Mēs - Kristū liecības, pārdomas, notikumi, kā Kristus vada un darbojas mūsu dzīvē !

Ilgvars Matīss

Saruna ar mūsu draudzes mācītāju - Ilgvaru  Matīsu.

Lūdzu, īsi par sevi: 31 gads, dzimis Alūksnē, bērnība pavadīta  Alūksnes novadā (Maliena, Beja), Cēsu mūzikas vidusskola, Lutera Akadēmija, vīrs, tēvs, mācītājs. Kopumā pavisam parasts cilvēks.

1.      Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva?

Ceļš pie Dieva bija ceļš uz baznīcu. Mamma bija tā, kura stāstīja par Dievu, kad tikko sākās atmodas laiks, jo pati sāka iet iesvētes mācībās. Un ja mamma tā saka, ka ir Dievs un ir debesis, kāds gan iemesls neticēt? Nebija tāda doma, ka mamma varētu melot. Un kāds gan tam būtu iemesls? Sākās braukšana uz baznīcu, Bībeles lasīšana mājās, lūgšanas, braucām ar ģimeni katru gadu uz kristīgajām nometnēm. Tikāmies ar Somu kristiešiem, kuri brauca ciemos, viņi mani vienmēr pārsteidza ar savu nesavtību. Domāju, no kurienes tāda beznosacījuma mīlestība. To pa īstam tikai tagad esmu aptvēris, no kurienes… tāpat arī manas mammas nesavtība, pieņemot audzināšanā audžubērnus, šis viņas aicinājums arī sniedz Dieva mīlestības piemēru; arī to saprotu tikai tagad.

2. Kā Tu atsaucies Dieva aicinājumam – kļūt par mācītāju?

Man vienmēr patika runāties ar mācītājiem par ticību un Dievu. Un ar laiku sapratu, cik tas ir brīnišķīgi – man tas šķita, kā labākais, ko vispār var darīt uz pasaules – stāstīt citiem par Dievu! Un tad arī apkārtējie, kuri redzēja, cik ļoti mani tas aizrauj, teica, ka tad tieši tas arī jādara. Tas ir tas, kā Dievs darbojas un aicina – caur citiem. Taču šim aicinājumam nav tāds noteikts sākuma punkts. Manuprāt, Dievs cilvēku gatavo visu mūžu un vēl joprojām nejūtos īsti gatavs… Dievs visu laiku mani kaut kam gatavo…

      Otra mana interese – klasiskā mūzika, kuru apguvu mūzikas vidusskolā - tagad saprotu – cik ļoti bija  vajadzīgs posms dziļākai domāšanai un satura izpratnei, un ne tikai mūzikā…

3. Kas, tavuprāt, ir svarīgākais kalpošanā?

Svarīgākais ir mīlēt. Mīlēt Dievu, kurš tev kalpo un mīlēt cilvēkus, kurus Viņš tev uztic mācīt.

4. Kā Tu ikdienā piedzīvo Dieva vadību, un ko Tev dod ticība Viņam?

Ik uz soļa piedzīvoju to, kā Viņa vadībā viss atrisinās ik reiz,  kad šķiet -  nu jau nekas nevar izdoties un priekšā kārtējā neveiksme… bet  Dievs šīs neveiksmes vērš par labu. Ticība dod redzēšanu pāri. Pāri grūtībām, pāri redzamajam, pat pāri laicīgai nāvei, tā dod uzvaru pār visu ļauno.

5. Ko tu gribētu liecināt par Dieva darbiem un brīnumiem savā dzīvē un kalpošanā?

Vislielākais brīnums manā dzīvē ir Kristus krusts – brīnums, ka Dievs mani mīl tādu, kāds esmu, tas nav pašsaprotami. Arī tas, kā Viņš prot izmantot necienīgus un grēcīgus cilvēkus (tai skaitā mani) tam, lai paveiktu labas lietas. Bērna dzimšana ir brīnums un varavīksne ir brīnums. Cilvēku nesavtība ir brīnums.

6. Kas, tavuprāt, ir draudze un ko Tu vēlies tajā paveikt?

Draudze ir Dieva bērni, Kristus mācekļi, kas pieaug ticībā, kopā nākot, lūdzot, slavējot, pielūdzot, daloties, draudzējoties, saņemot pašu Dievu, viens otru atbalstot un sludinot – tā ir draudze. Mani vairāk interesē, ko Dievs vēlas tajā paveikt. Protams, man ir kādi sapņi… gribētos, lai draudze būtu pieejama ikdienā visiem, lai mēs būtu spējīgi vairāk darboties diakonijas laukā… bet pats galvenais, protams, lai tā paliktu uzticīga Dieva vārdam, pretotos grēkam, dzīvotu ikdienā ar Jēzu un sludinātu Jēzu Kristu.

7. Ko tu novēlētu savai draudzei?

Novēlētu pieaugt mīlestībā un dievbijībā, Viņa klātbūtnes patiesā  apjaušanā -  šeit un tagad. Un prieku – prieku par visu, ko Dievs mums sagatavojis!

8. Ko tu vēlētos, lai draudze lūdz par Tevi?

Gudrību kalpošanā.

Iveta Zvirgzdiņa

Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite (Kol 3:14)

.............
Lai Dieva svētības pilni atkal jauni un jauni mirkļi!
Ivetiņ- paldies,ka māci mūs kalpošanas priekā un patiesā aizrautībā! Ka neviens darbiņš Tev nav par lielu,neviens cilvēks - par niecīgu. Ka smagas nastas māci viegli nest un svētkiem piešķir svētku godu! Ka nemāki šos divus vārdus - ''nav laika!'' Ka visas atbildes meklē Kristus mīlestībā...Lai citiem dāvāto Tu desmitkārt saņem pati!

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!(Rom.1:7)

Saruna ar draudzes vecāko - Ivetu Zvirgzdiņu.

Lūdzu, īsi par sevi.

Māsa Kristū - esmu kopš 2011. gada 20. novembra. Tad aizsākās manas dzīves otrais - gaišākais posms.

Pirmā posma aizsākums ir Mālmuižā „Vārpu” mājās 27.11.1967. Tur aizskrēja mani jautrākie, bezrūpīgākie 7 gadi. Manas dienas ritēja gaišas un saulainas, rudzu puķēm, bezdelīgactiņām, purenēm pušķotas.  Ziemas dienas ritēja sniegotas - leduspuķēm  un  lāstekām rotātas.

Tā skreja dienas, darot labas lietas un ne tik labas, bet par sliktajām citā intervijā. Pie gaišajām lietām pieminēšu savu draudzeni, kopš sevi atceros, Mairu Lūkinu.  Viņai bija nopietns uzdevums ganīt lielu pulku aitu, būs bijis ap 100, manas iemaņas gan bija mazas, bet laiku īsināt man labi padevās jau  tais laikos.

Skolas gaitas, 1.klasē uzsāku Mālu pamatskolā. Bet jau 2.kl. man bija jāiztur  nopietna pārbaude -  jāmēro ceļu no Mālmuižas uz Lizumu, jo Mālu skolu slēdza .Tā ka par mazdūšību es nevaru žēloties, jo uz skolu bija jātiek un viss… Lizuma vsk. ir mana skola no 2-11.kl. Gaišākā no audzinātājām visus gadus bija Silvija Ulaste.

Kad klases stundā bija jāuzraksta ziņas, par ko vēlos kļūt, mana vienīgā skaidrā doma bija - vēlos palīdzēt cilvēkiem, citu neko nezināju, kā vien medicīnu. Jo tā tiešām palīdz cilvēkiem. Tā iestājos 5.Medicīnas skolā . Slimnīcas manā pusaudžu vecumā tika apmeklētas daudz un viss tajās man likās - gaišs, balts, tīrs, tāda īpaša vide.

Pabeidzot māsu skolu, stājoties darbā Gulbenes slimnīcā, uz brīdi ļoti, ļoti vajadzēja zobārstniecības māsu, un es piekritu šim piedāvājumam… Un tā no 1995. līdz 1988. gadam arī rūpējos par zobārstniecības nodaļu. Tad papildus tika piedāvāts darboties privātā zobārstniecībā, kur tad darbojos līdz pat  šim brīdim. Paralēli šim pieņēmu arī izaicinājumu un 1999. – 2000. gadam apguvu zobu higiēnistes profesiju, kur strādāju arī šobrīd.

2. Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva?

Mans ceļš pie Dieva ir bijis garš, caur ērkšķiem, caur gravām un vīteņiem. To visu, mīļie, vienā avīzē pat nevar aprakstīt. Manu ceļu spilgti raksturo glezna, kurā Jēzus klauvē pie durvīm, kas aizaugušas ar vīteņiem un ērkšķiem. Pie manas sirds - Jēzus klauvēja 7X77 reizes… līdz beidzot es viņu sadzirdēju. Tātad ,mani mīļie lasītāji , kā saprotat no matemātikas viedokļa… cik daudz mazu stāstiņu es varētu jums pastāstīt. Bet šoreiz  vienu, manu vis  vis visspilgtāko. Gadu nevaru pateikt.. Gulbenes VIDUSSKOLA tolaik rīkoja Ziemassvētku pasākumu mūsu baznīcā. Es nekad vēl nebiju bijusi tajā, bet ļoti, ļoti vēlējos tur nokļūt. Sarunājām ar vīru Jāni, ka iesim reizē. Dēls Helvijs jau arī aizies turp ar draugiem. Es, protams, vēl darbā, vēl pēdējā brīdī aizeju līdz pastam, nosūtīt darba atskaites ,bet ko nu… tikmēr Jānis atnāk uz darbu un redz  - logi tumši un nodomā, ka esmu laikam jau baznīcā. Sākas mans ceļš - es gaidu, gaidu…  neviens nenāk,  zvanu… neviens neatbild, satraukta skrienu uz mājām, bet arī tur neviena nav… bet ārā - tumš, sniegs, mitrs, nu vienvārdsakot - briesmīgs laiks. Brienu pa taisnāko ceļu uz Baznīcu, jau kavēju… puņķojos un raudu reizē… mani -  vienu!!! uz šī skaudrā ceļa atstājuši… Esmu klāt, atveru durvis… un tur viss gaišs!!! silts, pilns ar bērniem un visi priecīgi…. un starp visiem arī manējie - smaidīgi un laimīgi… Tādas man palikušas atmiņas, ja paliec viens uz tumša  ceļa, cik tad ir skumji sirdī…

3. Kad kļuvi par kristieti, kas Tavā dzīvē mainījās?

Kļūstot par māsu Kristū, manā dzīvē bija dažādi posmi. Vienmēr būs un paliks atmiņā pati kristību diena  - 2011. gada 20. novembris. Tā bija īpaša diena mums trijiem – man, Jānim un Helvijam, kad tikām KRISTĪTI  - TĒVA  DĒLA un SVĒTĀ GARA VĀRDĀ. Dievs novembra dienu bija svētījis ar tik spožu sauli, kas vārdos nav aprakstāma... Un tik spoži  tā iespīdēja dievnamā, ka man, sēžot pirmā sola pašā stūrītī, saule apžilbināja acis, tam var ticēt… var neticēt, bet tā notika…

Kļūstot par KRISTIETI, uzreiz jau pārmaiņas nenotika…  tas vienmēr notiek  pa mazam solītim - Dievu lūdzot, saucot palīgā, pasakoties par uzklausītajām lūgšanām, kas arī palīdz apjaust Dieva spēku, plašumu, dziļumu, augstumu… Tikai  pieņemt kristību un iesvētību, ar to vien nepietiek - lai varētu  satvert Dieva roku un iepazīt Viņu. Lai kā Viņa bērni mēs turētos pie viņa rokas, ir jāiet Dieva skoliņā. Dieva skoliņa manā skatījumā - ir draudze, baznīca, Alfas kurss, Bībeles stundas un, protams, mazajiem Svētdienas skola. Es domāju - lai cilvēks tiešām varētu noturēties uz pareizā, šaurā ceļa -  ir jābūt KRISTĪGĀ DRAUDZĒ .

Un tikai esot kopībā  - mēs varam piedzīvot īsto Dieva svētību un prātu kāds Viņam ir uz mums katru.

4. Pastāsti par savu kalpošanu draudzē?

Draudzē iesāku kalpot kā kasiere. Dūša nebija īpaši liela, bet neatteicu draudzes māsām, un Dievs palīdzēja, neatstāja mani un  izveda  šai kalpošanai cauri.

Un deva drosmi šo amatu nodot tālāk, māsai Inai.

Aiz savas ziņkārības esmu nedaudz arī palīdzējusi māsai Līgai pie grāmatu galda, patika arī padziedāt ar meitenēm senjoru ansamblī. Man patīk visu pamēģināt… Pie draudzes mielastu organizēšanas arī ir mana aizraušanās, tai skaitā talku zupu vārīšana. Pie ALFIŅAS organizēšanas arī mani var just. Šeit būtu vietā sakāmvārds, kas radās ceļojot uz Franciju uz TAIZE - „manis reizēm ir pa daudz… ” Bet, mīļie lasītāji, draudzes brāļi un māsas, nav cita varianta man. Dievs man ir piešķīris tādu garu! Ja ir kādas pretenzijas, tad no sirds, lūdzu, vērsieties ar lūgumiem pie mana radītāja –DIEVA.

5. Kā Tu ikdienā piedzīvo Dieva vadību, un ko Tev dod ticība Viņam?

Kā es ikdienā piedzīvoju DIEVA vadību? Tas ir pats neuzrakstāmākais jautājums. Jo katra diena ir kā Dieva brīnums. To jau es liecināju pie Raipala ezera, pēc mūsu brīnišķīgā pārgājiena. Dievā vadot dienas, viss, viss ir iespējams un sasniedzams, tikai  nevajag lauzties ar savu cilvēcisko spēku, bet dot DIEVAM laiku, lai Viņš darbojas un lai notiek  Viņa prāts, ne manējais.

Dievā vadītas dienas ir interesantas un neparastas, kā interesanta filma, viena sērija ir beigusies, bet nekad nezini, kas sekos nākamajā… Protams,  ir pārbaudījumi, bet kā mēs tos pārciestu, ja nebūtu DIEVA  - TĒVA, kam lūgt stiprinājumu un padomu..

„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat, bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt”

(Mateja 1,28)

6. Ko tu gribētu liecināt par Dieva darbiem un brīnumiem savā dzīvē un kalpošanā?

DIEVA BRĪNUMS IR MŪSU DRAUDZE UN DIEVNAMS. Pēc cilvēciskā prāta mums jau bija jānāk pāri DIEVA dusmībai un sodam. Bet tas ir mūsu pasaulīgais, cilvēka domu gājiens. DIEVS domā citādi. Viņš redz mūsu sirdis, žēlo dienu no dienas un vada uz priekšu.

7. Kas, tavuprāt, ir draudze un kādu Tu šobrīd to redzi?

Draudze ir DIEVA SKOLIŅA . Un tajā  iet daudz, daudz  skolnieku, dažādās klasēs, un vienā klasē varbūt ir jau daudzus, daudzus gadus. Bet skolotājam  ir jābūt tik spēcīgam, lai nojaustu, kurš kurā klasē mācās. Kā MAGNUSS BENGTSONS IR TEICIS – viņam jāzina - kādu barību, kuram vajag … dažam vēl tikai mātes pienu, bet kādam  var dot jau ko cietāku.

Mūsu draudze ir izcila un DIEVAM IR LABS PRĀTS UZ MŪSU DRAUDZES GANU, MĀSĀM UN BRĀĻIEM! JA tā nebūtu, tad, draugi,  mēs te viens otra domu graudus nelasītu...

8. Ko tu novēlētu savai draudzei?

Draudzei, kā arī pati sev,  joprojām novēlu tikai Dieva mieru. Jo Dieva miers ir atkarīgs no Dieva žēlastības mūsu sirdīs, un tas var gan  pieaugt, gan sarukt. Jo labāk mēs pazīstam Dievu un mūsu Kungu Jēzu Kristu, jo vairāk žēlastības un miera mūsu sirdīs.

„Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.”(Jņ.14;27)

9. Ko tu vēlētos, lai draudze lūdz par Tevi?

Ko lūgt? Mēs visi kopā par mani un katrs par sevi. Un  katru vakaru varam lūgt Mātes Terēzes lūgšanu:

Ak, JĒZU, palīdzi man dāvāt pastāvīgu Tavas klātbūtnes izjūtu ,vienalga kur arī es ietu. Piepildi manu dvēseli ar savu Garu un ar savu dzīvi. Ienāc manī un valdi pār manu būtību tik pilnīgi, lai visa mana dzīve būtu Tavas dzīves starojums. Apgaismo caur mani un valdi pār mani tā, lai katra dvēsele kurai tuvojos, varētu sajust Tavu klātbūtni manā dvēselē. Lai raugoties manī, tā  neredzētu mani, bet Tevi manī. Tā es starošu ar Tavu spīdumu un varēšu būt gaisma citiem. Visa mana gaisma nāk no Tevis, Jēzu, pats vissmalkākais stars nebūs mans. Tas būsi Tu, kas apgaismosi citus caur mani. Āmen.


Pārdomās par sekošanu Kristum, dalās Baiba Muceniece

Kāpēc es nolēmu kristīties ?

Šis lēmums  vienkārši atnāca. Kādā sestdienas dienā biju savā mājā vienā pati  ar sevi, savām domām un darbiem. Vienkārši sapratu, ka man ir jānokristās.

Tam jāatrod kāds racionāls skaidrojums? Mēģināšu.

Es vienmēr esmu zinājusi, ka esmu luterāne. Pat visās anketās, aptaujās par ticību esmu rakstījusi- luterāne.

Abi vectēvi ir bijuši pērminderi. Mammas tētis Eduards Vītols - Gulbenes evaņģēliskajā luterāņu baznīcā un tēta tētis Otto Bērziņš - Alūksnes evaņģēliskajā  luterāņu baznīcā.

Vienīgais jautājums manam tētim, lūdzot mammas roku no nākamās sievas  vecākiem, ir bijis: “Jūsu ticība?”. Un kad tētis atbildējis, ka ir luterānis, nākošie  jautājumi izpalikuši.

Abi mani vecāki ir bijuši kristīti un iesvētīti.

Padomju laiks uzspieda citas vērtības. Mamma 1955.gadā iecelta par direktori Gulbenes pamatskolā. Mani vairs neriskēja kristīt. Par baznīcu un ticību mājās runāja pusčukstus, pusvārdiem.

Atmiņā mazi krikumiņi.

Mamma teica, ka viņas dēļ vecāki nevar iet baznīcā, bet vectēvs tomēr dažreiz slepus  aizejot uz baznīcu. Vēl viņa teica, ka katru vakaru viņa lūdz Tēvreizi un mēs esam sargāti.

Pretī mūsu mājai atradās  katoļu baznīca. Skolā jau slavēja ateismu un iet uz baznīcu, bija “nepareizi”. Dažkārt no savas mājas loga redzēju savus skolas biedrus ieejam baznīcā. Mamma man prata paskaidrot, ka skolā par to nav jāstāsta un jāciena katra cilvēka izvēle.

Studiju laikos Ziemassvētku svinēšanas aizliegumi netraucēja iet uz Ziemassvētku  Dievkalpojumu, svētku noskaņu radīt kopmītnē.  Pūtēju kvartets atskaņoja “Klusa nakts, svēta nakts”, dziedājām. Septiņdesmito gadu sākumā (protams, slepeni un slepeni dabūto) klausījāmies Endrjū Loida Vēbera rokoperas “Jēzus Kristus Superzvaigzne” ierakstu.

Satrauktas sirdis, skaistums un mūzika. Nezinu, cik daudz domu par Jēzu Kristus tajā laikā…. Tad  Atmodas laks,

Meita piedzima 1988.gadā. Protams, lēmums bērnu kristīt... Vēl šodien atceros sarunu ar mācītāju Baltiņu un viņa sapratni. Sekoja mazmeitu kristības.

Izzināt kristietības rašanās jautājumus un daudzus ar reliģijām saistītus jautājumus bija nepieciešams mācot vēsturi vidusskolēniem.

2013.gads. Lai salaulātos baznīcā, meitai un viņas draugam bija jāapgūst Iesvētes mācība. Jauniešu sajūsma, nodarbību atstāsti aizrāva ne tikai viņu draugus, kas viņiem sekoja, bet arī mani. Es ieklausījos….. Netiešs iedrošinājums un atbalsts mana gadagājuma cilvēkiem.  Vārdi, kas uzrunāja : “Bet tas tavs ozols arī ir Dieva dots….”, ”Dievs Tevi  mīl”. Es iešu ar tevi pie Jonīša (Vecpiebalgas ev. lut. baznīcas mācītājs). Zini, viņš man teica: “Izlasi  J.Rubeņa  grāmatu  “Dievs ir tepat” un “Jauno derību”, es Tevi kristīšu.”  Sāku lasīt….  Varu jautāt savam vīram, sarunāties par “mūžīgiem” jautājumiem.

2015.gads. Vairāku pazīstamu mūziķu bēres….   Pārdomas.

Ar prātu nevar visu izskaidrot.

Tagad tam, ko intuitīvi esmu zinājusi un  sajutusi, apzināti esmu teikusi “Jā”.

Esmu ceļa sākumā…

Vija Dambe

Lūdzu, pastāsti, kā aizsākās tavs ticības ceļš?

Mana ticība un piederība baznīcai, tāpat kā manas māsas un brāļa ticība – nāk no ģimenes. Mamma bija tā, kura visu mūžu nesa sevī ticību un paļāvību uz Dievu, bet savas veselības pēc nevarēja aktīvi iesaistīties baznīcas kalpošanas darbos. Tētis bija tas, kurš aktīvi iesaistījās dažādos kalpošanas darbos Tirzas baznīcā. Padomju gados viņš iekasēja baznīcas nodokļus, kad bija jāapmeklē katrs draudzes loceklis viņa mājās un tas ne vienmēr bija viegli, taču to viņš darīja ar visaugstāko atbildības sajūtu un pateicību. Droši vien tieši caur tēta sirdskalpošanu un patieso ticību – arī mēs visi trīs bērni(2 māsas un brālis) ienācām baznīcā, lai tajā arī paliktu uz visu savu mūžu. Te, Tirzas baznīcā, arī aizsākās mūsu - bērnu ticība un paļāvība uz Dievu.

Savā mūža gājumā esmu pieredzējusi daudz visa…kad atgriezāmies no izsūtījuma Sibīrijā, bijām jau jauniešu vecumā un tomēr neskatoties uz visu, ko nācās piedzīvot un izciest izsūtījumā – palikām ticībā. Laikam jau tā pazemība, uzticība līdz pat vissīkākajai lietai un kopīgas lūgšanas ģimenē, bija noteicošais, kas ļāva ieraudzīt Dieva mīlestību un vadību visur, un tas lika mums, bērniem, palikt uzticīgiem Dievam un palikt ticībā uz Viņu.

Pēc atgriešanās no izsūtījuma, ap 1958.g. – mēs visi trīs bērni, jau jauniešu vecumā, Tirzas dievnamā iesvētījāmies, tolaik tajā kalpoja māc. Pauls Birzulis. Kā vēlāk izrādījās, arī tas nebija tik viegli paveicams…jo tā laika valdībai - Dievs un ticība bija kaut kas nereāls un naidīgs padomju varai un tāpēc par katru cenu toreiz mūs centās atturēt no šī soļa, nācās piedzīvot arī iebaidīšanu un asu nosodījumu. Daudzkārt tiku izsaukta uz dažādām sēdēm un komisijām, bet tā kā stingri paliku savā izvēlē un teicu, ka es ticu un viss – ar laiku viņiem nācās samierināties ar šo manu izvēli. Pietiekami jau daudz biju piedzīvojusi un izcietusi Sibīrijā, lai vēl kaut kas no visa spētu mani atturēt un vēl vairāk iebiedēt. Tā nu tikām mēs, divas  māsiņas un brālis, iesvētīti un kopā piedzīvojām šo neaizmirstamo svētku un mīlestības brīdi Tirzas dievnamā.

Kā tu zini, ka Dievs ir?

Man ir grūti pateikt to ļoti konkrēti, bet vienmēr, kad kaut kur eju vai braucu – es noskaitu lūgšanu un ticu, ka Dievs ir klāt un palīdzēs.

Kā tu domā – kāpēc mūsdienu cilvēkiem ir vajadzīga ticība?

Tā ir vajadzīga katram, jo domāju, ka ticīgs cilvēks ir pārāks par neticīgu. Ticīgais arvien centīsies atturēties no ļauna darīšanas citiem. Tā kaut vai piliens jūrā…un tomēr pasaule labāka kļūst…

Ko tu vari pastāstīt par kalpošanas laikiem Gulbenes draudzē?

Gulbenes draudzē iesāku kalpošanu vispirms revīzijas komisijā, tas bija apmēram 80 gadu beigās un 90 gadu sākumā. Tajā darbojāmies kopā gan ar Ivetu Putniņu, gan ar Rutu Lasi, gan ar citām māsām. Man ļoti patika kopā ar viņām kalpot, īpaši atceros Rutiņu, kura bija ļoti iejūtīga, ļoti precīza un mācīja man kā darboties ar kasi. Kopā skaitījām gan traukus, gan inventāru, un tolaik to uzskaitīt vajadzēja ļoti precīzi un smalki. Rutiņa bija ļoti precīza kā aptiekāre, un to mācīja arī man ar iejūtību, sirsnību un precizitāti kalpošanā.

Arī tajā laikā baznīcā bija daudz dažādu labu notikumu un piedzīvojumu. Arvien atceros daudzās tolaik rīkotās talkas, kurās vienmēr ar prieku piedalījāmies. Vēlāk draudzē kalpoju arī grāmatgaldā, kuru vadījām kopā ar Līgu Ievāni. Bet pāri visam – svētdienās obligāti man bija pieņemts iet uz baznīcu, jo tā savulaik darīja gan mūsu tētis, gan tā darīt aicināja mana ticība, un tā katru svētdienu apmeklēju dievkalpojumus dievnamā. Tā svētījām šo Dievam veltīto dienu. Šobrīd gan esmu jau rets viesis dievnamā, jo gadi un veselība ir tie, kas daudzreiz liek šķērsļus apmeklēt savu mīļo draudzi. Tā nu varu teikt – ejiet uz baznīcu, kamēr vēl varat turp aiziet!

Ko tu novēlētu savas draudzes ļaudīm?

Visiem un katram ticību! Un arvien būt izpalīdzīgiem un draudzīgiem!

Paldies, par sarunu!


Daira Karole

  1. Saruna ar Dairu Karoli.

    1.Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva - uz draudzi?

    2.Ko tu gribētu liecināt par Dieva darbiem un brīnumiem savā dzīvē un kalpošanā?

    3.Ko tu novēlētu savai draudzei?

    Mēģināšu konspektīvi pārskriet dzīvei.

    Esmu dzimusi Ventspilī. Kad man bija 5 gadiņi, vecāki pārcēlās uz dzīvi Gulbenē. Te astoņas  klases mācījos Gulbenes 1.vidusskolā un arī bērnu Mūzikas skolā. Vēlāk - Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Tad iestājos Latvijas valsts konservatorijā. Pēc ‘’valsts sadales’’ nonācu  Jēkabpilī. Tur nostrādāju piecus gadus. Kad izveidojās ģimene, atgriezos Gulbenē tuvāk savējiem. Esmu bagāta mamma. Man ir seši bērni – Kārlis, Mārtiņš, Laura, Reinis, Krists un Madara.  Pieci vecākie jau ir pieauguši un dzīvo Rīgā. Esam kopā ar  jaunāko meitu, kurai jau ļoti drīz būs 15 gadi. Tātad - mana mammas misija drīz būs piepildīta, bērni būs izauguši. Sākas ‘’mazbērnu laiks’’. Kārļa ģimenītē aug divas meitiņas – Dārta un Grieta. Mazliet skumji, ka redzu mazās tik ļoti reti. Visbiežāk, fotogrāfijās...

    Šobrīd strādāju skaistāko darbu pasaulē – esmu  skolotāja Gulbenes Mūzikas skolā, piepilsētas- Stāķu klavieru klasē. Pārmetu sev, ka regulāri pietrūkst laika visus  darbus izdarīt laicīgi. Gadu gadiem esmu parādā  laiku saviem bērniem. Gan tolaik- maziem, gan tagad- pieaugušiem. Tāpat kā maniem vecākiem...

    Kultūras darbinieka ikdiena ir nemitīgi pasākumi, visbiežāk tieši brīvdienās. Tā bijis gadu desmitiem un pie tā pierasts. Tomēr esmu iemācījusies kritiskāk pavērtēt savus spēkus un nebūt ‘’visiem caurumiem par korķi’’).  Pēc pieciem gadiem būšu sasniegusi pelnīto atpūtu- pensijas vecumu. Pa kuru laiku mūžs nodzīvots, prāts vēl neaptver. Bet labā puse tam - varēšu būt kopā ar mazbērniem.

    ................

    Mani vecvecāki bija ļoti ticīgi. Opaps ar omīti visu mūžu aktīvi darbojās Baldones luterāņu draudzē. Tomēr, kad augu - padomju gados - par ticības jautājumiem ar mani runājās tikai retu reizi. Atceros lielo, noslēpumaino grāmatu -  Bībeli opīša plauktā, Svētdienas apcerīgo mieru viņu mājās. Kad mācījos augstskolā un agri rītos devos uz eksāmeniem, atceros omīti skaitām lūgšanas. Viņa teica - Tev labi ies, es palūdzos… Tad nesapratu… -  kā man no viņas lūgšanām var veikties?  Vecvecāku dzīve bija liels ticības paraugs. Tomēr ceļš pie Dieva man bija pašai savs.

    Draudzē nonācu savas profesijas dēļ. Tālajos 90-tajos, kad kalpoja mācītājs Harijs Grigols, tika dibināts jauniešu ansamblis. Biju trīs mazu bērnu mamma un ļoti gribējās rast kādu iespēju pamuzicēt ārpus ikdienas mājas rūpēm. Svētdienas bija tam piemērotas. Meitenes- kolēģes aicināja dziedāt.

    Jaunais mācītājs Grigols bija aizrautīgs kalpošanā. Ļoti mīlēja mūziku, bija ar augstām prasībām. Ļāva mums klausīties kvalitatīvus klasiskās mūzikas ierakstus. Mācīja liturģijas pamatus. Pianistēm ik pa brīdim lūdza spēlēt dievkalpojumā: Ilzītei Smiltānei, Ingai Kalniņai, Ivetai Putniņai un man. Visas tikām pamuzicēt. Sākumā tas likās pašsaprotami. Spēlēju no burtnīciņā ierakstītiem nošu un liturģijas pierakstiem, tīri profesionāli, bez dziļākas izpratnes. Tikai ar gadiem radās jautājumi- vairāk un vairāk.

    Lūzuma punkts šajā “baznīcmūziķes kalpošanā’’ man bija 1999.gada  oktobris. Toreiz kādā agrā rītā man piezvanīja draudzes kora diriģente Eleonora Bērziņa un sirsnīgi lūdza man pārņemt kora vadību. Viņa bija lūgusi vairākiem pilsētas diriģentiem un saņēmusi atteikumu.  Zinu, ka nespēju piekrist tieši tikpat daudz, cik – nespēju atteikt.  Noriņa (tā cienījamo skolotāju dēvēja draudzē) bija draudzē kalpojusi vairāku desmitu gadu garumā. Nu bija vecuma nespēkā, bet gara spēkā un  prāta gaišumā.

    (Es ierosinu mūsu avīzītē kādu lappusīti atvēlēt  tiem cilvēkiem, kuri lielā ticības spēkā  šai draudzei ir atdevuši mūžu – savu ikdienu, veselību, brīvo laiku. Tie būtu visspēcinošākie un iedvesmojošākie stāsti. Apsolu dalīties ar savām atmiņām.)

    Es nebiju pieredzējusi tādu kalpošanas patiesumu, pārliecību, degsmi un atdevi, kādu man rādīja Noriņa. Viņas vecuma nespēks un rūpe - kas notiks ar viņas dziedātājiem, manī pavēra ko pašai sev nepazīstamu... Es iepazinu  šos vecākās paaudzes cilvēkus. Bijām viens vesels. Izdzīvoju katra no viņiem dzīves  priecīgās un  skumjās lappuses. Tā man bija cilvēcības augstākā skola. Brīžiem gribējās būt viņiem par mierinājumu. Pietrūka dzīvesgudrības un pieredzes. Tad gribēju vairāk uzzināt, saprast un noformulēt savas līdz galam neizdomātās domas.  2000.gadā iestājos Lutera akadēmijas  Baznīcas mūzikas un liturģijas nodaļā. Par tur gūto un piedzīvoto būtu atsevišķs stāsts.

    Tad arī nonācu līdz savām iesvētībām. 2001.gada 19.augustā, tikai 38 gadu vecumā, kļuvu par pilntiesīgu Gulbenes draudzes savējo. Ar pilnu sirdi  pateicības par visu, ko Dievs man dzīvē dāvājis.

    ................

    Kad biju maza, par Dieva brīnumiem stāstīja opapiņš. Kā kara laikā piesnigušā mežā pazudis liels kabatas maks ar pasi. Tolaik par pārvietošanos bez personu apliecinoša dokumenta  draudēja pat nošaušana. Omīte skrējusi pa pajūga sliedēm atpakaļ skaļās vaimanās un lūgšanās. Mēness paspīdējis no biezā mākoņu vāla un  vienviet stars uzspīdējis tieši uz pases brūnajiem vākiem. Maza vienmēr iztēlojos šo notikumu kā filmā. Mazliet neticīgi gan... Bet kad ome ar stingru pārliecību stāstīja, ka tikai Dieva brīnums paglābis viņu ģimeni no izsūtīšanas, ka abi dēli izgājuši kara gaitas sveiki un veseli, ka mans tētis no gūsta Tālajos Austrumos, atbraucis mājās…  daudzus savus draugus atstādams tur... kara laukā kritušus… augu ar pārliecību, ka Dievs ir tuvumā. Liels, stiprs, visu redzošs, mīlošs.

    Visu savu mūžu man licies, ka esmu nesta uz rokām. Pāri sāpēm, pāri neziņai, pāri pieticībai, pāri izmisumam, šaubām, pāri slimībām... Pāri visiem tiem īsajiem ‘’nebrīžiem’’, lai piedzīvotu ko daudz vairāk - simtiem prieka brīžu, nenovērtējamas cilvēciskas attiecības, sirdsmieru, pieredzi, māku uzticēties,  samierināties un paļauties.

    Arvien mīļāks man kļūst Jura Rubeņa teiktais  -   “Es visu saprotu” ir slimība, kas pāriet.

    Tieši tā jūtos. Ir vienkārši jāļaujas. Tev ir dots labākais, kas Dievam ir bijis tev paredzēts.

    Tas ir Dieva brīnums, ka pietiek visiem, lai cik dažādi mēs būtu.

    ................

    Draudzei. Manai labajai draudzei. Ko vēlēt?

    Nesarežģīt dzīvi ar mazsvarīgo. Pēc manam izjūtām – Kristus mīlestībā vajadzīgs  ir tikai cilvēks cilvēkam. Īstajā brīdī, vietā un laikā. Ne par maz un ne par daudz. Visam citam ir tikai savdabīga pašapliecināšanās nozīme.

    Un piedodiet manus šķībi spēlētos korāļus ;))

    Dziediet droši, es jūs ne vienmēr dzirdu !!!

Jānis Zvirgzdiņš

Pateicības priekā.

     Tā īsumā varētu raksturot brīdi, ko kopīgi piedzīvojām - mūsu mīļā brāļa Jāņa Zvirgzdiņa Ordinācijas dienā, Balvu prokatedrālē 2. decembrī.
   Nav noslēpums, ka šo dienu, brīžam ar aizturētu elpu, esam ilgi gaidījuši… sekojot līdzi brāļa Jāņa pārbaudījumiem un paturot visu savās sirds aizlūgšanās… Ceļš nav bijis viegls, tik daudz ir bijis jāiespēj, jāvar, jāzina un galvenais – jāpaļaujas uz Dievu, ka viss, kas notiek… notiek tikai uz labu un savā īstajā laikā. Un Dievs savus mīļos bērnus nekad neatstāj tukšā. Tā arī Jāni – Viņš ir vadījis soli pa solim – līdz pat šai dienai, šai svētku, prieka un pateicības dienai! To visu esam baudījuši un skatījuši savām acīm, un pat vairāk – ar šo pateicību un prieku esam bagātinājuši savas dvēseles un nu to varam paturēt savās sirdīs mūžīgi.
   Gulbenes draudze var pateikties Dievam – ka mums ir bijusi iespēja būt blakus Jānim visu šo garo tapšanas laiku, no paša iesākuma – no kristībām, iesvētībām, mīļa draudzes brāļa, pērmindera, evaņģēlista, līdz šai lielajai svētku dienai – ordinācijai.
   Kad Dieva un visas draudzes priekšā Jānis zemojās ceļos, lai pateicībā par visām žēlastībām un Viņa vadību, dotu solījumu kalpot Tam Kungam un cilvēkiem mūžīgi. Šo neizteicamo prieku un mīlestības straumes, kas plūda šajā dienā, nav iespējams aprakstīt, vien kaut ko no visa klusām par to vēstīja ļaužu pilnais dievnams šajā dienā, milzu ziedu klēpis, kas gūla Jāņa rokās un svētības vārdi, kas vēlēti tika … tik brīnišķīgs un piepildīts bija šis mirklis. Un mirklis aizejot…ir sevi piepildījis…
   Kā pats Jānis apgalvo – viņa sirds arvien degs par Gulbenes lut. draudzi, jo tā ir viņa pirmā draudze, “pirmā mīlestība”, kas paliek uz mūžu, lai kur arī tālāk dzīve aizvestu. Savukārt, mēs zinām, lai cik tālu vai tuvu kalpotu mūsu brālis Jānis, nu jau mācītājs Jānis – mēs arvien ar pateicību viņu sauksim par savējo un allaž viņš būs gaidīts mūsu draudzē.
   Mīļo brāli, Jāni, paliec arvien uzticīgs savam aicinājumam – jo tāds ir arī tavs aicinātājs – uzticams un patiess! Lai skaists, svētīgs un mierpilns tavs kalpošanas ceļš, lai kur tas tevi aizvestu! …Dievs tev jau tagad un šeit – ir dāvājis vienu redzamu eņģeli, kas ik mirkli gādā un rūpējas par tevi, un tas ir ļoti daudz. Un ticu, ka vesels pulks neredzamo eņģeļu ik mirkli ir klātesoši un kalpo tev! Lai svētīgs tavs kalpošanas ceļš! Pateicība Dievam!
   

Tā mācītājs Jānis savā ordinācijas sprediķī uzrunāja visus savus mīļos, atgādinot, kas patiesi ir Advents un ar ko tas sākas pie katra viena:


“…kad pateicības priekā par Dieva žēlastību, varam būt kopā mūsu diecēzē, šeit prokatedrālē, kas gan diecēzei, gan katram no mums ir svētku diena.
“Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma. Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.”
   Šajā pravietojumā, mēs ieraugām Dieva nodomu - Viņš liek gaismai pieaugt, kļūt spožākai. Tāds bija Dieva nodoms pirms 2000 gadiem, tāds tas ir arī šodien. Viņš vēlas ikvienu cilvēku redzēt gaismas apņemtu.
   Jo redziet, paši mēs nespējam sevi darīt par gaismas cilvēkiem, lai cik priekšzīmīga mums liktos mūsu dzīve, jo patiesībā nākam no dziļas tumsas. Tieši tādēļ jau Kristus nāca pie mums, lai Viņa žēlastības spēkā mēs nomirtu tumsai un atdzimtu gaismai. Tas ir tiešām Dieva mīlestības un žēlastības darbs, ko Viņš paveic pie mums. Tikai jautājums - vai mēs to sadzirdam un atveram savas sirds durvis?
   Mīļie, gribu teikt, ka Advents ir pārsteigums, tā ir reāla gaismas atnākšana konkrēta cilvēka dzīvē, jau šeit un tagad virs zemes, ja vien sadzirdam un atveram durvis gaismai, ko sauc Jēzus Kristus. Jēzus taču saka: "ES ESMU pasaules gaisma, kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma."
   Tā ir gaisma, kas iespīd tik dziļi cilvēka dvēselē, ka tā satricina visus esošās dzīves pamatus, uz kuriem šķiet tik droši iepriekš stāvam, uz ko paļaujamies, kā piemēram: cilvēciskā gudrība, ka visu nosaka paša cilvēka prāts, sagādāta labklājība, kādi naudas vai mantas uzkrājumi, jeb kā tautā iegājis teiciens: Cilvēks pats savas laimes kalējs. Bet vai tiešām?
   Bet, ja cilvēks ir savas laimes kalējs, kāpēc tik ļoti attīstītajā zinātnes progresā un sasniegumos vai pat noguldījumos, 21.gs sabiedrībā ir tik daudz nomāktu, depresīvu, ar savu dzīvi neapmierinātu vai pat izmisušu cilvēku? Vai tad kāds no šiem cilvēkiem būtu gribējis izkalt sev sliktu laimi?
   Tomēr tikai tad, kad cilvēks atzīst savu nespēku un saprot, ka manas pūles sev izkalt laimi ir tikai grūstošas smiltis un cilvēks atver savu sirdi un plaukstas, lai Dievs piepildītu ar to, dēļ kā patiesībā ilgojas katra cilvēka sirds, kaut arī ne vienmēr to mākam noformulēt. Tad ir atnācis Advents, cilvēku apspīd tāda gaisma, ko neviens cilvēciskais prāts nespēj izskaidrot, tad mēs sastopamies ar Jēzu un tā nav kāda pašsaprotama lieta vai notikums, nē, šī satikšanās ir robeža, kas izmaina visu dzīvi, kad cilvēkam tiek atdota zaudētā paradīze, jo ir saticies Dievs un cilvēks, saticies, lai vairs nešķirtos.”
Mācītājs Jānis Zvirgzdiņš

Inta Vilka

Mūsu draudzes ilggadējās ticības māsas Intas Vilkas liecība par ticību un dzīvi.

Laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda.

     Liela nozīme cilvēka dzīvē ir garīgai sakārtotībai. Nav nejaušība, ka reiz tika izstrādāti, apspriesti, apstiprināti un sabiedrībai piedāvāti 10 baušļi, kuri sākas ar vārdiem: tev nebūs… Acīmredzot, tajā tālajā pagātnē, bija gudras galvas, kuras saprata, ka cilvēci nedrīkst palaist pašplūsmā un ir nepieciešami tikumības ievērošanas likumi, kuri šodien, šķietami, bieži vien tiek piemirsti… Protams, daudz kas pa šiem gadiem ir mainījies, bet bieži vien ne uz labāko pusi. Dominējošu lomu, diezgan droši var apgalvot, šobrīd spēlē materiālās vērtības, pēc kurām dzenas sabiedrība un tādejādi – aizmirstot par garīgajām vērtībām – vai arī tās tiek nobīdītas otrajā plānā. Izņemot dievnamus, kur mācītāji cenšas sabiedrībai pagaismot, kas ir patiesās dievišķās vērtības, liekot akcentu uz to, ka Dievs ir visas būtības pamats un kodols.
   Es pirmo reizi sāku iepazīt Dieva vārdu 7 gadu vecumā, dzīvojot pie vecmāmiņas un vectētiņa. Tā nebija nejaušība, jo 1945. gadā apcietināja manu tēti un nosūtīja uz Sibīrijas lēģeriem… tas murgs skāra ļoti daudzas ģimenes. Dzimtenes mīlestība izmaksāja ļoti dārgi ne tikai latviešiem, bet arī daudzu citu tautību pārstāvjiem. Tādi bija laiki.
   Mammītei bija jāuzņemas visi saimniecības darbi, to skaitā, arī – vīriešu, tāpēc viņa mani bieži veda pie saviem vecākiem. Mani mīļie vecvecāki turpināja vecāku iesākto audzināšanu ar Dieva vārdu, mācot un izskaidrojot baušļu nozīmi cilvēka dzīvē, to sasaistot ar tautasdziesmām. Neuzkrītošā veidā centās veidot manu, mazā bērna dvēselīti, mācot pieklājību, godaprātu, saticību un mīlestību pret Dievu, dabu, līdzcilvēkiem un visu pasauli. Vēl joprojām atceros dažus no viņu gudrajiem padomiņiem: ”Nedari otram ļaunu; sirdi, kuru nepazīsti – nesāpini, ko naids un vara nespēj, to mīlestība – spēj u.c.” No galvas lika iemācīties tautasdziesmas, kurās bieži vien tika pieminēts Dieviņš:
“Lēni, lēni Dieviņš brauca,
No kalniņa lejiņā,
Netraucēja ievas ziedu,
Ne arāja kumeliņu.”
   Tas viss spēcīgi iedarbojās uz manu iztēli. Es savā acu priekšā uz būru lielu kalnu, kādu biju redzējusi bieži grāmatās, iedomājos lielus ratus… tādus, kādi bija vectētiņam pagalmā un Dieviņu ar garu, baltu bārdu tajos sēžot un iejūgtu bērīti. Šī tautasdziesma bija kā slavinājums klusumam un miera, jo Dieviņš ir iežēlas pilns un visklusākais citu vidū. Arī es gribēju būt tikpat laba kā Dieviņš. Rītos klusītēm atvēru vectētiņa istabas durvis, palūrēju, vai viņš ir piecēlies un tad steidzos padot čības. Kad mūsu mincis gulēja uz siltā mūrīša, es klusītēm pagāju garām, netraucējot viņa mieru, kaut gan man ļoti gribējās ar ruņčuku paspēlēties.
   Vecvecāki mani iemācīja arī lūgšanu – Tēvreizi. Gulēt ejot es to vienmēr noskaitu, pateicos Radītājam par nodzīvoto dienu un palūdzu svētību un veiksmi nākošajai.
   Kad 1949.gada martā sākās izsūtīšanas uz Sibīriju, mēs ar mammīti nonācām arī nonācām deportēto sarakstā. Es visu ceļu smagi slimoju, jo mani ar angīnu un 39TOC neatstāja mājās pie vecvecākiem, bet sakarā ar to, ka mans vārds arī bija sarakstos, vajadzēja doties tālajā ceļā. Vēl joprojām atceros, kā mammīte savās rokās sildīja ūdens krūzīti, lai samērcētu manas saplaisājušās lūpas, iedotu man pa malciņam iedzert un katru mīļu brīdi, klusībā skaitīja Tēvreizi. Paldies Dievam, es brīnumainā kārtā izdzīvoju. Dieviņš uzklausīja manas izmisušās mammītes lūgšanas! nespēju aizmirst arī to, kā mēs abas ar mammīti apmaldījāmies mežonīgajos taigas plašumos. Jau tuvojās vakars, bet mēs nevarējām atrast pareizo virzienu, lai tiktu ārā no šī baisi šalkošā mūžameža. Pārgurušas, apsēdāmies pie milzīgi liela ciedra koka. Debesīs iedegās mirdzošas zvaigžņu actiņas, un mēs ar mammīti virzījām skatienus uz tām un nemitīgi lūdzām Dieviņu, lai mums neuzbrūk kāds taigas iemītnieks, jo īpaši lāču tur bija ļoti daudz, un lai rītam austot, mēs varētu pareizi noorientēties un nonāktu savā sādžā – dzīvas un veselas. Sūnās pārlaidām nakti un nākošās dienas vakarpusē, mēs nonācām sādžā. Paldies Dievam – Viņš atkal uzklausīja mūsu lūgšanas un izglāba dzīvības! Vēl daudz manā mūžā ir bijušas situācijas, kurās pat grūti izskaidot, kā varēja “nodejot uz naža asmens un nesagriezties…”
    Kad atgriezāmies no Sibīrijas savā dzimtajā Gulbenē, tētis ar mammu veda apskatīt Gulbeni, jo trimdā tika pavadīti 12 gadi. Pati pirmā vieta, kuru mēs gribējām apskatīt, bija Ev. luteriskā baznīca. Tolaik gan pat apstāties uz ceļa pretim baznīcai mēs neuzdrošinājāmies, jo kāds varētu mūs novērot un “nostukačot”. Par to, ka pieiet tuvāk baznīcai, pat doma nevarēja būt. Tā mēs lēnos soļos gājām pa ceļu uz priekšu, neuzkrītoši pētot baznīcas ēku un tētis klusītēm teica: ”Meit, šeit mēs esam kristīti, iesvētīti un salaulāti, arī tu šeit esi kristīta.” Tas bija nežēlīgs ateisma laikmets, kad bīstami bija pat apstāties pie baznīcas, jo tad varēja “iekulties” lielās nepatikšanās, zaudēt darbu vai nonākt kādā iestādē uz garu jo garu izskaidrošanos. Tādi laiki bija… bet Pateicība Dievam, ka tie ir aizgājuši un šodien var brīvi apmeklēt dievnamus, dievkalpojumus un visus svētīgus pasākumus, kas tajos tiek organizēti Dievam par godu un cilvēkiem par svētību.
    Tuvojas klusā Adventa laiks, kas liek katram rūpīgāk ieskatīties sevī, pārdomāt savu dzīvi, apjaust gaismu tumsībā, kas izskan kā dzīvinošs vārds – nācis no klusuma. Tāpēc tuvojoties Ziemassvētku laikam, to notikumiem un arī vēršot skatu uz gadumiju, gribas, lai cilvēciskais skatiens netiktu tikai pievērsts dāvanām un to iegādei, sveikšanai un greznām ballītēm, bet daudz vairāk, lai cilvēku sirdīs atrastos vieta Jēzum, kādam klusam pārdomu brīdim. Dziesmās mēs dziedam par to, ka pasaule līksmo, jo dzimis ir Jēzus. Lai zūd visas nedienas, raizes un grēks. Jēzus pie mums nāk ar svētību un ar to piepilda katra sirdi un dzīvi.
Un gribu novēlēt: “Dievs stāvi klāt manai tautai un Tēvzemei! Vadi to pa dievišķās mīlestības un svētības ceļiem, ieejot nākamajā 100gadē.
Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus! Lai katrā mājā un sētā ir galdā rudzu maizes klaips, lai līksmi skan bērnu un mazbērnu balsis! Lai valda starp tuviniekiem mīlestība, saticība un cerība!
Lai ataust ziemas rīti balti
Un dievnami – kā sargi balti,
Bet ziemas griežos, sveču liesmās
Mēs jauni dzimstam svētās dziesmās.”

Aija Graham

Un šajā pirms Ziemassvētku laikā, vēl kāda mīļa un sirdi aizkustinoša liecība no mācītājas Aijas Graham. Lai gan dzīve viņu ir aizvedusi ļoti tālu - Amerikā, tomēr mēs aizvien varam viņu saukt par savējo un tieši tā viņa uzlūko mūsu draudzi… jo šeit aizsākās viņas ceļš pie Dieva… šeit aizsākās viņas gaismas ceļš…

Ceļš pretī gaismai.

     “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā...” Jņ. ev.1:1-5

   Man ir savs stāsts par to, kā kāda mana brīža tumsa pārtapa par kaut ko ļoti gaišu. Kad es pati piedzīvoju brīdi, vienu vakaru, kad tumšā ikdienā ienāca spoža gaisma. Man bija 11 gadi. Tajos laikos Latvijā Ziemassvētkus vēl skaļi nemēdza svinēt. Klusi, paslepus tos svinēja. Svētvakara dienā man vēl bija nolikta klavieru stunda mūzikas skolā. Bet man un mammai bija plāns. Mums bija sarunāts, tad, kad beigsies mana klavierstunda, es iešu uz baznīcu, uz dievnamu, mamma mani jau tur gaidīs. Tā nu es viena pati gāju to ceļu – no mūzikas skolas līdz attālajam Gulbenes dievnamam. Jānoiet bija vairāk kā jūdze. Tajā laikā, vienai, tumsā, tumšā ziemas vakarā ejot, tas likās ļoti garš ceļš. Droši vien jau, ka baidījos, to ejot. Bet tad es pietuvojos dievnamam. Ārēji tas tik necils. Tāds varbūt nedaudz vientuļš dievnams, ar sabrukušu torni, tik daudzas reizes tam bija iets vai braukts garām un tas vienmēr man šķita tāds visas pasaules atstāts. Bet tajā ziemas vakarā, kad es viena tuvojos šim Gulbenes dievnamam, tas man šķita tik aicinošs, tik skaists. Tumsā tas bija tik gaišs. Lai gan tagad atceroties, zinu, ka vienīgā gaisma nāca no logiem, no kroņlukturiem dievnamā. Bet kā bērnam man likas, ka dievnams izskatās kā gaismas sala apkārtējā tumsā. Es ar abām rokām atvēru milzīgās, smagās dievnama durvis, uztraukusies, kā es atradīšu mammu. Bet, ieejot dievnamā, es zināju, ka es esmu beidzot atnākusi pie kaut kā liela un ļoti laba. Tā sajūta, ka es esmu atnākusi pie paša Dieva. Es esmu atnākusi nevis pie mammas, ne pie silta un gaismā starojoša dievnama, ne pie skaistām dziesmām, ne pie izgreznotas eglītes ar īstām, degošām svecītēm zaros. Es jutu, ka es esmu atnākusi pie kaut kā Cita. Līdz tam nezināma, bet nu – atklāta un būtībā – sirdī ļoti ilgota un gaidīta. Un manī dzima svēti svētki. Man tajā vakarā sirdī tiešām piedzima pestītājs. Kā bērniem mēdz dzimt ticība Dievam. Tik vienkārši, tik viegli un skaisti. Bez jautājumiem, bez kaulēšanās, bez cīņām.
   Tādus Ziemassvētkus, kad fiziski un garīgi izjūti tumsas pārtapšanu gaismā, nevar aizmirst. Tādus Ziemassvētkus, kad piedzīvo Dieva piedzimšanu sirdī, nevar atstāt aiz sevis. Tos brīžus cilvēks sev nēsā līdzi visu mūžu, kā dārgumu. Kā brīdi, kad no tumsas piedzīvo gaismu. Kā brīdi, kurā sildīties, kad sirds atkal ikdienas burzmā nonāk tumsā un aukstumā. Dzīve ir tāda ceļošana caur dažādiem ceļiem, caur laikiem. Iešana caur gaišām, zināmām takām, un maldīšanās, klīšana caur tumsu un neziņu.
   Viss pieder pie dzīves. Jā, tumsai ir sava vieta mūsu dzīvēs. Man pat liekas, ka, tikai tumsā kādu laiku esot un padzīvojot, var sākt beidzot ilgoties un arī sajust gaismas spožumu. Laikam jau tikai, sāpju ielejā padzīvojot vai tajā iestaigājot kaut uz brīdi, var novērtēt laimes mirkļa siltumu un smieklu burvību un svētības, kuras ik dienas nenovērtējam. Un, tikai nāves ielejā ieceļojot, var sajust, cik vitāli svarīgi ir satvert Tā roku, kas piedāvā Dzīvību. Kurš gan no mums nav atradies tumšos dzīves ceļos? Kad liekas, cerības zudušas. Kad sāpes ir ikdienas maize. Kad skumjas ir ikdienas malks. Kad rūpes, dažādas un neskaitāmas, ir kā nebeidzami dubļi, kurus mūsu domas brien un kuros iestiegam. Ja tu esi tajā brīdī, tad tu zini - tev sagatavots Ziemassvētku ceļš. Tev ir dots ceļš no tumsas uz gaismu. Tev tikai tas jānoiet, sirdī tas jāizstaigā. Līdz tu sevī nonāc pie brīža, kad tevī piedzimst kaut kas siltu cerību dodošs, baltu mieru dodošs, košu prieku dodošs, dziļu mīlestību dodošs – tad tu zināsi, ka Jēzus tuvums ir vienīgais, kas sirds tumsu dara par gaismu. Tādēļ man šķiet, ka Ziemassvētki katram uzdod pavisam tiešu jautājumu – kurp mēs ceļojam, kur mēs ejam mūsu dzīvēs, mūsu naktīs? Mūsu tumsās. Reizēm mums aizmirstas, ka dzīve ir ceļš pie Dieva. Dzīves mērķis ir ceļš uz gaismu un dzīvību. Sevī jāmeklē un jārod ilgošanās pēc gaismas, tiekšanās pēc gaismas. Varbūt tādēļ mūsu dzīvēs no jauna nāk jauni Ziemassvētki. Kā jauna iespēja apstāties, ieklausīties, meklēt, sevī, savā dzīvē paskatīties. No jauna dodot pieturas punktu mūsu skrējienam. Lai domas uz mirkli rimst. Lai raizes uz mirkli apstājas. Lai tumsas brīdī kaut uz brīdi var paspert soli pretī kaut kam gaišam – lai mūsos katrā gaisma atspīd un jauna dzīvības elpa ienāk. Tad tie būs Ziemassvētki – kad tu sevī piedzīvosi ceļu pretī gaismai. Lai Dieva svētīti, sargāti un Viņa mīlestības vēstī ieskauti ir šie Kristus Dzimšanas svētki!
Mīlestībā vēlot, māc. Aija

Inese Baumane

Intervija ar Inesi Baumani.

Turpinām aizsākto – šoreiz Draudzes vēstīs mūsu “puķu meitenes” (kā mīļi viņu saucam draudzē), floristes Ineses Baumanes liecība par ticību un ceļu, kurā vada Dievs.

Esmu Inese Baumane. Dzimusi Saldus pusē, Skrundas nov., Nīgrandē. Uz Gulbeni pārnācu 1991.gadā, kad apprecējos. Ir divas pieaugušas meitas – Ieva un Alise un dēls Matīss- 11gadi. Pēc profesijas un sava aicinājuma esmu floriste gan draudzē, gan pamatnodarbošanās jomā. Esmu pabeigusi Bulduru dārzkopības sovhoztehnikumu un Rīgā apguvusi floristikas kursus. Draudzē ienācu 2005. gadā. Tolaik nācu pati un ņēmu līdzi arī meitas, un vēlāk mums pievienojās arī mans vīrs Ainārs.
Dievs arī šeit ir gādājis par mani, jo dāvājis tos talantus, ar kuriem varu kalpot draudzē. Un Dieva aicinājums manu talantu ir padarījis ar vēl dziļāku nozīmi un izpratni par to, kā Dievs katru no saviem aicinātajiem savā īpašajā veidā lieto Kristus miesā – dzīvajā draudzē..
Lai slavēts Jēzus Kristus!
Dievs nebeidz mani pārsteigt. Esmu pateicīga Dievam par visām lietām, ko Viņš dara manā dzīvē. Kaut arī brīžiem liekas, ka ir nepanesami smagi un gribas kliegt( un esmu kliegusi) un saukt uz Dievu – kāpēc, par ko? Bet tad saprotu, ka Dievs mani nav pametis, Viņš ir līdzās… Un tad seko brīži, kad Viņš pagodinās ar savu klātbūtni, un saprotu – viss, kas notiek – notiek tikai manai izaugsmei…lai vēl labāk iepazītu Dievu, redzētu Viņa darbus un brīnumu lietas dzīvē. Tā, lai izejot cauri visiem, tik dažādajiem pārbaudījumiem, Dievs varētu cilvēku lietot savam plānam.
Draudzē ienācu 2005.gada rudenī. Tajā gadā luterāņu draudzē kalpot sāka mācītājs Māris Sarma. Pirms atnācu uz draudzi, bieži ejot garām mūsu dievnamam, katrreiz nodomāju un arī bieži sev teicu – šī būs mana baznīca, es te nākšu. Biju iedomājusies, ka tas būs tad, kad būšu veca un nebūs vairs īsti, ko darīt. Bet Dievam bija citi plāni… Un tā pat vēl neapzinoties, bet tieši Dievs bija tas, kas mani vadīja. Tā 2003.gadā mācījos floristikas kursos Rīgā, un tajā laikā apmetos uz dzīvošanu pie sava brālēna Mārtiņa, kura dzīvoklī allaž skanēja kaut kāds Kristīgais radio… Retās reizes, kad tikāmies, viņš vienmēr teica: “Esi par visu pateicīga Dievam!” Viņš man stāstīja par Dieva brīnumiem, ko pats bija piedzīvojis un tas mani arvien ļoti aizrāva. “Lūdz Dievam, ja tev ir kas vajadzīgs. Ja Viņš redzēs, ka tev to vajag, tad Viņš arī tev to dos…” es pat īsti tam neticēju, un vēl nodomāju – kā tas īsti notiek?
Pirmo patieso piedzīvojumu ar Dieva lielo atbildi, es piedzīvoju 2004.gada vasarā. Tā kā mans mazdārziņš atradās Ievugravā, tad braukāju uz to ar velosipēdu. Un kā jau no dārza braucot, bieži no tā arī kaut ko vedu mājās. Tā kādā pēcpusdienā, braucot mājās, no velosipēda bagāžnieka nokrita grozs pilns ar gurķiem…tādiem maziņiem un daudziem…Lasīju un klusiņām pie sevis teicu: “Dievs, Tu taču redzi, ka man ir vajadzīga mašīna, lai nenotiktu katrreiz tā, kā tagad…kad pa ceļu jālasa izbirušie gurķi.” Un tad es saņēmu ļoti tiešu un ātru atbildi: “Kā tu domā, ka piedzīšu tev klāt mašīnu, tu sēdīsies tajā un brauksi. Ej un dari! Es tev palīdzēšu!” Brīdi biju kā apstulbusi – kā tā, kas tas bija? Skaidrs bija tas, ka tās nebija manas domas. Es tās dzirdēju, kā no malas, bet nedzirdēju balsi, no kurienes tas…nespēju saprast, it kā domas, bet ne manas… Tādā izbrīnā devos mājās un domāju: “Es te čīkstu – gribas mašīnu, bet nekā jau nedaru, lai tā būtu.” Un galvā skanēja šie vārdi: “Ej un dari, Es tev palīdzēšu!” Tie arī ir Dieva dotie vārdi manai dzīvei, un kopā ar Dievu viss arī man izdodas.
Tā arī sāku rīkoties. Teicu savam vīram Aināram, ka mums jāpērk mašīna. Viņš atbildēja, ka viņam tā neesot vajadzīga…bet man to vajadzēja, un Dievs man palīdzēja. Piezvanīju savam brālēnam Mārtiņam un lūdzu, lai sameklē man vienkāršu, pieticīgu mašīnu. Drīz pēc tam Mārtiņš zvana un saka, ka mašīna priekš mani jau esot un jābrauc pakaļ tajā un tajā dienā. Man pārsteigums – kā tik ātri? Neesmu 15 gadus braukusi, kā tagad no Saldus, to mašīnu dabūšu uz Gulbeni… nobijusies biju ne pa jokam. Tāpēc pirms braucu uz Saldu ar autobusu, lūdzu Dievu, lai Viņš man palīdz, jo nebiju domājusi, ka tas notiks tik ātri. Nebiju vēl paspējusi atkārtot braukšanas prasmes…un tieši šādā brīdī, kas pilns neziņas un izmisuma – cilvēks lūdz Dievu un pilnībā paļaujas uz To. Tobrīd to nesapratu un biju nobijusies. Tālākajos notikumos, skaidri piepildījās Dieva apsolījums: “es tev palīdzēšu!”
Saldū mani sagaidīja jauni pārsteigumi…izkāpjot no autobusa saprotu, ka visi mani palīgi, kas solīja palīdzēt, ir projām.. Vien kāds jauns puisis palīdz noformēt dokumentus, aši izrāda mašīnu un kā ieliet degvielu, un tad saka: “Labi, tas viss, tālāk brauc pati!” Izkāpa no mašīnas un projām bija.
Sēžu mašīnā un domāju – te nu esmu, mašīnu gribēju, ko nu? Bet nevaru jau te sēdēt mūžīgi, būs jābrauc. Saprotu, ka jātiek līdz Brocēniem, kas atrodas 5 km no Saldus, jo tur dzīvo mana tante. Un dodos ceļā… un tas bija visgarākais ceļš manā dzīvē. Bet – pateicība Dievam – tiku līdz turienei, pat īsti nesaprotot, kā… Bet iekšējs nemiers – kā tikt līdz Gulbenei. Tagad būtu visu darījusi citādi, taču tad nebūtu piedzīvojusi pilnīgu paļaušanos uz Dievu. Un tad notiek Dieva brīnums – īstajā brīdī! Dievs atsūta palīgus! Tobrīd, kad ciemojos pie tantes, atbrauc paciemoties arī mana māsīca ar savu draugu un manu krustmāti. Slava Dievam! Tajā brīdī es saprotu, ka Dievs ir atsūtījis man palīgus. Tā, tās pašās dienas vakarā, mana mašīna nonāk Cēsīs, pateicoties manai krustmātei, bet tālāk jau pati tieku līdz Gulbenei. Paldies Dievam! Tā arī sāku meklēt ceļu pie Dieva!
Nācu Viņam pateikties, jo nu biju sapratusi, ka jānāk uz baznīcu – pateikt Paldies!
Iesākums baznīcā bija grūts un daudz, ļoti daudz nesaprotamā. Jutos briesmīgi, jo likās, ka nesaprotu neko. man pat likās, ka toreizēji viesmācītāji runā kādā citā valodā. Nodomāju, ka laikam tie runā latīņu valodā, ka neviena vārda nesaprotu, tā aizgāju un ilgi nenācu. Bet mieru nekur neradu, tāpēc nācu atkal, un atkal jutos nelāgi, jo atkal neko nesapratu… Tajā laikā dievkalpojumi notika visai reti, tobrīd draudzei klājās ļoti grūti.
2005. gadā padzirdēju, ka dievnamā sāks kalpot patstāvīgs mācītājs, un tad nolēmu iet vēlreiz. Toreiz satiku redzētus cilvēkus – Gunitu Irbi, Dairu Karoli, kas mani laipni uzrunāja un iedrošināja. Dievs man iedeva iepazīt daudzus cilvēkus un satikt tos draudzē, kas tagadējā manā dzīvē ir ļoti svarīgi. Dievs mūs saveda kopā! Savukārt, jaunais mācītājs aicināja nākt uz iesvētes mācībām. Zināju, ka man to vajag, ka tā būs mana pateicība!
Katrā dievkalpojumā saņēmu atbildes uz saviem jautājumiem, saņēmu mīlestību un daudz labu lietu, kuras pasaule nespēj sniegt. Šie ir spilgtākie notikumi, ar ko sākās mans ceļš pie Dieva.
Šobrīd eju cauri smagiem pārbaudījumiem. Saistībā ar mūsu draudzes māsu Vairu, mūsu neizrunāšanās un abu lepnības dēļ, un neesam vienojušās par labāku ceļu uz mierizlīgumu. Tāpēc pašām iet ļoti grūti un par visu maksājam ļoti dārgi… Tomēr neesmu zaudējusi cerības. Pastāvu uz Dieva apsolījumiem – Dievs darīs, ka mani nepametīs. Jo tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāks par labu. Kā Svētie Raksti apsola: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.”Rom.8:28 un “Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi."”
Tāds ir Dievs! Viņš tevi neatstāj un nepamet.
Savai draudzei novēlu – AUGT DIEVĀ UN PAŠIEM IET MAZUMĀ!
Ticēt uz To Kungu un neatkāpties no Viņa, lai cik smagi arī pārbaudījumi būtu. Dievs tevi neatstāj un izglābj. Viņš pagodināsies un redzēsim Viņa godību!
Piedalīsimies Latvijas atmodā un būsim kaut maza daļiņa no tautas, bet tikai kopībā ir mūsu spēks. Lai mums ticīgajiem izdodas nosargāt mūsu zemi un
kopā ar Dievu, darīt to jaunu, patiesu un pāri plūstošu mīlestībā, kā Dievs to mums māca.
“Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.
Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.
Mīlestība nekad nebeidzas”1.Kor.13:4-8
Dievs Tevi mīl un es arī!



  1. Intervija ar Viju Poļaku - Riveili.

  2. Kas gan būtu mūsu dievnams, ja tajā nebūtu neviens pats, kas tajā ir bijis un kalpojis pirms 20, 30, 40 un pat vairāk gadiem…. Pateicība Dievam, mums ir viņi draudzē, un tie ir mūsu draudzes – seniori. Varbūt ikdienas steigā dažbrīd piemirsti, bet vienmēr godājami. Šoreiz lasiet par mūsu draudzes seniori - draudzes māsu Viju Poļaku – Rikveili.

    Vija Poļaka – Rikveile
    – mūsu novadniece, dzejniece un dziesmu autore no Stāķiem. Nesen sava jaunākajā – piektajā dzejas krājumā ’’Vēju balsis atmiņu valsi griež’’ ievietota nodaļa ’’Svētvakars,’’kas veltīta mūsu Dievnamam.
    Pati bērnībā Vija kristīta mūsu baznīciņā. Atceras laiku, kad Dievnams stalti greznojies ar augsto torni. Vēlas, lai tas atkal paceļas pār koku galotnēm.
    Dzejniece dzimusi Kalnienā. Skolas gaitas sākusi Madonas pamatskolā, vēlāk Kalnienā un Gulbenes komercskolā, pēc kara - absolvēta Litenes vidusskola.
    Kara gadi un smagā slimība izpostījuši jaunības sapni kļūt par skolotāju, studēt mūziku un lolot Dieva doto skaisto balsi- soprānu.
    Dzeju rakstīt Vija sākusi brieduma gados, bet īpaši pirms savas 70. jubilejas. Vairākiem dzejoļiem pati autore sacerējusi melodijas. Dziesmas bieži izskanējušas novada pasākumos. Viena no tām – ‘’Tik Vidzeme mana’’ - kļuvusi par Vidzemes senioru pasākumu himnu.
    Dzeja un mūzika - divas mūzas, kuras liek skanēt dzejnieces dvēselei, lai viņa šīs skaņas dāvātu līdzcilvēkiem.
    Pati Vija Poļaka par sevi saka: “Tā ir Dieva svētība, kas pārlija pār mani, mudinot rakstīt dzeju. Sajutu iekšēju nepieciešamību rakstīt un to daru.
    Mūžs iestiepies jau deviņdesmitajā gadskārtā - 2018.gada 20. martā kļuvu pilntiesīga devindesmit - gadniece. Prieks vēl pa reizei paņemt papīra lapu un rakstāmo, jo – paldies Dievam – rakstīt vēl pagaidām varu.
    Rakstu, kad kaut kas ienāk prātā, vai arī, ja kādam svētku reize. Skaistais Atmodas laiks aizgājis, kad emociju gūzmā sākās manas dvēseles atvēršanās svētki: kad sāpēja, vai prieks bija par visu... Tad kāds iekšējais dzinulis manī sāka tiekties izplūst telpā – bija jāsāk rakstīt. Un bija jau arī par ko rakstīt. Jaunākā paaudzē to laiku nemaz nezina, jo nav piedzīvojusi.
    Pienācis laiks, kad jūtos kā Poruka Kukažiņa (tikai mūsdienīga). Spieķītis un salīkušais stāvs to liecina. Un labestība, kuru uzturēt līdzējuši tik daudzi jauki cilvēki. Dievs, cerams, palīdzēs mūsu dārgajai Tēvzemei – Latvijai, ko mūsu senči pirkuši ar savām asinīm un bezgalīgu uzticību savai zemei.’’
    ‘’Ja cilvēkā ir mīlestība- tā cēlā Dieva mīlestība visam, tad tā ir augstākā vērtība, kas cilvēkam var būt, lai mīlestībā dzīvotu gan ģimenei, gan tautai, gan visai pasaulei!’’
    Tā raksta dzejniece:
    Tu,mana mīļā, cēlā, tu, mana sāpe vēlā!

    Jo ilgāk dzīvoju, jo dziļāk sajūtu,

    Cik ļoti pietrūkst Tava skata cēlā.

    Tik atmiņās tavs staltais attēls vīd.

    Un torņa smaile iztēlē man spīd.

    Bet zvana skaņas gaisā dun un aicina.

    Kā agrā bērnībā tās priecina.

Inga Feldere

  1. Saruna ar mūsu draudzes māsu Ingu Felderi, kura darbojas draudzes padomē un kalpo draudzes lietvedes amatā.


    *Es Tev pateicos, ka esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina*.Psalms 139:14
    Esmu Inga Feldere. Mans aktīvais kristietes ceļš laikam sākās ar 1.Alfas kursu, uz kuru devos iekšējās ziņkāres dzīta. Un jau pirmajā ievadlekcijā jauna meitene Maija atmodināja manī pārdomas par ko dziļi iekšā dusošu. . . .
    Mamma mani aizveda nokristīt Alūksnes Ev. lut. baznīcā jau pirmajā dzīves gadā. Esmu uzaugusi Litenē, skrēju cauri bērnībai un jaunībai brīvi un viegli, izbaudot gan skaistos miglas vālus Pededzes karstos, gan sūro lauku ikdienu, kad darbs dzen darbu. . . Toreiz nezināju un nesapratu - kas ir Ziemassvētki, kāpēc 24.decembrī atnāk Verastante, kāpēc tiek dedzinātas svecītes eglītē. . . Bet omamma dziedāja tādas saldsērīgas dziesmas un mēģināja man iemācīt pātarus. Tie bija Padomju Savienības laiki un man nebija ne mazākās nojausmas par Baznīcas dziesmām un Dieva vārdiem.
    Pirmā apzinātā tiekšanās pēc Dieva spēka un palīdzības bija apmēram pirms 18 gadiem, kad sastapos ar smagu dzīves posmu. Varbūt sajutu šo mammas iedoto dāvanu, ko viņa ,mani mazu nokristot, sniedza, bet ko es nebiju izmantojusi un tā dusēja dziļi *plauktiņā nolikta*. Šie bija Maijas Sliņķes vārdi ievadlekcijā, kad viņa teica, ka pārsvarā cilvēki atrod ceļu pie Dieva grūtos brīžos, kad sākam meklēt savos *plauktiņos* noglabātās veltes. . . .Šajā dzīves posmā ļoti lūdzos, gāju uz baznīcu un pamazām visas lietas sakārtojās. Taču-biju lūgšanās viena, nebija neviena, kas pamāca, tāpēc atkal lēnām savu ticību pārvietoju uz attālāku plauktiņu.
    Tagad, kad atskatos uz savu dzīvi, saprotu, cik daudz man ir dots. Pēc 1.Alfas kursa izgāju Iesvētes mācību un 2016.gada 15.maijā tiku iesvētīta. Arī kalpošanas ceļš sākās šajā pašā laikā-Alfas kursā, draudzes padomē. Šajos 3 gados esmu iepazinusi tik daudz brīnišķīgus cilvēkus, pabijusi Dānijā, Tezē, skaistās ekskursijās uz Bruknu, Cēsīm. Lai cik skaistus Dievnamus apmeklētu, īstās sajūtas man rodas tieši manā, Gulbenes Ev.lut.baznīcā. Tā ir vieta, kur smeļu spēku, prieku, mīlestību un sajūtu Viņa Gara spēku un Kristus klātbūtni.
    Esmu priecīga, ka mani bērni skolas laikā paši atrada ceļu uz baznīcu, apmeklēja Svētdienas skolu un tika nokristīti. Lai arī šo Dāvanu viņi ir nolikuši dziļi plauktiņā, es ticu, ka manās lūgšanās Dievs ir pie viņiem klātesošs un ar laiku arī viņi atklās ticības spēku.
    Esmu pārliecināta, ka Dievam visas lietas ir iespējamas, vien jālūdz, jātic, nedrīkst padoties, ka Dievam Dievam ir savs plāns uz katru no mums, un necenšos analizēt *kāpēc* kādreiz notiek ne pēc mūsu, cilvēku, prāta un taisnības izjūtas, jo *loģistika* šeit nestrādā. Katram savs ceļš ir nolikts, katrs dabū savus augļus, katru mūs atzaro, iztīrot no nevajadzīgā. Vien jāmīl un jātic, jāskatās uz priekšu, lai pagātne nekavē. Es ticu, ka Jēzus ir starp mums, sargā, atpestī, palīdz un pamudina. . .
    Aptuveni pirms 10 gadiem draudzenes mazais dēliņš, spēlējoties pakārās kokā. Lai arī viņu uzreiz nocēla, smadzenēm kādu brīdi nebija pieplūdis skābeklis un iestājās koma. 3 dienas es lūdzos, gāju uz baznīcu, lūdzu mācītājam aizlūgt. . . Kad 3.dienā man piezvanīja un pateica, ka puisēns ir atmodies, sajutu bezgalīgu vieglumu, prieku un pateicību Dievam, jo nebiju ne mirkli šaubījusies par Viņa žēlastību un spēku.
    Kā liecību uz jautrākas nots varu atklāt, ka 2 garus gadus apmeklēju šoferu kursus, man šķiet ka ar instruktoru izbraucu vismaz 50 stundas (domāju, ka pat vairāk), 4 reizes kārtoju braukšanas eksāmenu un izkritu. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka Dievs vienkārši arī šeit nostrādāja, pasargādams mani un pārējos cilvēkus.
    Mums visiem ir daļa pie Dieva, taču jāatceras pildīt arī savējo. Esmu ne bez grēka, un tas mani skumdina. Ne katru dienu veltu laiku lūgšanām, ne katrs mans solis ir saskaņā ar Tēvu. Tomēr skatos uz priekšu ar cerību un ticību. Un arī savai mīļajai draudzei novēlu mīlestību un saskaņu. Jo mīlestība spēj visu.
    *Bet viņam, kas, darbodamies mūsos ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam, lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū un audžu audzēm mūžu mūžos. Āmen.* Efeziešiem 3:20-21



Līga Ievāne

Saruna ar mūsu uzticamo draudzes māsu, mīļi saukto “krustmāti” Līgu Ievāni – kuras dedzīgā, pašaizliedzīgā kalpošana nesusi ļoti daudz gan tveramu, gan netveramu labumu mūsu draudzē un ne tikai...

..........................................................................................
,,DAUDZ LABĀK IR PATVERTIES DIEVĀ, NEKĀ UZTICĒTIES CILVĒKIEM" /Ps. 118:8/
Dievs, sargā un vadi mūs visos ceļos. Es esmu Līga Ievāne (Kazāka), Gulbenes draudzes locekle jau 30 gadus (1989.gadā iesvētījos un laulājos), mans 1. mācītājs - Otto Baltiņš.
Man ir vīrs Gunārs, trīs pieauguši bērni, 9 mazbērni un 3 mazmazbērni. Tie mazie rakarīši palīdz nenovecot, tomēr kļūstam seni... tā jau ir vēsture.
Visus šos gadus esmu arī skolā- mācu un mācos pati. Atlikušais laiks... dārzs, puķes, bites un kalpošana Dieva druvā.
Šodien man ir dota iespēja atskatīties uz savu dzīvi ar kritisku aci... un tomēr ar pateicību un piedošanu. Patreiz ir klusais pārdomu laiks, gavēnis, kad gaidām Jēzus Kristus Augšāmcelšanos,... mēs katrs kaut nedaudz mācāmies atteikties no ikdienas lietām, lai ar pateicību un līksmi slavētu Dievu par to, kas mums jau ir dots. Šobrīd mums Gavēņa laiks ir īpašs pārbaudes laiks, lai neļautos panikai, bet gan nemitīgi domātu katrs par savu garīgo briedumu un izaugsmi, ...lai garīgā nāve jau mūs nesasniegtu pirms visiem citiem vīrusiem.
Tā paskrien dzīve. Kas vispār ir dzīve? Tie ir tikai īsi mirkļi--Dievišķi skaisti un velnišķi sāpīgi (tā I.Ziedonis). Lai mūsu atmiņās ir vairāk to skaisto.
Visa dzīve...pirmkārt...ir piedzīvojums--kopā ar bērniem, kopā ar brāļiem un māsām Kristū; otrkārt--izaicinājums pārvarēt grūtības un uzdrīkstēties uzsākt kaut ko jaunu; treškārt--iespēja kalpot Dievam un saviem tuvākajiem. Tas viss ir dzīves rūdījums, mūžizglītība ceļā uz Mūžību.
Man puse no visa Baznīcas laika (15 gadi) ir pagājusi aktīvā kalpošanā, noliekot malā... Jēzum pie kājām aizvainojumus un asaras. Aktīvo kalpošanu sāku pagaidu padomē tālajā 2004. gadā kā Dāmu komitejas locekle. Tad 6 gadus kā draudzes vadītāja. Veikti visādi darbi un darbiņi... gan fiziski, gan organizatoriski un garīgi, nešķirojot vai Draudze vai Biedrība (Biedrība KRUSTALĪCES MANTOJUMS tika dibināta 2009. gadā ar mērķi --sadarbībā ar draudzi attīstīt gulbenes vēsturisko centru). Tā kā es biju aktīvo dibinātāju skaitā, tad mani vēl šodien tautā sauc par ,,biedrības krustmāti".
Nemanot aiziet laiks. 50 gadi ģimene, 30 gadi draudze...
Tagad liekas, ka vairāk atliek laika pārdomām un patiesības izvērtēšanai... grēknožēlai, tikai atcerēsimies, lai cik patiesi apraudam dzīvē pieļautās kļūdas, nedrīkstam krist izmisumā... jo Dievs ir žēlīgs.
Jā, bija laiks, kad es biju gatava izsvītrot 10 gadus no savas dzīves... bet tagad saprotu Dieva nodomu manā dzīvē.
Vīram šie 10 gadi ir bijuši kā mācība, lai kļūtu par uzticamu kalpotāju draudzē. Man... rūdījums... paļāvība uz Dievu un spēks palikt vēl uzticamākai.
Saprotu... svarīga ir piedošana, piedošana Dieva spēkā un gudrībā arī tad, ja neviens tev piedošanu nelūdz. Tā nu esam saglabājuši ģimeni, vadām mūža nogali kopā ar visiem saviem mīļajiem, esam gatavi kalpot draudzē roku rokā ar citiem brāļiem un māsām Kristū. Pēdējie 5 gadi draudzē ir saistīti ar aktīvu kalpošanu ALFA kursā un tagad... esam nonākuši ,,LAULĀTO KURSA krustugunīs." Lūgsim, lai Dievs vairo spēku visām ģimenēm rūpēties par savu laulību visa mūža garumā.
Varu būt pateicīga Dievam par apsardzību... jau trīs paaudzēs pirms manis un vēl trīs paaudzēs aiz manis. Dieva žēlastība un mīlestība ir mūsu bagātība no paaudzes paaudzē, dzīvību mūsos uztur kalpošana Dievam. Apmēram pirms 130 gadiem mani abi vecvectēvi no tēva puses bijuši aktīvi Lejas draudzes konventa locekļi, tātad Dieva klātbūtne un kalpošana man jau ir mantota no senčiem.
Varbūt atklāšu dažus brīžus no savas dzīves, kad tiešām esmu izjutusi Dieva klātbūtni.
*Kad problēmas tiešam bija pārņēmušas manu privāto dzīvi - pat aizbēgu no mājām... varbūt uz nekurieni. Dievs sūtīja Savus eņģeļus – cilvēkus, kuri lūdza un gavēja, un rezultātā es pieņēmu ,,Jēzu kā savu glābēju". (2002.g.)
*Bija laiks, kad Lūgšanu grupu izraidīja no mūsu Baznīcas. Dieva spēkā saņēmos un griezos pie jaunā mācītāja ar jautājumu: ,,vai drīkstam lūgt Baznīcā", saņēmu skaidru atbildi: ,,ne tikai drīkst, bet vajag lūgt".(2012.g.)
Paldies mācītajam Ilgvaram! Paldies maniem visiem līdzgaitniekiem kalpošanā... gan tiem, kuri ir jau mūžībā, gan arī patreizējiem (Daira, Inga), kuriem varu uzticēties un kopā izlūgties Dieva spēku un gudrību.
Ko novēlēt draudzei.
Lai mums visiem palīdz Jēkaba vēstulē rakstītais
,,Bet ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem to dod nepārmezdams." /Jēk.1:5/
Jo vairāk Dievu iepazīstam, jo vairāk iemīlam... un it īpaši grūtos brīžos. Tāpēc jautājums jums katram pašam sev: ,,Vai jūsu Kristieša dzīve ir dzīvesveids vai svētdienas pasākums?"
Un šodien novēlu jums katram... Ziediet, mīliet un priecājieties brāļu un māsu saimē kopā ar Dievu. Lai jūs visus aplido patiesības, piedošanas un pateicības eņģeļi. Jo katrs cilvēks Dieva acīs ir mīlošs un mīlams, vienkārši DIEVA MĪLULIS.
Dievs jūs visus mīl un es arī! Māsa Kristū Līga.
.................
SKATS NO MALAS:
Daira atceras:
Līgas kalpošana mūsu draudzē vienmēr bijusi aktīva un aizrautīga. Dievs devis Līgai visdažādākos ‘’uzdevumus.’’ Viņa bijusi gan kora dziedāja, gan padomes aktīva locekle. Piekritusi būt draudzes priekšniece gados, kad daudzos jautājumos vajadzēja stingru izlēmību, stabilu viedokli un atbalstu daudzu saimniecisku jautājumu kārtošanā. Uzsākusi izstrādāt pirmos lielos projektus Dievnama un apkārtnes uzturēšanai, kā arī, līdzās mācītājam, vienmēr rūpējusies par draudzes garīgo izaugsmi. Uzturējusi saikni starp paaudzēm- organizējot gan jauniešu labdarības nometnes, saliedējošus pasākumus, gan turot rūpi par draudzes senioru aktivitātēm. Līgas ierosināta arī biedrības ‘’Krustalīces mantojums’’ dibināšana un darbība joprojām. Viņas kalpošanas aicinājuma auglis ir arī vairākkārtējie ALFA kursi un LAULĀTO kurss Gulbenē, kuros Līga dalījusies gan ar idejām, gan atbalstījusi organizatoriski. Līgas aprūpē ir arī GRĀMATU GALDS mūsu draudzē. Vēl un vēl... Lai Dievs uztur ticībā un paļāvībā..... esam pateicīgi par Viņa Spēkā paveikto.
..................................................................................................
Inga S.
KRUSTMĀTE LĪGA
Ticu, ka katram cilvēkam, kuru satiekam savā dzīves ceļā, ir kāda sava īpaša nozīme… Ar dažiem sanāk kopā noiet nelielu ceļa gabaliņu, ar citiem ejam kopā ilgi. Līga manā ticības dzīvē ir ļoti īpašs cilvēks, jo viņu saucu par savu “garīgo māti.” Pateicoties viņas uzaicinājumam iziet iesvētes mācības un iestāties draudzē… nu jau vairāk kā desmit gadus šo dievnamu un draudzi saucu par savējo…
Tā ir sanācis, ka Līga un Gunārs ir arī krustvecāki manai meitai Ancei. Bet ne tikai… Bieži Līgu saucam gan par “Alfiņas,” gan daudzu citu pasākumu krustmāti. Kāpēc? Laikam jau tāpēc, ka pazīstot Līgu kā patiesu māsu Kristū, zinu, ka Līga uzticēto pienākumu paveiks ar vislielāko atbildību un tā, lai labi un svētīgi visiem. Roka rokā esam kalpojušas visos Alfa kursos. Kopīgi piedzīvoti gan kādi ticības pārbaudījumi, gan veiksmes stāsti, gan patiess ticības prieks par katru vienu, kas atgriežas ticībā. Līgas uzticamā un pazemīgā kalpošana, ļauj iecerēt un paveikt daudz svētīgu lietu. Un vienmēr ir zināms, ja Līga, ko apsola… par to vairs var nedomāt un neuztraukties… viss būs vislabākajā kārtībā.
Dievs ir brīnišķīgs un brīnišķīgi ir visi, kas pie Viņa tveras. Katrs savā īpašajā veidā un savā kalpošanā. Un nav mazāku vai lielāku kalpošanas aicinājumu, bet katram ir sava vieta Kristus dzīvajā miesā. Paldies – Līgucim – par katru noieto soli roku rokā, par katru kalpošanu, par rūpēm un modrību ik uz soļa! Lai Dievs vada, dod spēkus un stiprina ticībā visus turpmāko dzīves ceļu.
Inga S.