Tas visdrīzāk ir vienkārši vēstījums par to, ko redzēja, kur bija un ko darīja 15 Gulbenes luterāņu draudzes ceļotāji svētceļojumā uz Taize kopienu 12.08.-23.08.2016., jo būtiskais jau nav acīm saredzams un sataustāms, bet tikai sajūtams, sastopams un notverams… vai mums tas izdevās? Jā!

Savās pārdomās un izjūtās dalās svētceļojuma dalībnieki:

Laila:

 Neliels atskats visā, ko piedzīvojām svētceļojumā uz Taize kopienu Francijā.

 11.08. plkst.21.00. Nezinu, kā jūtas citi svētceļojuma dalībnieki, ko šobrīd tie domā un jūt, manā sirdī aug nemiers, maz pamazītēm… Fiziski esmu gatava šim ceļojumam, soma sagatavota tālajam ceļam, šķiet viss ir kārtībā, bet – vai esmu tam gatava emocionāli? Nezinu! Zinu un paturu sirdī tikai šīs nedēļas notikumus un Dieva klātesamību tajos, uz to tad arī paļaujos. Lai Dievs mūs visus sargā un vada šajā svētceļojumā!

12.08. Pirmā svētceļojuma diena. Rīta agrumā, pēc plkst.4.00, esam saorganizējušies svētceļojumam. Šaubas par Karīnu – temperatūra, sāp kakls, drudzis. Laila un Ilgvars pārliecina, ka nav vērts slimot mājās, bet, atmetot visas šaubas un bažas, doties ceļā.  Tā arī notiek, Karīna, segā ietinusies un visu atbalstīta, dodas ceļojumā. Noturam kopēju aizlūgšanu Dieva vadībai un apsardzībai ceļojumā, un vēl dziļā tumsas aizsegā uzsākam garo ceļojumu no Latvijas uz Franciju. Ceļojam!  Kilometrus atstājot  aiz kilometriem, uz priekšu vien ceļš mūs ved! Drīz arī tumsas aizsegs pašķiras, saule gatavo savu gaismas ceļu, un drīz mūsu ceļu tā arī izgaismo. Vērojam austošās saules spožo parādīšanos pie debesjuma, cik daudz un dažādu krāsu ir Dieva rīcībā! Tomēr viss nav tik gludi, kā varētu vēlēties – Elizabetes organisms nespēj iejusties šajā braucienā… stundu pēc stundas piestājam ceļa malā… kādā brīdī šķiet apsverama iespēja Elizabeti sūtīt mājās ar autobusu – Kauņa – Rīga – nav skaidrs kā turpināt ceļu un kā palīdzēt… Ūdens, zāles, lūgšanas – nekas šobrīd nepalīdz. Kā turpināt? Elizabetei tās ir neizsakāmas mokas! Arvien pelēkāka viņa kļūst!  Te nu bija – līdz Kauņai vēl kāds gabaliņš, bet  Traffic riepa tukša. Vai nu sakritība, vai tā, kā tam būtu jābūt, apstāšanās un aizkavēšanās šoreiz paver ceļu mūsu ceļojumam. Mācītājs Ilgvars un māsa Iveta aizlūdz par Elizabeti ar roku uzlikšanu un pēc garākas pauzes, kad riepa nomainīta un visi līdzjutēji sakāpuši transportos, turpinām ceļojumu. Kaut kādā brīdī Elizabete iemieg un jau vēlā pēcpusdienā pamostoties, ir skaidrs – Dievs uzklausījis lūgšanu! Elizabete pamostas un viss vairs šķiet  kā ļauns murgs! Pateicība Dievam!

Cauri Lietuvai tālāk ceļš mūs aizved uz Poliju. Nepierasta latvieša acij ir plašā, ticības spēkā balstītā Polija.  Cik vien tālu skats sniedzas gan uz priekšu, gan abpus - pa labai un kreisai rokai – plešas akurātie, labi koptie kukurūzas lauki. Te nav Latvijas laukiem raksturīgo aizaugušo grāvjmalu un pļavu, te šķiet viss līdz pēdējam sīkumam aprēķināts un apkopts. Dieva žēlastībā pēc  plkst. 21. esam nokļuvuši Polijas dienvidos – Čenstohovā – galvenajā Polijas katoļu svētvietā – Jasna Gora; velkot paralēles - līdzīgi, kā Aglona ir latviešu katoļu svētvieta, kur plūst latviešu tauta,  tā šurp plūst poļu tautības ticīgie un daudzi jo daudzi tūristi, to starpā šoreiz arī mēs  – pārdomāt vēsti, ko atgādina šī vieta, katram kas kavējas te kaut mirkli un sastapt Dieva klātbūtni. Brīdi ļaujamies šai vietai, izstaigājam Kristus Krusta ceļa stacijas, noturam aizlūgšanu un dodamies tālāk, vēl neapjaušot kādu krusta ceļu nāksies šovakar piedzīvot. Šis vakars vēl liks mūsu ceļā šķēršļus!  Pēc garās dienas, pirms došanās uz naktsmītni, piestājam pie kāda pārtikas veikala, lai iegādātos kaut ko savām vakariņām. Laimīgi iepirkušies, sēžamies jau transportos, bet … tikai viens acumirklis, tikai dažas sekundes šķir mūsu prieku no izmisuma…  Atskan neparasts, nedaudz griezīgs troksnis - Ulda vadītajam auto, kāds neuzmanīgs autofurgona autovadītājs aizķer sānu daļu – aizmugurējais stikls tikko turas, sabirzis tūkstoš sīkās daļiņās, lukturis karājas vados… pirmajā acumirklī šķiet, ka ceļojums ir beidzies… Ko darīt? Kā turpināt, vai maz tas ir iespējams, šeit esam tikai viesi – neziņā, izmisumā, un pat cilvēciskākais no faktoriem – valoda kā saziņas līdzeklis mums nepieder, jo neviens no mums nepārzina poļu valodu… Tomēr Dievs nav mūs pametis, veikaliņa pārdevēja – jauna meitene pārzina arī angļu valodu, pateicoties  šiem jaunajiem, atsaucīgajiem cilvēkiem izdodas sakārtot visas ar negadījumu saistītās lietas. Tiek pieņemts lēmums – nogādāt mūsu grupas jauniešus uz naktsmītni, kas atrodas apmēram stundas braucienā no negadījuma vietas. Ilgvars  ar otru auto dodas ceļā ar jauniešiem, bet saujiņa latviešu paliek zem plašajām, zvaigžņotajām Polijas debesīm, ielas malā gaidīt… uzmundrinām viens otru, jokojam, lūkojamies zvaigžņotajās debesīs un kaut kādā mirklī sirdī iezogas skumjas pēc mājām, pēc siltuma, pēc miera… laiks nesteidzas… mēs gribam steigties… Katru reizi, kad garām aiztraucas kravas furgoni, vēlamies kaut ātrāk izdotos mūsu mašīnu novietot nostāk no liktenīgās vietas drošībā, jo katru minūti te - izrādās garām traucas šie steidzīgie, nevaļīgie milži, tikai retais piestāj, piebremzē un pamana, cik šaura sprauga šķir mūsu auto no brauktuves. Šādos nelaimes brīžos ir labi būt ticības brāļu un māsu vidū! Pasaulīgi svarīgi būtu noskaidrot, kurš vainīgs, atrast kādu, kuram spriest tiesu, bet vai tas kaut kādā mērā spēs mainīt vai kā labot notikušo? Atbilde  jau tāpat zināma, mirklis ir pagājis… ne vairs, kas labojams, ne maināms… Galvenais, lai mums būtu skaidrs, ko no tā mēs varam mācīties! Bet mācīties un paturēt varam daudz! Jebkur, kur esam un būsim, arvien būsim tikai viesi plašajā pasaulē,  mums vienmēr jāpārliecinās, vai līdz galam esam pārdomājuši savu attieksmi un rīcību. Dievs nepārmāca, Dievs māca! Tas mums visiem ir liels ticības, paļāvības un modrības pārbaudījums! Dievs ir brīnišķīgs, arī šajā nelaimē skaidri redzama liela Dieva žēlastība – visi sveiki un veseli, kaut arī iztrūcināti pamatīgi, un tas, kas šķitis pirmajā acumirklī  kā nepārvarams, draudīgs kalns, izrādās ar vislielāko cilvēkmīlestību un atsaucību, it viegli sakārtojams tā, ka jau sestdien pusdienlaikā varam turpināt ceļojumu – stikls nomainīts, lukturis turas un pasažieri pat atpūtušies siltos, mīkstos pēļos… daži gan tikai pāris stundas – Ilgvars un Uldis, bet tomēr visi kopā, zem viena jumta. Tik brīnišķīgs ir Dievs pat sīkumos!

13.08. Otrā svētceļojuma diena ceļā.  Pateicība Dievam! Dziļā  pēcpusdienā šķērsojam Vācijas robežu. Vācija. Vācija mūs sveicina ar stāvām kalna nogāzēm, ar akurātumu un precizitāti pat sīkumos, ar lielajiem, vienkāju milžiem – vēja ģeneratoriem, kas lēnām maļ savu maļamo, ar saules kolektoriem un vīnogu laukiem visstāvākajās  kalna nogāzēs.  Šodien aktuāli nokļūt rezervētajā kempingā līdz plkst.22.00, pretējā gadījumā paliksim ārpusē… Plāns izdodas, pa ceļam vēl paspējam piestāt pie Basteja klintīm, kurā gan uzkāpt neļauj mūsu mīļā, modrā māsa Iveta, un tas ir pareizi, jo ir visai liela vakara krēsla, bet  baudīt Elbas romantiku, nav liegts.

Kempingā nokļūstam laikā, uzslienam teltis, un rodas ašā ideja – doties pavērot naksnīgo Drēzdeni. Sakāpjam mašīnās, bet nezin kāpēc ar savu rīcību uzjautrinām kādu vāciešu kompāniju? Mūsu naksnīgais ceļojums beidzas vēl tā īsti nesācies – tiekam līdz vārtiņiem, kas mūsu priekšā neatveras, te nedarbojas arī – Sezam atveries! – vācieši ir strikti! Tagad noprotam, par ko uzjautrinājās citi! Nu ko, prieks viņiem, prieks mums pašiem par sevi! Ilgvars notur svētbrīdi zem zvaigžņotajām Vācijas debesīm, un dodamies pie miera! Rīts pienāk neticami ātri! Un saule mūs sveicina ar saullēktu, ar rīta dzestrumu un vieglu miglas dūmaku.

14.08. Trešā svētceļojuma diena ceļā. Laiks doties tālāk! Šodien plānā sasniegt Tezē ciematiņu. Dienvidū šķērsojam Francijas robežu, te pirmo reizi nākas ieraudzīt bruņotos vīrus ar automātiem, kas neviļus atsauc atmiņā nesenos notikumus… Tomēr bez starpgadījumiem turpinām savu ceļu tālāk. Ceļš mūs ved arvien uz priekšu! Francija, kāda gan tu esi? Šarmantā, teiksmainā, iemīļotā, ilgotā! Ienirt tevī, pazust, iemīlēt un ļauties tev - tavā mierā, šarmā… Kalnu grēdas, kas ieskauj skatienu, lai kurp to vērstu – tik vilinoši, majestātiski, vīnogu lauki un tik zilas debesis! Sveicināta saulainā Francija, sveicieni Tev no mazās, zilo ezeru zemes  - Latvijas!

Ar dievpalīgu un norietošās saules staru ieskauti, ierodamies Tezē. Neaprakstāms ir prieks par paveikto un garo ceļa posmu. Iebraucam, pagodinot un slavējot Dievu: „Kungam pateicos, Sirds Viņā prieku rod,

   Kungam pateicos, Par visu, ko Viņš dod.”

Bezgala laimīgi un priecīgi esam izkāpjot no mašīnām Tezē stāvlaukumā. Laikam jau tā jūtas mazi bērni – tik patiesi un laimīgi savās mazajās sirsniņās…

Ak, Uldis! Emocijas plūstin plūst no viņa – šī skata pārņemts un aizkustināts, patiesā priekā un izbrīnā izsaucas: „Ofigenna! Man te patīk!” un tas ir ļoti precīzi teikts – tieši tādā priekā un azartā viņš pavada visas Tezē dienas. Kaut kas no maza, priecīga bērna ir viņā, nepazaudēt  to!  Izsalkuši jūtamies visi pēc garā ceļa, arī te par mums pabēdā –tiek pagādātas vakariņas. Vēl atliek uzsliet teltis un ļauties Francijas naktij… tā paskrien ātri…

15.08. Otrā diena Tezē. Rīts atnāk ar spožiem un siltiem saules stariem piesātināts. Gara un raiba diena  kā tādiem, kas pirmo reizi ieradušies Tezē – diena, kurā iepazīstam šo vidi un tās kārtību. Katra diena  plkst. 8.15 Tezē iesākas ar Rīta lūgšanu. Cik daudz   žēlastības mēs iemantotu, ja katru dienu, arī mājās esot, varētu iesākt ar tik brīnišķīgu  Dieva pagodināšanu un ieaicināšanu savā dzīvē.

Vēlāk, plkst.12.30, seko pusdienu lūgšana un tad klāt pusdienu laiks. Šī diena mums diezgan vaļīga, tāpēc rodas ideja doties ārpus Tezē, iepazīt tuvākās Francijas pilsētas. Bet… ak vai! Pazudis Uldis! Esam neziņā un neizpratnē, kā no rīta pēc brokastīm šķīrāmies, tā pienāk pusdienlaiks un paiet, tā pienāk vakariņu laiks, bet Uldis vēl patur mūs neziņā. Nav īsti skaidrs, uztraukties vai nē! Vakara lūgšanās mūsu Uldis ir klāt - smaidīgs, dzīvespriecīgs, uz jautājumu, kur bijis pazudis, atbild, ka esot izstaigājis un uzrāpies tuvējos kalnos. Nav vien īsti skaidrs, cik var ticēt Uldim, jo viņam piemīt stāstnieka, ceļotāja, avantūrista un jokdara gars.

Realizējam ieceri, un mēness izgaismotajā naktī, dodamies iepazīt naksnīgās Francijas pilsētas Macone un Lynnu. Romantiska un valdzinoša ir naksnīgā Francija. Tik savādi neparasta ir sajūta staigāt pa šīm šaurajām, nakts klusumā ietērptajām un savāda šarma apvītajām ieliņām, baudīt Francijas mieru, klusumu un ļauties tam… viss  stāsta par franču īpašo mākslu mīlēt sevi un savu dzīvi. Ik uz soļa katram namiņam savas mazās, ziedu ieskautās terases, kurās nesteidzīgi un rāmi baudīt tējas tasi rietošās saules staros. Logu un durvju slēģi, kuri spožajos saulesstaros dienvidū tiek pievērti, tik mīļi, šarmanti, vienkārši un saprotami! Kaut kad tā visa man pietrūks!

Vai vēl kādreiz būs iespēja kādam no mums stāvēt nakts vidū – klusā, snaudošā Francijā – Sēnas  krastā un baudīt to mieru, ko šis mirklis bagātīgi lej mūsu sirdīs. Vai kaut uz mirkli laiks apstājas?  To nevar iemūžināt, to var tikai sajust!

16.08.Trešā diena Tezē. Dienas kārtība līdzīga – dienu iesākam ar rīta lūgšanu, tai seko kopīgas brokastis un tad – Bībeles stunda, ko tulko Ilgvars. Šodien izstaigājam Klusuma parku un klusumā  apceram „Mūsu tēvs ” lūgšanu. Pēc pusdienām dodamies ezera un ūdens valdzinājuma meklējumos, kura krastā varētu dalīties atziņās par pārdomāto lūgšanu.  Taču drīz atskārstam, ka te nepavisam nav kā Latvijā  - šeit ezeru vietā kalni, un tā atrodam vien dažas nelielas un ne visai tīkamas ūdens  sīkulītes – ne te īsti zivīm vieta, ne cilvēkam. Francijas saule ir tveicīga, bet tīkama, jo vairāk tāpēc, ka šogad  mājās maz nācies to baudīt, ziņa no mājām vēsta – Latvijā līst un laiks ir vēss. Tik ļoti gribētos kaut kripatiņu no spožās un siltās saules nosūtīt savējiem, kā siltu un mīļu sveicienu!   Nedaudz vīlušies dodamies tālāk, uz tuvējo ciematiņu, kurā pavizinājušies pa šarmantajām, mūra namiņu ieskautajām ieliņām, apstājamies pie baznīcas. Te atrodam arī jauku Mākslas salonu, kurā tad arī dalāmies  atziņās.

Vakariņu laikā Ilgvars ierosina akciju” Cilvēks cilvēkam”. Katrs izlozē savu grupas biedru, par kuru kaut kā īpaši jāparūpējas.  Iespēja vienam otru labāk iepazīt un tuvināties!

Šī diena nes mums vēl kādu pārsteigumu – starp daudzajām valodām un teju vai 3 tūkstošu cilvēku vidū – sastopam Ilzi. Jā, tik ļoti vienkārši Ilzi! Tā ir dzīvespriecīga, pozitīva, jauna sieviete no Rīgas, kuras saknes meklējamas mūsu novadā – Rankas pagastā. Ilze šurp atceļojusi jau 11 reizi, šoreiz ar nodomu aizvest vēsti par gaidāmajām Tezē jauniešu dienām Rīgā  gadu mijā. Mums liels prieks par runātīgo, vienkāršo Ilzi un tikpat liels prieks Ilzei par mums.

Šīs dienas iecere – agrā rītā doties uz Ženēvu,  ezera krastā sagaidīt saullēktu un nogādāt Bellu Ženēvas lidostā.

17.08.Ceturtā diena. Rīta agrumā dodamies uz Šveices vienu no lielākajām un svarīgākajām pilsētām – Ženēvu. Ko cilvēks plāno, to Dievs pārplāno! Samērā viegli un vienkārši nogādājam Bellu lidostā, un tad seko… Izrādās vadīt auto pa Ženēvas ielām ir neizprotami un ļoti sarežģīti. Navigācija maldina, ceļazīmes, ceļa apzīmējumi brīžam tikpat neizprotami kā paši vietējie autobraucēji – brauc kā sanāk, reizēm pēc noteikumiem, visbiežāk kā pieraduši … kaut kādā brīdī pazaudējam otro auto, pazūd arī sakari, sanāk iebraukt pazemes stāvvietā, kurai diemžēl pieļaujamais augstums ne augstāks par 1,8m. Rācija nedarbojas un Traffic sekojot mums, iekļūst zemajā, šaurajā pazemes slazdā…

Citkārt dzīvespriecīgais un neremdināmais piedzīvojumu meklētājs Uldis ļaujas izmisumam… laikam jau šādos brīžos visvairāk cilvēks spēj tuvoties otram un pieņemt otru pēc būtības – Kristapa miers, savaldība un situācijas redzējums ir tas, kas ļauj šo situāciju atrisināt īsā laikā. Mēs vien nolūkojamies visā no malas, bet ko jūt viņi? Bailes, šaubas, pāri visam pateicība un prieks – kopā esam viens vesels - kad viena spēks zūd, Dievs to dāvā caur tobrīd tuvāko! Tu būsi mans spēks, manā nespēkā un šaubās, to ik soļa mums atgādina pats Kristus! Pateicība Dievam! – visi sveiki veseli, slazds uzveikts!  Uldis smaida, laba ziņa! Tiek pieņemts lēmums doties projām no lielās un nesaprotamās Ženēvas. Dodamies uz tuvāko  viduslaiku pilsētiņu Ženēvas ezera krastā. Kad to sasniedzam – saule mūs jau sveicina labā gabalā, bet ir jauki baudīt ezera rāmumu un mieru. Šajā rītā esam piedzīvojuši daudzas cilvēciskās emocijas – bailes, dusmas, šaubas, niknumu, prieku, pārsteigumu un visbeidzot mieru un pateicību… Jāpārkāpj kaut kam sevī pāri un jālūdz Dievam spēks, lai varam turpināt ceļu ne naidā un pārmetumos, bet priekā par Dieva dāvāto iespēju baudīt visu, ko diena sniedz. Liels ir Dievs, mazas mūsu sirsniņas un vēl mazāki mēs paši! Savs es – vienmēr pievilcīgāks un mīļāks par otru… cilvēcīgi.

Vēlāk dodamies La Monsalvē meklējumos. Kalns, kurš nekādi nevēlas mums doties rokās, līkumojam, meklējam, jautājam, bet franči ir pašpietiekami – viņiem pietiek pašiem ar savu valodu, mums šoreiz nē. Atmetuši gandrīz ticību tam, ka varētu atrast kā pietuvoties šim milzim – tomēr pēdējā brīdī izdodas rast ceļu uz kārojamo milzi. Daudz būtu pazaudējuši un nemaz neuzzinājuši, ja mūs nevadītu mūsu draudzes mācītājs Ilgvars. Viņa stingri pateiktais vārds, bieži ir tas, kas paver ceļu daudzām iespējām. Tā arī vagoniņā sakāpuši, dodamies augšup, iepazīt pasauli no putna lidojuma, 1800m augstumā… Domāju daudziem no mums, arī man, tas ir pirmais piedzīvojums – sajust savu mazumu un niecību Dieva radītā varenuma priekšā. Vai augstāk uzkāpjot, kļūstam tuvāki Dievam, vai savas mazās sirsniņas arī ceļam? Gribētu, bet … sanāk … tā cilvēcīgi. Itin viss kļūst mazs, niecīgs, ir tikai mirklis netverams, kā putnam lidojums – paļāvībā, ticībā… Kaut kas piemīt šiem milžiem grūti pieveicamajiem un neizprotamajiem, tik daudzi dodas mēroties spēkiem ar jums un tur arī paliek… kāpēc?

Diena ir bijusi tik bagātīga un koša! Dodamies uz Tezē, izvairoties no maksas ceļiem, un tad… ticiet vai nē, bet vienā acumirklī Dieva neizmērojamā un neizsīkstošā žēlastība plūst uz mums. Starp milzīgiem namiem, ceļu un auto vidū,  kalnu ieskauts, vizuļo ezers kā liela, safīra pērle. Kristāldzidrajā, kalnu ieskautajā  ezerā  rāmi spoguļojas debesis, sīki vilnīši dzenā viens otru un franči nesteidzīgi un rāmi bauda šo novakari. Vakariņas Tezē  apmainām pret peldi Nanthua ezerā. Ilgi lolotais sapnis ir piepildījies! Vārdos grūti aprakstīt, ko jūtam peldoties šajā ezerā – ūdens šķiet pats tevi nes, tikai ļaujies tam. Dievs, kā tu proti mūs iepriecināt!

Atgriežoties, vēl paspējam uz vakariņām! Daudz par daudz, vai visu to esam nopelnījuši, vai tas mums kā mīļa dāvana? Pateicīgi, gandarīti par aizvadīto dienu, paceļam savas sirdis uz To Kungu savās lūgšanās un pateicībās! Laimīgi, noguruši, nepamanām, cik ātri pienāk nākamais rīts! Meža balodis mūs pārsteidz un modina rīta agrumā.

18.08. Piektā diena. Šonakt līst lietus, nedaudz ducina pērkons un zibeņo. Rīts mūs sagaida pelēcīgs un apmācies. Diena Tezē iesākas ar rīta lūgšanu, šoreiz starp daudzām citām svešās valodās dziedātām dziesmām, atkal dziedam savā dzimtajā valodā: „Svētīta tauta, kas gavilēt prot, Kungs Tava vaiga gaismā tie staigā.” Neizsakāms prieks un lepnums pārņem pašiem dziedāt šo dziesmu un dzirdēt, kā to dara daudzi citi, no visām pasaules malām! Grūta tā latviešu valoda ir citiem!

Šodien nedaudz jūtamies vainīgi, jo vakar visu dienu neesam bijuši Tezē. Pēc brokastīm nododamies Bībeles studijām – šoreiz līdzība par „Pazudušo dēlu.” Mēs klausāmies, Ilgvars tulko. Pēc pusdienu lūgšanas, paēduši un laimīgi, prātojam, kā interesanti piepildīt brīvo laiku līdz tējas laikam. Uldis vedina mūs aiziet līdz ūdenskritumam apmēram 1,5h gājienā, kas protams vēlāk izrādās viņa stratēģiskais joks, patiesībā tas atrodas apmēram 45min.gājiena attālumā no Tezē. Raitā solī soļojam pa lauku ceļu, kura malās aug gan mežrozītes, gan suņuburkšķi, bet visvairāk – savvaļas kazenes, kuras mums labi garšo. Neparasti ir mērot gandrīz 2400 tūkstošus km lielu attālumu, lai saprastu, ka arī šeit,  smalkajā Francijā, ir daudz kas no mums labi pazīstamā: liepas, kastaņi, pat ceļmallapas, lai dziedētu brūces,  pienenes, pļavas – ļoti līdzīgi kā pie mums… bet arī daudz kas, par ko varam tikai sapņot…  Ūdenskrituma meklējumos nonākam līdz pļavai, kurā ganās Francijas govis, un saprotam, ka līdz tam mums nenokļūt… meklējam alternatīvu. Atrodam taku, kas noved mūs pie klintīm un neliela atpūtas stūrīša, šeit arī apmetamies – visi pie viena galda un dalāmies savās atziņās. Piedzīvojam jauku, sirsnīgu sarunu un dalīšanos. Laiks mūs sauc tālāk, jāpaspēj uz tēju un pēc  - tikšanās ar brāli Filipu, vienu no 100 brāļiem mūkiem, kas dzīvo un kalpo Tezē kopienā. Pienāk brīdis, kad katram jāsaprot, kas vistiešāk katru uzrunā dzīvojot Tezē. Atbildes ir tik dažādas, cik dažādi esam paši, savukārt br.Filips iepazīstina mūs ar Tezē kopienas vēsturi un atbild uz mūsu jautājumiem.

Šodien īpašs vakara dievkalpojums. Ļaujamies Dieva garam pieskarties katram no mums! Starp daudziem lasījumiem svešās valodās, šovakar atskan arī lasījums latviešu valodā, ko lasa Ilgvars – aizkustinoši! Vēlāk klausāmies  vēstījumu austiņās par brāli Rožē, viņa iniciatīvu un ieguldīto darbu, lai šī kopiena varētu kalpot daudziem jo daudziem no visām pasaules malām kā viena liela ģimene, ko tulko, protams, Ilgvars. Ir tik mīļi dzirdēt šo balsi, kas tik pazīstama – šoreiz tā nes šo īpašo vēsti mums.

Vēl mirkli šajā dienā ir vēlēšanās palikt kopā. Tā saujiņa latviešu sadomā kā jauki pavadīt vēl mirkli kopā. Gluži kā mazi, nerātni bērni spēlējam ziediņš izlec un Oyak – izdzeram tēju un liekam liekā tējas glāzītes. Noķeram, kā mūsu māsas saka - feelingu – ne no kā – no tā, ka varam būt kopā  Dieva garā, kas ir miers, prieks, mīlestība, darīt nieku un gūt prieku! Laimīgi un piepildīti, mēnessgaismas izgaismotajā pusnaktī, dodamies pie miera.

19.08.Sestā diena. Nakts bijusi visai vēsa un dzestra, daudzi no mums jūtas nosaluši, bet rīts mūs sagaida ar sauli un apsolījumu sasildīt mūs.

Šodien ļaujamies Tezē rāmajam ritmam. Piektdiena Klusā diena, to arī cenšamies izdzīvot klusumā. Šodienas Bībeles stunda par svētlaimības vārdiem – Mateja 5:1 – 12 un Lūkas ev. Ilgvars pēcpusdienas diskusijas iesāk ar ļoti, ļoti mīļu ievadu, kurā pateicas katram ikvienam no mums – katru apskauj un samīļo. Tik tuvu klāt šajā brīdī ir Dieva valstība pienākusi mums!

Šodien atkal piedzīvojam ticības un paļāvības pārbaudījumu – pusdienās Kristaps neko neēd. Visi uztraucamies par mūsu Bēterīti, bet mūsu mīļais glābējzvans Ivetiņa un Ilgvars dodas Kristapam līdzi uz Al Abiodh, kur ārsti novērtē un izmeklē Kristapu. Jāvēro, kā jūtas mūsu slimnieks, viss Dieva rokās!

Šovakar īpašs dievkalpojums – krusta godināšana! Ļaujamies tam, izdzīvojam to un tikai Dievam vien zināms, cik daudz Dieva žēlastības caur to saņemam. Dievam, lai gods par visu un visā! Un kad cilvēks cilvēkam vienā brīdī kļūst brālis, kad no sirds uz sirdi runājam ne ar vārdiem, kad vienoti esam slavējot Dievu, tad dvēseļu tūkstoši paceļas, lai līdz ar eņģeļiem teiktu un slavētu – mūžīgo Trīsvienīgo Dievu. Tā līdzīgi mēs jūtamies, kad visi vienojamies dziedot šīs vienkāršās un ātri iegaumējamās Tezē dziesmas. Pateicība, Tev, Mīļais Dievs, ka aicini katru no mums un ļauj piedzīvot Tavu Debesu valstību jau šeit, zemes virsū!

20.08. Septītā diena Tezē kopienā. Naktis Tezē kļuvušas vēsas, kādi no mums naktī atkal nedaudz saluši. Rīts mūs sagaida vēss, pelēks un dzestrs. Grūti sasildīties vēsajā rītā pēc vēsās nakts. Dienas plānojums līdzīgs iepriekšējām. Lietus šodien traucē brīvi pārvietoties pa Tezē, tāpēc nolemjam brīvajā laikā doties uz iemīļoto Mākslas salonu, kurā noturam Bībeles stundu par tematu „Ekoloģija.”

Šovakar sagaidāms ļoti skaists un svinīgs dievkalpojums – jauno brāli Mateju šovakar iesvētīs kalpošanai Tezē, un sestdienas lūgšanās – cilvēks cilvēkam pasniedz savas sveces liesmiņu, lai aizdegtu sveces liesmiņu kādam citam. Tas ir tik brīnišķīgi, kad vārdi zaudē savu jēgu, bet cilvēks uz cilvēku runā ar sirds valodu – mīļš, cilvēcisks acu skatiens un cilvēciskas mīlestības pilns smaids. Dievs ir tas, kas noārda visas robežas starp rasēm, starp vecumiem, dzimumiem un ticībām – Viņam ir svarīga tikai tava atvērtā sirds. To, ko var piedzīvot un izjust Tezē kopienā, ir grūti ietērpt vārdos un laikam jau arī nevajag. Katrs ikviens te ir mīļi gaidīts un nozīmīgs! Mīļie brāļi un māsas Kristū, ja vien jums ir šī iespēja doties uz Tezē, izmantojiet to, citas reizes var arī nebūt. Nekrājiet to mantu, kam pieķeras pasaule, tā zudīs līdz ar tai noteikto laiku, nekas no tā nebūs paturams, krājiet to, pēc kā tiecas un alkst jūsu dvēseles – pēc Debesu godības dārgumiem! Lai Dievs jums dod šo brīnišķīgo iespēju iepazīt dzīvi lielajā ģimenē – Tezē!

Šodien Kristapam un Karīnai 5 gadu kāzu jubileja.

Enerģiskās un modrās māsas – Iveta un Agnese kopā ar Ilgvaru, sarūpējušas vismīļāko, vissirsnīgāko dāvanu Bēterīšiem viņu skaistajā dienā. Aquak viņiem tiek veltīta dziesma „Aleluja!”, ko atskaņo kāds spāņu puisis uz vijoles, 5 ģitāru pavadībā. Un vijole viņa rokās dzied un slavē, skaņas, kas atbrīvo katru noskumušu un aizslēgtu sirdi un prātu. Ilgvars saka uzrunu daudzo klausītāju vidū, klausās un jūt līdzi visi, bet saprotam tikai mēs… bet šoreiz saprotamies bez vārdiem. Pāri visam skan ovācijas, prieks, neviltota sajūsma un liekas bezgala pārsteigti, iepriecināti un samīļoti jūtas mīļie Bēterīši – Kristaps un Karīna. Daudz laimes, izturības un Dieva svētības jūsu laulībā! Esiet laimīgi un stipri Tajā Kungā!

21.08. Astotā diena – uzsākam mājupceļu. Nakts bijusi vēsa un vējaina. Rīt agrumā savācam savu telšu pilsētiņu, paēdam brokastis, mirkli uzkavējamies lūgšanās un tad dodamies ceļā. Domās atvadoties no iemīļotā Tezē ciematiņa un visa, ko šajā laikā esam piedzīvojuši un saņēmuši. Šis laiks ir bijis tik svētīgs - miera, klusuma, prieka piesātināts, ka domās ļaujamies klejot tai brīdī, kad varbūt kādam no mums atkal būs lemts atgriezties šeit – ticībā, paļāvībā, klusumā. Lai notiek Tavs prāts, mīļais, žēlsirdīgais Dievs, Tēvs!

Šodien līdz vakaram plānots nokļūt Prāgā. Mērojam mājupceļu soli pa solim, mierā, klusumā, pārdomās. Debesis šodien dejo… tā skan dziesmā un tā ļoti līdzīgi ir – zilajā debesjumā virs mums nenogurstoši zied baltās mākoņu peonijas. Tik skaistas debess šodien virs mūsu galvām! Šķiet, neesmu redzējusi tik bezgalīgi plašu debesjumu, kā braucot pa automaģistrāli – jo cik vien tālu sniedzas skats, nekas neaizsedz debesis!  Braucam, atstājot aiz sevis Franciju, tās kalnu grēdas, kas vilināt vilina un sauc, ap pusdienlaiku šķērsojam Vācijas robežu. Kādā mirklī šķiet, ka laiks nevis apstājies, bet skrien ātriem, neredzamiem soļiem, tik ātri paiet daudzie kilometri. Jau vakarā esam šķērsojuši nākamo robežu un iebraucam Čehijā, un tad jau Prāga ar roku sasniedzama. Esam laicīgi hotelī, sapulcējamies pie Karīnas un Kristapa numuriņā, noturam svētbrīdi un priecājamies par jaukajām istabiņām, kas šovakar ir mūsu rīcībā. Uldis ar Matīsu nav noturami – viņi dodas iepazīt naksnīgo Prāgu, bet mēs baudām šo vakaru mīkstos, baltos pēļos…

22.08. Otrā diena mājupceļā. Pamodušies, paēduši gardas brokastis, dodamies nedaudz iepazīt Prāgu. Kāda tu esi, daudzinātā Prāga? Te daudz, ļoti daudz dievnamu – lielu, varenu, kuru gaiši zilie kupoli paceļas augstu pāri visam. Manai latviskajai mentalitātei – nedaudz daudz visa… tie ir vareni, majestātiski, ļoti grezni, bet man kaut kādā brīdī gribas paslēpties no tā visa un būt – vienkāršai, pazemīgai, neievērotai…  Skaista jau ir tā Prāga – cēla, lepna ar Kārļa tiltu, ar slaveno Prāgas pulksteni un daudz ko citu, šai reizē pagūstam ielūkoties tajā visā tikai nedaudz.  Nebeidzams ļaužu pūlis plūst pa ieliņām, no kura cenšamies izvairīties un meklējam aplinkus ceļus. Drīz jādodas ceļā, mūsu mašīna dodas ceļā pirms norunātā laika, jo Uldis un Matīss lielajā Prāgā nav sasniedzami. Šodien km nesteidzas, itin kā mērodami mūsu izturību un pacietību, tie negribīgi virknējas viens aiz otra. Šodien jāuzveic vairāk kā 700 km. Daudz vai maz, daudz… pat tik azartiskam braucējam kā Ilgvars. Ilgvars jūtas noguris – jābūt modriem un jāpaliek nomodā! Mūsu transporti sadalās, braucam katrs pats par sevi. Naktsmītnes atslēgas jāpagūst paņemt līdz plkst.22.00, jo pretējā gadījumā nāksies nakšņot – kur? Labi, ja teltīs! Kaut kā šodien pietrūkst – sarunu, joku, uzmundrinājumu, rācija klusē, daudzo km atstatums starp abām automašīnām, liek rācijai palikt klusumā…  Uz tikšanos, mīļie! Tiekamies Varšavā!

Mēs nonākam Varšavā viegli. Vārdu spēles, ko vada Elizabete, pazīstamie hīti un uzmundrinājuma vārdi liek mūsu ceļam pavērties un km sāk steigties ātrāk un nemanāmāk.  Ātri atrodam naktsmītni un dodamies baudīt naksnīgās Varšavas krāsainās, multimediālās strūklakas un gaidīt savējos. Gaidīt ir mokoši, Ilgvars uztraucas,  – skaidrs viens – viņiem ceļā pārbaudījumi, nekādi neizdodas atrast īsto virzienu. Un tad atkal palīdz cilvēks cilvēkam – pēc stundas sagaidām savējos, priecīgi, nedaudz norūpējušies satiekamies un ļaujamies skaistajam strūklaku valdzinājumam. Visas raizes ir bijušas tā vērtas, viena šī skata dēļ. Iemetamies arī naksnīgajā Varšavā, ielūkoties tajā, ko piedāvā šī daudz cietusī un pārdzīvojusī Polijas pilsēta. Nokļuvušiem naktsmītnē, vien atliek nolikt galvas pie spilveniem, kad miegs kā liels, balts mākonis paceļas pāri mūsu saprātam un apklāj to ar baltu mieru. Pateicība Dievam!

23.08. Trešā un pēdējā diena mūsu mājupceļā un svētceļojumā. Polija mūs šajā rītā sveicina ar sauli, siltumu. Ziņas no mājām joprojām vēsta – Latvijā līst un ar siltumu ir kā ir! Mēs jūtamies izredzēti baudīt vēl sauli un siltumu, kaut tālu no mājām. Pasmēluši sauli savās sirdīs, pēc svētbrīža dodamies 10h garajā mājupceļā, kas vēl atlicis šai dienai.  Šodien debesis liekas nedaudz skumju mākoņu pielietas – gaiši zilo debesjumu aizklājušas pelēcīgo mākoņu gubas. Kas liek nedaudz sērot?  Rāmā mierā aizrit šīs dienas mērotais mājupceļš -  tik piepildīts, gaišs, ļoti mīļš ir bijis mums visiem šis kopā pavadītais laiks. Daudzie km simti šodien pretēji vakardienas km, sarūk tik ātri kā pērles sairušā pavedienā, viens pēc otra, klusām, nemanot, līdz palicis vien pēdējais …  Šķiet pats laiks panāk pretī, lai jo drīzāk pienāktu atkalredzēšanās un tikšanās brīdis.

23.30 Pateicība Dievam! Iebraucam Gulbenē!  Visi gandrīz 2500 tūkstoši km šajā brīdī ir palikuši aiz muguras. Šajā laikā kopā esam izdzīvojuši dažādus Dieva dotus mirkļus, katram ar kaut ko savu tie ir bijuši bezgala svētīgi un nozīmīgi. Taču, manuprāt, visiem kopā mūsu lielākais ieguvums ir bijis tas, ka tuvojoties Dievam – Viņš dod tuvoties mums pazemībā viens otram, pieņemot katru ar tā labāko, kas viņā ir, bet vēl vairāk – ar  visām mūsu cilvēciskajām negācijām, kļūdām un sliktāko, kas mīt ikvienā no mums. Dievs ir bijis tas, kas ļāvis mums vienam otru nenosodīt, bet piedot un mācīties mīlēt, pazemojoties un pieņemot to kā īpašu dāvanu. Ir nedaudz skumji – klāt šķiršanās brīdis, kas tomēr nes arī priecīgo vēsti – kaut ko zaudējot, kaut ko arī iegūstam – atkalredzēšanās prieks ar saviem mīļajiem!  Ciemoties ir jauki, bet atgriezties tur, kur tevi gaida, nenoliedzami ir neizmērāmi vēl jaukāk un mīļāk!

Paldies, ka gaidījāt un domās bijāt ar mums kopā, mūsu mīļie!

„Dzīvot var divējādi, it visu uzskatot kā brīnumu vai pieņemot, ka brīnumi nenotiek,” tā teicis savulaik A. Einšteins. Kā dzīvot mums? Katra paša izvēle, kā nodzīvot šo vienīgo, katram dāvāto mūža sprīdi. Kas ir lielākais brīnums šajā pasaulē, to katram pašam jāsatiek savā dzīves ceļā... Bet vienu zinu, ja sakām, ka brīnumu dzīvē nav, tad durvis, pa kurām tikt ieaicinātam brīnumam, nekad var arī neatvērties mūsu priekšā… Ļaujiet brīnumam ienākt jūsu dzīvēs, jūsu mājās, jūsu sirdīs - ticiet Neredzamajam un brīnumi neizpaliks…   „Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa ev. 20:27)

Viskvēlākā pateicība Dievam, Mūsu Kungam! Par to, ka starp daudziem jo daudziem, Tu esi mūs izredzējis un paturi pie savas labās rokas! Ikreiz, kad krītam Tu dod mums savu spēku, lai varam celties pazemīgāki un tuvāki Tev! Visa slava, gods un pateicība Dievam!

 Vissirsnīgākā pateicība – mācītājam Ilgvaram un mūsu mīļajai māsai Lailai! Paldies mīļie, par daudzu mēnešu garumā izloloto svētceļojumu – par laiku, par ieguldīto darbu, par visu, ko nesavtīgi esat darījuši, lai mums būtu šī iespēja doties šajā Dieva vadītajā svētceļojumā!

 Paldies visiem, kas uzdrošinājās un piekrita doties šajā ceļojumā, bez jums, mīļie, vienkārši nebūtu iespēja katram ikvienam doties šajā piedzīvojumā! Paldies, ka pieņēmāt katru situāciju tādu, kāda tā bija! Ar jums kopā tas bija neaizmirstams, krāšņs un piedzīvojumiem bagāts svētceļojums! Lai Dievs jūs sargā! Tiekamies!

 Paldies mūsu nenogurdināmajiem un modrajiem šoferīšiem – Uldim un Ilgvaram!  Lai ceļi vienmēr pašķiras jūsu priekšā!

 Paldies tiem, kas lasīs šo vēstījumu!  Laikam jau mans prieks ir kalpot jums ar vārdu! Piedodiet, ja  mans redzējums ne vienmēr ir ļoti objektīvs, bet tā to redzu un sajūtu es. Ņemiet to par labu!

 Un tie esam mēs, pavisam 15 –  drosmīgi, paļāvīgi, ticīgi un laimīgi svētceļojuma dalībnieki no Gulbenes luterāņu draudzes:

Ilgvars – mūsu draudzes mācītājs, azartisks, nenogurdināms  autovadītājs, cilvēks, kas prot uzjautrināt citus un rūpēties par katru ikvienu. Nelokāms Dieva vārda kalps un lielisks tulks. Uzmanīgs, iejūtīgs, lielisks sarunu biedrs, viņam pieder šī ideja par svētceļojumu un visa garā laika posma aizlūgšanas, lai šajā svētceļojumā mēs varētu doties.

Laila – mūsu mīļā, smalkā mākslinieciskā dvēselīte. Pateicoties Lailiņai, mēs varējām baudīt visas brīnišķīgās naktsmītnes garajā ceļā uz Tezē un mājupceļā. Dudis, kā daudzi viņu uzrunā, spēj maigi piestāt pie katra un apklāt ar savu mīlestību, mieru un klātbūtni katru.

Uldis – mūsu ceļojuma otrais šoferis. Smaidīgs, vienmēr gatavs kaut kur doties, kaut kur uzkāpt, kaut ko iekarot, laikam jau tāpēc, ka darbs saistīts ar NBS. Liels jokdaris, vienmēr pozitīvs un atvērts visam un visiem, kaut kas nedaudz no Minhauzena gara viņā mīt. Vienmēr gatavs palīdzēt ikvienam, kam tobrīd tas vajadzīgs.

Iveta – mīļā māsa, kas vienmēr pirmkārt padomāsim par savu tuvāko, par viņa labklājību un tikai pēc tam pati par sevi. Ivetiņai allaž padomā kāda akcija – ļoti vienkāršas tās izrādās, bet tik cilvēkmīlošas tās ir; kādam grupas biedram čības jānopērk, kādam zobu pasta jāaizdod, ko gan mēs bez tevis, mīļā māsa darītu! Reizēm tevis ir par daudz, bet kad tevis nav mūsu tuvumā – mums tevis ļoti, ļoti pietrūkst! Uzticama Dieva vārdam, katru dienu iesākot ar To, arī dziļākajos krīzes brīžos tveras pie Kristus gaismas un vienmēr citus pamudina aizlūgt par to, kas tobrīd aktuāls. Ivetiņai arī valodas nezināšana nekad nav barjera, lai palīdzētu otram. Spilgtākie izteicieni, ko lieto Ivetiņa, kad trūkst valodas zināšanu: La finit comedia!, komcurih!

Inga F. – akurāta, punktuāla un ļoti precīza, viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas  nēsā  rokas pulksteni. Inga nespēj iedomāties savu rītu un dienas sākumu bez īstas kafijas. Labprāt agri dodas pie miera, ja apstākļi to ļauj, tāpēc reizēm nokavē kādus nakts pasākumus un iespējas, bet tikpat agri – līdz ar pirmajiem saules stariem Inga jau rosās. Izpalīdzīga, labs sarunu biedrs un uzticama māsa Kristū. Pusdienu talonu glabātāja!

Alise – klusa, visai noslēgta, mierīga, uz jautājumu, kurā automašīnā labāk braukt, atbild, ka ir vienalga – galvenais, ka viņu ved! Tik vienkārši un paļāvīgi, bez ambīcijām!

Karīna un Kristaps – mūsu ceļojuma pārītis: Karīna – strauja pēc dabas, ātri var iekarst dusmās un nepacietībā, bet nekad ilgi to nepatur sirdī, mīļa, sirsnīga, gatava samīļot katru, kas noskumis un uzmundrināt to.

Kristaps – mierīgs, savaldīgs, nosvērts, šīs īpašības daudzkārt ļoti noderēja ceļojumā, bet ļoti labi iekļāvās kolektīvā un dažbrīd pat ļāvās būt bērns savā sirdī.

Agnese, Emīls, Bella – mūsu mazā – mini ģimenīte svētceļojumā. Mamma Agnese  - ticīga, zinātkāra, radoša, māksliniece gan pēc būtības, gan pēc aicinājuma. Agnesei vienmēr un visur līdzi zīmuļi un lapas zīmēšanai. Ar viņu droši var doties kaut uz pasaules nezināmāko galu, turies līdzi un nepazudīsi! Patīk baudīt klusumu un iepazīt tuvāko apkārtni, kaut kas no ceļotāja gara.

Emīls – visjaunākais no mūsu jauniešiem. Ja jautāsiet Tezē kādam, kur Emīls, droši atbilde neizpaliks. Emīlu zina visi, ar viņu kopā jauniešiem ir jautri un laiks steidzas aumaļām. Mīļš dēls savai mammai, bieži pieglaužas, lai mamma viņu sabužinātu un samīļotu. Bezgala izpalīdzīgs un draudzīgs.

Bella – mūsu grupas jauniete, Agneses vecākā meita. Īsts ceļotāja gars, tikko atgriezusies no Eiropas apceļošanas, devās ceļojumā uz Tezē, un baudījusi nedaudz Tezē dzīvi, tālāk dosies uz Kanāriju salām mācību praksē. Bella labi pārvalda angļu valodu un tas mums lieti noderēja gan saziņā ar poļu meitenēm, gan saziņā ar poļu policistiem. Bez Bellas  valodas zināšanām, droši vien mums nāktos vēl ilgi stāvēt ielas malā un gaidīt veiksmi.

Agnese – visklusākā un nepamanāmākā no mūsu jauniešiem, labi sapratās ar citiem jauniešiem un īpaši iedraudzējās ar Elizabeti.

Elizabete – jauniete, kas ceļojuma sākumā sagādāja mums vislielākās galvassāpes. Jauna, sportiska, aktīva, kāpj kopā ar vecākiem kalnos, meitene, kas prot pastāvēt par sevi, reizēm patīk kaitināt un izaicināt citus, bet arī taktiska un gudra. Mēdz būt provokatoriska –  jautājot mācītājam Ilgvaram – vai viņš uzskatot, ka dziedināt var tikai Dievs, ne ārsti?

Matīss – piektais ceļojuma jaunietis.  Ceļojuma sākumā kluss un nerunīgs. Dzīve Tezē palīdzēja Matīsam atvērties, izteikt savu viedokli un pat atļauties kritizēt meitenes. Lielas autoritātes Matīsam kļuva Kristaps un Uldis, kaut ko no abiem  patapināja Matīss – gan ceļojuma azartu, gan mieru un nosvērtību.

Inga S. – es. Varu priecāties un līksmot līdz ar citiem, bet tikpat labprāt patīk būt nekur un ļauties skumjām. Citiem reizēm ar mani tikpat grūti, cik man pašai – sevi izprast. Labākais manī ir Dievs!