1. Mācītāja Ilgvara Matīsa uzruna Lāčplēša dienas Dievkalpojumā.
    ..................


         Bet kāds Viņam jautāja: "Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?" Uz to Viņš atbildēja: "Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs."(Lūkas ev. 13:24)

       Šodien atkal visā Latvijā pieminam notikumus, kas risinājās pirms gandrīz simts gadiem. Un šos notikumus un tā detaļas par uzvaru pār Bermonta karaspēku jebkurš zemessargs varētu pastāstīt labāk par mani, tādēļ par pašiem notikumiem es arī neatkārtošos.

       Bet arī Bībelē ir bieži runāts par cīņām. Gan par Vecajā Derībā izredzētās tautas cīņām, gan Jaunajā Derībā par garīgajām cīņām. Un arī šodienas Svēto Rakstu vārdus izvēlējos no Lūkas evaņģēlija, kur Kristus saka ,,Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem''. Patiešām šī vēsturiskā uzvara bija kā ieiešana pa šauriem vārtiem, jo tik maza bija šī iespēja kļūt Latvijai toreiz par brīvu valsti. Un patiešām maz bija to, kas ticēja, ka tāda uzvara tiešām ir iespējama. 
       Daudziem no mūsu valsts iedzīvotājiem šodien tieši tāpat - nav vēlēšanās par un pret kaut ko cīnīties. Ir cilvēki, kas iegrimuši apātijā, bezcerībā, bieži vien alkoholismā un slinkumā un nevēlas cīnīties par elementārām iespējām dzīvē. Viena neveiksme pēc otras bieži vien cilvēkā nokauj vēlēšanos mēģināt atkal un cilvēks padodas. 
       Kādreiz redzēju raidījumu, kur veica kādu eksperimentu. Cilvēkiem rādīja divu cilvēku attēlus un jautāja - kā jūs domājat, kurš no viņiem uzvarēja pretendējot uz augstu amatu? Un cilvēku atbildes bija diezgan vienprātīgas par vienu no attēliem - gandrīz visi norādīja uz kādu staltu, pārliecinošu smaidīgu cilvēku un tas patiešām bija cilvēks, kas uz kādu amatu izcīnīja sev vietu. Tātad dažu cilvēku skatā vien mēdz būt kaut kas tik pārliecinošs, ka viņu sejās jau ir ierakstīta uzvara. 
       Tā ir protams pasaulīga domāšana, jo Dieva Vārds mums māca par iekšējo cilvēku, kuram bez pārliecības par veicamajiem darbiem, ir jābūt arī pazemībai un bijībai Dieva priekšā.

       Bet par daudzām kaujām vēsturē ir rakstīts, ka tās ir beigušās vēl pirms padots signāls, jo cīnītāji ir bijuši pārguruši, bez ticības - noskaņoti jau uz zaudējumi vēl pirms rokās ir paņemti ieroči. 
       Katram kristietim būtu jābūt iekšējai liesmai, ar kuru tas ir iedegts tādā degsmē, ka neviens nedrīkst to nekad līdz galam sakaut. Mūsu baznīcas himnā mēs dziedam, ka pat viens Dieva vārdiņš spēj aizdzīt velnu. Taču dažkārt cilvēkam ir sajūta, ka tik ļoti velns ir viņam aizspiedis rīkli, ka viņš patiešām nespēj vairs Dievu piesaukt. 
        Ir daudzas aculiecinieku liecības no vēstures, par to, ka karavīriem līdzi bijusi kaujās Bībele vai kāds psalms no Bībeles par Dieva apsardzību. Taču, kad jāsastopas ar cīņām savā ikdienā, tad par Dievu ļoti bieži tiek aizmirsts. Lielākās cīņas notiek cilvēka sirdī. Un tās notiek katru dienu, kad jāizšķiras par Dievam patīkamu vai arī pilnīgi aplamu rīcību. Un, godīgi sakot, ja mēs zaudējam garīgajā cīņā, tad citām cīņām vairs pat nav nozīmes, jo tad mēs vairs nesaprotam, kas tad ir tas, ko mums aizstāvēt.

        Svēto Rakstu vārdi saka ,,Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs''. Mūsu garīgajā dzīvē ir daudz vieglāk necīnīties, kā cīnīties. Tāpat kā ir daudz vienkāršāk nebūt kristietim, kā tādam būt. Jo būšana par Kristieti prasa no mums sekošanu Kristum. Līdzīgi kā karavīrs nav pēkšņi gatavs kaujā aizstāvēt savu valsti, pirms tam regulāri neapgūstot iemaņas kaujā, tāpat arī cilvēks vienkārši ļaujoties dzīves straumei un ne par ko un ne pret ko necīnoties, nevar pēkšņi pēc nāves teikt ,,es tomēr tagad izdomāju, ka vēlos būt kopā ar tevi Dievs, nevis pret tevi. Nē, tad būs par vēlu tam. Tāpēc Kristus teica: ,,daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.'' Tu atkāpies tad, kad bija vajadzīgs cīniņš no tavas puses, kad bija vajadzīgs kaut ko savā dzīvē upurēt un no kaut kā manis dēļ atteikties, bet tagad, kad tam ir par vēlu, tagad tu saki, es gribu būt ar tevi un negribu tikt pazudināts ellē. 
        Mūsu spēks šajā pasaulē šķiet mazs un nenozīmīgs un vieglāk ir pakļauties kādam stiprākam spēkam, kā cīnīties. Arī asiņojošais Kristus pie krusta nešķiet nemaz pievilcīgs un kādu uzvaru sološs, bet tikai tā varēja uzvarēt nāves varu - atdodot Viņam par mums savu dzīvību.

        Tāpat arī mēs esam pateicīgi tiem, kas atdeva savu dzīvību cīņā pret Pāvela Bermonta-Avalova komandēto un Rīdigera fon der Golca atbalstīto Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju tad, kad šī uzvara šķita absolūti neiespējama un tomēr palika par iespējamu. Ja padodamies mūsu garīgajās cīņas pirms laika, patiešām esam zaudējuši. Arī mūsu dzīvēs Dievs var darīt tādas lietas iespējamas, kas mums pašiem liekas neiespējamas. Un tāpat kā toreiz atnāca franču un britu kuģu artilērijas atbalsts, tāpat arī Dievs mūsu dzīvēs var sūtīt necerētas atbildes uz mūsu lūgšanām izmisuma brīžos.

    Pateicība Dievam par visiem, kas ir aizstāvējuši mūsu valsti!

    Āmen.

  2. Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis 29.maijā par Sv.Rakstu vietu
                                                                                                         
                                                                                                                     Lk 7:1-10
                                                             
    Kad nu Viņš visus Savus vārdus ļaudīm bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaumā.
    Tur kāda virsnieka kalps, kas tam bija mīļš, gulēja slims uz miršanu.
    Dabūjis dzirdēt par Jēzu, tas nosūtīja pie Viņa jūdu vecajus un Viņu lūdza, lai nāktu viņa kalpu dziedināt.
    Un, pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza, sacīdami: "Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi,
    jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu."
    Un Jēzus gāja tiem līdzi; bet, kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks sūtīja draugus pie Viņa un lika Viņam sacīt: "Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta.
    Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie Tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels.
    Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un, ja es kādam saku: ej, - tad viņš iet; un otram: nāc, - tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, - tad viņš dara."
    Bet Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās un, pagriezies uz ļaudīm, kas Viņam gāja līdzi, sacīja: "Es jums saku: tādu ticību Es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis."
    Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada kalpu veselu.
    ------------------------------------------------------------------------------------------------------
         Šis ir ļoti interesants notikums ar Jēzu. Šajā notikumā ir arī virsnieks, viņa kalps, kurš guļ slims ; jūdu vecaji, kurus virsnieks sūtīja pie Jēzus ar ziņu, virsnieka draugi, kas Jēzu atrunāja no nākšanas pie paša slimnieka.
       Es pārlasot šo notikumu ,ievēroju kādu lietu, ko es nekad agrāk nebiju šajā notikumā redzējis. Es nebiju ievērojis, ka šis virsnieks pārdomāja… Viņš sūtīja jūdu vecajus un lūdza, lai Jēzus nāktu un viņa kalpu dziedinātu. Un pēc tam sūtīja savus, lai atrunātu nākt…
       Jēzus varētu teikt - nu ko jūs te mani raustiet uz priekšu un atpakaļ, bet nē, Viņš saprata šīs cilvēcīgās bailes, bijību, kādu virsniekā izraisīja Jēzus klātbūtne. Un Viņš arī saka, kādēļ, lai Jēzus nenāk, viņš saka; ,,Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka tu nāc zem mana jumta. Un tas šķiet ļoti interesanti, jo tikko paši jūdu vecaji Jēzum saka ,,viņš ir tā vērts, ka tu viņu paklausi’’. Ar to sakot - tas nav cilvēks, kurš vienkārši vēlas pārbaudīt tavas spējas, kurš vēlas tevi izaicināt vai pasmieties par tevi, bet cilvēks, kurš ir darījis nopietnas lietas, šis virsnieks pat ir uzcēlis mums sinagogu, mums jūdiem - lūgšanu vietu. Neticami, ka virsnieks kaut ko tādu varētu izdarīt okupētas tautas labā. 
       Šis virsnieks jeb centurions kā viņus sauca Romas armijā, komandēja simts cilvēkus, viņš atbildēja par disciplīnu, un gan miera, gan kara stāvoklī uz centurioniem balstījās armijas morālais stāvoklis. Kā vēsturnieki saka, tad centurioni bija romiešu armijas labākie cilvēki. Viņiem bija jābūt tādiem, kas stingri un nosvērti darbībā un uzticami, tādi, kas notur pozīcijas nikna ienaidnieka uzbrukumā un kas gatavi mirt savā kaujas postenī. Un par vairākiem romiešu virsniekiem Jaunajā Derībā tiek runāts ar cieņu. Viens virsnieks atzina Jēzu pie krusta par Dieva Dēlu. Virsnieks Kornēlijs bija pirmais kristietībai pievērstais pagāns, kurš veda kristīt arī visus savus piederīgos. Kāds virsnieks arī bija tas, kurš nejauši atklāja, ka Pāvils ir Romas pilsonis un izglāba viņu no satracinātā pūļa dusmām; un virsnieks arī izjauca jūdu plānus, kad uzzināja, ka viņi taisās Pāvilu nogalināt. Šāds virsnieks, kura pakļautībā ir simts cilvēku, zina, kas ir disciplīna un paklausība. Kā viņš saka: ,,ja es kādam saku: ej, - tad viņš iet; un otram: nāc, - tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara’’
       Karavīra solījums Latvijā: Es, Latvijas karavīrs, apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, apsolos un zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai, netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību, pēc labākās sirdsapziņas veikt man uzticētos karavīra pienākumus, bez ierunām pakļauties militārajai disciplīnai, vienmēr pildīt savu priekšnieku pavēles un rīkojumus atbilstoši Latvijas Republikas likumiem. 
       Armijas virsnieks vislabāk izprot paklausības vērtību. Ja armijā rodas nepaklausība, tad armija ir sakauta vēl kaujai nesākoties. Karavīri saviem komandieriem armijā ir daudz paklausīgāki, skolēni šodien skolotājiem, kā bērni vecākiem un paklausīgāki, kā kristieši paklausīgi Kristum Jēzum. Bet protams karavīriem ir vieglāk būt paklausīgiem tādā ziņā, ka karavīrs bez vilcināšanās saņem attiecīgu sodu par pārkāpumu, savukārt Dievs ne vienmēr tevi momentā soda par nepaklausību, bet gan dod tev iespēju nožēlot. Virsnieks var kontrolēt karavīra ārējo disciplīnu. Dievs, savukārt, redz pat katra cilvēka domu tīrību un visbiežāk – netīrību.
       Kurš no mums var teikt, ka esam rīkojušies vienmēr tā kā Jēzus mums ir pavēlējis un mācījis. Ka esam gājuši vienmēr tur, kur Jēzus ir gribējis un ne mēs paši. Bieži vien nepaklausība sākas no augšas – arī baznīcā. – Piemēram ja bīskaps nepaklausa Dievam, bīskapam nepaklausa prāvests, prāvestam nepaklausa padotie mācītāji, mācītājiem nepaklausa draudzes kalpotāji un nepaklausa draudzes locekļi. Šis notikums Bībelē mums daudz vairāk runā par paklausību un bijību, nevis dziedināšanu. Virsnieks, kuram padoti 100 karavīri, pārdomāja uzņemt Jēzu, Viņš vēl tik ļoti nepazina, tikai bija par Viņu dzirdējis, Viņš nezināja, cik Jēzus var būt labs draugs un skolotājs, virsniekā bija tik liela bijība pret Jēzu, ka viņš, kurš komandēja 100 cilvēku vienību, nobijās no Jēzus klātbūtnes - tātad uzskatīja Jēzu par daudz, daudz augstāku par sevi, virsniekam noteikti pat prātā neienāca, ka Jēzus mācekļi varētu Jēzum neklausīt un pat Viņu nodot. Virsnieks pārdomāja uzņemt Jēzu – var būt, ka Viņš arī domāja, kā es Viņu uzņemšu, ko es Viņam sacīšu, Viņam bija uzstādīta augsta atbildības latiņa un virsnieks pārdomāja. Viņam bija svarīgi tas, ka tiek dziedināts viņa kalps. Šis romiešu virsnieks bija tik ticīgs cilvēks, ka ticēja - kā Jēzus liks, tā arī notiks, viņš nešaubīdamies ticēja, ka Jēzus dziedinās viņa kalpu, pat ja nebūs viņam fiziski klāt, bet no attāluma dziedinās. Ko mēs varam mācīties no šī notikuma? 
       Pirmkārt - noteikti par paklausību Dievam. Kad domāsim nākošo reizi par paklausību, atcerēsimies šo Rakstu vietu – kā karavīram ir jāklausa savam komandierim, tā arī mums būtu jāklausa Dievam. 
     Otrkārt - Kā virsniekam bija svarīgs viņa kalpa veselības stāvoklis, tā arī mums jāiestājas par tiem cilvēkiem, kas mums apkārt un par viņiem jāparūpējas, ka viņi saņem palīdzību un Dieva klātbūtni. 
     Treškārt – bijība pret Dievu – gan lūgšanās, gan sarunās, nepiesaucot Dieva vārdu tukši un necienīgi.
     Ceturtkārt – ka Dievs augsti vērtē cilvēka stipru paļaušanos uz Viņu
     Piektkārt – Dievs uzklausa, atsaucas, palīdz un ir žēlīgs! Lai Dievam par to pateicība, slava un gods par karavīra Jēzus Kristus atdoto dzīvību pie krusta par mums visiem!
    Alleluja!
    Āmen.
  3. Par gavēni.
           Kāds ir šis laiks, kas ilgst 40 dienas, sākot no Pelnu dienas un līdz pat Kristus augšāmcelšanās svētku dienai? Gavēt, vai nē, un ja gavēt, tad kāpēc, kas ir noteicošais un svarīgais šājā laikā?
       Pirmkārt,  jau ir labi ievērot mēra sajūtu katru dienu, ne tikai gavēnī. Vienkārša atteikšanās no kādas pārtikas produktu grupas ir tā pati diēta.  Par gavēni tas var kļūt tikai tad, ja šajā atteikšanās laikā tiek vietā ielikts garīgs saturs. Tam jābūt Svētā Gara aicinājumam cilvēkā pašā. Bībelē rakstīts, ka Jēzu aizveda Gars tuksnesī un tad Viņš gavēja. Tā arī mums jāieklausās, ko Dievs no mums vēlas šajā laikā. Dažkārt ir tā, ka cilvēks atsakās no kādām lietām gavēnī, bet īstās problēmas ir pavisam citās viņa dzīves jomās, uz kurām cilvēks turpina pievērt acis, taču Dievs - nē. Ja cilvēks no kaut kā atsakās -  no kādām izklaidēm vai TV skatīšanās u.c., tad lai vietā atrodas laiks lūgšanām, Bībelei, meditācijai. Ja cilvēks atsakās no gaļas, tad varbūt  gaļas produktiem paredzēto naudu jāuzdāvina kādiem trūkumcietējiem, jāziedo baznīcai u.tml.

       No Pelnu dienas līdz Kristus Augšāmcelšanās svētkiem ir sešas svētdienas, kurās gavēni neietur, jo katru svētdienu mēs, jebkurā gadījumā, svinam mazas Lieldienas. Un šīs svētdienas arī palīdz labāk pārējās četrdesmit dienās atteikties no tā, uz ko esi aicināts. Arī es negavēju katru gadu. Kā jau teicu - tam jābūt aicinājumam. Var iekrist arī tādā lietā, kā kārdinājumā lielīties ar savu gavēšanu. Un ja to sāc darīt, tad tāpat visa gavēšanai jēga ir zudusi, jo Dievam nepatīk lielība.

        Ne labāki ir gavētāji, ne negavētāji. Gavēšana ir laba un ieteicama lieta, bet ne obligāta. Kādreiz cilvēks uzliek sev pārāk daudz aizliegumu gavēņa laikā, un tad pats tajos krīt, tāpēc labāk sākt ar kaut ko mazāku. Gavēņa laikā cilvēks ar Dievu kļūst tuvāki un liek arī apzināties, cik daudz tomēr mēs ikdienā kalpojam savām iegribām.

        Ikdienā mēs ļoti daudz runājam par ēdienu. Mēs gatavojam ēst, jau domājam arī, ko ēdīsim rīt, apspriežam to arī ar citiem. Šajā laikā būtu labi -  vismaz tikpat daudz laika aizvadīt sarunās par dienišķo garīgo maizi! Lai izdodas!

    Mācītājs I. Matīss