es varētu jums pastāstīt. Bet šoreiz  vienu, manu vis  vis visspilgtāko. Gadu nevaru pateikt.. Gulbenes VIDUSSKOLA tolaik rīkoja Ziemassvētku pasākumu mūsu baznīcā. Es nekad vēl nebiju bijusi tajā, bet ļoti, ļoti vēlējos tur nokļūt. Sarunājām ar vīru Jāni, ka iesim reizē. Dēls Helvijs jau arī aizies turp ar draugiem. Es, protams, vēl darbā, vēl pēdējā brīdī aizeju līdz pastam, nosūtīt darba atskaites ,bet ko nu… tikmēr Jānis atnāk uz darbu un redz  - logi tumši un nodomā, ka esmu laikam jau baznīcā. Sākas mans ceļš - es gaidu, gaidu…  neviens nenāk,  zvanu… neviens neatbild, satraukta skrienu uz mājām, bet arī tur neviena nav… bet ārā - tumš, sniegs, mitrs, nu vienvārdsakot - briesmīgs laiks. Brienu pa taisnāko ceļu uz Baznīcu, jau kavēju… puņķojos un raudu reizē… mani -  vienu!!! uz šī skaudrā ceļa atstājuši… Esmu klāt, atveru durvis… un tur viss gaišs!!! silts, pilns ar bērniem un visi priecīgi…. un starp visiem arī manējie - smaidīgi un laimīgi… Tādas man palikušas atmiņas, ja paliec viens uz tumša  ceļa, cik tad ir skumji sirdī…

    3. Kad kļuvi par kristieti, kas Tavā dzīvē mainījās?

    Kļūstot par māsu Kristū, manā dzīvē bija dažādi posmi. Vienmēr būs un paliks atmiņā pati kristību diena  - 2011. gada 20. novembris. Tā bija īpaša diena mums trijiem – man, Jānim un Helvijam, kad tikām KRISTĪTI  - TĒVA  DĒLA un SVĒTĀ GARA VĀRDĀ. Dievs novembra dienu bija svētījis ar tik spožu sauli, kas vārdos nav aprakstāma... Un tik spoži  tā iespīdēja dievnamā, ka man, sēžot pirmā sola pašā stūrītī, saule apžilbināja acis, tam var ticēt… var neticēt, bet tā notika…

    Kļūstot par KRISTIETI, uzreiz jau pārmaiņas nenotika…  tas vienmēr notiek  pa mazam solītim - Dievu lūdzot, saucot palīgā, pasakoties par uzklausītajām lūgšanām, kas arī palīdz apjaust Dieva spēku, plašumu, dziļumu, augstumu… Tikai  pieņemt kristību un iesvētību, ar to vien nepietiek - lai varētu  satvert Dieva roku un iepazīt Viņu. Lai kā Viņa bērni mēs turētos pie viņa rokas, ir jāiet Dieva skoliņā. Dieva skoliņa manā skatījumā - ir draudze, baznīca, Alfas kurss, Bībeles stundas un, protams, mazajiem Svētdienas skola. Es domāju - lai cilvēks tiešām varētu noturēties uz pareizā, šaurā ceļa -  ir jābūt KRISTĪGĀ DRAUDZĒ .

    Un tikai esot kopībā  - mēs varam piedzīvot īsto Dieva svētību un prātu kāds Viņam ir uz mums katru.

    4. Pastāsti par savu kalpošanu draudzē?

    Draudzē iesāku kalpot kā kasiere. Dūša nebija īpaši liela, bet neatteicu draudzes māsām, un Dievs palīdzēja, neatstāja mani un  izveda  šai kalpošanai cauri.

    Un deva drosmi šo amatu nodot tālāk, māsai Inai.

    Aiz savas ziņkārības esmu nedaudz arī palīdzējusi māsai Līgai pie grāmatu galda, patika arī padziedāt ar meitenēm senjoru ansamblī. Man patīk visu pamēģināt… Pie draudzes mielastu organizēšanas arī ir mana aizraušanās, tai skaitā talku zupu vārīšana. Pie ALFIŅAS organizēšanas arī mani var just. Šeit būtu vietā sakāmvārds, kas radās ceļojot uz Franciju uz TAIZE - „manis reizēm ir pa daudz… ” Bet, mīļie lasītāji, draudzes brāļi un māsas, nav cita varianta man. Dievs man ir piešķīris tādu garu! Ja ir kādas pretenzijas, tad no sirds, lūdzu, vērsieties ar lūgumiem pie mana radītāja –DIEVA.

    5. Kā Tu ikdienā piedzīvo Dieva vadību, un ko Tev dod ticība Viņam?

    Kā es ikdienā piedzīvoju DIEVA vadību? Tas ir pats neuzrakstāmākais jautājums. Jo katra diena ir kā Dieva brīnums. To jau es liecināju pie Raipala ezera, pēc mūsu brīnišķīgā pārgājiena. Dievā vadot dienas, viss, viss ir iespējams un sasniedzams, tikai  nevajag lauzties ar savu cilvēcisko spēku, bet dot DIEVAM laiku, lai Viņš darbojas un lai notiek  Viņa prāts, ne manējais.

    Dievā vadītas dienas ir interesantas un neparastas, kā interesanta filma, viena sērija ir beigusies, bet nekad nezini, kas sekos nākamajā… Protams,  ir pārbaudījumi, bet kā mēs tos pārciestu, ja nebūtu DIEVA  - TĒVA, kam lūgt stiprinājumu un padomu..

    „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat, bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt”

    (Mateja 1,28)

    6. Ko tu gribētu liecināt par Dieva darbiem un brīnumiem savā dzīvē un kalpošanā?

    DIEVA BRĪNUMS IR MŪSU DRAUDZE UN DIEVNAMS. Pēc cilvēciskā prāta mums jau bija jānāk pāri DIEVA dusmībai un sodam. Bet tas ir mūsu pasaulīgais, cilvēka domu gājiens. DIEVS domā citādi. Viņš redz mūsu sirdis, žēlo dienu no dienas un vada uz priekšu.

    7. Kas, tavuprāt, ir draudze un kādu Tu šobrīd to redzi?

    Draudze ir DIEVA SKOLIŅA . Un tajā  iet daudz, daudz  skolnieku, dažādās klasēs, un vienā klasē varbūt ir jau daudzus, daudzus gadus. Bet skolotājam  ir jābūt tik spēcīgam, lai nojaustu, kurš kurā klasē mācās. Kā MAGNUSS BENGTSONS IR TEICIS – viņam jāzina - kādu barību, kuram vajag … dažam vēl tikai mātes pienu, bet kādam  var dot jau ko cietāku.

    Mūsu draudze ir izcila un DIEVAM IR LABS PRĀTS UZ MŪSU DRAUDZES GANU, MĀSĀM UN BRĀĻIEM! JA tā nebūtu, tad, draugi,  mēs te viens otra domu graudus nelasītu...

    8. Ko tu novēlētu savai draudzei?

    Draudzei, kā arī pati sev,  joprojām novēlu tikai Dieva mieru. Jo Dieva miers ir atkarīgs no Dieva žēlastības mūsu sirdīs, un tas var gan  pieaugt, gan sarukt. Jo labāk mēs pazīstam Dievu un mūsu Kungu Jēzu Kristu, jo vairāk žēlastības un miera mūsu sirdīs.

    „Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.”(Jņ.14;27)

    9. Ko tu vēlētos, lai draudze lūdz par Tevi?

    Ko lūgt? Mēs visi kopā par mani un katrs par sevi. Un  katru vakaru varam lūgt Mātes Terēzes lūgšanu:

    Ak, JĒZU, palīdzi man dāvāt pastāvīgu Tavas klātbūtnes izjūtu ,vienalga kur arī es ietu. Piepildi manu dvēseli ar savu Garu un ar savu dzīvi. Ienāc manī un valdi pār manu būtību tik pilnīgi, lai visa mana dzīve būtu Tavas dzīves starojums. Apgaismo caur mani un valdi pār mani tā, lai katra dvēsele kurai tuvojos, varētu sajust Tavu klātbūtni manā dvēselē. Lai raugoties manī, tā  neredzētu mani, bet Tevi manī. Tā es starošu ar Tavu spīdumu un varēšu būt gaisma citiem. Visa mana gaisma nāk no Tevis, Jēzu, pats vissmalkākais stars nebūs mans. Tas būsi Tu, kas apgaismosi citus caur mani. Āmen.

     

  15. Laiks domāt...

         Lasu un domāju… mūsu draudzes mācītājs Ilgvars Matīss aicina atbrīvoties no Gosupes velna. Kādu vētru sacēlis šis fakts! Un kāpēc? No kā mums ir bail atbrīvoties, ko mēs cenšamies aizstāvēt un paturēt? Vai tiešām tas ir apbrīnas un apskates vērts objekts…? Kam godu un slavu tas nes un ko tas ceļ? Daudz un dažādas varas un laiki vēlušies pāri mūsu zemītei, nevienam arī nav noslēpums, ko atnesa mums padomju laiks… Dieva nav un Dievnami lielākoties vai nu pārvērsti par kādām noliktavām vai vienkārši nopostīti. Taču šajā pasaulē vieta nepaliek tukša – ja nav Dieva Gara, tā vietā nāk cits… tieši tāpēc tas ir laiks, kas sev līdzi nes tik daudz salauztu, nelaimīgu cilvēku likteņus un stāstus. Cik maz, man šķiet, es nezinu nevienu pašu cilvēku, kas bijis patiesi laimīgs šajos gados. Atliek aizdomāties – kāpēc? Un šādā laikā nav grūti celt pieminekli velnam… jo tāds gars valda visapkārt. Ja nebūvējam Dievnamus, godinām un ceļam pieminekļus – velniem. Nu kas tur liels? Bet vai tā patiesi ir?
       Šķiet, visā strīdā, kas šobrīd ir aizsācies un veltin veļas pāri – visvairāk jau pašam mācītājam – ir daļa arī no gadsimtiem ieilgušā, mūžsenā jautājuma – ko darīt ar to latviešu folkloras daļu, kas kristīgam cilvēkam nav pieņemama, vēl vairāk - atmetama? Bet viens jautājums rada citu jautājumu – vai kristīgs cilvēks ir sapratis, kas ir ticības dziļākā būtība un jēga? Kā ir ar mūsu ausīm, acīm un sirdīm… Neviens jau netaisās mums neko atņemt – ne mīļās, labās pasakas, ne teikas, neko citu, bet novilkt robežu un saprast – kas no visa patiešām ir labs, bet kas vienkārši atmetams… un te nu runa par to, cik bieži paši savās dzīvēs ieaicinām ne Dieva Garu, bet gluži pretējo – ļauno. Un tad, kad seko kādas nelaimes vai likstas – izbrīnā raustām plecus un nesaprotam – kas notiek? Bet kas tad notiek? Ja saucam sevi par raganām, velniem, tos godinām, tiem sekojam, tad to arī saņemam – jo tādu garu ieaicinām savā dzīvē. Ko lai saka – mīļie latvieši… tik ļoti bieži lepojamies ar to, ka saucam sevi par kristiešiem, vēl vairāk – sakām, ka esam luterāņi vai katoļi, vai arī kādas citas konfesijas pārstāvji, bet patiesībā… kas notiek mūsu sirdīs, mūsu prātos… šķiet, esam garīgā snaudā… ne īsti izprotam folkloru, ne kristīgo ticību. Šķiet, tā, kā tas šodien ir moderni – no visa pa druscītei… kā kārtīgam latvietim – nedaudz ticības, nu tā – sak – nokristījos – tagad var droši dzīvot – esmu kaut kādu Dieva vēlību ieguvis, nu un viss pārējais, protams, horoskopi – laimīgai nākotnei, tad vēl nedaudz klāt no visa ko piedāvā austrumu reliģijas, un kas galā… apjucis latvietis… ne īsti skaidrs – ko meklē, neko atrod. 
       Velns - Svētie Raksti to nosauc ļoti tiešā un skaudrā vārdā – sātans – arvien nāk nevainīgi… nu tā… it kā starp citu, kā nevainīgs joks… gluži kā šis, it kā „piemineklis velnam”… Bet kaut uz mirkli apstājieties un aizdomājieties… vai tiešām tas ir labākais, ko varam dot saviem bērniem, mazbērniem, kurš no mums patiesi gribētu skatīt un sastapt savā dzīvē šo ļaunuma, dusmu, atriebības simbolu, vēl vairāk - patiesi esošu un pastāvošu spēku? Un tas ir joks vai „piemineklis velnam” tikai tik ilgi, kamēr neaizdomājamies un neatveram acis…
       Šķiet, kaut ko tādu piedzīvojam pirmo reizi savā mīļajā, Dieva svētītajā zemītē Latvijā… Laikam ir laiks pateikt sev un citiem – mēs gribam dzīvot tādā zemē, kur Dievs svētī Latviju! Un tieši tāpēc, ļausim Dievam to darīt! Jo mazāk godināsim un kultivēsim sātana garu, jo labākā un svētīgākā Latvijā mēs dzīvosim. Lai Dievs mūs visus uz to vada!
    Māsa Kristū Inga
    P.S.
    Nevienu neesmu mēģinājusi tiesāt personīgi vai konkrēti, bet ļoti bieži dzīvojam kādos kolektīvos pašapmānos un tumsībā… Paldies, tiem drosmīgajiem, kas uzdrīkstas ieraudzīt un likt aizdomāties arī daudziem citiem un mainīt savas dzīves un ieradumus par labu un gaišāku nākotni jaunajai paaudzei! Paldies, mācītājam Ilgvaram Matīsam par uzdrošināšanos! 
    Es ticu, ka mēs esam domājoša un inteliģenta tauta un vairāk domājam un izdarām secinājumus, nekā kliedzam un dusmojamies tikai tāpēc, ka to dara vēl kāds cits. 
    Mīļie kristieši – atcerēsimies – Dievs visiem ir viens, un tikai Viņā ir patiesība un glābšana!
    Paldies!

  16. Labdien, novada iedzīvotāji!

     

    Novada izaugsmei es vēlu visu to labāko. Taču jāatzīst, ka mūsu novadā ir lietas, kas novadu ceļ un arī, kas gremdē.

    Viena no lietām, kas mūsu novadu gremdē, ir netālu no Velēnas luterāņu baznīcas esošais piemineklis ,,Gosupes velns’’ ar norādēm uz atrašanās vietu daudz vairāk, kā uz novada dievnamiem.

    Svētie Raksti saka: ,,Un nedodiet vietu velnam’’  (Ef. 4:27).

    Ne velti arī velna vārds pat Bībelē dažādos izdevumos rakstīts ar mazo burtu, lai nepiešķirtu tādu godu, kā cilvēkiem un vietām, kuru vārdi rakstāmi ar lielo burtu. Un arī dažādās Rakstu vietās ir teikts, ka visi cilvēka netikumi, viss ļaunais nāk no velna. Bībelē viņš tiek saukts arī par kārdinātāju un apsūdzētāju. Ņemot to vērā, šādu pieminekli vajadzētu likvidēt, noņemt norādes un pārstāt to saukt par ievērojamu apskates objektu vai Gulbenes novada ,,pērli’’. Šāds piemineklis neko labu neliecina.

    Mūsu Valsts himnā mēs dziedam ,,Dievs, svētī Latviju’’, bet ja tajā pašā laikā lepojamies ar pieminekli velnam, tad nonākam lielā pretrunā.

    Līdzīgi kā 1991. gadā tika demontēti pieminekļi V. I. Ļeņinam, tā arī ir pienācis laiks nojaukt šo Viļa Zvaigznīša 1955. gadā (ateisma propogandas laikā) veidoto skulptūru. Pat caur it kā nevainīgām teiksmām un leģendām velns cenšas mūs apmānīt un iespiesties mūsu dzīvē un vidē.

    Katrs mēs savā dzīvē pieļaujam kādas kļūdas un aplamības, taču šis nu ir kas tāds, ko mēs varētu kopīgi virzīt uz labu iznākumu!

    Gulbenes novadā ir patiešām daudz skaista, ko redzēt un par ko priecāties. Gan mans, viedoklis, kas ir saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, gan arī daudzu citu novada iedzīvotāju viedoklis ir, ka no šī pieminekļa velnam vajadzētu atbrīvoties.

    Tūristu apmeklējuma skaitam nevajadzētu kalpot par nozīmīgu argumentu. Arī stipro alkoholu viena daļa iedzīvotāju mēdz lietot katru dienu, taču tas nav arguments tādēļ to atzīt par labu paradumu. Darīsim mūsu vidi gaišāku un patīkamāku!

     

    Vēlot iedzīvotājiem visu to labāko – gan labklājību, gan arī garīgu izaugsmi, patiesā cieņā,

    Gulbenes novada luterāņu draudžu mācītājs I. Matīss.

     

    P.S. ,,Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums; tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums’’ Jk. 4:7-8)

  17. Kāpēc lūgt?

    Laikam jau katram kristietim savā gājumā ir nācies atbildēt uz šo jautājumu: kāpēc lūgt? Un patiesi, kāpēc? Ja jau pat Svētie Raksti apliecina: “ jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.” (Mateja 6: 8). Kā nu būt? Ja jau Dievs visu zina, pirms mēs Viņam ko lūdzam, vai tad mums vēl sevi būtu jāapgrūtina – jāveltī savs laiks, sava vēlēšanās un visu sevi šai nodarbei? Kam ir vajadzīgas mūsu lūgšanas – Dievam vai pašam lūdzējam? Mana atbilde rodama šajās pārdomās. 
    “Es zinu, Kungs, ka lūgšanas spēku nedrīkst pārprast. Lūgšana nav buramie vārdi, tā neizmaina Tevi, Kungs, nedz tā arī liek Tev darīt to, ko mēs sev mēdzam iztēlot kā ļoti nepieciešamu. Mūsu lūgšana vienīgi dod Tev iespēju pārveidot mūsu sirdis. Tā liek mums saprast, ka, lai cik arī smagos apstākļos mēs būtu, Tu esi pietiekami stiprs, lai mums izcīnītu šajā cīņā uzvaru un lai mūs vadītu. Pateicoties lūgšanai, mēs spējam rast tādu sirdsmieru, kas palīdz izturēt ciešanas, nezaudējot spēju mīlēt. Caur lūgšanu Tu dāvā mums tādu iekšēju mieru, kuru mums vairs neviens nespēj atņemt. Un tas ir miers, kuru mēs varam dāvāt citiem...”
    Mīļais Dievs, dāvā mums žēlastību saskatīt lūgšanas brīnumu, ieticēt tam un nepagurt - lūgt!

  18. Ko man nozīmē tevi mīlēt... 

    Pārdomas Mātes dienā (no māc. I.Matīsa uzrunas dievk.)

    Kad pēc vienpadsmit kopdzīves gadiem mans vīrs paziņoja, ka ir iesniedzis šķiršanās prasību un pārvācas dzīvot citur, mana pirmā doma bija par bērniem. Vai es spēšu iemācīt bērniem visu, kas viņiem nepieciešams. Katru svētdienu mēs gājām trijatā uz baznīcu, bieži runājām par labo un ļauno, pareizo un nepareizo, bet es skaidri redzēju, ka neizdodas izveidot pietiekami ciešu saikni ar bērniem. Kādā mātes dienā mēs aizgājām uz baznīcu. Altāra abās pusēs bija novietoti rati ar skaistiem ziediem podiņos. Dievkalpojuma laikā mācītājs teica, ka būt mātei ir viens no grūtākajiem uzdevumiem dzīvē, ka šis darbs ir pelnījis atzinību un pateicību. Tad viņš aicināja visus bērnus panākt uz priekšu un izvēlēties skaistu ziedu, ko uzdāvināt kā mīlestības un atzinības simbolu. 
    Mans dēls un meita, sadevušies rokās, kopā ar pārējiem bērniem devās uz altāra pusi, lai izvēlētos. Mēs bijām pieredzējuši grūtus brīžus un tieši tāda uzmanība bija tas, kas bija vajadzīgs. Es lūkojos uz skaistajām begonijām, zeltainajām kliņģerītēm un violetajām atraitnītēm un iztēlē jau meklēju vietu dārzā, kur iestādīšu bērnu izraudzīto puķi. Biju pārliecināta, ka viņi, apliecinot savu mīlestību noteikti atnesīs man kādu skaistu augu. Manējie bērni šo uzdevumu uztvēra ļoti nopietni. Citi jau sen bija izvēlējušies, bet manējie arvien vēl domāja. Tad platiem smaidiem bērni lepni nāca pa baznīcas eju pie manis un pasniedza šo pateicības dāvanu Mātes dienā. 
    Tad kādu mirkli es pārsteigta blenzu uz salauzīto un novārgušo dīgstu, ko dēls turēja rokās, līdz beidzot, gluži vai pamirusi, pieņemu no viņa šo dāvanu. 
    Mani bērni acīm redzami bija izvēlējušies mazāko un slimāko augu – tam pat nebija ziedu. Lūkodamies savu atvašu smaidīgajās sejās, es redzēju, cik ļoti viņi lepojas ar savu izvēli. Viņi ar nodomu bija paņēmuši tieši šo augu. Un man bija jājautā, kāpēc no visiem skaistajiem ziediem viņi izvēlējušies tieši šo. 
    Mans dēls ar milzīgu lepnumu atbildēja: ''Izskatījās, ka šim augam ļoti vajag tevi, mammu! ''
    Man pār vaigiem ritēja asaras, un es cieši apskāvu savus bērnus. Viņi tikko bija uzdāvinājuši man labāko Mātes dienas dāvanu, kādu vien varēju iedomāties. Mans smagais darbs un upuri nebija velti – ar maniem bērniem viss būs kārtībā.'' 
    (Patrīcija A. Rinaldi)

  19. Bībeles draugu līga aicina uz pārdomām...

    Vēstule Ebrejiem 5:11-6:8

    11 Par to mums būtu daudz ko runāt, bet ir grūti darīt to saprotamu,
    tāpēc ka jūs esat kūtri palikuši dzirdēt.
    12 Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības.
    13 Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir
    bērns.
    14 Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu.
    1 Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai, nelikdami atkal pamatu ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ticību Dievam,
    2 ar mācību par kristībām, roku uzlikšanu, miroņu augšāmcelšanos un mūžīgo tiesu.
    3 Arī to mēs darīsim, ja Dievs atļaus.
    4 Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas,un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki,
    5 un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamā laika spēkus,
    6 un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit
    krustā un liek smieklā.
    7 Jo zeme, kas uzsūkusi bieži līstošo lietu un audzē stādus, derīgus tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, saņem svētību no Dieva,
    8 bet, kas ērkšķus un dadžus audzē, ir nederīga un lāstam tuvu, tās gals ir ugunī.

    ________________________________________

    Briedums

    Mūsdienās cilvēki sūdzas par laika trūkumu. Dievs ir pacietīgs ar mums.
    Viņš redz mūsu dzīvi no sākuma līdz beigām un pacietīgi vada tai cauri. Padomā mirklīti par to!

    Mūsdienās cilvēki ir izdomājuši daudz ko, lai ietaupītu laiku – apģērbus nepērk veikalā, bet pasūta internetā, ar draugiem sazinās caur datoru,jo sarunas un tikšanās prasa laiku, kas taču tā jau ir tik maz. 
    Šādā trakā skrējienā mēs bieži neveltām savai garīgajai dzīvei pietiekami daudz laika – ātras lūgšanas, ātrs lasījums, viss. Tomēr tādā veidā mūsu garīgā izpratne par lietām nekad nevar pieaugt un mēs visu mūžu tā arī paliksim garīgi bērna līmenī (5,12-13). Vēstules autors brīdina no tādas„garīgas diētas”, kad mēs vēl joprojām lietojam pienu, kaut arī sen jau vajadzētu ēst stingru barību. Mēs baidāmies diskutēt par teoloģiskām
    tēmām, kas mums liekas smagas, bet labāk atkal un atkal pārrunājam tās lietas, kas mums ir labi pazīstamas –Kristus upuri, mūsu atgriešanos (6,1) un citas tamlīdzīgas. Varbūt kādam šķitīs, ka mācītāja uzdevums ir zināt pamatīgākas lietas, mums pietiek ar klausīšanos. Tomēr vēstules autors brīdina, ka šāds līmenis var novest pie tā, ka mēs nemaz neizprotam taisnību (5,13). Mēs nespējam atšķirt labu no ļauna, pareizu rīcību no nepareizas. Tieši tāpēc jau nākas saskarties ar gadījumiem,kad kristīgi cilvēki melo, aprunā, pārkāpj laulību. Sekošana Jēzum,Dieva Vārda mācīšanās ir process, kam jāilgst visu dzīvi, tikai tā mēs varam sasniegt patiesu briedumu.
    Autors domā, ka katram, kas ir atzinis Jēzu, ir bīstamība atkrist no
    ticības. Tieši tāpēc viņš brīdina, lai mēs veltām laiku Vārda
    studēšanai, lai netopam slinki un kūtri, jo savādāk var gadīties, ka
    vairs neatšķiram patieso mācību no meliem (6b.p.).

    Pārdomā savu kristieša dzīvi. Kā tev šķiet – vai tu esi nobriedis
    ticībā? Lūdz, lai tu saprastu, kas tev nepieciešams, lai tu pieaugtu ticībā un nestāvētu uz vietas.

  20. Domāts lasīšanai, lai domātu...

    Reliģiskais sajukums - durvis islāma invāzijai.

    Pārpublicēts no interneta vietnes  www.laikmetazimes.lv.

    Autori: As.prof. R. Kokins, Alise Jesenska, “Apollo” (intervija); Ervīns Jākobsons (komentārs). 

    Kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru kristietis, mazliet hinduists, budists, tic horoskopiem un iet pie pūšļotājiem. Rezultātā sanāk šizofrēnija! - tā par ezoterisko mistrojumu, kas ir personību degradējošs un rada garīgu apjukumu, kas savukārt ir laba augsne islāma ienākšanai Eiropā, saka Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes asociētais profesors, luterāņu mācītājs Ralfs Kokins. Intervijā portāla “Apollo” žurnālistei Alisei Jesenskai viņš skaidro, kāpēc Rietumu sabiedrība kļūst vārga, gļēva un izmirst, bet neierobežotā imigrantu uzņemšana ir pašnāvnieciska un interpretējama kā islāma karagājiens pret Rietumu civilizāciju. Saīsināti viņa domas piedāvājam arī “Laikmeta zīmju” lasītājiem.

    ****

    Reliģija kā prece lielveikalā

    - Vai piekrītat, ka šobrīd norit civilizāciju sadursme, uz ko 20.gadsimta 90.gadu vidū norādīja amerikāņu politologs Semjuels Hantingtons? Kā jūs raksturotu šobrīd pasaulē notiekošo?

    - Visa pasaules vēsture zināmā mērā ir dažādu kultūru un civilizāciju sadursme. Šodien šis process vienkārši turpinās. [..] Neviena kultūra vai civilizācija nav pašsaprotama un mūžīga - kaut kad tā noveco, izsmeļ vai pat iznīcina sevi. Ja kāds vairs nav dzīvotspējīgs, ir pazaudējis savus garīgos pamatus, tā vietā nāk kāds stiprāks un vitālāks. Vieta tukša parasti nepaliek.

    Šis laiks atgādina hellēnisma laikmetu, kad sajaucās dažādas kultūras un reliģijas. Tomēr aiz daudzu apjūsmotās jaunās reliģiskās pieredzes, vitalitātes un dinamikas patiesībā slēpjas baiss garīgās un ētiskās degradācijas process. Hellēnismā sajaucās dažādu kultūru dievi, plauka okultisms un maģija, iekšējā reliģiozitāte rezumējās nenormālā sociālā stagnācijā. [..] Tieši tāpēc tolaik tik daudzus spēja uzrunāt un aizraut kristietība, jo tā bija dzīvesveids, rīcība, nevis kaut kas nesaprotami formāls vai dziļi personisks. Šodien pozīcijas, šķiet, ir mainījušās…

    - Nesen Latvijas Universitātes Āzijas studiju profesors Leons Taivāns sacīja, ka kristietības identitāte Eiropā jau sen ir pazudusi un neizskatās, ka Eiropas sekularizētā sabiedrība pie tās varētu kādreiz atgriezties. Kā jūs domājat?

    - Varbūt profesors Taivāns ir pārlieku pesimistisks, bet viņš aizskāra ļoti sāpīgu problēmu - diemžēl kristīgā ticība vairumam eiropiešu ir kļuvusi par formālu, nominālu piederību tradīcijas dēļ. Tā ir tāda kā iepriekšējo paaudžu nodota čaula, kas vai nu ir tukša, vai ar pavisam citu saturu. Ar atsevišķiem izņēmumiem lielās Baznīcas Eiropā ir novecojoša un mirstoša reliģiozitāte. Tukšos dievnamus un milzīgo “nepraktizējošo (garīgi remdeno - Red.) kristiešu” masu ir grūti nepamanīt.

    Mūsdienu Rietumu pasaules reliģija ir materiālā labklājība, sports un izklaide, kā arī bagātnieku, slavenību, jaunības un skaistuma kults. Ezotēriskā “garīguma” un starpreliģiju spritualitātes meklējumi ir sekli un analfabētiski. Cilvēki reliģijas [..] izvēlas kā preci lielveikalā - kas labāk patīk, neuztraucoties, ka tās var būt pretrunīgas un savstarpēji izslēdzošas. Kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru - kristietis, nedaudz hinduists, budists, reizēm praktizē jogu, tic horoskopiem, iet pie pūšļotājiem un priecājas par “Koelju tipa” gudrībām, ko māca kāds pašmāju Austrumu filozofijas vai psiholoģijas guru. Šajā ziņā kristietība patiešām ir margināla, jo šādu bezjēdzīgu mistrojumu nepieņem. Pētījumi pierāda, ka eklektiska reliģiozitāte ir psiholoģiski un sociāli degradējoša.

    No garīgā analfabētisma mati ceļas stāvus

    - Nevar nepamanīt, ka Latvijā un arī citur Eiropā dažādas ezotēriskās mācības un garīgās prakses ir ārkārtīgi populāras. Kāpēc uzskatāt, ka eklektiskā reliģiozitāte ir degradējoša?

    - Eklektiska reliģiozitāte [..] ietver pretrunīgus, viens otru izslēdzošus elementus no ļoti dažādām, mūsu mentalitātei svešām un vāji saprastām garīgām sistēmām. Rezultātā šizofrēnija vien sanāk. Ticība plašākā nozīmē saistās ar visām mūsu dzīves pamatnostādnēm - kā mēs domājam, rīkojamies, kā veidojam attiecības, par ko priecājamies, kas mūs uztrauc. Ja pašos pamatos ir pretrunas, [..] visa cilvēka dzīve būs sadrumstalota un pretrunīga. Tāda personība nevar būt vesela.

    Izvēloties sev tīkamo no dažādām reliģiskām un uzskatu sistēmām, kaut kas neglābjami tiek izrauts no konteksta un totāli pārprasts. Piemēram, daudziem tik simpātiskā reinkarnācijas ideja hinduismā un budismā patiesībā nav nekas pozitīvs - tā ir nelaime, no kuras jāizraujas, nebeidzama atkarība un arvien jauni ciešanu apļi. Reinkarnācija kardināli atšķiras no mūžīgās dzīvības apsolījuma Bībelē. Tās nav savienojamas lietas, tāpat kā ticība Dievam nav savienojama ar pagānisko dievību godināšanu vai okultisma un maģijas praktizēšanu, ko Dievs kategoriski aizliedzis pašu cilvēku veselības labad.

    Arī jogas vingrinājumi ir tikai atsevišķi soļi daudz plašākā garīgā sistēmā, tāpat kā rietumnieku smieklīgā ņemšanās ap aurām, čakrām un karmām. Ikvienam izglītotam reliģiju pētniekam mati ceļas stāvus no sabiedrībā populārajām, taču ļoti seklajām un analfabētiskajām šo sistēmu interpretācijām. Ja tu esi kristietis, tad esi kristietis! Ja pagāns, tad pagāns, [..] nevis kaut kāds ielāpains deķis!

    - Tomēr mūsdienu informācijas laikmetā ir pašsaprotami, ka cilvēki, meklējot savu garīgo ceļu, maldās un izmēģina dažādus virzienus.

    - Pasaulē ir dažādas reliģijas - dabas, senču, psiholoģiskās, atklāsmes, monoteiskās, politejiskās. Cilvēkiem ir raksturīgi dabiski reliģiskie un filozofiskie meklējumi, [..] taču tas ir pavisam kas cits. Kristietība pārstāv radikālu ticību vienam Dievam - tā ir atklāsmes reliģija. Tas nozīmē, ka kristīgā ticība ir ne tik daudz garīgie meklējumi, kā mūsu atbilde Dieva atklāsmei Jēzus personā. Cilvēki ir izslāpuši pēc patiesas pieredzes un īstas mīlestības, jo visapkārt ir šis reliģiskais mistrojums, kas nedod ne dziļāku ieskatu, ne būtisku pieredzi, ne pozitīvas pārmaiņas dzīvē. Tāpēc katram pašam jāizšķiras - kas es esmu, kas mani ir veidojis, kam es gribu piederēt, kurp gribu doties.

    Rietumu naivums islāma draudu priekšā

    - Rietumu kultūrā kristietības loma ir kļuvusi margināla. Vai tas ietekmē arī procesus sabiedrībā?

    - Vistiešākajā veidā. 19.gadsimtā vēl domāja, ka cilvēks ir racionāla būtne, kas dzīvo un rīkojas atbilstoši veselajam saprātam un cēlākajiem ideāliem. Tagad mēs zinām, ka tā nav. Cilvēks ir emocionāla, neracionāla, ne īpaši laba būtne, kas bieži rīkojas pretēji savām zināšanām. Tāpēc ticība nav nebūtisks mūsu dzīves blakusaspekts. Ticība nav arī plaši piesauktā garīgā vai spirituālā pieredze, kas ir tikai tāda infantila niekošanās. Ticība - tā ir visa cilvēka dzīve un atslēga uz ikvienu kultūru. Ticība un reliģija nosaka kulturālās, sociālās, politiskās un ekonomiskās paradigmas - tā izpaužas itin visā.

    Apzināti atmetot kristīgos pamatus, kas ir būtiskākais Eiropas civilizācijas un tās sasniegumu stūrakmens, mums jārēķinās ar dramatiskām sekām gan sabiedrībā, gan ES politiskajā iekārtā. Koruptīvās shēmas, sociālā netaisnība, bezatbildība, nolaidība, atkarības, izlaidība, arvien nežēlīgāka un necilvēciskāka sabiedrība - tās ir vistiešākās sekas šādu pamatu neesamībai. Viss, kas šodien notiek Eiropā, ir sekas mūsu pašu attieksmei un dzīvesveidam. [..] Mums ir kaķi un suņi, dārgas mājas, automašīnas, izklaides un ārzemju ceļojumi, taču mums nedzimst bērni. Sabiedrība noveco, paliek arvien vārgāka, gļēvāka un egoistiskāka. Ja nekas nemainīsies, mēs vienkārši izmirsim.

    - Kāda varētu būt reliģijas loma Rietumu sabiedrībā nākotnē?

    - Šodien pētnieki runā par postsekulāro sabiedrību, uzsverot, ka nākotnē reliģijas loma visos pasaules un sabiedrības procesos tikai pieaugs. (Jautājums - kas būs šī reliģija? Kristietība? Islāms? Dažādu reliģiju sajaukums? - Red.) [..] Ir skaidrs, ka šie procesi vistiešākajā veidā būs saistīti ar nacionālās drošības jautājumiem. Rietumu brīvā, humānā, demokrātiskā un apgaismotā sabiedrība ir kristīgās kultūras produkts, taču tās pamati šķobās. Tagadējie procesi ir tik dramatiski, ka liek ar lielām bažām raudzīties nākotnē. Nevar nepamanīt, ka daļa ieceļotāju Eiropā nav nekādi bēgļi. Eiropeiskās brīvības tiek nekaunīgi izmantotas karagājienā pret mūsu kultūru. Refugees Welcome! (Bēgļi, laipni lūgti!) nekritiskais un pārspīlētais entuziasms ir bezatbildīgs, neprātīgs un pašnāvniecisks.

    Mēs pārāk naivi raugāmies uz islāma ienākšanu Eiropā, īpaši pašreizējā garīgā apjukuma apstākļos. Eiropas pieredze rāda, ka musulmaņi tikpat kā neintegrējas sabiedrībā, bet noslēdzas savās kopienās, kas nereti radikalizējas un ir naidīgas visam rietumnieciskajam. Tā notiek neraugoties uz milzu līdzekļiem, kas tiek atvēlēti integrācijai. [..] Kristietība un islāms ir pilnīgi atšķirīgas mācības, vērtības un dzīvesveids. Ir naivi domāt, ka šīs reliģijas jebkad spēs vienoties. Islāms paredz pavisam citu sabiedrisko, saimniecisko un politisko iekārtu un sadzīvi. Palielinoties islāmticīgo skaitam, neizbēgami mainīsies arī Eiropas sabiedrība. Vai mēs to gribam?

    “Laikmeta zīmju” komentārs. Vērojot šodien notiekošo, mums jāapzinās, ka Eiropa tikai pļauj to, ko pati savulaik iesējusi. Atsakoties no Dieva un kristīgajām vērtībām kā savas identitātes pamata, Eiropa parakstīja sev nāves spriedumu. Izmainīt to var tikai atgriešanās uz Dieva dotā glābšanas, miera un dzīvības ceļa Jēzū Kristū. Taču galēja liberālisma un sekulārā humānisma pārņemtā Eiropa darīt to nevēlas. Atklāsmes grāmatā Bībelē teikts: “Tie aiz sāpēm sakoda savas mēles un zaimoja Dievu debesīs savu sāpju un augoņu dēļ, taču neatgriezās no saviem [ļaunajiem] darbiem” (16:10-11).

    Ja Eiropas sabiedrība izvēlējusies ignorēt Dievu un labprātīgi dodas pretī savam sabrukumam, nekas šo procesu neapturēs. Ja šis maniakālais kurss uz elli tiks turpināts, Eiropa sabruks politiski, sociāli un garīgi dažu desmitu gadu laikā. Taču “svēta vieta tukša nepaliek”. Atraidot mīlošā, žēlsirdības pilnā Dieva autoritāti, Eiropai nāksies paciest citus, daudz nežēlīgākus “dievus”. Islāms un šariata likumi jau klauvē pie “vecā kontinenta” durvīm. Un glābiņa nebūs, jo gļēvā, garīgi degradētā Eiropa nespēj pretoties islāma invāzijai.

    Bet ko darīt tiem, kas nevēlas akli sekot Eiropas garīgo un politisko līderu pašnāvnieciskajam kursam? Ja tev ir personīgas attiecības ar Kristu, turpini rīkoties kā Bībelē teikts: “Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā” (Atklāsmes gr. 22:11). Ja Kristu vēl nepazīsti, ir pēdējais laiks Viņu iepazīt, jo “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta” (Jāņa ev. 3:16-17).

    Ralfa Kokina intervija beidzas ar jautājumu, vai vēlamies kristīgās kultūras un vērtību nomaiņu Eiropā ar islāma kultūru un vērtībām? Nē, nevēlamies, taču agri vai vēlu mums tomēr nāksies atbildēt uz islāma pasaules mesto izaicinājumu. Tad katram būs jāizšķiras, kas ir tās vērtības, kurām vērts sekot, un par kurām, ja nepieciešams, atdot dzīvību. Tikai tad, ja Kristus būs mūsu dzīves pamats un stūrakmens, mēs varēsim pastāvēt islāma invāzijas priekšā. Tikai Jēzus Kristus, nevis formāla reliģija vai abstrakts garīgums var mūs glābt.

    Dieva Vārds teic: “Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums?” (Romiešiem 8:31) un “Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos! Ko cilvēks man darīs?” (Ebrejiem 13:6). Kristus mums ir apsolījis uzvaru: “Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa ev. 16:33) un Savu klātbūtni: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mateja ev. 28:20). Ne islāms, ne Muhameds, ne džihādisti, ne teroristi pašnāvnieki, bet Kristus un Viņa Draudze uzvarēs! Tikai tie, kas pazīst Kristu un paļaujas uz dzīvo Dievu, spēs pastāvēt nākotnes izaicinājumu priekšā. Lai kas arī notiktu, Dieva bērniem nav iemesla panikai, jo “ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Romiešiem 8:38-39).

  21. Pelnu diena - Gavēņa laika sākums.

    Dievs sacīja Mozum: “Tev neredzēt Manu vaigu, jo neviens cilvēks neredzēs Mani, palikdams dzīvs.” (2Moz 33:20)

    Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. (Ebr 11:1–2)
    ....................
    Pelnu diena ir ļoti seni baznīcas svētki, kas ieguvuši noteiktu vietu liturģiskajā gadā kā Ciešanu un gavēņa laika sākums. Ticīgie ar šo dienu sāk intensīvu gatavošanos Lieldienām. Tam ir savs pamatojums Bībelē - Mozus, citi Dieva vīri un pats Kristus izšķirošiem notikumiem ir gatavojušies, gavējot četrdesmit dienas. Kristīgajai Baznīcai izšķirošais notikums bija Kristus augšāmcelšanās.

    Pelnu diena ir trešdiena, skaitot četrdesmit dienas pirms Lieldienām, bet izslēdzot svētdienas kā Jēzus augšāmcelšanās dienas, kurām nav gavēņa rakstura. Pelni šajā dienā atgādina par cilvēku kā niecību, kam dievišķā mīlestība nepieciešama kā dzīvība.

    Pelnu diena ievada gavēņa laiku, kad kristieši atturas no kādām ikdienišķām un ierastām lietām, cenšas ievērot mērenību uzturā un izklaidēs. Nav pieņemts rīkot kāzas, kristības un citus ar priecīgām izklaidēm saistītus pasākumus. Tā vietā lielāka uzmanība tiek pievērsta Bībelei, lūgšanai un grēksūdzei. Pelnu dienas novakarē draudzēs notiek īpaši dievkalpojumi. Altārus šajā dienā ietērpj violetajā krāsā, kas simbolizē ciešanas un grēknožēlu.

  22. Dobele.2017.
    ..........
         Kungs, mēs nevaram aptvert tās šausmas, ko paši nodarām pret sevi un citiem... ka nenovērtējam tos, kurus esi mums uzticējis, darām pāri paši sev un citiem... Mēs sajūtam Tavu spēku caur dabas katastrofām un postījumiem, bet īstenā nežēlība parādās, kad mēs paši nodarām pāri sev, saviem līdzcilvēkiem un vismazākajiem... Dievs, lūdzu, palīdzi... lai dzīvi palikušajiem bērniem būtu kas labs vēl šajā dzīvē un tie saņemtu mīlestību un rūpes... Kungs, sūti Savus eņģeļus pie šīm neaizsargātajām, ievainotajām dvēselēm... 
    Māc. I. Matīss

  23.      Ceļamaize 2017. gadu iesākot...

    Dievs katram no mums ir devis jaunu žēlastības gadu - 2017. gadu! Kopā, kaut arī ne zem viena jumta, to esam sagaidījuši. Gribas jautāt - ko nesīs šis Jaunais, 2017.gads, cik daudz prieka, cik rūpju, cik vārdu pateiktu, cik sadzirdētu, cik lūgšanu uzklausītu un arī atbildētu, cik no visa pieņemsim un spēsim pateikties, cik svērti un vētīti tiksim? Dievs zina un savu rūpi tur, un turēs mūžīgi, kamēr vien pastāvēs šī pasaule...

    Pāri visam Dievs ir devis šo žēlastības gadu, lai to izdzīvotu ar ticību, cerību un mīlestību. Tie, kas dzīvo ar cerību - redz tālāk, kas ar mīlestību - redz dziļāk, un kas ar Kristus ticību dzīvo - redz citādāk. Lai paturam savās sirdīs šo gadu piedzīvot ar ticību, cerību un mīlestību!

    Svētīgu Jauno 2017. gadu!

    Kā stiprinājums šiem vārdiem atrodams  - mūsu vecvecāku paaudzes( pirms gadiem 80-90) Ziemassvētku laikā pie Dievnama darinātajos Goda vārtus ( skat.foto):

    ''Mīli savu tuvāko kā sevi.
    Kas Dievam tic, tas pastāvēs mūžīgi.
    Kas mīlestību sējis, tas mīlestību pļaus.''

  24. Arhibīskapa vēstījums 2016.gada Ziemassvētkos.
    ............
    Ziemsvētki, Piedzimšanas svētki – Kristus ir dzimis! Dieva ideja iemiesojās, doma tapa par taustāmu īstenību. “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” Taču vārdi mēdz būt dažādi. Tie var dziedināt un ievainot, atdzīvināt un nonāvēt. Kāds bija vārds, kas tapa miesa un mājoja mūsu vidū?

    Vai jums ir gadījies aizvainot tuvu cilvēku? Nodarīt pāri? Pēc tam paši pārdzīvojam – kā atvainosimies? Kā atkal satiksimies? Kā skatīsimies acīs? Bet tad šis cilvēks nāk pretī un sirsnīgi saka: “Mans mīļais!” Cik tie ir stipri vārdi! Tie aizskalo raizes un izgaisina neveiklību. Ievainotās attiecības ir dziedinātas, acis sastopas droši un sirds runā uz sirdi.

    Ziemsvētkos Dievs to saka mums. Bētlemē dzimušais Jēzus ir iemiesotais vārds “Mans mīļais!” Dievs izvēlas skatīties pāri visam, ar ko esam viņu apvainojuši, lai ielūkotos mums acīs un mēs beidzot ieraudzītu viņa Tēva sirdi. Jau vīra gados Jēzus teiks: “Kas redz mani, redz Tēvu.” Ziemsvētkos iemiesotais vārds ir mīlestības apliecinājums un žēlastības sprieduma vārds. Apvainojumam jātop piedotam un vainai dzēstai. Tiem, kas Jēzu uzņem, Dievs ļauj kļūt par viņa bērniem.

    Tas nebija vienkārši paveicams. Bētlemes bērnam bija jāizaug par vīru. Iemiesotais vārds bija arī spēka vārds – viņam paklausīja vētra, viļņi. Viņa vārdi padzina dēmonus un tirgotājus no svētnīcas. Viņa balss uzmodināja mirušos. Taču visiespaidīgāk viņa spēks parādījās spējā valdīt pār paša miesu, vēlmēm un dziņām. Turēt paklausībā savas domas, vārdus un darbus. Cilvēka nespēja un bieži pat nevēlēšanās to darīt ir lielāko nelaimju avots. Jēzus bija visās lietās tāpat kārdināts kā mēs, taču bez grēka. Pat pretinieks Pilāts viņu teica “Lūk, cilvēks!” Īsts, svēts un tīrs cilvēks, kādu Dievs vēlējās redzēt katru no mums. Vadonis, kurš saka – seko man!

    Ziemsvētkos Dievs ļauj mums kļūt par viņa bērniem un mantiniekiem. Par tādiem, kas dzimuši nevis no iegribas, bet kristības sakramentā. Taču garīgajā dzīvē mēs nevaram palikt zīdaiņi un mūžīgi tikai raudāt, ēst, gulēt un slapināt autiņos. Kristus bērns tapa par vīru un arī mums jāpieaug. Dieva vārdam, kas mums dāvāts Rakstos, ir jāiemiesojas un jāpieaug mūsu dzīvē – jāapsauc tajā vētras, jāpadzen dēmoni, jāatdzīvina tas, kas miris. Jātur paklausībā vārdi un darbi, vēlmes un dziņas.

    Latvijai tādi cilvēki ir ļoti vajadzīgi un ar Svētā Gara palīdzību mēs varam par tādiem augt, ejot Bētlemē dzimušā Kristus pēdās. Tas nav viegli, taču Dievs to piedāvā kā aizraujošu izaicinājumu. Ir skaisti īstenot Dieva sapni un tapt par to, par ko viņš tevi radījis. Tas ir īstais prieks, ko atnes Ziemsvētki.

    Sveicinot visus Piedzimšanas svētkos, novēlu būt par kūtiņu, kurā dzimst Kristus, par namu, kurā viņš aug, par mācekli, kas seko Jēzus ceļā, un par kareivi, kas ar viņu dodas labajā cīņā – vispirms pret savu samaitāto dabu, bet pēc tam pret katru netaisnību. Labo cīņu izcīna ar Dieva vārdu “Mans mīļais!” sirdī. Mīlestībā gūtās uzvaras atdzīvina, dziedē un ceļ.

    Sirsnībā,

    + Jānis

    Rīgas arhibīskaps

  25. Aizsācies klusais pārdomu un gaidīšanas laiks.

    Tā būs ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes un nenāk pie Manis nepiepildīts, bet gan dara, ko Es esmu gribējis, paveic to, kādēļ Es to sūtīju. (Jes 55:11)

     Arī mūsu draudzē, gluži kā visā pasaulē izskanējusi ADVENTA 1.svētdiena.
    ''Ak, nāci, nāci, Dievs, pie mums un esi mūsu patvērums'' dziedāja draudze. 
    Šodien sākas jauns Baznīcas gads, par to LELB publikācijā:

    "Baznīcas liturģiskais gads veidots, lai palīdzētu cilvēkam raudzīties uz Dieva apvāršņiem, tā visu gadu turot garīgo pasauli savu acu priekšā. Baznīcas gads nesakrīt ar astronomisko gadu, tas nesākas 1. janvārī, bet gan 4. svētdienā pirms Ziemassvētkiem, ar pirmo Adventa svētdienu. Baznīcas gada attiecības ar astronomisko gadu ir tādas pašas kā mūsu dvēseles attiecības ar mūsu fizisko ķermeni. Baznīcas gads savā ziņā ir laicīgā gada dvēsele. Baznīcas gadalaiki, līdzīgi dievkalpojumam, radušies, lai veicinātu cilvēka sastapšanos ar Dievu.


    Kāds ir Baznīcas gada uzdevums? Baznīcas gads ir gadu ilga meditācija un sekošana līdzi Kristum, sākot no viņa dzimšanas gaidīšanas laika šai pasaulē. Tas ir ceļš kopā ar viņu no viņa piedzimšanas līdz krustā sišanai, augšāmcelšanās rītam, debesīs uzņemšanai un Svētā Gara došanai.

    Kā mums palīdz sekošana līdzi Baznīcas gadam, piemēram, Adventa laikam, Ciešanu laikam, Lieldienu laikam? Tas ļauj ieraudzīt, ka šis gads nav vis vienmuļa stāvēšana uz vietas, bet gan secīga kustība pa visiem būtiskākajiem un svarīgākajiem tematiem, par kuriem runā Jaunā Derība un kas saistīti ar Kristus dzīvi. Kristus dzīve ir atbilde uz mūsu dzīves jautājumiem, atbilde uz jautājumu par laika jēgu.

    Baznīcas gads sākas ar Adventa laiku - četru nedēļu ilgu Kristus gaidīšanas laiku, pirmsziemassvētku laiku. Tas tradicionāli bijis gavēņa laiks, kad cilvēki gatavojušies Kristus atnākšanai mūsu pasaulē. Adventa laika krāsa ir violetā, norādot, ka gaidāma ķēniņa ierašanās, kā arī uzsverot gavēņa laika nozīmi.

    Ziemassvētku laiks ilgst no 24. decembra vakara (nakts) līdz Zvaigznes dienai jeb Atspīdēšanas dienai - 6. janvārim. Tas ilgst 12 dienas un 12 naktis. Šis svētais laiks, kad mēs esam aicināti pārdomāt Kristus piedzimšanas brīnumu, norāda uz procesu, kurā Kristus mūs atkal no sadalītiem cilvēkiem dara par viengabalainiem, vienojot mūsu sirdi un prātu. Ziemassvētki ir notikums mūsu sirdij un prātam, jūtām un apziņai, īsi sakot, – visam cilvēkam. Ziemassvētku laika vidū sākas Jaunais gads – 1. janvāris. Tas iezīmē kādu interesantu akcentu: mūsu dzīvē kas patiesi jauns var sākties tikai tad, ja esam piedzimuši garīgi."

    Pārpublicēts no LELB.lv

  26. 18.novembris - zem sarkanbaltsarkanā karoga Latvija rit...
    Ps 33:12-13
    Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu!
    Tas Kungs raugās no debesīm, Viņš redz visus cilvēku bērnus.
    ..........
    Mācītāja Ilgvara Matīsa uzruna Valsts svētku ekumēniskajā dievkalpojumā Gulbenes Romas katoļu draudzē.

    ,,Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.’’ (Kol. 3:8)
    Mēs bieži dzirdam tēzi – ,,Mūsu valsts lielākā vērtība ir cilvēks’’. Bet kāda ir šī vērtība un priekš kura tā ir vērtība? Kā varētu raksturot šo Latvijas vērtību? Latvijas cilvēki nav tikai latvieši, mūsu valstī dzīvo dažādu tautību cilvēki, kuri ir lojāli mūsu valstī un tāpat dažādi tautību cilvēki, kur pie pirmās izdevības brauktu prom, ieskaitot vairākus latviešus. Viens ir tas, ko mēs domājam par sevi un pavisam kas cits, kādi tiešām esam. Divas nedēļas atpakaļ pie mums bija atbraucis Taize kopienas brālis no Francijas un viņš kopā ar vēl ar pieciem brāļiem dzīvo kopš septembra Rīgā un gatavojas decembra beigās uzņemt 60 šīs kopienas brāļus un padsmit tūkstošus jauniešu no visas Eiropas. Un viens no viņa uzdevumiem bija meklēt naktsmājas šiem jauniešiem, kuri atbrauks. Tad, kad viņš sāka to darīt, tad daži latvieši teica tā - ,,tas būs ļoti grūti, jo mēs latvieši esam neatsaucīgi un nevēlamies, ka mūsu mājās nakšņo kāds svešs cilvēks. Bet viņam nebija īpaši izvēles un viņš vienalga sāka meklēt šīs naktsmājas. Un par lielu pārsteigumu viņam veicās diezgan labi un viņš jau ir atradis diezgan daudz atsaucīgu cilvēku. Tas nozīmē, ka mums pašiem par savas valsts iedzīvotājiem bieži vien ir sliktākas domas, kā ir patiesībā. Protams, gadās arī otrādi – kad mūsu domas ir daudz labākas, bet realitāte daudz skarbāka… bet ne par to šoreiz. Pāvils rakstīja ,,Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.’’ Ļaunprātība, nekaunīgas runas… cik bieži ir bijis tā, ka mums citam par citu ir kāds priekšstats, ko veidojuši citi, jo līdz mums ir nonākušas nekaunīgas runas… mums pastāsta par kādu cilvēku, pirms esam viņu vēl vispār satikuši un iepazinuši… mūsu kaimiņš vai kolēģis mūsu vietā uzliek mūsu sirdī ieliek zīmogu par citu cilvēku. Un tā mēs ejam pa ielu un ko mēs redzam – pilnu ielu ar apzīmogotiem cilvēkiem. Kas uz šiem uzspiestajiem zīmogiem rakstīts – dzērājs, mantrausis, laulības pārkāpējs, zaglis, sliņķis, vienkārši dīvains cilvēks, neticīgais… un tā joprojām… un daudz reižu tā ir bijis, ka iepazīstot citu apzīmogotu cilvēku, tev rodas savs, pavisam atšķirīgs viedoklis no tā ko esi dzirdējis. Viegli ir izplatīt runas, viegli ir nokritizēt, viegli ir uzspiest otram savu zīmogu, daudz grūtāk – to salauzt. Un ļoti bieži – neiespējami. Vērtība ir vērtība, ja kāds noteicis lietai savu vērtību. Ja Latvijas lielākā vērtība ir Latvijas iedzīvotāji, tad kurš ir vērtētājs, lai pateiktu, ka tā ir vai nav vērtība. Būtiskākais vērtētājs ir Dievs – Viņš redz ikkatra cilvēka sirdi, zina viņa ceļus un domas, zina viņa sāpes un ievainojumus, zina viņa vājības, kļūdas un grēkus. Būtisks vērtētājs ir dažādi mediji, kuru virsrakstos bieži vien mēs varam izlasīt jau gatavus vērtējumums par to vai to, kad tie iesākas ar vārdiem ,,aizdomu ēna par…’’ un arī tad tiek uzlikti mums dažādi zīmogi un priekšstati… Un tad esam mēs katrs pats, kura viedoklis parasti ir visbūtiskākais. Ticīga cilvēka prioritātei ,protams , būtu jābūt pirmajā vietā Dieva domas un tad manējās. Bet ir būtiski ka mēs ik pa laikam palūkotos uz mūsu pašu apzīmogotajiem cilvēkiem un mēģinātu pārvērtēt savus pagātnes spriedumus. Un mēģinātu šos zīmogus salauzt priekš sevis un citiem. Lai tā sakot pārstartētu attiecības ar kādiem cilvēkiem, pārstartētu savu domāšanu un priekšstatus. Mēs varam svinēt mūsu valsts jubileju gadu pēc gada. Tagad 98 gadi, tad 99, tad 100…. Un priecāties ar katru reizi, ka ir vairāk vai kad ir apaļa jubileja… taču ir būtiski, ka mēs nesvinam tikai skaitli, bet arī cilvēkus. Ja mūsu dzīvē ir vairāk cilvēku, kurus mēs vēlētos labprātāk nesatikt, kā satikt, tad mums īsti nav ko svinēt. Varētu teikt, ka caur Jēzus izciesto nāvi un Augšāmcelšanos, Dievs pārskatīja attiecības ar cilvēkiem. Ja mēs ieraugām, ka arī paši esam grēcinieki, kuri daudz dzīvē kļūdījušies, tad ar Dieva palīdzību daudz ko iespējams mainīt savās attiecībās arī ar apkārtējiem. Āmen.''

  27. Par kristiešu vienotību.

         Novembra Svētdienas Rīta numurā mēs varam lasīt par katoļu un luterāņu dialogu un kopīgi pieņemto deklarāciju. Citāts: ,,Daudzi mūsu kopienu locekļi ilgojas pieņemt euharistiju (t. i. Vakarēdienu) pie viena galda, Mēs apzināmies mūsu kopīgo pastorālo atbildību reaģēt uz mūsu cilvēku garīgajām slāpēm un izsalkumu būt vienotiem Kristū. Mēs ilgojamies, lai šī brūce Kristus miesā tiktu dziedināta. Mēs lūdzam Dievu, lai katoļi un luterāņi varētu kopīgi liecināt par Jēzus Kristus evaņģēliju, aicinot cilvēci sadzirdēt un uzņemt Labo Vēsti par Dieva pestījošo darbu. Mēs lūdzam Dievam iedvesmu, iedrošinājumu un spēku, lai varētu kopīgi kalpot aizstāvot cilvēka cieņu un tiesības, it īpaši nabadzīgo vidū, strādājot taisnības labā un noraidot jebkādas vardarbības izpausmes. Dievs mūs aicina būt tuviem visiem tiem, kuri ilgojas pēc cieņas, taisnības, miera un samierināšanās.’’

       No vienas puses visi kristieši tradicionālajās konfesijās ir vienoti tajā, ka tic uz Kristu kā pestītāju un pieņem kristību Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā veiktu kā derīgu, lai arī tā veikta citas konfesijas dievnamā, bet pēc Kristus pavēles. No otras puses mēs joprojām esam atšķirti pie Svētā Vakarēdiena saņemšanas. Izņēmums ir katoļu Taize kopiena, kurā katoļu pāvests atļāvis saņemt Svēto Vakarēdienu arī citu konfesiju kristiešiem. Otra galējība ir liberālās luterāņu baznīcas dažādās valstīs, kurās  atļauts saņemt Svēto Vakarēdienu pilnīgi jebkuram - pat  nekristītiem, neiesvētītiem, tādiem kuri vispār netic tam, ka Tā ir patiesa Kristus miesa un Kristus asinis. Un tas, protams, ir skumji, ka mēs esam tik sašķelti un pat luterāņi savā vidū ir tik sadalījušies savā ticībā.

       Diemžēl īstenība ir tā, ka lielās briesmās kristieši ir daudz vienotāki, kā dzīvojot demokrātiskā režīmā. Kristus runāja ar saviem mācekļiem par visām briesmām, kuras tiem būs jāpiedzīvo ticības dēļ. Un Viņa vārdi saviem mācekļiem patiešām varēja izsaukt šausmas, bet šo vārdu nozīmi viņi saprata, protams, tikai tad, kad šie notikumi bija klāt. Viņš teica ,,Pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs. Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ. Tomēr neviens mats no jūsu galvas nepazudīs; ar savu izturību jūs iemantosiet sev dzīvību!’’ Kā tas iet kopā, ko Kristus runāja - ,,dažus no jums nonāvēs’’ un ,,tomēr neviens mats no jūsu galvas nepazudīs’’? Ar šiem vārdiem Jēzus visus ticībā mirušos un it īpaši mirušos mocekļus iedrošina, ka izturība esot ticībā ir kaut kas sevišķi vērtīgs. Man pašam ne viens vien mats jau ir nokritis no galvas un varbūt ar laiku izkritīs visi un tomēr Jēzus ar to saka, ka nonākot debesīs katrs mūsu mats būs atkal savā vietā tieši tādā skaitā, kā vajadzīgs un katra mūsu ķermeņa daļa būs savā vietā, kad tiksim celti augšā ne vairs iznīcīgā miesā, bet neiznīcīgā, ne vairs laicīgā, bet garīgā.

       Mēs šobrīd savā valstī esam miera laikmetā un varam būt par to pateicīgi Dievam. Tomēr to neredzu kā lielu likumsakarību, bet kā Dieva žēlastību. Jo tas nav tādēļ, ka mēs būtu ļoti tikumīga, strādīga, ļoti ticīga tauta vai pārpārim tuvākmīlestības piepildīti, bet gan viss tikai un vienīgi no Viņa žēlastības. Ir notikuši patiešām daudz briesmīgu notikumu mūsu valsts teritorijā katrā gadsimtā un mūsu tauta kā latviešu tauta ir ļoti  nesen veidojusies, turklāt, no dažādām ciltīm, līdz tagad varam saukties par tautu.

        Bet kaut nu mēs kristieši, nesagaidot briesmīgus laikus, jau tagad tuvotos viens otram – starp tautām un valstīm, konfesijām un draudzēm un draudzes iekšienē, jo visiem, kas ir Dieva bērni būtu jābūt savā starpā brāļiem un māsām Kristū.

        Jo lielāka būs arvien sašķeltība pasaulē kristiešu vidū, jo ticība uz Dievu mazināsies, un sašķeltība patiešām ir milzīga. Vēl bez Latvijas lielajām konfesijām (luterāņi, katoļi, pareizticīgie, katoļi, vecticībnieki), pasaulē ir milzumliels skaits etodistu, anglikāņu, reformātu, evaņģelikāļu, prezbiteriāņi, pentakostāļu (harizmātu) u.t.t. un tā joprojām, ir tik ļoti liela sašķeltība pat vienu konfesiju ietvaros.

        Visi kristieši zina Kristus vārdus: ,,Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vārdā’’. (Mt. 18:20). Realitātē - bieži vien kur kristieši ir sapulcējušies, tur nevis Kristus ir Viņu vidū, bet sevis apliecināšana, savas ambīcijas, sava ticība katram par sevi… Ir patiešām vajadzīga pasaulē lielāka kristiešu vienotība starp tautībām un valstīm, konfesijām un cilvēkiem, tajā pašā laikā neaizmirstot būtiskākos jautājumus – kā, piemēram, par Svēto Vakarēdienu, kristību, priesteru laulību, svēto pielūgšanu, laulības dzimumu jautājumu un priestera kārtu, neuzskatot tos kā nesvarīgus. Kā to izdarīt? Uz to nav iespējams atbildēt, cilvēciski nav saprotams, kā to vispār var izdarīt. No vienas puses mēs varam teikt – tur neko nevar darīt, tā vienkārši ir - mēs esam tik dažādi savā domāšanā, pārliecībā, uzskatos, Dieva Vārda izpratnē, tradīcijās. Bet kaut kāda iemesla dēļ Jēzus lūdza Ģetzemanes dārzā ,,Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs… Lai visi ir viens, itin kā Tu Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos… lai viņi ir viens tāpat kā Mēs esam viens’’ (Jņ. 17.). Jēzus ar Saviem vārdiem mūs māca un mums atgādina, ka Viņam ir svarīga kristiešu vienotība. Viņam lūdzot Savu Tēvu sirds par to jau tad sāpēja, paredzot visu, kas vēl tikai priekšā. Viņam sāp mūsu Dieva bērnu strīdi un nesaskaņas. Ja ir jau tā tik daudz būtisku lietu, kur mēs nevaram būt vienoti ticības uzskatu dēļ, tad vismaz centīsimies neveidot nesaskaņas nebūtisku, otršķirīgu lietu dēļ. Domāju, ka katrā mūsu dziļākajā būtībā ir šīs ilgas pēc tā, ka mēs sajustos, kā viena liela ģimene, kuras galva ir mūsu gans Kristus un ka mēs varētu neskriet katrs uz savu pusi. To, kas mums kā cilvēkiem šķiet pilnīgi neiespējams, bet pēc tā mums jātiecas, un to Dievs tiešām dara brīnumos. To visā pilnībā mēs piedzīvosim debesīs, tur mēs būsim kopā vienumēr – ar mūsu Dievu un viens ar otru. Nebūs pēc nāves vienas debesis luterāņiem, otras katoļiem, trešās pareizticīgajiem… bet visi būs viena liela Dieva bērnu saime. Tādēļ, ka tur vairs nebūs grēka, tur nebūs jācīnās par kādiem skaidrojumiem, uzskatiem un kaut kas jāpierāda, tur būs dzīvā Patiesība un Skaidrība pati klātesoša. Lai Dievs mūs vada uz šo pilnību! 

    Māc. Ilgvars Matīss

  28. „Nesiet cits cita grūtumus.”

                                                                        Gal.6,2

     

         Ceturtdien, 20.oktobrī,  Bībeles stundā skatījāmies kinofilmu „Labie meli.” Labie meli? Vai gan vērts būtu noskatīties kinofilmu ar šādu nosaukumu? Atbildi uz to sniedz pati kinofilma, kas patiesībā  ir stāsts gan par cilvēku sāpēm un ciešanām, gan par ticību Dievam, gan par cilvēku kā sabiedrības indivīdu  un, protams, par cilvēciskajām  jūtām – atbildību, draudzību, nesavtību, vienaldzību  un, protams, lielāko no tām - mīlestību. Filma mūs aizved uz tālo kontinentu Āfriku, kur tobrīd Sudānai pāri veļas cilvēkam nesaprotamais un bezjēdzīgais pilsoņu karš, kurā nekam un nevienam nav nekādas vērtības. Mazās  cilvēkbērnu  sirdis, arī šī bezjēdzīgā kara šausmās paliek skaidras un tīras, jo jau  šūpulī tajās  ir  ieliktas vērtības, kas iemācījušas no mazām bērna dienām – mīlēt, būt nesavtīgam un atbildīgam par savu tuvāko. Bērni, kas kara šausmās palikuši bez vecākiem, dodas  daudzu tūkstošu km garā ceļā, lai glābtos no kara un atrastu jaunu mājvietu, mierā un drošībā, un tobrīd vecākais no brāļiem uzņemas atbildību par pārējiem. Ilgs un bīstams ir šis ceļojums, kurš nav pa spēkam visiem – kāds paliek pusceļā, kādam pietrūkst pavisam nedaudz..

       Bēgdami no kara briesmām un nežēlības, tomēr arī šajā ceļā tie atkal ar to sastopas aci pret aci, un brīdī, kad šķiet – tikai vēl pavisam nedaudz palicis – vienam no brāļiem, daudz nedomājot, nākas  uzupurēties citu labā, nododot savu dzīvību naidīgu un nežēlīgu kareivju rokās. Tā mirklis atkal  izšķir bērnus  - vecākais no tiem paņemts gūstā, bet ceļu turpina un sasniedz bēgļu nometni – trīs brāļi un māsa.  Kā tālāk attīstās notikumi, kas notiek ar bērniem, kas izciešot visas kara šausmas un ceļa grūtības, arvien  paliek uzticīgi savai ticībai uz Dievu, to pavēsta tālākie notikumi, līdz pat tam brīdim, kad meli, kas lielākoties ir postoši un ļauni, šajā stāstā izrādās – labi –  un ne tikai. Patiesi - tie ir meli  kā uzupurēšanās, kas tikai otru mīlot ar augstāko Dieva un cilvēkmīlestību, ir iespējama – atsakoties  no visa savā dzīvē, dot  iespēju  otram – jaunu, daudzsološu un nesalīdzināmi labāku nākotni – jaunu dzīvi.

      Skatoties šo filmu, neviļus rodas jautājums – kāds  ir cilvēks? Cik daudz mēs nesavtīgi spējam  dot otram prieku, mīlestību, rūpes, neprasot un negaidot par to nedz pateicību, nedz atlīdzību un reizēm saņemot  pat mīlestību vien sīki sadrumstalotu un izbārstītu starp ikdienas darbiem un nevaļu. Rainis savulaik teicis: „Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams.” Vai sekojam  šiem ideāliem savās dzīvēs, vai esam vairāk devēji vai tomēr ņēmēji, vai varbūt esam kaut kur pa vidum, jo tā ērtāk un vieglāk?  Tas ir stāsts, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu, bet liek paraudzīties arvien gan uz sevi, gan savu sirdi… kāds esmu es?

       Afrikāņu sakāmvārds vēsta:

    Ja vēlies iet ātri, ej viens.

    Ja vēlies iet tālu, ej kopā.

    Mēs varam iet ātri, nerēķinoties ar citiem, bet nonākt ne pus tik tālu, cik tad – ja iesim kopā – priekos un bēdās, ticībā un paļāvībā, un iepazīsim to, ko var sniegt kopība un patiesa brāļu un māsu mīlestība Kristū! Lai Dievs dod mums katram to iepazīt un piedzīvot savās  dzīvēs!

    Nāciet uz Bībeles stundas kinofilmu vakariem  katra mēneša pēdējā ceturtdienā un piedzīvosiet brīnišķīgas atklāsmes savai ticībai un dzīvei!

    Atvēliet savu laiku labam kino Bībeles stundas kinovakaros! Uz tikšanos!

    Inga

  29. Kas ir "Labie meli?"

         Šo ceturtdien  Bībeles stundas kino vakarā noskatījāmies kinofilmu "Labie meli." Tā ir kinofilma, kas ne vien skatāma acīm, bet arī - ar sirdi. Aizkustinoša, tā sasilda gan noskumušu un izmisušu sirdi un prātu un domāt liekoša. Un kādā brīdī iespējams ir katram rast atbildes uz jautājumiem: kāds tu esi bijis? kāds esi? un kāds gribi būt - darbabiedrs, ģimenes loceklis, kristietis draudzē? Vai esi cilvēks, kas viens pats virzās uz priekšu  lielā ātrumā un ar lieliem panākumiem? Vai tomēr ej kopībā ar saviem mīļajiem ģimenē, ar māsām un brāļiem Kristus draudzē un ar  daudziem kā labās vēsts nesējs un iepriecinātājs, lēnām, bet kopā - ticot, cerot un mīlot!

    Noskatieties kinofilmu "Labie meli" un daudz uzzināsiet par sevi!

    Iveta Z.

  30. Plaisa starp Dieva pilnību un cilvēka grēcīgumu pastāvēs vienmēr.
    Mana atziņa: Dievs neprasa no tevis pilnību. Dievs negaida, ka tu pilnībā atbildīsi Viņa standartiem. Dievs zina, ka tu nespēj dzīvot kristīgi, tāpat kā Viņš negaida, ka tu piepildīsi Viņa augstās prasības. Ja Viņš domātu, ka tu to vari, Viņam nebūtu bijis jānāk virs zemes, lai nomirtu par tevi. Bet Viņš to darīja.''(Merilina Adamsone)
    ..........
    Esam tikai cilvēki.
    Ir pagājis bezgala daudz uzdotu jautājumu un cilvēka paša savā spēkā meklētu atbilžu laiks. Liekot Dievam nogaidīt un piemirstot tik vien,kā paļāvību,esam nonākuši tur,kur esam. 
    Par atbildīgu un cilvēciski nenovērtējamu kalpošanu draudzē šodien pateicību sava un draudzes vārdā mācītājs Ilgvars Matīss izsaka Līgai Žīgurei,Vijai Šūpolai,Līgai Krevicai,Normundam Mazūram, Anatolijam Savickim un it īpaši draudzes priekšniecei Evijai Samsonei. 
    Pateicības vārdi, situācijas skaidrojums,pārdomas...
    „Kungā vienmēr ir krusts, grūtības kaut ko paveikt. Kungā vienmēr ir mīlestība, kas mūs pavada ar lēnprātību. Nebūt tiesnesim! Mums, kristiešiem, piemīt kārdinājums rīkoties kā likuma sargiem: iziet no grēka spēles un no žēlastības, it kā mēs būtu eņģeļi… Nē! Un tas ir tas, ko saka Pāvils: „Lai nenotiek tā, ka sludinādams citiem, pats tieku atmests”. Un kristietis, kurš kopienā nepiekopj arī brālīgu aizrādīšanu – mīlestībā, patiesībā un pazemībā, ir atmestais. Viņš nav spējis kļūt par nobriedušu kristieti. Lai Kungs mums palīdz šai brālīgajā kalpošanā, kas ir tik skaista un tik sāpīga, palīdzēt brāļiem un māsām būt labākiem, un lai vienmēr palīdz to darīt ar mīlestību, patiesību un pazemību!”(pāvests Francisks)
    Paldies draudzes māsai Ivetai Zvirgzdiņai,kura šobrīd uzņemas būt par draudzes vadītāju. 
    Lai ik diena nes svētīgu pamācīšanu no Debesīm un māku to sadzirdēt...
    .........
    "Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā" (Pāvila vēstule Titam 3:4–5).

  31.      Rudens pēdās...

          Klāt krāšņais, zeltīto lapu  un saules atvadu gaismas pielietais rudens. Gluži nemanot jau piesteidzies oktobris - šogad visai steidzīgs un nevaļīgs. Steigšus vien nokrāsojis koku lapas un  izšķērdīgi kaisījis tās vējā. Jāpaspēj tās izdzenāt - vēl atmiņas par vasaru izdzēst - vienu pēc otras, tā lai salst, tā lai dvēsele sauc pēc saules un gaismas. Dienu pēc dienas tumsa pieaug, pelēks lietus pārstaigā zemi un šķiet arī ļaužu dvēselēs tas līst.. tikpat rāmi un nesteidzīgi... Tāds ir rudens! Bet kāds ir cilvēks? Lielākā, un liekas arī ļaunākā no Dieva mīklām. Cilvēks - radības kronis. Visai cēli! Taču tas tikai no malas tā var šķist - gaismā stāvot redzams vien tas, cik vājš, nožēlojams un nepatiess radījums ir cilvēks! Bet Dievs mūs mīl - katru ikvienu, tādu, kāds katrs esam. Vai mēs mīlam Dievu un tuvākos? Cilvēcīgi gribētos teikt - jā, bet kā ar mūsu mīlestības un ticības darbiem? Vai tie apliecina to pašu? Vārdi birst un atrod sirdi, tie ielīst dziļi, tik dziļi , tā lai sāp, tik ļoti sāp...

         Lietus līst... un līs vēl ilgi. Kur žāvēt savu piemirkušo dvēselīti?

    "Atdari savu muti par labu tiem,

    Kas paši  ir mēmi, un visu to lietas labā,

    kas ir atstāti!"

    Sakāmvārdi 31,8

    Inga