1. Jņ. 2:1-11

    Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un Viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. Kad pietrūka vīna, Jēzus māte Viņam sacīja: ,,Tiem nav vīna.’’ Tad Jēzus viņai atbildēja: ,,Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.’’ Viņa māte sacīja kalpotājiem: ,,Ko vien viņš jums saka, to dariet!’’ Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. Jēzu viņiem sacīja: ,,Piepildiet traukus ar ūdeni!’’ Un viņi tos piepildīja. Tad Viņš tiem sacīja: ,,Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.’’ Un viņi tos aiznesa. Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, - viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja,  - tad mielasta pārraugs sauc līgavaini un viņam sacīja: ,,Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.’’ Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un Viņa mācekļi ticēja Viņam.

    Cilvēki attīstītajā Eiropā mēdz būt ļoti racionāli. Tas, kas nav zinātniski izskaidrojams vai arī kur nav kāds acu apmānošs triks, tas nevar būt iespējams. Ja mēs šādi pieejam Svētajiem Rakstiem, tad nemaz nav vērts sākt lasīt. Sāksi ar pasaules un cilvēku radīšanu, Ēdenes dārzu un čūsku, mocībām Ēģiptē un Ēģiptiešu noslīkšanu niedru jūrā, mannu no debesīm, ūdeni no klints un tā tālāk, un tā joprojām.

    Dievs nav racionāls un cilvēkam izskaidrojams. Kā gan tu varētu izskaidrot to, kas radījis tevi pašu. Vai dators var izskaidrot cilvēku? Vai tikko piedzimis bērns var izprast pieaugušo? Vai pulkstenis var izskaidrot to, kurš radījis laiku? Vai radītais var līdz galam izprast savu radītāju? Ir liela daļa cilvēku, kas domā, ka var.

    Nu piemēram – aizgājušās Zvaigznes dienas lasījums par zvaigzni, kas gāja pa priekšu gudrajiem vīriem no Austrumu zemēm nostājās Betlēmē virs kūtiņas, kur piedzima Jēzus. Rietumnieciskā cilvēka racionālais prāts saka: tas nav iespējams. Neviena zvaigzne nevar kaut kur vispār doties, kur nu vēl nostāties virs kāda konkrēta nama. Tā noteikti ir kāda metafora, kāds simbols, kas raksturo gudro vīru domāšanu, vai arī norāda uz Dievu kā uz cilvēku dzīves ceļa vadītāju. Ja mēs šādi pieejam Svētajiem Rakstiem un visu prātam nesaprotamo cenšamies izskaidrot ar savām idejām, tad mums jāpārskata arī Raksti par to, kā Kristus ir piedzimis jaunavas Marijas, un viņā ienācis no Svētā Gara. Kur tad nu vēl Kristus augšāmcelšanās – ar to jau nu, noteikti, ir domāts mācekļu tāda, kā saka, garīgā atmoda. Un te jau racionālie prāti nonāk līdz tam, ka tad jau Kristus nav nemaz Dievs, bet gan parasts cilvēks, kura māte nav gribējusi atklāt, kas ir īstais bērna tēvs.

    Nav noslēpums, ka tieši šādi domā daudzi rietumu teologi un itin nemaz no tā arī nekaunas, nonākot līdz Svēto Rakstu autoritātes un patiesības noliegšanai kā tādai.

    Ne velti Kristus ir sacījis: ,,Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem.’’ (Mt. 11:25). Šeit Viņš runā par mums, kas par spīti tam, ka daudz kas no Dieva darbiem ir nesaprotams un miglā tīts, daudz kas ir sarežģīts un ar prātu nesaprotams, dažbrīd cilvēka prātam pilnīgi neloģisks, tomēr ar Dieva bērna ticību, ar bērna uzticību ir ticībā pieņemams paļāvībā uz Savu Radītāju. Daudzi skaidro šo ūdens pārvēršanu par vīnu par kādu triku un acu apmānu.

    Bet es esmu šeit un arī jūs esat šeit, tāpēc, ka no sirds ticam, ka Kristus ir darījis un dara brīnumus pie mums, arī šeit un tagad, neskatoties uz to, vai mēs to tā uzlūkojam vai nē neskatoties arī uz to, ka bieži vien pat aizmirstam pateikties par to vai arī paši savas dzīves brīnumus uzlūkojam par apstākļu sakritību, par sagadīšanos vai ,,piedzimšanu laimes krekliņā’’. Bet tieši tāpat arī tas, ka esmu šodien šeit un vadu dievkalpojumu, nevis esmu nodzēries un izdarījis pašnāvību, nav kaut kas racionāls, tas nav kāds talants, tās nav īpašas spējas, bet gan tikai un vienīgi Dieva žēlastība.

    Arī tam, ka jūs esat šeit, nav nekāda racionāla pamata, bet gan tā ir Svētā Gara vadīta ticība.

    Šī līdzība man arī uzreiz atgādināja kādu nostāstu, ko reiz dzirdēju no sava kursabiedra – par kādu izsūtītu mācītāju, kas Sibīrijā, neskatoties uz skarbajiem apstākļiem bijis pilns entuziasma nepamest kalpošanu Dievam un to darīja, kā vien bija iespējams, par spīti draudošām briesmām. Vārdu ,,Vakarēdiens’’ cilvēki pat baidījušies izrunāt. Bet reiz tomēr ap Ziemassvētku laiku sapulcējušies kādi izsūtītie, mācītājs viņu priekšgalā un Kristus visu vidū. Gribējuši bez Dieva vārda un lūgšanas, saņemt arī Svēto Vakarēdienu. Bet Svētais Vakarēdiens nav iespējams, ja nav vīna.

    Kāds vīns, ja cilvēki izsūtījumā bija tik nabadzīgi, ka piemēram, apkārt Vorkutas darba nometnei bijusi pat zāle pilnībā noēsta, cik vien tālu ar rokām cilvēki varējuši aizsniegt aiz žoga?

    Ko darījis sirmais mācītājs? Viņš paņēma vecu konservu bundžu, iesvētījis to par biķeri un lasījis šodienas evaņģēlija vārdus ,,Jēzus viņiem sacīja: ,,Piepildiet traukus ar ūdeni!’’ Un viņi tos piepildīja līdz pat malai.’’ Tajā brīdī mācītājs ielējis ūdeni. Tad lasījis tālāk: ,,Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.’’ Un viņi to aiznesa. Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, - viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja.’’ Un tad viņš turpināja dievkalpojumu jau ar konsekrācijas jeb Vakarēdiena iedibināšanas vārdiem, lai Kristus svētītu šo vīnu par asinīm, kas izlietas grēku piedošanai. Un es ticu, ka visi, kas tur bija, patiešām, caur ticību saņēma Kristus asinis, nevis vienkārši ūdeni.

    Kāds radinieks nesen bija aizbraucis uz Lielbritāniju, un atbraucis, nevarēja neko uzreiz pastāstīt. Es viņam prasu, kas un kā, bet viņš saka – zini, tik grūti pateikt, tur viss ir pilnīgi savādāk, tā ir absolūti citādi pasaule, pilnīgi atšķirīga no Viduseiropas. Es jautāju – labā vai sliktā nozīmē? Viņš atbild – es pat tev nevaru pateikt, nav ar ko salīdzināt, jo šeit viss ir savādāk. Iedomājieties tikai, ja cilvēkam tā likās, aizbraucot uz citu valsti, tad kā mēs varētu salīdzināt zemi ar debesīm, laicīgo dzīvi ar mūžību?

    Mēs arī lasām ,,Mielasta pārraugs sauc līgavaini un viņam sacīja: ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim’’. Mīļie, daudziem cilvēkiem šī dzīve šķiet labākais, kas var būt. Šķiet, ka neko vairs labāku nedrīkst vēlēties un sapņot, taču Dieva vārds mums saka ko citu. Ka šī dzīve nav tas vēl tas labākais, ko Dievs mums paredzējis.

    Viņš mums pēc šīs dzīves, pēc šī ne tik labā vīna, ir paredzējis ko tādu, ko nevarētu iedomāties pat vislabākajos sapņos. Lai neapskurbstam no šīs dzīves, kā tāda slikta vīna, aizmirsdami par labāko, kas vēl tikai būs, bet gan atcerēsimies, ka Dievs kā tāds labs namatēvs mūs taupa kam daudz vērtīgākam, pilnīgākam, tīrākam, cilvēka prātam pilnīgi neracionālam un neizskaidrojamam – debesīm, ka arī esam radīti. Tāpēc jau arī Pāvils rakstīja nīst ļaunu, pieķerties tam, kas labs, būt sirsnīgiem, izrādīt viens otram vislielāko cieņu, Garā dedzīgiem un uzticīgiem kalpošanā, tiekties būt viesmīlīgiem, priecāties ar priecīgajiem, raudāt ar tie, kas raud. Izturēties vienādi citam pret citu, nedzīties pēc augsta goda un saieties ar zemajiem, priecādamies cerībā, izturēdami ciešanās, pastāvēdami lūgšanās. Āmen.